VAKARA ZIŅAS. Mājas mīluļi - kaķu māsiņas Joko un Ono 

Ja vadāmies pēc ķīniešu horoskopiem, zinām, ka  2023. gads ir melnā Ūdens truša gads. Vēl tas tiek dēvēts arī par Zaķa un Kaķa gadu, tāpēc katrs no mums var izvēlēties, kurš no dzīvniekiem sirdij ir vistuvākais. Kāds 2023. gads izvērtīsies, galvenokārt ir atkarīgs no mums pašiem, taču vismaz vienu lietu no jaunā gada dzīvnieka kaķa gan varam mācīties. Tā ir neatkarība un brīvības mīlestība. To, ka brīvības alkas kaķiem piemīt, zina stāstīt arī divu turku angoras kaķenīšu Joko un Ono saimniece Kristiāna Kārkliņa, kuras ģimenē abas māsiņas mīt jau septīto gadu. Savu dzīvi bez abām kaķu dāmām jaunā sieviete nespēj iedomāties. 

Pie māsiņām tiek ar draugu svētību

Abas viena metiena kaķu māsiņas Joko un Ono Kristiānas ģimenē nonāca 2016. gada vasarā, pateicoties draugu draugiem. «Manai bijušajai kolēģei ir bijuši turku angoras šķirnes kaķi, turklāt vairākās paaudzēs. Viņiem tā nebija audzētava, vienkārši tā bija sanācis. 2016. gada aprīlī vienai no kaķenēm piedzima kaķēni - trīs māsiņas. Vienu māsiņu ģimene vēlējās paturēt, taču divām meklēja jaunus saimniekus,» savu stāstu sāk Kristiāna. Tā kā nepilnu gadu iepriekš Kristiānai un viņas partnerim bija nomirusi iepriekšējā ģimenes mīlule kaķenīte, kas bija sasniegusi seniores vecumu, tika pieņemts lēmums dot pajumti un mīlestību divām baltām turku angoras šķirnes kaķu māsiņām. Tās tika pie vārdiem Joko un Ono.

«Nolēmām, ka ņemsim abas. Nevēlējāmies tās šķirt. Vēl šodien atceros, kā divus baltus kunkulīšus ar mašīnu vedām mājās. Ar brāli bijām tās ielikuši groziņā, bet vai tad nu kaķēni mierīgi var nosēdēt? Protams, abas nebēdnieces brauciena laikā no groziņa izkūņojās ārā un sāka draiskoties, spēlēties ar mašīnas sēdekļiem. Bija jautri!»

Tā kā abas kaķenītes jau bērnībā bija pieradušas doties ārā, arī Kristiānas mājās Pārdaugavā šis paradums netika mainīts, taču ievērojot piesardzību. Saimniece atzīst, ka bez iešanas ārā viņas mīlules savu dzīvi nespētu iedomāties. «Par laimi, mums ir visas iespējas to nodrošināt. Mājai, kurā dzīvojam, apkārt atrodas dārzs, ko Joko un Ono uzskata par savu teritoriju,» pasmaida Kristiāna. «Pirmajā gadā abas dāmas gan vairāk dzīvoja telpās. Laist ārā mazliet baidījāmies - viņas varēja tikt pie kaķēniem. Tas mūsu plānos neietilpa.»

Lai dzīvo brīvība!

Kad pienāca noteiktais vecums un abas kaķenītes tika sterilizētas, šķēršļu vairs nebija, lai tām liegtu pastaigas un rotaļāšanos mājas dārzā. Sajutušas brīvības «garšu», kaķenītes nebija apstādināmas. Sēdēšana istabā abām drīzāk sagādātu mokas. Īpaši jau Joko, kas pēc sava rakstura ir enerģiskāka, tāpēc viņai gluži kā elpot nepieciešams kāpelēt pa kokiem un medīt peles un putniņus. «Joko iemīļotā slēptuve ir mūsu garāžas augša,» smejas Kristiāna. «Šī māsa arī ļoti sargā savu teritoriju. Ja pagalmā pamanīs kādu mūsmājām nepiederošu kaķi, spalvas putēs, jo teritorija ir jāaizsargā!»

Otra māsiņa Ono ir mierīgāka; šī kaķenīte vairāk ir cilvēku kompanjone. Turku angoras šķirnes kaķiem vispār ir raksturīgs, ka tās pārstāvji ir orientēti uz cilvēku. Tāpēc dažkārt šie kaķi tiek salīdzināti ar suņiem, kuri bez saimnieka nespēj dzīvot. «Ono mīl atrasties komfortā. Viņai patīk vai nu gulēt dīvānā, vai ielīst man vai manam partnerim klēpī.» Ono labi zina - lai piesaistītu saimnieku uzmanību, atliek sākt ņaudēt, jo ir ielāgojusi - ja vien Kristiāna vai viņas partneris sadzirdēs ņaudienus, saimnieki noteikti reaģēs.

Joko un Ono saimniece tomēr atzīst, ka, laižot kaķenes ārā, mazliet bažījās, lai kaut kas neatgadītos. Kaut Pārdaugava ir klusa apkaime, turklāt iela, kurā dzīvo Kristiāna, vienmēr bijusi gandrīz bez mašīnām, relatīvi nesen tā tika noasfaltēta un autovadītāji to izmanto par apbraucamo ceļu. «Šī iemesla dēļ vairāk uzmanāmies un domājam, kurās diennakts stundās savus kaķus laist ārā. Parasti to darām vakarā vai uz nakti, kad lielāks miers un maz braucēju.» Par laimi, retas ir situācijas, kad Joko un Ono izdomājušas aiziet tālāk par savu teritoriju. «Viņām ir pašām savi ceļi, sava teritorija, kuru dāmas pamet ļoti reti.» Viena no kaķeņu iemīļotajām vietām ir kaimiņa siltumnīca, kur tās labprāt parušinoties un pagozējoties pie tomātiem.

Lai abas mīlules pasargātu no «kaķu glābējiem», kas īpaši aktīvi kļuvuši tieši pēdējā laikā un kuru glābšanas procedūra izpaužas, ķerot mājas kaķus un tiem meklējot jaunas mājas, Kristiāna savām kaķu māsiņām, pirms laist tās ārā, uzliekot siksniņas, kam pievienots žetoniņš ar saimnieku kontaktiem. Vismaz tādā veidā cilvēkiem vajadzētu saprast, ka šiem kaķiem jau ir saimnieki, lai gan netrūkst gadījumu, kad «kaķu glābējus» neattur pat tas. «Jā, esmu pamanījusi ierakstus sociālajos tīklos, kad tiek «glābti», respektīvi, paņemti un aizvesti prom kaķi, kuri gadiem šajā vietā dzīvo. Žēl, ka tā notiek.»

Virtuvē ir jāspēlējas

Kaķu saimnieki zina: ja paši vēlas uz vairākām dienām kaut kur aizbraukt, noteikti ir jāpadomā, kurš viņu prombūtnes laikā kaķus pabaros un ar tiem paspēlēsies. Šādas rūpes ir arī Kristiānai. «Kad pēc brauciena atgriežamies mājās, var just, ka no kaķu puses ir tāds kā mēms pārmetums: «Nu, kur tad jūs bijāt?» Pat tāds kā neliels apvainojums. Pēc tam Joko un Ono tikai palēnām samazina distanci un mums tuvojas.»

Kristiānas ģimenes paradumi nedaudz mainījās pandēmijas laikā, kad diennaktīm visi pavadīja mājās, līdz ar to kādas maltītes tika gatavotas virtuvē. «Kaķus barojam no rīta un vakarā, taču, kad paši sev virtuvē gatavojam maltīti, abas ir klāt un pieprasa nevis ēdienu, kaut gan kāds našķis tiek arī viņām, bet gan lai saimnieki ar tām kārtīgi izspēlējas! Pat izdauzās!» Būdamas pieaugušas kaķenes, pašas savā starpā īpaši nespēlējas, taču, ja iesaistās cilvēks, tad gan ar lielu prieku. Kad abas kaķu meitenes ir istabā, bet kaut kas notiek pagalmā vai uz ielas, abas uzreiz klāt pie loga, lai novērotu. «Gadās, ka pa vienu logu abas izlec ārā - dārzā, bet pa otru logu atgriežas atpakaļ mājās. Tad nu man jāsecina, ka savu teritoriju abas māsiņas pārzina perfekti.»

Kristiāna pastāsta, ka vienai no viņas kaķu meitenēm ir nedaudz palielināts ķermeņa svars, turklāt kaķīte ir alerģiska, tāpēc tiek barota ar speciālo veterināro pārtiku, kam augstāks šķiedrvielu saturs, mazāk kaloriju un tauku. «Nodalīt, kurai no māsām kura veida pārtika tiks dota, nav iespējams, tāpēc abas baroju ar vienu un to pašu. Turklāt abu trauciņi atrodas kopā, tāpēc arī īsti nebūtu iespējams izkontrolēt, ko kura no kaķītēm apēd un cik daudz,» atzīst Kristiāna. Tas ir loģiski, jo kaķa ēšanas ieradumi ļoti atšķiras no tā, kā ēd suns. Kaķis, ja vien nebūs ļoti izsalcis, pieies pie sava šķīvīša, mazliet paēdīs, tad aizies pagulēt un pēc tam ēšanu turpinās.

Vienādi stipri mīl visus dzīvniekus

Joko un Ono saimniece atklāj, ka novērojusi, kā abām māsiņām mainījās raksturs pēc tam, kad tās sāka laist ārā. «Savā mājsēdes posmā kaķenītes viena otru ļoti mīļoja un bezmaz gulēja kopā kā salipušas, bet, sākot iet ārā, abas kļuva daudz neatkarīgākas, tas nozīmē, katrai no viņām ir savs maršruts, savas smaržas, kas vilina, un sava darīšana. Arī barojot pamanīju, ka dažkārt māsas viena uz otru šķībi paskatās vai pat uzšņāc. Tas savukārt bija iemesls, kāpēc mēs nedalām pārtiku un abām dodam vienu un to pašu.»

Dažas atšķirības Kristiāna novērojusi arī abu kaķu māsiņu medību paradumos. Atšķirībā no Joko, kura ārā medī peles vai putniņus, Ono savu saimnieci aplaimo ar kādu zaļu ābolu no dārza ābeles, kuru atnes un noliek uz palodzes. «Smējāmies, ka Ono ir kaķis - vegāns, jo tā vietā, lai medītu peles un putnus, kaķe mums sāka nest ābolus. Doma apmēram tāda - medīt jūs, cilvēki, neprotat, tad nu atnesu ko ēdamu!»

Kristiānai jautāju, vai viņa sevi uzskata par kaķu mīli, ja priekšroku dod tieši šīs sugas pārstāvjiem. Viņa pasmejas un atteic, ka abi ar partneri esot visu dzīvnieku mīļi, taču tā ir sanācis, ka tieši kaķi ir tie, kuri viņus izvēlas par saviem saimniekiem.