Šampētera mežā Rīgā ir Latvijas Tautas frontes dibināšanai veltīts piemiņas akmens. Vietējie iedzīvotāji pie tā pieraduši un nelauza prātus par to, kāpēc tieši tur novietota piemiņas zīme. Taisnību sakot, par šo akmeni un tā autoru vai autoriem nav daudz informācijas.
Pirmavots ir Ļeņina rajona Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības aktīvistes, pensionētas vēsturnieces Mirdzas Zibens publikācija «Šampētera parks vakar, šodien, rīt?» laikrakstā «Rīgas Balss» 1989. gada 7. jūlijā. Honorāru viņa lūgusi ieskaitīt Latvijas Tautas frontei Šampētera parka labiekārtošanai. Mirdza Zibens uzsver, ka publikācijas brīdī Šampētera muiža un parks jau 70 gadus pieder Rīgas pilsētai. Bijušajā muižā gadu desmitiem atrodas fabrikas «Sarkanā tekstilniece» kopmītne. Pensionētā vēsturniece sašutusi: pirmajā stāvā dzīvo ģimenes ar bērniem, otrajā - tie, kuriem bērnu nav. Varētu būt kopā ap 100 cilvēkiem, kuriem uzņēmums sola dzīvokļus, bet tālāk par solīšanu netiek. Un pagaidu iemītniekus neinteresējot ne vēsturiskās muižas ēkas, ne to apkaimes tīrība.
«Kad tā sāk apcerēt Šampētera revolucionāru dzīves vietas, tad viņu te sanāk vairāki desmiti. Tad arī nav brīnums, ka ir radušies censoņi, kas grib šo cilvēku piemiņu saglabāt un atjaunot Šampētera parku. 1905. gada revolūcijas galvenais lozungs bija «Nost patvaldību! Lai dzīvo brīvība!». Kad no šīs pirmās buržuāziski demokrātiskās revolūcijas, kas beidzās 1907. gadā, bija pagājuši piecdesmit gadi, Rīgā sāka iznākt laikraksts «Rīgas Balss». Tas publicēja rakstnieka R. Sēļa romānu «Tanī bargā dienā». Par Šampētera parku tur rakstīts sekojošais: «Draugi apstājās parkā pie laukuma, kam visapkārt zaļoja biezi košuma krūmi. Muižas kungs bija licis uzrīkot dejas grīdu, lai ļaudis svētdienās še papriecātos un dzertu muižas brūža alu ... Saules pielietajā laukumā gāja skaļi. Ragu mūzikas grāvienos pa dejas grīdu notvīkušiem vaigiem lidoja meitenes kā balti un raibi tauriņi.»
Šampēternieki lasīja «Rīgas Balsi» un jutās pacilāti, jo tur bija pieminēti gan viņi paši, gan viņu parks (..). Radās liela novadpētnieku interese. Skolēni gadiem ilgi pētīja savu mikrorajonu un ar labiem panākumiem piedalījās konkursā «Mana Dzimtene PSRS». Skolas novadpētniecības materiālus tagad glabā Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs,» vēstīja Mirdza Zibens.
No viņas rakstītā uzzinām, ka pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā Šampētera parkā uzstādīja soliņus. Lieldienās tur bija šūpoles. Auga papeļu aleja, ko iestādīja pēc Lielā Tēvijas kara (tā to dēvē autore) no Šampētera ielas līdz Jūrkalnes ielai. Katru gadu notika talkas. Skolēni kopā ar skolotājiem tīrīja bijušā parka teritoriju. Taču ar katru gadu tīrīšana kļuvusi grūtāka, jo kopmītņu iemītnieki piemēsloja apkārtni. Apkārtējās rūpnīcas sāka izgāzt savas produkcijas atlikumus.
Pienāca atmoda, un Mirdza Zibens atgādina par tā laika notikumiem Šampēterī: «Taču Šampēterī dzīvo arī tādi cilvēki, kas nespēj vienaldzīgi noskatīties skaistā dabas parka postažā. Tie ir dabas draugi. Viņi sarīkoja talkas, ar pārvaldes «Rīgas dārzi un parki» atļauju atēnoja aizaugušo parku, sakopa teritoriju Šampētera ielas malā līdz Pleskodāles ielai. Nu jau šis gals sāka izskatīties pēc parka. Izžuvušā dīķa malā pielikām akmeni ar uzrakstu «1988. gada 9. oktobrī nodibināta Latvijas Tautas fronte». Domājām, visiem vajadzētu priecāties, bet nekā. Priekšnieki dusmojas: kā tad tā bez viņu atļaujas! Tā nu esam nesaprašanā: ar kā atļauju Šampētera parks pārvērsts par nelegālu pilsētas izgāztuvi? Ne vien smiltis tur izgāž, bet arī metāllūžņus, sadzīves atkritumus. 1988. gada nogalē LTF dabas biedrības aktīvisti no Jūrkalnes ielas puses ar akmeņiem aizsprostoja visus iebraucamos ceļus Šampētera mežā, lai te «neviļus» neiebrauktu smagās mašīnas. Un tomēr tās iebrauca no Šampētera ielas un atkal piegānīja bijušo parku. 1989. gada 22. aprīļa talkas talcinieki aizsprostoja arī šos ceļus, izrokot pusmetru dziļas un trīs metrus garas tranšejas.»
Vēlreiz uzsverot Šampētera revolucionāro garu, pensionētā vēsturniece norāda, ka laikraksta «Cīņa» pirmie izplatītāji un lasītāji dzīvojuši tieši Šampēterī. «Vēl gribu tikai piezīmēt, ka «Cīņas» pirmā numura moto: «Šurp, strādnieki!» šampēterniekiem sociāldemokrātiem bija pazīstams jau 1903. gadā; viņu pūtēju orķestris bija iemācījies šo dziesmu un gribēja ar to pagodināt gorodovoju nošauto cīnītāju Artūru Tupiņu viņa bērēs 1903. gada 16. oktobrī. Bet nekas nesanāca: Pleskodāles kapos ieradās bruņoti vīri un atņēma muzikantiem notis. Un pašus apcietināja. Viena šī nošu lapa ar visiem vārdiem ir saglabājusies un atrodas arhīvā. Tas ir vācu strādnieku maršs. Par šo nošu nokļūšanu šampēternieku sociālistu rokās bija parūpējies toreizējais Pārdaugavas propagandists Jūlijs Kažmers (1874.-1927.). (..) Viņš bija pirmais, kas sāka plašu masu kustības organizēšanu Pārdaugavā. Sāka ar bēru gājienu organizēšanu, kuros piedalījās simtiem strādnieku. (..) Pirmais kaujas karogs «Nost patvaldību! Lai dzīvo brīvība!» esot uzvilkts Šampētera parkā 1904. gadā.»
Nobeigumā Mirdza Zibens aicina saglabāt parku un tur esošās ēkas nākamajām paaudzēm un neļaut Šampētera parka vietā izveidot Pleskodāles prospektu jeb Kalnbērziņa prospektu.
