1979. gada 2. jūlijs bija parasta vasaras diena. Netālu no Saulkrastiem pa mežu pastaigājās un lasīja ogas apmēram 20 bērnu no pionieru nometnes. Viņu vidū bija gan vietējie – latvieši, gan atbraucēji no citām PSRS republikām. Vienā mirklī viss sagriezās kājām gaisā – pavisam parastā vasaras diena kādai ģimenei no Tālajiem Ziemeļiem, kuras mazgadīgā meita bija atbraukusi uz Latviju, lai piedalītos pionieru nometnē, kļuva par traģiskāko dzīvē.
Pašā dienas vidū netālu no Saulkrastu glābšanas stacijas un aptuveni 150 metrus no Rīgas-Tallinas šosejas uz kāda meža celiņa, kas veda uz jūru, tika atrasts ap 10 gadus vecas meitenes līķis ar vardarbīgas nāves pazīmēm. Kaut mežā atradās vēl aptuveni 20 bērnu, neviens nebija pamanījis neko aizdomīgu. Katrs no viņiem savā nodabā lasīja un ēda mellenes.
Pēc līķa atrašanas momentā tika sacelta trauksme. Uz karstām pēdām Saulkrastos ieradās operatīvā grupa no Rīgas, kuru vadīja sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs Guntis Grūtups (20.09.1934.-29.06.2020.). Apskatot līķi, līdzi atbraukušais tiesu medicīnas eksperts konstatēja, ka nāve iestājusies no durti grieztas brūces, kā rezultātā bojātas gan plaušas, gan sirds. Novērtējot situāciju, tika izlemts strādāt divos virzienos. Milicijas darbinieki meklēja lieciniekus, aptaujāja lielu skaitu atpūtnieku, kuri dzīvoja vasarnīcās vai dārza mājiņās, kā arī apbraukāja tuvējās dzelzceļa stacijas. Tajās tika aptaujāti darbinieki un cilvēki uz peroniem, fiksējot datus un īpašas pazīmes par personām, kas todien varēja atbraukt no Rīgas un citām stacijām. Prokuratūras darbinieki visu dienu pratināja bērnus, kuri slepkavības izdarīšanas laikā bija atradušies mežā, kā arī citas personas, kas varēja atrasties tuvumā notikuma vietai. «Bērnus pratinājām, esot uz vietas mežā. Zīmējām shēmas, kur kurš tajā brīdī atradies. Tās tika pievienotas protokoliem. Tādas pieredzes, ka pratinām, esot uz vietas, un zīmējam shēmas, mums iepriekš nebija. Šādi strādājām pirmoreiz,» atklāj toreizējās Latvijas PSR Prokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas vadītāja Rita Aksenoka.
Izvēlētā taktika sevi attaisnoja. Jau pirmajā dienā izmeklētāji noskaidroja, ka netālu no pionieru nometnes atradies kāds vīrietis. Viņu bija pamanījuši gan bērni, gan arī pieaugušie - vietējie iedzīvotāji. Svešinieks tika redzēts staigājam ap kādu jaunceltni, kas atradās netālu no notikuma vietas. «Liecinieki šo vīru bija redzējuši arī pēc slepkavības izdarīšanas brīža un līķa apskates vietā. Bērni atcerējās, ka viņš tos mežā bija uzrunājis bez kāda mērķa,» stāsta Aksenoka.
Pratināto cilvēku sniegtās liecības, svešinieka apģērbs un atrašanās vieta izmeklētājus vedināja domāt, ka tas varētu būt slepkava. Ļoti ātri izdevās noskaidrot, ka svešinieks ir Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku dzimušais 27 gadus vecais Aleksandrs Nosovs, kurš Saulkrastos bija ieradies no Rīgas laikā, kad viņam bija jābūt darbā rūpnīcā. Milicija Nosovu aizturēja, izmeklētāji sāka viņu pratināt. Faktu, ka izdarījis slepkavību, vīrietis noliedza. Taču viņa izskats un apģērbs it kā sakrita ar to, ko teica liecinieki, kaut gan viņu liecības saistībā ar izskatu bija nekonkrētas. Te jāatgādina, ka lielākā daļa liecinieku bija bērni. «Pirms izšķirties, vai uzrādīt atpazīšanai lieciniekiem, nolēmām Nosova dzīvesvietā veikt kratīšanu. Viņš dzīvoja Mežaparkā kopā ar savu sievu un diviem mazgadīgiem bērniem,» stāsta pieredzējusī izmeklētāja. «Vienā no bērnu gultiņām zem matrača tika atrasts un izņemts nolauzts durkļa rokturis ar asins pēdām. Tad gan Nosovam nekas cits neatlika kā atzīties noziegumā.» Viņš atklājis, ka mazo meiteni uzrunājis mežā, bet tā viņam atbildējusi aizskaroši. Tāpēc dusmās Nosovs viņai dūris ar durkli. Slepkavības izdarīšanas brīdī nolūza tā rokturis. Durkļa otru daļu Nosovs ātrumā paslēpa mežā. «Te sākās problēmas. Viņa liecību pārbaudē ilgi nevarēja atrast vietu, kur durklis paslēpts, taču beigās jau, protams, atrada,» rezumē Rita Aksenoka.
Pārsteiguma moments izmeklētājiem radās brīdī, kad, strādājot pie šīs epizodes, izdevās atklāt divus citus Nosova pastrādātus noziegumus, kuri līdz 1979. gadam nebija atklāti. 1971. gadā viņš bija mēģinājis noslepkavot kādu jaunu sievieti - slēpošanas instruktori, turpat Mežaparkā. Upuris, par laimi, palika dzīvs. Savukārt 1977. gadā divu bērnu klātbūtnē Nosovs ar to pašu durkli bija noslepkavojis vēl vienu meitenīti. Arī tas notika Mežaparkā netālu no slepkavas dzīvesvietas. «Bērni vēlāk liecināja, ka viņš īsi pirms nozieguma izdarīšanas esot rādījis savu dzimumlocekli. Noslepkavota tika meitene, kura it kā pateica viņam kaut ko nepatīkamu. Iespējams, tāds pats scenārijs bijis arī Saulkrastu epizodē,» pauž Aksenoka. Visbriesmīgākais, kā atceras izmeklētāja, bija piezvanīt uz Tālajiem Ziemeļiem un paziņot nogalinātā bērna vecākiem par notikušo traģēdiju.
Nosovam tiesa piesprieda augstāko soda mēru - nāvessodu. Tas izpildīts 1980. gadā.
****
Saturiski daudzveidīgs brīvdienu žurnāls "Vakara Ziņas" ar oriģinālrakstiem ‒ smeldzīgiem un patiesiem dzīvesstāstiem, reportāžām un intervijām. Abonēt ir izdevīgāk!
