Vakara Ziņas

Iepriekšējā žurnāla numurā publicējām stāstu par smagi slimā Roberta mammu Jolantu Kalniņu – iestājoties dēla pilngadībai, viņa ir saskārusies ar vairākām problēmām. Sarunā Jolanta stāstīja arī par to, cik sarežģīti smagi slimu bērnu vecākiem ir vienkopus atrast visu informāciju par to, kā soli pa solim jārīkojas, lai varētu noteikt aizgādnību un jau pilngadīgajam bērnam atņemt rīcībspēju, kā arī par citām problēmām, ar kurām jāsaskaras.

Bija laiks, kad jaunajam pārim, vēl svinību tērpus nenovilkušiem, lika zāģēt malku, mazgāt un autiņos tīstīt lelli, lai tādā veidā apliecinātu gatavību ģimenes dzīvei. Un bija laiks, kad līgavas zagšana Latvijā bija aizliegta.

No 24. jūlija Latvijas Nacionālā teātra direktora (valdes locekļa) pienākumus nākamos piecus gadus pildīs Māris Vītols, šajā amatā nomainot Jāni Vimbu. Šim amatam par piemērotāko Vītols ticis atzīts 14 pretendentu konkurencē. Daudziem viņš aizvien palicis atmiņā kā viens no jaunākajiem Saeimas deputātiem un īslaicīgs izglītības un zinātnes ministrs, toties ne mazāk daudzi, iespējams, būs pārsteigti, uzzinot, ka Vītols ir laikmetīgās mākslas kolekcionārs, starptautisku kultūras projektu vadītājs un izstāžu kurators. Bet viņa nokļūšana Latvijas Nacionālā teātra direktora amatā noteikti pārsteidza daudzus.

Horoskopa zīme ne vien nosaka mūsu raksturu, bet arī veselību un organisma reakciju, lietojot uzturā dažādas dabas veltes. Tāpat kā mēs, arī augi ir pakļauti planētu ietekmei. Augu valsts saistība ar astroloģiju ir zināma kopš seniem laikiem. Lai nostiprinātu veselību, vairotu dzīvības enerģiju un mazinātu stresu, astrologi iesaka lietot zālītes, kas sader ar mūsu horoskopa zīmi. Augu noslēpumu zinātāji saka, ka zālītes tējā jāber «tik, cik divos pirkstos var saņemt».

Parlamentā ievēlētās 100 gudrās galvas ir cilvēki ar miesu un asinīm un veiklu vai mazāk veiklu valodiņu. Vai viņi vienmēr runā tikai par lietu? Nē, protams! Mēs jums pastāstīsim, par ko parlamentārieši runā no tribīnes.

24. jūlijā leģendārais Latvijas Nacionālā teātra ilggadīgais aktieris Jānis Kubilis svinēja savu 100. dzimšanas dienu. Sazvanīts savās Baltezera mājās, gaviļnieks smej: «Ko es sev novēlētu? Pirmām kārtām, protams, veselību. Saglabāt vēlēšanos būt pozitīvam. Arī pasaules mērogā gaidu, kad beidzot kaut kas nomierināsies, jo ļaunuma ir mazliet par daudz. Bet pats galvenais – cilvēks nedrīkst kļūt atkarīgs! Tāpēc mana lielākā vēlēšanās ir līdz pēdējam elpas vilcienam būt noteicējam pār sevi, sakārtot sevi un, cik tas iespējams, būt neatkarīgam!» uzsver jubilārs.

Anekdotes sagatavotas no žurnāla "Vakara Ziņas".

Tiklīdz mājās ir kaķis, dzīve virs nebūs tāda kā iepriekš. Tā nu tas ir. Un tur neko nevar darīt.

Sertificētas astroloģes Gunas Kārkliņas prognozes

«Daudzu apstākļu sakritības dēļ noslēdzu savus pedagoģiskos pienākumus. Skaistu savas dzīves posmu un laiku esmu pavadījusi Rīgas Doma kora skolā,» saka dziedātāja, mūziklu aktrise un vokālā pedagoģe Annija Putniņa.

Pirms pāris nedēļām rīdzinieces Jolantas Kalniņas dēlam Robertam apritēja 18 gadu, tātad likuma priekšā viņš kļuva pilngadīgs. Tiesa, nebija ne dzimšanas dienas ballītes, ne arī jubilārs saņēma meiteņu bučas un draugu rokasspiedienus, jo diemžēl viņš ir neārstējami slims. Savukārt Jolanta, gaidot dēla pilngadību, lai nokārtotu viņa invaliditāti uz mūžu un aizgādnību, saskārās ar Latvijas likumdošanu un ierēdņu attieksmi visā tās krāšņumā.

Zinām Rīgas jūgendstilu, vairāk vai mazāk populārus pieminekļus, mīlīgus nostūrīšus pilsētas nomalēs. Bet garāmskrienot var arī nepamanīt cilni pie nama Maskavas ielā 178. Nezinātājam tas var šķist savdabīgs un nesaprotams, jo trūkst konteksta, kāpēc tika veidots mākslas projekts «Speķa ielas republika» un vai tāda vispār ir.

Pirms Rīgas 800 gadu svinībām tika izsludināta akcija – meklēt slavenus rīdziniekus. Bet daudzi no viņiem jau tolaik bija rodami Lielajos kapos. Ko nozīmē – slavens? Kad noskaidro, kas slēpjas zem katra smilšu uzkalniņa, tad katrs no apbedītajiem ir vērts, lai viņu atcerētos.

«Spriežot pēc tā, ka fotogrāfija ir melnbalta, tā varētu būt tapusi ap 1985. gadu,» saka mūziķis un folkgrupas «Laimas muzykanti» dibinātājs Artūrs Uškāns un ar smaidu piebilst, ka, visticamāk, bildē iemūžināts brīdis, kad viņš kopā ar saviem draugiem un kursabiedriem Gunāru Igauni (no kreisās) un Ivaru Šminiņu varētu būt nodarbojies ar kaut ko visai nelegālu.

«Man nav dzimšanas dienas svinēšanas tradīciju, vienīgi – man šajā dienā patīk būt ārpus Rīgas. Tāpēc forši, ka dzimšanas diena ir vasarā un ir iespēja nebūt pilsētā,» saka režisore Paula Pļavniece. Viņai dzimšanas diena - 27. jūlijā.

Diriģente, producente un dziedātāja Antra Dreģe šogad svin nozīmīgu darba jubileju – trīsdesmit gadus, kopš viņa strādā ar vokālo grupu «Putni». «Kopā radītas neskaitāmas koncertprogrammas, apceļota puspasaule, bijusi iespēja uzstāties kopā ar daudziem izciliem mūziķiem. Jau izskanējušas divas jubilejas sezonas koncertprogrammas, savukārt ar trešo programmu «Sacred & Profane / Dvēseles putni», kurā ne tikai dziedam, bet arī spēlējam dažādus mūzikas instrumentus, vēl koncertēsim Latvijā. Arī citi mani darbi ir cieši saistīti ar kultūras nozari, tādēļ man vienmēr svarīga ir iedvesma, aizrautība, spēja atvērties iespaidiem, sajūtām un domām, daudz atrasties dabā. Tas palīdz atjaunoties pēc intensīvāka darba perioda un atbrīvot galvu jaunām domām,» saka Antra.

Memoriālo muzeju apvienība savā mājaslapā ir apkopojusi šos stāstus, un ar tiem iepazīstinām »Vakara Ziņu« lasītājus

Reti kurš rīdzinieks zina, ka pašā Vecrīgas sirdī – Doma laukumā – viduslaikos liesmojuši sārti, kuros dedzinātas raganas un burvji no visas pašreizējās Latvijas teritorijas. Toties Sarkandaugavā burvji un raganas tika peldināti vai slīcināti, kā nu kurā gadījumā labpatika izrīkoties baznīcas kalpiem. Iespējams, raganas un burvji bija baznīcas izpratnē ķeceri, kuri patiešām nodarbojās ar maģiju un būrās, bet, iespējams, sārtu kūra arī zem tiem, kuri Romas katoļu baznīcas inkvizitoriem nepatika tāpat vien.

Dzegužkalns joprojām nav zaudējis sava Rīgas augstākā kalna statusu – tas kā augstākais dabiskais zemes virsas punkts Latvijas galvaspilsētā slienas 28 metrus virs jūras līmeņa. Skatu uz pilsētu gan aizsedz koki, nu vairs brīvi nevar vērot ne Rīgas torņus, ne Zasulauku un Torņakalnu, kur nu vēl jūru pāri Bolderājas kāpai, kaut arī gaisa līnijā līdz centram ir nieka 2,9 kilometri.

Cilvēkiem ar vājiem nerviem šo nevajag lasīt. Ja godīgi sev atzīstaties, ka melnā humora piešprice uzsit zosādu, arī tad pāršķiriet lapu. Bet visiem pārējiem informācijai – gadījums nav no gaisa grābts, lai cik neticams tas šķistu daļai lasītāju. Jo īpaši tiem, kuri dzīvojuši vai dzīvo laukos, kur sakāpinātai jūtelībai īsti nav vietas. Jo īpaši tiem, kuri netic, ka ir cilvēki, kuri arī pieauguši ir pārliecināti, ka piens kaut kā pats ietek pakās, ka brūnie lāči ir tikpat mīlīgi kā Vinnijs Pūks, ka gaļu iegūst nevis no nokautiem lopiem, bet, teiksim, 3D printerī. Un zivis... Jā, zivis cēli nomirst dabīgā nāvē un pēc tam kā filejas vai steiki tiek novietotas veikalos uz ledus.

Novecojot cilvēka ķermenim ir nepieciešams par aptuveni 50 % vairāk olbaltumvielu nekā jaunībā, jo tās palīdz saglabāt muskuļu masu un palēnināt kaulu masas zudumu, vienlaikus pietiekams proteīna daudzums palīdz saglabāt imunitāti un paātrināt atveseļošanos, skaidro eksperti.

Anekdotes sagatavotas no žurnāla "Vakara Ziņas".