Vakara Ziņas

«Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk sasniedzu, jo plašāka paveras pasaule. Ir vēl tik daudz, ko es gribētu izdarīt, un es esmu pārliecināts, ka es izdarīšu!» saka Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris, TV3 šova «Dejo ar zvaigzni» uzvarētājs Maksims Busels. 15. janvārī viņš svinēja savu 30. dzimšanas dienu.

Dailes teātra aktierim Imantam Stradam šis gads sācies ar 45. dzimšanas dienu 10. janvārī un Kārļa Ulmaņa lomu režisora Toma Treiņa iestudētajā dokumentālajā detektīvā «Kur pazuda valsts».

Nereti tiek uzskatīts, ka visradošākie un fantāzijas bagātākie ļaudis ir rakstnieki, jo viņi savos literārajos darbos, īpaši zinātniskās fantastikas romānos, spēj izfantazēt un izklāstīt visneiedomājamākās lietas. Šķiet, ne mazāk radoši dažkārt ir arī tie, kuru interešu un darbības loks saistīts ar tehniku. Viens no šādiem piemēriem ir krievu inženieris izgudrotājs Ļevs Termens (15.08.1896.–03.11.1993.), kurš radījis gan vairākas noklausīšanās ierīces, gan arī pasaulē pirmo elektrisko mūzikas instrumentu. Tas nosaukts izgudrotāja vārdā par temenvoksu, proti, par Termena balsi. 

Jūrmalniece Baiba Kantiņa ilgus gadus strādā komunikācijas un sabiedrisko attiecību jomā. Tā ir nozare, kur nereti nepieciešams būt klātesošam septiņas dienas nedēļā, tāpēc vienīgais, ko pēc kārtīga darba cēliena cilvēks varētu vēlēties, ir mājas miers un klusums. Taču – nē, Baibai ilgus gadus bija kāds sapnis, ko īstenot izdevies vien pieaugušā vecumā. Turklāt šis sapnis savā ziņā saistīts ar korekcijām mājas dzīvē, proti, kad miers pārtop par nemieru.

Aktieri Indra Burkovska un Jānis Jarāns nule kā beiguši filmēties režisores Elzas Gaujas jaunajā spēlfilmā «Pastkarte no Romas», kura vēsta par divu pastnieku mīlasstāstu.  

Parlamentā atkal ievēlētās 100 gudrās galvas ir cilvēki ar miesu un asinīm un veiklu vai mazāk veiklu valodiņu. Vai viņi vienmēr runā tikai par lietu? Nē, protams! Mēs jums pastāstīsim, par ko parlamentārieši runā no tribīnes.  

Uzskata, ka cipari un statistika ir bezkaislīga. Bet tā gluži nav, ja palūkojamies kaut vai ielās sev degunpriekšā – Latvijas galvaspilsētā. Rīgā jau gadu desmitiem risinās ielu kaujas par to, kura no tām ir īsākā, garākā vai šaurākā. Lai arī par to it kā konceptuāla vienošanās ir panākta, tās nav aksiomas, kuras simtprocentīgi iecirstas akmenī.

Leģendārā latviešu dejotāja, indiešu un sakrālās dejas kustības aizsācēja Latvijā, Ņujorkā dzīvojošā māksliniece un dejas pedagoģe Vija Vētra pirmdien, 6. februārī, svin savus 100. šūpuļsvētkus.

Mērija Elizabete Kalniņa raksta kopš piecu gadu vecuma, taču bez harismas, dzirkstelītes acīs un iekšējās uguns neko nebūtu spējusi sasniegt. «Aizvien ir grūti apjēgt, ka manus darbus lasa simtiem un tūkstošiem cilvēku visā Latvijā, lai gan «Uguns un pulveris» ir nu jau mana otrā grāmata. Savā ziņā tā ir nedaudz tāda kā ietekmes un varas sajūta, vienlaikus arī liela atbildība. Nenoliedzami – šī sajūta liek skudriņām skriet pār mugurkaulu.» 

Laiki, kad uz Latvijas Televīzijas ēku Zaķusalas krastmalā 3, Rīgā, kā arī uz preses izdevumu redakcijām plūda skatītāju vai lasītāju vēstules, ir pagājuši uz neatgriešanos. Mūsdienās pastāv citas saziņas formas un stili. Arī mēs paši esam kļuvuši citi nekā pirms gadiem divdesmit, trīsdesmit. Taču tolaik… Tolaik vēstules pārsvarā tika rakstītas ar roku, stipri retāk – ar rakstāmmašīnu, turklāt tās papildināja arī pa kādam apsveikumam svētkos. Vēstuļu adresāts bija vai nu raidījuma, vai preses izdevuma redakcija, vai arī konkrēts žurnālists, pie kura cilvēks vēlējās vērsties «personīgi».  

Anekdotes sagatavotas no žurnāla "Vakara Ziņas".

Šampētera mežā Rīgā ir Latvijas Tautas frontes dibināšanai veltīts piemiņas akmens. Vietējie iedzīvotāji pie tā pieraduši un nelauza prātus par to, kāpēc tieši tur novietota piemiņas zīme. Taisnību sakot, par šo akmeni un tā autoru vai autoriem nav daudz informācijas.  

Sertificētas astroloģes Gunas Kārkliņas prognozes

Ja vadāmies pēc ķīniešu horoskopiem, zinām, ka  2023. gads ir melnā Ūdens truša gads. Vēl tas tiek dēvēts arī par Zaķa un Kaķa gadu, tāpēc katrs no mums var izvēlēties, kurš no dzīvniekiem sirdij ir vistuvākais. Kāds 2023. gads izvērtīsies, galvenokārt ir atkarīgs no mums pašiem, taču vismaz vienu lietu no jaunā gada dzīvnieka kaķa gan varam mācīties. Tā ir neatkarība un brīvības mīlestība. To, ka brīvības alkas kaķiem piemīt, zina stāstīt arī divu turku angoras kaķenīšu Joko un Ono saimniece Kristiāna Kārkliņa, kuras ģimenē abas māsiņas mīt jau septīto gadu. Savu dzīvi bez abām kaķu dāmām jaunā sieviete nespēj iedomāties. 

«Kopš pagājušā gada oktobra esmu Latvijas Radio teātra galvenais skaņu režisors, un manas darba attiecības ar Latvijas Nacionālo teātri ir beigušās,» izmaiņas savā karjerā lakoniski komentē komponists Valdis Zilveris. Vēl viņš pērn paguvis nofilmēties kādā seriālā, kura pirmizrāde gaidāma visai drīz, un arī radošu ideju un darbu viņam nav trūcis. «Vienīgais nemainīgais lielums – joprojām aktīvi turpinu pa pilsētu pārvietoties ar velosipēdu,» komponists smej. 

«Kad pandēmijas laikā mēs, mūziķi, nevienam vairs nebijām vajadzīgi, man nolaidās rokas. Bet uzaicinājums pievienoties «Latvijas radio 2» komandai mani atkal atgrieza mūzikā,» priecīgi saka dziedātājs un producents Atis Auzāns. 6. janvārī viņš svinēja savu 52. dzimšanas dienu.

Platības un iedzīvotāju skaita ziņā nelielā Šveices Konfederācijas kūrortpilsēta Morža Ženēvas ezera krastā, šķiet, nekādi nevarētu sacensties ar kūrortiem Montrē vai Vevē, par kuriem pērn vēstījām »Vakara Ziņu« lasītājiem. Tēlaini izsakoties, Moržu varētu dēvēt gan par vismuzikālāko, gan arī viszinātniskāko kūrortu pie gleznainā Ženēvas ezera. Par viszinātniskāko tāpēc, ka tajā regulāri tiek organizētas dažādas konferences, tikšanās un sanāksmes, piemēram, Starptautiskā dabas aizsardzības savienība Moržā rīkojusi Reto dzīvnieku glābšanas komisijas apspriedes. Savukārt par vismuzikālāko Moržu var uzskatīt tāpēc, ka kūrortpilsētas nosaukums cieši saistīts ar vairākiem pasaules slavu ieguvušiem komponistiem.

Kas nosaka cilvēka likteni – nejaušības vai liktenīgas sagadīšanās?  Reizēm izrādās, ka mūsu likteni var ietekmēt arī tādi cilvēki, ar kuriem ikdienas dzīvē pavisam noteikti nesatiktos.

Latvijas medicīnas vēstures grāmatu lappusēs daudz lasāms par tādiem izciliem ķirurgiem kā profesors Pauls Stradiņš un profesors Pāvils Mucenieks. Savukārt retāk tiek pieminēts viņu laikabiedrs un kolēģis – ķirurgs Jānis Jēgermanis (15.03.1895.–14.06.1968.), kurš, lai arī nevarēja lepoties ar sasniegumiem zinātnē – nekļuva ne par medicīnas zinātņu doktoru, ne profesoru, ne docentu, savu mūžu veltījis vienīgi pacientiem un Rīgas 1. pilsētas slimnīcas 10. ķirurģiskās nodaļas vadīšanai.

Latviešu lidotāja Herbera Cukura meita Antinea Doloresa Cukurs-Risoto glabā vairākas fotogrāfijas, kuras neparastā veidā vieno tautastērps. Gandrīz katrai no tām ir atšķirīgs stāsts, tomēr Antineas Doloresas atmiņas atkal un atkal atgriežas pie pirmsākuma: Latvijas un patriotisma. No Latvijas viņa kopā ar ģimeni aizbrauca 10 gadu vecumā, līdzi paņemot sauju dzimtenes zemes. Meitenei tas bija nozīmīgāk nekā lelles un kleitas. Viņas mamma un tētis uzskatīja, ka līdzi jāņem tautastērpi un Latvijas karogs, kaut tas koferos aizņēma daudz vietas. «Mans tēvs bija patriots, mammai tautastērps bija svētums,» nepiekāpīgi uzsver Antinea Doloresa. Un tikai tagad viņa izstāsta par vēl kādu tikšanos Brazīlijā – ar Anatoliju Gorbunovu.

***

REINIS POZŅAKS, «TVITERKONVOJA» VEIDOTĀJS.