VAKARA ZIŅAS. Sapnis, kurš piepildījās pēc gandrīz trīsdesmit gadu gaidīšanas

Irīna Abakoka kopā ar savu jaunāko meitu Lieni Beāti, kura palīdzēja piepildīt sapni par sanbernāru, audzina mīluli Belluči. Turklāt ģimene ir pārliecināta, ka satikšanās ar Belluči bija nejaušība, tomēr vienlaikus  plānota, jo domas mēdz īstenoties. Ir tikai jāsagaida īstais mirklis.

Sapnis par sanbernāru

«Nāku no mazpilsētas, tas nozīmē, ka bērnībā vasaras tika pavadītas laukos, un tad man līdzās bija daudz mājdzīvnieku. Viena no tiem bija gaišā labradoru meitenīte Nora, toreiz man bija trīspadsmit gadu. Nora nodzīvoja garu un laimīgu suņa dzīvi, pasaulē laižot daudz samtaini maigu mazuļu. Tā bija neaizmirstama pieredze - sekot līdzi dabas procesiem, kā rodas jauna dzīvība, iemācīja ne tikai rūpes un atbildību par mājas mīluli, bet arī pieskatīt, izauklēt un atrast mīlošus saimniekus Noras mazuļiem. Varbūt tieši šīs bērnības pieredzes dēļ izvēlējos sanbernāra meitenīti. Turklāt jau bērnībā mani iedvesmoja ģimenes filma «Bēthovens». Deviņdesmito gadu vidū mums mājās bija pāris videokasešu, kuras tika skatītas desmitiem reižu. Tā vien šķiet, kas es sev jau tolaik ieprogrammēju sapni par sanbernāru. Kumodes atvilktnē turēju makulatūras kaudzē atrastu mazu, nobružātu atklātnīti, uz kuras bija gan suņa zīmējums, gan šīs šķirnes apraksts. Dziļi sirdī zināju, ka sapnis kādreiz piepildīsies. Līdz kādā saulainā vasaras dienā meita atskrēja ar jaunumiem, ka beidzot ir uzgājusi interneta dzīlēs sludinājumu par sanbernāra kucēniem. Tā bija kā zīme, jo ilgi šādus piedāvājumus nevarēju atrast un pat pārstāju meklēt. Uzticējos tam, ka tad, kad būs īstais mirklis, informācija pati atnāks. Un tā notika. Kad saviem mīļajiem pavēstīju, ka mūsu ģimenē būs suns, bija pacilāts izbrīns par šķirnes izvēli, jo sanbernāri ir diezgan liela auguma. Ja citu šis fakts biedē, tad mani sajūsmina, jo vienmēr esmu sapņojusi par tik lielu suni, kurš būtu gan lielāks par mani, gan, kuru apskaujot, rokas būtu grūti savienot kopā! Varbūt pat vēlējos, lai rodas sajūta, ka liela, pūkaina un mīloša sirds patiesībā apskauj mani. Ne velti šos suņus dēvē par maigajiem milžiem.»

Izsmalcināta dāma

«Mūsu suņu meitenīti sauc Bellucci, latviešu valodā - Belluči. Vārda izvēle nāk no lielās mīlestības pret Itāliju, tās kultūru, klimatu, ēdieniem, dabu, valodu un cilvēkiem. Izvēlējāmies brīnišķīgās un harismātiskās itāļu modeles, aktrises Monikas Belluči (Monica Bellucci) uzvārdu. Smejamies, ka abas pat vizuāli ir nedaudz līdzīgas - tumšām acīm un dziļu skatienu.

Mūsu Belluči ir meitene ar raksturu, jo prot būt dažāda. Pamatā viņa ir ļoti labsirdīga un draudzīga, diezgan lēna. Lēmumus pieņem nesteidzīgi. Dažreiz, kamēr viņa domā, viņas draudzene, labradora šķirnes meitenīte Dora, kas ir četrus mēnešus veca ģimenes mīlule, reaģē krietni ātrāk, apsteidz Belluči. Tad atliek vien noplātīt rokas un pasmieties. Bieži vien, dodot komandu, Belluči no sākuma vēros manu reakciju un tikai tad lēnām to izpildīs. Dažreiz šķiet, ka tas ir mega liels slinkums, viņasprāt, piepūlēties ir vērts tikai tad, kad patiesi ir kas svarīgs. Belluči sasmīdina mūs brīžos, kad uzvedas kā suņu varonis Skubijs Dū - liels un masīvs suns, ārēji drosmīgs, bet tiklīdz, tumsā pastaigājoties, ābols nokrīt no ābeles vai vējš sakustina zarus, tā aste kājstarpē un ātrā skrējienā Belluči ir mājā iekšā. Pietrūkst tikai suņa ielēkšanas saimniekam klēpī, kā tas notiek multfilmā par Skubiju Dū. Vēl man patīk, ka no viņas staro izteikta uzmanība un izsmalcinātība, piemēram, kad viņa ēd, paņemot no cilvēka rokas gardumiņu, tad dara to tik uzmanīgi un maigi, lai nesavainotu saimnieces pirkstiņus. Dažreiz šķiet, ja viņa būtu cilvēks, tad ēstu ar dakšiņu un nazīti, lēnām sagremojot nelielus ēdiena kumosus, un uzturētu pieklājīgu sarunu ar līdzās sēdošo draudzeni.»

Glābējsuņa gēns

«Pirms ņemt mājās kucēnu, abas ar meitu pētījām faktus un šīs šķirnes suņu īpatnības, lai būtu pietiekami sagatavotas jaunajam ģimenes loceklim. Suns sasniedz līdz pat 80-90 kilogramu svaru, tā minimālais skausta augstums ir 65-70 centimetri, atkarībā no dzimuma. Tas ir psihiski līdzsvarots, draudzīgs ar bērniem un citiem dzīvniekiem, uzmanīgs un uzticīgs savam saimniekam, kā arī apveltīts ar labu humora izjūtu. Ārēji šķiet noskumuši nolaideno plakstiņu dēļ un dažreiz fiziski neveikli lielās kaulu uzbūves un masas dēļ, kuru vizuāli papildina garspalvainais apmatojums. Vēsturiski sanbernāri ir cēlušies no Šveices. Precīzāk, tie tika audzēti svētā Bernāra de Mentona klosterī kā glābējsuņi, kas palīdzēja sniega lavīnās meklēt pazudušos cilvēkus. Biezās spalvas dēļ sanbernāriem ļoti patīk sniegs, vēss laiks. To vēl neesmu pārbaudījusi, jo Belluči ir dzimusi vasarā. Mūsu pirmā ziema vēl priekšā, bet šo īpatnību esmu jau saskatījusi, jo viņai patīk gulēt uz flīzēm vannas istabā vai manā darbnīcā, tāpēc nopirktā mīkstā, ortopēdiskā dīvāngulta pagaidām nav nepieciešama.

Tāpat svarīgi ir iemācīt suni neraut pavadu, ejot blakām, jo lielās masas dēļ viņš negribot var likt saimniekam izpildīt akrobātiskus elementus pastaigas laikā. Turklāt, izvēloties sanbernāra šķirnes suni, jārēķinās ar diezgan lielu nepieciešamās barības apjomu, kaut arī viņa nav rijīga, tomēr apēd daudz. Pirmajos mēnešos regulāri lietojam kalciju un citus vitamīnus straujās augšanas un masīvo kaulu dēļ. Sanbernāri izteikti siekalojas, šī īpatnība gan pārāk neapgrūtina, pēc katras ēšanas un dzeršanas noslauku suņu meitenei purniņu ar salveti vai dvieli. Mājinieki par šo nodarbi smejas, jo tas atgādinot rūpēšanos par mazu bērnu.»

Mājdzīvnieks ir ģimenes loceklis

«Kopš mājās ienākusi ģimenes mīlule, ikdiena mainījusies diezgan izteikti. Pirmkārt, ikdienas ritms. Tā kā ap māju šobrīd nav žoga, suni vedam pastaigā ar pavadiņu. Tas notiek salīdzinoši bieži, kamēr viņa ir kucēns. Līdz ar to bieži tiek pārtrauktas ikdienas nodarbes par labu Belluči pastaigām. Mirkļi, kad viņai ir garlaicīgi, ir jāaizpilda ar rotaļām, citādi viņa neliks mieru, staigās no viena stūra uz otru, smilkstēs un ries. Tad mēģinām dalīt pienākumus - ja kāds ir ļoti aizņemts, tad suni izved pastaigā vai ar to rotaļājas cits ģimenes loceklis. Ļoti izteikti mēģinu komunicēt ar savu suņu meiteni. Kad esam divatā, stāstu viņai par savu ikdienu vai uzdodu jautājumus par viņas suņa dzīvi un aktivitātēm. Uzskatu, ka ar mājdzīvnieku ir jārunā, ne tikai diktējot komandas, bet sunītim pat var uzticēt savus noslēpumus vai dienas noskaņojumu. Dažreiz, vērojot reakciju, es atbildu viņas vietā, it kā to teiktu Belluči, un mums pat sanāk konstruktīva saruna. Esam izrunājušās kā draudzenes. Suņi māk klausīties, un tas ir fantastiski. Viņa ir mans sirdsdraugs, gluži kā mani trīs bērni.

Sapnis, kuru izsapņoju bērnībā, piepildījās pēc gandrīz trīsdesmit gadu gaidīšanas. Esmu par to no sirds pateicīga Visumam. Nekad nav pārāk agri vai pārāk vēlu, ir tieši laikā.

Ļoti vēlos viņai būt tikpat īpaša, tāpat kā viņa ir man, lai šī mīlestība ir abpusēja un nekad nebeidzas. Turklāt uzskatu, ka sākumā ir jādzird šis aicinājums sevī. Pēc tam var ņemt suni. Šāds lēmums nedrīkst balstīties uz mirkļa emocijām, modes tendencēm vai bērnu alkām pēc kucēna. Mājdzīvnieks ir ģimenes loceklis, un viņš tāds būs līdz viņa pēdējai dienai, tāpēc novēlu visiem, kas sevī šo domu ir izlolojuši un pārliecināti par savu lēmumu, satikt tieši to suņu dvēselīti, kas ir savējā, lai top bezgalīgs abpusējas mīlestības prieks.»