Laiki, kad uz Latvijas Televīzijas ēku Zaķusalas krastmalā 3, Rīgā, kā arī uz preses izdevumu redakcijām plūda skatītāju vai lasītāju vēstules, ir pagājuši uz neatgriešanos. Mūsdienās pastāv citas saziņas formas un stili. Arī mēs paši esam kļuvuši citi nekā pirms gadiem divdesmit, trīsdesmit. Taču tolaik… Tolaik vēstules pārsvarā tika rakstītas ar roku, stipri retāk – ar rakstāmmašīnu, turklāt tās papildināja arī pa kādam apsveikumam svētkos. Vēstuļu adresāts bija vai nu raidījuma, vai preses izdevuma redakcija, vai arī konkrēts žurnālists, pie kura cilvēks vēlējās vērsties «personīgi».
Pirms 30 un vairāk gadiem Latvijas TV bez leģendārā raidījuma «Labvakar», kam skatītāju vēstules plūda maisiem, popularitāti bija guvis raidījums «PIK» jeb publicistiski informatīvais kanāls «Šodien, rīt un…». To palaida ēterā reizi nedēļā - ceturtdienu vakaros, sākot no pulksten 19.30, taču ik pa brīdim pārtrauca, jo pa vidu vajadzēja atvēlēt laiku raidījumam «Ekrāns bērniem», informatīvajai programmai «Panorāma» u.c. Raidījumu «PIK» vadīja trīs žurnālistu pāri: Iveta Galēja un Aldis Neimanis, Sandra Eihmane un Egons Sveržickis, Dita Grutupa un Vilnis Meliņš. Katram no pāriem bija arī savs režisors, piemēram, Ditas Grutupas un Viļņa Meliņa tandēmu režisēja Edijs Freimanis.
Ļoti iecienīta «PIK» sadaļa bija «1000 sīkumi», kas sastāvēja no vairākiem īsiem sižetiņiem - aptuveni 10 minūšu garumā. Par sižetu ideju autoriem galvenokārt kļuva skatītāji, kuri savās vēstulēs aprakstīja visdažādākās ikdienā sastopamās nejēdzības. Viņi uzskatīja: ja reiz rakstīs vēstuli žurnālistam, tas, būdams labais policists, problēmu atrisinās. Un itin bieži atrisināja arī. Dažkārt pat pietika, ja rakstītais tika nolasīts ēterā, nemaz nerunājot, ja žurnālisti sāka zvanīt atbildīgajām instancēm un interesēties dziļāk.
Kas pirms 30 un vairāk gadiem satrauca Latvijas iedzīvotājus tik lielā mērā, ka viņi ņēma rokā papīru un pildspalvu, lai rakstītu vēstuli?
Iedziļinoties vēstuļu saturā, jaušams, ka pēc 30 gadiem nekas daudz nav mainījies, vismaz saistībā ar AS «Latvijas pasts» darbību jau nu pavisam noteikti ne. «Neesmu īsti skaidrībā, vai šo aploksni vajadzēja sūtīt «PIK» 1000 sīkumiem vai atpakaļ uz Lielbritāniju ievietošanai Ginesa rekordu grāmatā. Šo apsveikuma kartiņu Ziemassvētkos dēls savai 87 gadus vecajai mātei ir izsūtījis no Edinburgas 1989. gada 20. novembrī, bet mātei tā bija jāgaida līdz 1990. gada 13. jūnijam,» raksta kāda dāma, kartītes sūtītāja māsa no Jaunolaines.
Ja nevarēji sagaidīt savu radinieku Ziemassvētku apsveikumu no ārzemēm, tā bija tikai puse bēdas. Trakāk gāja tad, ja vēlējies Rietumos dzīvojošajam radiniekam nosūtīt paciņu. «Mans onkulis dzīvo Kanādā. Viņš visu laiku bija pazudis, bet tikai pagājušo gadu (1988. gads) mēs visi atkal satikāmies. Nolēmu aizsūtīt onkulim uz Kanādu kaut ko latvisku, kas ir tuvs mūsu latviešu tautai. Nopirku rakstainus adītus cimdus un zeķes. Aizejot uz Ventspils pastu nosūtīt paku, man paskaidroja, ka rakstainas vilnas zeķes un cimdus nedrīkst sūtīt, bet, ja ļoti gribot, lai braucot uz Rīgas Centrālo pastu, tad tur varēšot nosūtīt. Aizbraucu. Rīgā man nosūtīšanai pieņēma tikai cimdus, jo rakstainas vilnas zeķes (adītas) pārsūtīt nedrīkst. Vai tas nav smieklīgi? Šī «Daiļrades» produkcija (cimdi, zeķes, prievītes u.c.) ir iegūlusies veikalu plauktos, bet es nevaru aizsūtīt cilvēkam par piemiņu no Latvijas kaut ko mīļu un siltu,» 1989. gada Ziemassvētkos rakstīja kāda dāma no Ventspils rajona Zlēkām. Taču tas vēl nav viss; tajā pašā vēstulē aprakstīts arī Rīgas pastā vērotais: «Nosūtot šos cimdus, redzēju arī citas ainas. Mūsu Latvijas migranti lielos, baltos maisos sūta prom trikotāžu, keramiku, porcelāna traukus (satinot lupatās), un kontrolieri ar vieglu roku atļauj to darīt, kaut gan šīs lietas sūtīt ir aizliegts. Un tieši tas manī uzdzen dusmas, ka nav kārtīgs darbs. Kad piegāju klāt šīm krievu sievietēm un jautāju par pakās atrodošos saturu, viņas apjuka un teica, ka kontroliere esot pārbaudījusi un atļāvusi sūtīt.»
Pasta darbinieki nesteidzās arī tad, ja apsveikums bija jānogādā vienas pilsētas robežās. Kāda skatītāja raksta: «Kad mūsu pasta nodaļas beidzot uzlabos savu darbu? Tas taču vairs nav normāli, kad no Ļeņina ielas līdz Lielvārdes ielai (runa ir par Rīgu) pasts iet 11 dienas! Nerunājot par to, ja jāsūta tālāku ceļu. Bez tam tās arī bieži pazūd.»
Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā cilvēkus ļoti satrauca drūmā situācija ar latviešu valodu. Lai pierādītu savās vēstulēs paustā patiesību, ļaudis aploksnēs ievietoja arī dažādu preču iesaiņojuma papīru, piemēram, konfekšu papīriņus, kur latviski nebija lasāma neviena zilbe, kā arī dažādas etiķetes, piemēram, no burciņām, un pat talonus rindai pie ārsta, kur absolūti visa informācija rakstīta tikai krieviski. Kāda TV skatītāja no Veldres ielas Rīgā pat visai drosmīgi mēģinājusi meklēt vainīgo valodas situācijai: «Kādā no Latvijas Augstākās Padomes sesijām biedrs Anatolijs Gorbunovs uztraucās, ka krājkasēs parādījušās veidlapas tikai latviešu valodā un ka šāds ekstrēmisms turpmāk nav pieļaujams. Nosūtu Jūsu raidījumam šo «šedevru» (vēstulei pievienots talons vizītei pie ārsta, kur visa informācija lasāma vienīgi krievu valodā), kuru saņēmu Rīgā Onkoloģiskajā poliklīnikā Paula Dauges ielā. Līdzīgu veidlapu latviski nebija.»
Nedaudz, taču bija arī tādi skatītāji, kas uztraucās par Latvijas ekoloģiju, piemēram, likteņupes Daugavas piesārņošanu. «Kas ir tas Kangars, ko tagad vajadzētu saukt pie atbildības kriminālā kārtā par Daugavas piegānīšanu? Vai Prokuratūra ir gatava to darīt?» jautā skatītājs no Bieriņiem.
Pagājušā gadsimta 90. gadu sākums vēl bija laiks, kad deficīta dēļ nopirkt kāroto preci nebija tik vienkārši. Īpaši tas attiecināms uz lietām, kuru kalpošanas laiks normālos apstākļos ir ilgs, piemēram, mēbelēm. Šim tematam veltītas daudzas vēstules. «Šī gada (1989. gads) vasarā divas diennaktis nostāvēju rindā pie Rīgas Mēbeļu nama Purvciemā, lai pierakstītos uz sekciju «Agnese» un citām mēbelēm. Rindas reģistrētāja neatzīmēja, kādi apstrādātu sekciju cilvēks vēlas - lakotu vai nelakotu. Man labāk patīk nelakotā, bet sarunā ar citiem cilvēkiem izrādās, ja rinda ir pienākusi, jāņem tāda sekcija, kāda ir atsūtīta. Ja neņemot, darbinieki no rindas izsvītrojot pavisam. Vai tas ir pareizi?» jautā skatītāja no Lemešu ielas Rīgā.
Arī nākamajā vēstulē rakstītāja ir sašutusi par nebūšanām, ja vajadzīgs iegādāties mēbeles: «Vai pie mums vairs nekad neražos gaišās mēbeles? Arī citi tās vēlētos nopirkt, bet ražošanā ir tikai tumšās. Kāpēc tomēr netiek tās ražotas? Ja vēlos piepirkt kādu skapīti vai galdiņu, nevaru to izdarīt, jo gaišās nevar nopirkt, nevar dabūt. Agrāk ražoja mēbeles no koka, kas bija izturīgas, vēl tagad tās ir komisijas veikalos, bet tagad tās ražo no zāģu skaidām, ir ārkārtīgi neizturīgas un vēl ļoti dārgas. Vai tad par zāģu skaidām varētu tik ļoti dārgi uzcenot mēbeles?»
Ir vēl kāda problēma, kas, gadiem ritot, nemainās. Proti, tā ir ielu tīrīšana ziemas laikā, kad uzsnieg sniegs. Problēma vismaz Rīgā ir tik milzīga, ka ar to nekādi nespēja tikt galā ne pirms gadiem trīsdesmit, ne mūsdienās, tāpēc TV skatītāju vēstulēs tiek rakstīts arī par to. «Varbūt šie patiešām ir sīkumi? Tik sīki, ka nebūtu vērā ņemami. Varbūt esmu kļuvis jau pārāk vecs un kašķīgs? Varbūt,» - tā savu vēstuli iesācis kāds rīdzinieks labākajos gados. «Dzīvoju savā ielā jau vairāk nekā 50 gadus, esmu piedzīvojis tās trīs nosaukumu maiņu, esmu redzējis, kā sētnieki (daudz mazākā skaitā nekā šodien) ar kamaniņām un vanniņām vāca nost sniegu kā no trotuāriem, tā arī no braucamās daļas un tramvaju sliedēm (kādreiz pa manu ielu visā garumā ripoja tramvaja vagoni). Ielas vienmēr bija tīras un sakoptas. Par spļāvienu uz ielas bija jāmaksā soda nauda, par kuru varēja nopirkt puskilogramu sviesta vai medus, vai «kortelīti». Un tas viss bez sāls kaisīšanas un «tehnikas» palīdzības.»
