VAKARA ZINAS. Mērija Elizabete Kalniņa: Daļa sabiedrības nevar ciest, ka uzdrošinos sevi pieteikt skaļāk par vidējo latviešu rakstnieku

Mērija Elizabete Kalniņa raksta kopš piecu gadu vecuma, taču bez harismas, dzirkstelītes acīs un iekšējās uguns neko nebūtu spējusi sasniegt. «Aizvien ir grūti apjēgt, ka manus darbus lasa simtiem un tūkstošiem cilvēku visā Latvijā, lai gan «Uguns un pulveris» ir nu jau mana otrā grāmata. Savā ziņā tā ir nedaudz tāda kā ietekmes un varas sajūta, vienlaikus arī liela atbildība. Nenoliedzami – šī sajūta liek skudriņām skriet pār mugurkaulu.» 

Rakstīšana ir terapija

«Rakstīt man nozīmē elpot. Rakstīšana ir mana atpūta un aizraušanās, vienlaikus arī terapija, pašdisciplīna un, jā, arī darbs. Grāmatas mani ir veidojušas tādu, kāda esmu. Runājot par jaunāko romānu, tā vadmotīvs ir cīņa par izlaušanos no verdzības važām: emocionālām, psiholoģiskām, seksuālām. Grāmatā skartās tēmas var šķist provokatīvas - tādas, par kurām ikdienā sabiedrībā nerunā, kur nu vēl izklaides literatūras formātā. Galvenais varonis Dāvids ir žigolo, kurš ticis iesaistīts prostitūcijas biznesā pusaudžu gados un nu, divdesmit astoņu gadu vecumā, vairs nespēj iedomāties savu dzīvi citādu, jo prostitūcija ir saaugusi ar viņa būtību. Negaidot Dāvida ceļi krustojas ar Rūtu - jaunu un mērķtiecīgu medicīnas studenti, kura maina Dāvida līdzšinējo priekšstatu par attiecībām, mīlestību un dzīvi kopumā. Detalizēti attēloto prostitūcijas un seksa verdzības aizkulišu dēļ, kā arī atklāto intīmo ainu dēļ zināju, ka viedokļi sabiedrībā būs pretrunīgi. Rakstniekam ir jāaudzē bieza āda, jāmācās stāvēt pāri negācijām un diskusijās neiesaistīties - darbs ir izdots, tagad jāļauj tam dzīvot savu dzīvi. Man patīk, ja manu darbu novērtē. Patīk pierādīt sev un arī citiem, ka es varu, ka mans darbs ir uzmanības vērts. Iespējams, tas ir jaunības maksimālisms un perfekcionisms, nezinu. Vienkārši ir patīkami nemitīgi darīt, lai sasniegtu labākos rezultātus un būtu sevis labākā versija. Taču, kamēr liela daļa apbrīno, ir arī tā sabiedrības daļa, kas nevar ciest, ka uzdrošinos sevi pieteikt skaļāk par vidējo latviešu rakstnieku. Ar «vidējo latviešu rakstnieku» nedomāju neko nievājošu, vienkārši Latvijā aizvien ir populārs uzskats, ka grāmatas reklamēt nav labais tonis. Varbūt reiz tā patiešām bija, taču mūsdienās, kad piedāvājums ir daudz lielāks par pieprasījumu, tiek pamanīti tie, kuri par sevi nekautrējas runāt. Tas, ko rakstu, lielai sabiedrības daļai ir relevanti, un to pierāda «Uguns un pulvera» komerciālie panākumi un izpārdotā tirāža jau pirmajās nedēļās pēc romāna iznākšanas. Romantiski erotiskais žanrs pasaulē ir ļoti pieprasīts, un, ja caur izklaides literatūru spēju nodot lasītājiem arī dziļāku vēstījumu, jūtos gandarīta.»

Otro romānu izdod pati

«Pirms pusotra gada izdevniecība «Zvaigzne ABC» izdeva manu debijas romānu «Sapnis par viņu un mūziklu». Sadarbība ar izdevēju mani apmierināja, es ļoti daudz iemācījos, guvu vērtīgu pieredzi, tie bija mani pirmie soļi literatūras biznesā, un man prieks, ka tie nebija jāsper vienai pašai, bet gan paļaujoties uz Latvijā lielāko un prestižāko izdevniecību. Taču pagājušajā vasarā izlēmu, ka turpmāk ņemšu grožus savās rokās un izdošu otro romānu «Uguns un pulveris» pašizdošanas ceļā, un tagad nevienu brīdi to nenožēloju. Jaunajiem autoriem Latvijā ir ārkārtīgi grūti gūt panākumus šajā tirgū, ja nav vārda un atpazīstamības sabiedrībā. Tā ir realitāte - tu, jaunais autor, neesi sabiedrībā zināma persona, līdz ar to neesi interesants. Izdevniecības pienākumos neietilpst veidot autora PR, kā arī reklāmai paredzētie līdzekļi ir ierobežoti, tādēļ rakstudarba panākumus lielākoties nodrošina autors pats ar savu aktivitāti. Nolēmu riskēt un izdot pati - pati ieguldu un pati arī pelnu. Viss notiek likumsakarīgi.

Ja runāju par šodienu, tad, atklāti sakot, esmu pateicīga par to, ka esmu spējusi psiholoģiski izturēt pēdējos sešus mēnešus un nesalūzt, jo novembra vidū piedzīvoju sabrukumu. Emocionāli visa bija tik daudz - studijas, attiecības, biznesa uzsākšana, šaubas par neizdošanos. Domāju, kādēļ man tas viss ir vajadzīgs. Gribu apstāties un uz brīdi ievilkt elpu, gribu pagriezt atpakaļ laiku un darīt citādi, ne visu un ne uzreiz, bet esmu ļoti laimīga, ka spēju tikt šim dzīves periodam pāri. Ir fantastiska sajūta, ka viss ir izdevies tieši tā, kā tam bija jānotiek, un pat vēl labāk. Laikam par to esmu pateicīga visvairāk - ka beigu beigās viss vienmēr notiek tieši tā, kā vajadzēja.»

Romānu pārdod autora personība

«Izsisties rakstniecībā Latvijā izklaides žanrā var tikai ar reklāmas palīdzību, un es nekautrējos atzīt, ka bez skaļa romāna pieteikuma būtu noslīkusi purvā «nepilni tūkstoš pārdoti eksemplāri piecu gadu laikā». Manā ieskatā, hobija līmenī rakstīt var jebkurš, bet grūtākais ir panākt, lai tevi pamana un atzīst par labu esam sākotnēji izdevniecība, pēc tam lasītāji. Ja piemīt talants, galvenais ir ticēt sev un nebaidīties sevi pieteikt izvēlētajā jomā, jo mūsdienās romānus pārdod nevis skaists vāks vai intriģējoša anotācija, bet gan autora personība. Pieņemu, ka tā ir visās radošajās jomās - pasniedz pārliecinoši un jēgpilni savu darbu, un panākumi neizpaliks. Pats ceļš līdz grāmatas dienasgaismai bija aizraujošs un vienlaikus negludumiem pilns, jo pašizdošanas process man bija vēl nepiedzīvots. Taču to visu ir atsvērusi gandarījuma sajūta, kas pārņem, ieraugot romānu visvairāk pārdoto grāmatu topos un saņemot pozitīvās atsauksmes.»

Arī jurisprudences studente

«Studēju Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, slodze ir liela, un vēl pilna laika uzņēmējdarbība. Nākas daudz ko upurēt - primāri jau attiecības un kopā pavadīto laiku ar ģimeni un draugiem. Ir jāprot apstāties īstajā brīdī un saprast, ka kaut kā ir par daudz un nepieciešama atpūta. Tieši to izdarīju novembrī - nolēmu uz brīdi apstāties. Palīdzēja. Liels atbalsts ir mana ģimene, kas, iespējams, tic man vairāk, nekā es ticu pati sev.

Kopš sāku izdot savus romānus, esmu iepazinusies ar vairākām sabiedrībā pazīstamām personām un no viņām daudz mācījusies. Manas lielākās talanta atbalstītājas ir Una Ulme, Agnese Zeltiņa un Ramona Petraviča. Neticu veiksmei, vismaz ne simtprocentīgai un vienmēr klātesošai, jo manu panākumu pamatā ir mērķtiecīgs darbs un virzība uz mērķi. Akadēmiskos panākumus garantē sistemātiskas un atbildīgas studijas, panākumus biznesā - harisma, spīts, reklāma un produkta kvalitāte, attiecībās - uzticība, cieņa un laika veltīšana viens otram. Sēdēt un gaidīt, ka viss nokritīs no debesīm, ir bezjēdzīgi, jo tikai tu pats nosaki, kas būsi - veiksminieks vai mūždien ar dzīvi neapmierinātais īdētājs.»