VAKARA ZIŅAS. Komponistam Valdim Zilverim pārmaiņas karjerā

«Kopš pagājušā gada oktobra esmu Latvijas Radio teātra galvenais skaņu režisors, un manas darba attiecības ar Latvijas Nacionālo teātri ir beigušās,» izmaiņas savā karjerā lakoniski komentē komponists Valdis Zilveris. Vēl viņš pērn paguvis nofilmēties kādā seriālā, kura pirmizrāde gaidāma visai drīz, un arī radošu ideju un darbu viņam nav trūcis. «Vienīgais nemainīgais lielums – joprojām aktīvi turpinu pa pilsētu pārvietoties ar velosipēdu,» komponists smej. 

Priecīgs par radošo gaisotni un kolēģiem

«Patiešām esmu laimīgs, ka mans tagadējais darbs Latvijas Radio teātrī ir ļoti interesants un radošs, un arī pirms tam man tur bija ļoti daudz līgumdarbu, tā ka šā darba specifika man jau tāpat bija tuva un saprotama,» Valdis teic un piebilst - pašreiz galvenokārt tie ir skaņu režisora pienākumi, sākot no ieraksta un beidzot ar montāžu, taču, ja nepieciešams, tad viņš arī komponē vai piemeklē atbilstošu mūziku, un «tam ir daudz lielāka vērtība nekā tikai mūzikas piemeklēšanai». Par savu pašreizējo darbu komponists vēl uzsver: «Strādāju ļoti brīnišķīgā, harmoniskā un radošā kolektīvā un to varu teikt gan par Radio teātri, kur mani kolēģi ir Māra Eglīte, Dzintra Matuzāle un Dzintars Tilaks, gan par kolektīvu kopumā. Radošā gaisotne ir darbam ļoti svarīga, un tāda šeit patiešām ir.»

Gandarīts par sadarbību Rūdolfu Plēpi

Dažos jaunajā amatā pavadītajos mēnešos Valdim ļoti interesants kopdarbs izveidojies ar režisori Lauru Grozu, kura Radio teātrī iestudēja Ivetas Troalikas romāna jauniešiem «Tūlīt paliks labāk» dramatizējumu. «Tas bija pamatīgs darbs - četras daļas pa piecdesmit minūtēm, kurš līdz gala noformējumam prasīja diezgan lielu laiku.» Valdis smej, ka, sākot darbu šajā projektā, viņam bijis neliels satraukums - arī tāpēc, ka nācās sastrādāties ar jaunajiem un līdz šim nepazīstamiem Dailes teātra aktieriem, «un es nezināju, kā viņi studijā rakstīsies… Bet sanāca ļoti labi, un man sirdī iestājās miers un gandarījums, jo tas bija mans pirmais lielais darbs no ieraksta līdz ēteram».

Arī par otru lielo projektu Valdis runā ar patiesu sirsnību: «Sākot ar janvāra pirmajām dienām, radio ēterā skanēs unikāls projekts: Rūdolfs Plēpis ierakstīja Dainas Strelēvicas sešus vakara stāstus. Es šim projektam komponēju arī mūziku, tāpēc Rūdis ne tikai lasīs stāstus, bet kopā ar savu mazmeitu Mariju arī dziedās septiņas dziesmas. Esmu priecīgs, ka Rūdis piekrita šim darbam, jo mēs taču zinām, kādas viņam ir problēmas ar redzi. Tāpēc viņš visu materiālu iemācījās pēc dzirdes, tāpat arī dziesmas. Ģeniāli, ka viņš visu šādi arī varēja iemācīties, jo Rūda talants nekur nav pazudis. Domāju, ka arī klausītājiem tas būs liels pārsteigums un liels notikums. Tas man bija ļoti mīļš darbs, lai gan varbūt biju piekasīgs pie visādiem sīkumiem, kurus klausītājs nedzirdēs. Taču man šo darbu gribējās izveidot maksimāli perfektu.»

Protams, jaunajā amatā Valdis bieži sastop arī bijušos kolēģus no Nacionālā teātra, un, kā pats ar smaidu saka, «tikai tagad esmu citā lomā - varu viņus dīdīt un dricelēt atbilstoši Radio teātra prasībām».

Apbrīno ukraiņu spēju apgūt latviešu valodu

Jaunākais darbs Radio teātrī ir iestudējums, kuru veido Latvijā labi pazīstamais lietuviešu režisors Rolands Atkočūns, kuram šī ir debija Radio teātrī: «Tā būs ukraiņu autores luga, kas skanēs ukrainiski un būs dzirdama programmā «Doma laukums». Turklāt, strādājot pie šī darba, jau esmu sācis apgūt ukraiņu valodu. Noteikti gribu pieminēt vienu ierakstu, kas notika aktrises un runas pedagoģes Zanes Daudziņas vadībā. Zane māca latviešu valodu uz šejieni atbraukušajiem ukraiņu bērniem, arī tām meitenēm, kuras ierunāja ukraiņu pasaciņu «Divas vāverītes» brīnišķīgā latviešu valodā. Biju pārsteigts, ka daudzi citu tautību cilvēki, kas dzīvo Latvijā, gadiem nevar iemācīties latviešu valodu, bet ukraiņu meitenes, kuras uz šejieni atbraukušas pirms dažiem mēnešiem, iemācījušās runāt gandrīz bez akcenta. Apbrīnoju Zanes talantu un meiteņu apņēmību, ar kuru, izrādās, var paveikt brīnumu lietas.»

«Ballējam, neguļam…» skanēs pansionātā

Arī pagājusī vasara Valdim bijusi ļoti aizraujoša: «Tā tiešām bija pārsteigumu pilna, jo mani uzaicināja filmēties Latvijas - Ukrainas kopprojektā, seriālā «Dzelzs nervi», kas tiks demonstrēts «TET» interaktīvajā televīzijā,» komponists stāsta un piebilst, ka viņam seriāla veidotājiem bija jānosūta demo videoieraksts, kā viņš dzied un spēlē akordeonu. «Kastingā uzvarēju, par ko biju ļoti pārsteigts, un mana loma, par kuru gan pašreiz neko vairāk negribu stāstīt, tiešām bija interesanta un kolorīta. Ukraiņu producentes un scenārija autores Tatjanas Gnedašas veidotā komēdijseriāla darbība notiek pansionātā (par tādu bija pārvērsts «Dauderu» muzejs), un scenārijs, manuprāt, ir ļoti asprātīgs. Protams, ir gan mīlestība, gan mazliet «krimiķītis», bet pašās beigās mēs, pensionāru koris, koncertā dziedam «Ballējam, neguļam, līdz rītam izturam…» ar visiem pantiem.»

Valda varonim seriālā bijis ļoti daudz teksta: «Par to biju mazliet satraucies un lūdzu padomu kolēģēm Dacei Bonātei un Akvelīnai Līvmanei. Viņas mani mierināja, ka viss esot labi un ka Nacionālā teātra skola esot jūtama. Tiesa, tagad ar šausmām gaidu seriāla pirmizrādi un domāju, kāds es tur būšu un kā runāšu. Bet varbūt komēdijseriālam būs labi,» Valdis smejas un piebilst: «Daudzi mūziķi taču ir filmējušies, tāpēc nodomāju - kādēļ gan es nevarētu?»

Līdztekus šiem projektiem Valdim Zilverim bijis gana laika arī komponēšanai: «Ja pareizi saplānoju ierakstus un laikus, tad paguvu izdarīt arī savus darbus. Lielākais prieks, ka man pagājušogad izdevās uzrakstīt piecdaļīgu Ziemassvētku kantāti ar dzejnieces Sarmas Upeslejas patiešām brīnišķīgajām dzejām, kas šajos svētkos skanēja Kandavas baznīcā un kuru atskaņoja Tukuma koris «Savējie». Šī kantāte bija kora bijušās diriģentes Rasmas Valdmanes ideja, un, lai gan viņa pirmatskaņojumu klausījās no mākoņa maliņas, esmu priecīgs, ka man izdevās turēt solījumu, par ko ir liels gandarījums.»