Memoriālo muzeju apvienība savā mājaslapā ir apkopojusi šos stāstus, un ar tiem iepazīstinām »Vakara Ziņu« lasītājus
Jāņa Akuratera dzejoļa «Latvijā» pirmpublicējums ir laikrakstā «Jaunākās Ziņas» pirmsjāņu numurā 1930. gada 21. jūnijā. Iespējams, ka dzejolis arī speciāli sacerēts, lai tiktu ievietots avīzes svētku numurā. Ne Jānis Akuraters, ne arī komponists Pēteris Barisons nepiedzīvo brīdi, kad dziesma «Latvijā» izskan no Lielās dziesmu svētku estrādes. Padomju laikā šo dziesmu tik lielos svētkos nedrīkst izpildīt. Trimdā notiekošajos dziesmu svētkos tā gan tiek vairākkārt dziedāta. Pirmoreiz Latvijā uz lielās estrādes tā izskan 1990. gadā XX Vispārējos latviešu dziesmu svētkos.
Jāņa Akuratera ģimenes draugs un biežs viesis Pēteris Barisons, sakomponējot ar šo tekstu dziesmu, ir piešķīris tam lielāku, pat himnisku vispārinājumu. Dziesmas pirmatskaņojums ir 1936. gada 12. jūlijā Burtnieku novada IV dziesmu svētkos, kur pulcējas ap 1500 dziedātāju no 15 koriem. Dziesma ir viens no četriem šajos svētkos izskanējušajiem jaundarbiem.
Pēteris Barisons bija Akurateru ģimenes draugs. Vairākkārt viesojies arī dzejnieka mājā Torņakalnā. Viņu uzaicina arī dzejnieka meita Laima savam dēlam Jānim Viesturam Osim būt par krusttēvu.
Pēteris Barisons ir komponējis vairākus Akuratera dzejoļus. 1933. gadā VIII Vispārējos latviešu dziesmu svētkos izskan Teodora Kalniņa diriģētā «Dziesmas, lielas lidotājas». Tā ir pirmā dziesma ar Jāņa Akuratera vārdiem, kas izskan dziesmu svētkos. Arī komponistam tā ir pirmā reize. Dienasgrāmatā Pēteris Barisons šo notikumu apraksta: «Dziesmu beidzot, kāds iesaucas autoru, tad arī citi, gan dziedātāji, gan klausītāji - vesela vētra. Izspraucos gar soliņu rindām, aizeju līdz estrādes malai. Aplausi, vicinošu roku mežs. Kāda sēlpiliete pasniedz baltu un sarkanu rožu klēpi no Staburaga apkārtnes koriem. Atkal sauc - Akurateru. Izvedu to estrādes priekšā, kurš arī saņem puķu klēpi. - Parāde turpinās, arī man še maza vietiņa starp citiem. - Patiesībā šodien taču priekš manis ir liela diena - pirmo reizi visas tautas priekšā. Pirmo reizi!»
1937. gadā Pēteris Barisons uzrunā Akurateru sacerēt libretu kādai operai, kuru viņš varētu komponēt, diemžēl dzejnieka aiziešana mūžībā tā paša gada 25. jūlijā šim nodomam neļauj realizēties. Komponistu un dzejnieku vienoja tuvība romantiskam pasaules uzskatam. Par sevi vēstulē Akurateram Pēteris Barisons vēsta: «Kaut pašam par sevi grūti ko objektīvu pateikt, taču laikam ar savu mūziku stāvu vistuvāk romantiķiem. (..) Vistuvāk jūtu sev mūziku, kurā strāvo jūtu siltums, kurā izteic dvēseles sāpes, priekus, ciešanas. (..) Man mīļa un tuva, Akuratera kgs, tā smeldze, kas mīt Jūsu dzejās, kura liek reizē raudāt un gaišu smaidu vērties dzīvē un notikumos.»
Dzejolī «Latvijā» visbiežāk piesauktais vārds ir «tur». Tas ievada 5 no 12 dzejoļu rindām un ir arī visu trīs dzejoļa pantu sākums. Šī anafora palīdz, kā jau anaforas to mēdz darīt, akcentēt ritmiskumu un pievērst uzmanību svarīgajam. Savā dzejā vienzilbīgo vārdu «tur» Akuraters visbiežāk lieto rindas sākumā, tā vieglāk darinot romantiskajiem dzejniekiem tik tuvos jambiskos metrus. Bet kāpēc šai dzejolī lietots «tur» - nevis «šeit»? Vai Akuraters stāsta par kādu citu Latviju, kas ir kaut kur «tur», nevis «šeit»? Jā, tas ir Akuratera stāsts par viņa ideālo Latviju. Un tā ideālā Latvija ir ar zemnieku sētām, zaļiem mežiem un zaļām lejām, ar Līgo dziesmām un Jāņu ugunskuriem. Savā pēdējā publicētajā rakstā «Ugunis kalnos» 1937. gadā Jānis Akuraters rakstīs: «Jāņu nakts ugunis apzīmē arī Latvijas robežas. Cik tālu atmirdz ugunis sētās un pakalnos - tik tālu latvju tautas miteklis.»
Aspazijas dzejolis «Ciānas bērni» pirmoreiz publicēts «Mājas Viesa Mēnešrakstā» 1899. gada 6. numurā. Dzejoļa pamatā ir senebreju teika par Ciānas izpostīšanu. Ciāna - jūdu svētkalns, kur atradās Zālamana pils un templis, Bābele - senās Babilonas galvaspilsēta, uz kuru jūdus aizdzina verdzībā. Dzejolis sarakstīts 1899. gada pavasarī, liecina dzejnieku savstarpējā sarakste. Tas ir laiks, kad Rainim no pagaidu trimdas Pleskavā ir jādodas uz nometinājuma vietu Slobodsku. Dzejolis iekļauts krājumā «Dvēseles krēsla» (1904). Krājuma dzejoļi top gadsimtu mijā, un to noskaņu ietekmē Jaunās strāvas sagrāves laiks un pašas dzejnieces smagie pārdzīvojumi. Kā liecina krājuma nosaukums, tā ir iekšējas krīzes laika dienasgrāmata. Raiņa arests un trimda, bailes par nākotni, vientulība, kad darba dēļ jādzīvo šķirti, un nepieciešamība būt stiprai, lai atbalstītu Raini - tas viss veido smago rezignācijas sajūtu, kas dominē krājumā. Sāpju piesātinātais dzejolis «Ciānas bērni» atklāj veselas paaudzes traģiku.
Dziesmu svētku dalībniekiem Rūdolfa Blaumaņa dzejolis pazīstams ar nosaukumu «Apkal manu kumeliņu», tomēr pirmpublicējumā tam gan bijis pavisam īss un skaidrs nosaukums «Tautas dziesma».
Rakstnieks Rūdolfs Blaumanis jau no mazotnes iepazinis latviešu tautasdziesmas no savas mātes Karlīnes, kura labi pārzinājusi tautas teicienus un dziesmas. Strādājot laikrakstā «Zeitung für Stadt und Land», rakstnieks pārtulkojis vāciski un avīzē publicējis vairākas dainas. Pēc 15 gadiem, kad tulkojis tautasdziesmas dziedātājai Malvīnei Vīgnerei, Blaumanis rakstījis: «Bij elles darbs, sevišķi ar tām tautas dziesmām, kuras patiesībā nemaz nav tulkojamas.»
1907. gada 16. februārī laikraksta ««Latwija» Literāriskajā pielikumā» bez paraksta publicēts Blaumaņa dzejolis «Tautas dziesma». Patiesībā jau dzejolis ne tikai saglabājis tautasdziesmu formu, bet arī saturiski sakrīt ar vairākām tautasdziesmām.
Laikabiedri atceras, ka Blaumanis aizrautīgi ir uzstājies plašākai publikai un šaurākam draugu lokam ar savu darbu «Kas tie tādi», kur atdarinājis latviešu dzejnieku dzeju, kā arī veicis atbilstošas balss modulācijas, imitējis vaibstu un acu mīmiku. Draugu lokā rakstnieks licis minēt - kurš ir kurš dzejnieks. Iespējams, ka arī šādā rotaļīgā manierē tapis dzejolis «Tautas dziesma».
Dzejoli «Lauztās priedes» Rainis sacer izsūtījumā Slobodskā 1901. gadā un maija pirmajās dienās to nosūta Edvardam Treimanim-Zvārgulim publicēšanai.
Dzejolī savijas atmiņas par Jūrmalas dabas ainām ar simbolisku spīta un pretošanās sajūtu jebkurai pretvarai, kas apspiež cilvēka brīvo garu. Dzejolis iekļauts krājumā «Tālas noskaņas zilā vakarā» (1903).
Raiņa pirmais dzejoļu krājums sacerēts trimdā Krievijā - Pleskavā un Slobodskā - no 1898. līdz 1902. gadam. Rainis rakstīja: «Laiks, kad radās «Tālas noskaņas», bij smags un samacējošs; carisms bij savas varas augstumā, bet sāka just pretspēku augšanu un tapa nikns; līdzi cēlās modernais kapitālisms ar saviem spaidiem, un slogs bija fizisks, saimniecisks, morālisks un garīgs, - tikko izturams brīvam garam.» Tomēr «Tālas noskaņas zilā vakarā» nav tikai protests pret sociāli smago laiku pirms vairāk nekā gadsimta. Dzejoļu krājums ir jauna cilvēka sava dzīves ceļa meklējumu tēlojums visos laikos. To veido problēmas, ar kurām sastopas katra topoša personība.
Aspazija stāsta, ka grāmatas nosaukums radies viņiem abiem, staigājot gar Vjatkas upes krastu: «Vakars bija jauks. Gar debesi slīdēja zilgani vakara mākoņi, īpatnēji turienes klimatam un atmosfēriskiem apstākļiem. Zilganie mākoņi darīja it kā zilu visu vakaru. Bez tam, šis vakars bij kluss, mierīgs, gaiss tīrs, caurspīdīgs un apbrīnojami skanīgs. Mums ienāca prātā abas šīs vakara īpašības savienot grāmatas nosaukumā: «Tālas noskaņas zilā vakarā». Bez tam, es zilu krāsu vēl ieskatu par cerību simbolu, un cerība tiešām te bij svarīgs elements; mēs cerējām paši, un cerēja sabiedrība uz labāku un gaišāku nākotni.» Grāmatu izdeva Jānis Brigaders, vāku zīmēja jauns mākslinieks Ernests Zīverts. «Ka «T.n.» varēja parādīties samērā tik maz apcirptā veidā, tur lielākais nopelns manam dārgajam draugam Rūdolfam Blaumanim, kurš, būdams tanī laikā Pēterpilī, darīja visu iespējamo iespaidu uz cenzūru,» atzīst Rainis. Grāmatas liktenis bija laimīgs, tā iznāca īstajā brīdī. Rainis spēja izteikt vārdos to, ko liela sabiedrības daļa domāja un izjuta.
Dramatisko poēmu «Daugava» Rainis sacer 1915. gadā, darbs turpinās arī nākamajos gados un pabeigts vien 1919. gadā. Visu šo laiku Rainis pavada trimdā Šveicē.
Rainis Daugavu vienmēr uzskatījis par tautas likteņupi. 1915. gadā tā kļūst par frontes līniju, simbolisku dzīvības joslu. 1920. gada dienasgrāmatā dzejnieks skaidro šī darba tapšanas iemeslus: «Kad reakcija bija jau nospiedusi pie zemes Latviju un grieza viņai rīkli, es neizturēju un izkliedzu «Daugavu» pret tautas nokaušanu.» Šī dramatiskā poēma tēlo Raiņa sapni un cīņas mērķi - Latvijas valsti.
«Daugava» iznāk Anša Gulbja apgādā 1919. gadā. Tā paša gada 18. novembrī «Daugava» tiek uzvesta uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves. Dziesma «Daugav` - abas malas» ir folklorizējusies.
No jauna «Daugava» pacēlās kā tautu vienojošs spēks atmodas laikā. Valentīna Maculēviča iestudējums Valmieras teātrī 1988. gadā kļuva par neaizmirstamu pārdzīvojumu. Šim iestudējumam tika sacerēta Mārtiņa Brauna mūzika. Viņa dziesma «Saule, Pērkons, Daugava» tagad ir kļuvusi par latviešu kultūras klasiku, kas vieno lielo dziesmu svētku kopkori.
Dzejoli «Barons» Ojārs Vācietis saraksta 1968. gada septembrī, un tas pirmoreiz publicēts laikrakstā «Literatūra un Māksla» tā paša gada decembrī. Vēlāk dzejolis iekļauts Ojāra Vācieša septītajā dzejas krājumā «Aiz simtās slāpes».
1968. gadā aizrit 45 gadi, kopš Krišjānis Barons ir devies mūžībā. Tobrīd Lielajos kapos par to, ka šeit apglabāts latviešu Dainu tēvs, liecina tikai kapa plāksnīte, pieminekļa Baronam, tāpat kā Fricim Brīvzemniekam, nav līdz pat 1985. gadam.
Interesanti, ka 1968. gadā literatūras žurnālā «Zvaigzne» parādās arī Imanta Ziedoņa dzejolis, kurā minēts Krišjānis Barons -
«Un tā tur ir Krišjānim Baronam
Pats Krišjānis guļ mūža miegā,
Bet bārda kā tautasdziesma viz
Baltā sniegā.»
Kora dziesmu «Barons» ar Ojāra Vācieša vārdiem komponists Uldis Stabulnieks sakomponē 1970. gadā. Stabulnieks biežāk zināms kā estrādes mūzikas komponists, tomēr sarakstījis dažas spilgtas koru dziesmas, tajā skaitā «Baronu». Dziesmas atpazīstamību īpaši veicinājis arī koris «Kamēr», padarot to par neoficiālu kora himnu. Dziesmu svētkos dziesma pirmoreiz atskaņota 2003. gadā, 23. Vispārējo latviešu dziesmu svētku noslēguma koncertā. Ojāra Vācieša dzejoļi samērā bieži izmantoti tieši koru mūzikā. Koru dziesmas ar Ojāra Vācieša vārdiem komponējuši Arturs Maskats, Edgars Raginskis, Uldis Stabulnieks, Imants Kalniņš un arī Raimonds Pauls. Maestro Ojāra Vācieša dzeju savās dziesmās izmantojis samērā reti, un tikai pēdējos gados tapis arī dziesmu cikls ar dzejnieka vārdiem. Un tomēr šogad estrādē skanēja dziesma «Tautasdziesma» - R. Paula un O. Vācieša «kopdarbs». Šo dzejoli Ojārs Vācietis sarakstījis salīdzinoši vēlu, 1982. gada janvārī, un pirmo reizi tas publicēts skolēnu žurnālā «Draugs», bet nevienā krājumā tā arī nav ticis iekļauts. Vācietis raksta par tautasdziesmām kā «tautas dvēseles spoguli».
