Reti kurš rīdzinieks zina, ka pašā Vecrīgas sirdī – Doma laukumā – viduslaikos liesmojuši sārti, kuros dedzinātas raganas un burvji no visas pašreizējās Latvijas teritorijas. Toties Sarkandaugavā burvji un raganas tika peldināti vai slīcināti, kā nu kurā gadījumā labpatika izrīkoties baznīcas kalpiem. Iespējams, raganas un burvji bija baznīcas izpratnē ķeceri, kuri patiešām nodarbojās ar maģiju un būrās, bet, iespējams, sārtu kūra arī zem tiem, kuri Romas katoļu baznīcas inkvizitoriem nepatika tāpat vien.
Latvijas vietvārdos var uziet nosaukumus, kuros minēts velna, raganas un elles vārds. Kāda ieplaka nodēvēta par Raganu sokli, bet par velna vārdā nosauktām alām pat nerunāsim. Velns latviešu folklorā drīzāk ir mazliet padumjš lempis, kuru spēj apspēlēt pat bērns. Ragana gan ir dāma ar pārdabiskām spējām un mēdz sastrādāt visādas negantības, lai gan dzelzceļa stacija Spīgana skan itin vilinoši. Jā, reiz bija tāda.
Gandrīz trīs gadu simtus Doma laukums visiem Latvijas iedzīvotājiem iedvesa bijību un šausmas. Ik pa reizei vīri melnos tērpos naski krāva malku kārtējam sārtam. Vēl kādai nabaga dvēselei bija pienākusi pēdējā stundiņa...
Nebija tāda Latvijas novada, kur modrās baznīcas acis un ausis neatmaskotu velna kalpus. Ja nelabajam kalpībā bija pārdevies vīrietis, viņu tiesāja kā burvi, ja sieviete - sārtā kāpa ragana. Vācu muižnieki pret to izturējās ļoti nopietni, baznīca bija radījusi speciālu zinātni demonoloģiju (teoloģiska mācība par velnu). Kristīgā baznīca daudzus gadsimtus dzina cilvēku apziņā, ka velns caur burvjiem un raganām maitā cilvēku miesu un dvēseli. Īpaši neiedziļinoties Vecās derības tekstos, vien atgādināsim, ka arī tur piesaukti divi dēmoni - Lilita un Azazels. Starp citu, Lilita uzskatīta par Ādama pirmo sievu ar negantu raksturu.
Toties Azazels ir mistiska būtne, kurai tuksnesī tiek sūtīts āzis.
Visenerģiskāk sātana kalpus apkaroja mācītāji, kuriem bija visciešākā saskare ar vietējiem ļaudīm. Cīņa ar ķeceriem pat bija noteikta ar likumu. Piemēram, Kurzemes luterāniskās baznīcas pamatlikums, ko 1570. gadā apstiprināja hercogs Gothards Ketlers, prasīja, lai baznīcas amatpersonas noskaidrotu, vai starp vietējiem iedzīvotājiem nav sakramenta pulgotāju, Dieva zaimotāju un burvju. Likums noteica, ka burvji un raganas jāizslēdz no baznīcas, svinīgi jānolād un jānodod varas iestādēm sodīšanai ar nāvi. Līdzīgas prasības bija protestantiskās Zviedrijas baznīcai, kuras likumus 17. gadsimtā attiecināja arī uz Vidzemi.
Raganu un burvju prāvas Latvijā risinājās 16.-18. gadsimtā. Pratināšanas protokolus, šķiet, rakstījuši cilvēki ar pārkairinātu iztēli: apsūdzētie lidojuši pa gaisu, kopojušies ar sātanu, piedalījušies burvju un raganu saietos, pārvērtušies par vilkiem un plosījuši cilvēkus un lopus.
Laiku pa laikam tika organizēta raganu un burvju vajāšana, rīkotas raganu medības, organizētas tiesas prāvas, izpildīti sodi. Eiropā raganu prāvas augstāko vilni sasniedza ar protestantisma rašanos un izplatību un aptvēra Eiropas lielāko daļu. Ticiet vai ne, bet baznīcas mācību ideologs Mārtiņš Luters bija arī antiraganisma ideologs. Viņš rakstīja, ka raganas zog pienu, izsauc sliktu laiku, uzsūta cilvēkiem kaitējumus, moka bērnus, sauca raganas par velna padauzām, jo tās mudinot uz miesas priekiem. Uz seksu tātad. Luters uzskatīja, ka raganas ir jāspīdzina, lai viņas atzītos savos grēka darbos, bet pēc tam šīs ķeceres jāsadedzina.
Lai piespiestu raganas un burvjus atzīties, vispirms centās panākt «brīvprātīgu» atzīšanos. Ja ķeceri spītējās, tad varas kalpi ķērās pie spīdzināšanas. Sākumā tā bija «viegla» - apsūdzēto noguldīja un izstiepa visā garumā, pēra ar pātagu, saspieda, sadragāja īkšķus spīdzināšanas presē. Nākamā pakāpe bija mocības tā dēvētajos spāņu zābakos. Pēc tam sekoja pakāršana aiz rokām un pie kājām piekāra smagas bumbas. Vēl bija spīdzināšana moku ratā.
Ar laiku inkvizitori kļuva žēlīgāki vai viņus piespieda par tādiem kļūt un sadedzināšanu uz sārta aizstāja ar kauna zīmes iededzināšanu.
Viena no iecienītākajām spīdzināšanas metodēm bijusi ūdens pārbaude: ar sasietām rokām un kājām apsūdzēto iegremdēja ūdenī. Ja cilvēks negrima, tātad vainīgs, jo sātans viņu notur uz ūdens (patiesībā tas bija drēbēs palikušais gaiss vai arī negodprātīgs baznīcas kalps, kas parāva nelaimīgo uz augšu). Rīgā viena no burvju un raganu «peldināšanas» vietām bija Daugavas attekas Sarkandaugavas pieteka, ko no 16. gadsimta līdz 19. gadsimtam sauca par Soda grāvi (Sooda Graben).
Kāda Lūcija 1630. gadā apsūdzēta bērna slepkavībā buroties. Jaunā sieviete liecināja, ka vairākkārt devusies pāri Daugavai uz Bieķensalu, lai piedalītos velna rīkotajās dzīrēs. Pārvietošanās līdzekļi bijuši dažādi: gan slotaskāts, gan laiva, gan rati... Sātana meita Lūcija rieba baznīcai līdz galam: pēc atzīšanās cietuma kamerā pakārās, nedodama iespēju sevi dzīvu sadedzināt.
Apsūdzētie varēja taisnoties, kā prata, viņi netika sadzirdēti. Rīgā 1630. gadā tiesāja zemnieci Grietu. Viņa esot riebusi kaimiņiem ražu, nobeigusi mājlopus utt. Apsūdzētā gan mēģinājusi skaidrot, ka zemi vajag mēslot, lai būtu laba raža, bet beigu beigās tomēr atzinusies, ka bieži vien uzņēmusi ciemos sātanu āža veidolā.
Pratinot apsūdzētos, vienmēr tika meklēti arī sabiedrotie. Šādi līdzvainīgie nereti bija piederīgie. Piemēram, Katrīna, ko 1576. gadā Rīgā tiesāja par buršanu, atzinās, ka vācu kungu drēbēs pie viņas ieradies sātans un apmācījis buršanā. Prāvā nopratināja arī viņas vīru Mārtiņu, kurš apliecināja, ka sieva ir burve un arī pats neesot labāks - jau trīs gadus kalpojot sātanam. Pēc zemes soģa tiesas sprieduma sārtā sadedzināja abus.
Bet Blankenfeldes muižā Vilcē 1720. gadā ganu meita Made esot izsaukusi postošu krusu. Nabaga Made, kuras gaisā pamestā ogu sauja muižkunga tumšajā prātā izraisījusi tādas domas... Made kopā ar ģimeni padzīta. Pēc gada muižas kūtī nobeigušies lopi. Kurš vainīgs? Made un viņas māte, jo abas pratušas pārvietoties pa gaisu. Tā liecinājušas Mades draudzenes - muižas kalpones. Vaininieces atvestas no Lietuvas, kur bija patvērušās, mātei nocirta galvu un ķermeni sadedzināja, bet Madei iededzināja kauna zīmi un atkal padzina no muižas.
1613. gadā Doma laukumā sadedzināja arī zemniekus no Limbažiem, kuri tiesai liecināja: «1612. gada Ziemassvētku naktī burvji sarīkoja sanāksmi Rīgas Doma baznīcā. Tur bija ieradies arī pats velns, kas bija tērpies vācu apģērbā, melnās zīda drēbēs un sēdēja netālu no altāra uz augsta sēdekļa; to varēja atšķirt pēc viņa deviņām galvām, uz katras no tām bija smaila melna zīda cepure.»
Sārti kūrās arī citviet Latvijā. Rakstnieks un ārsts Rozīns Lentīlijs 1680. gadā sarakstītajā grāmatā «Šis tas ievērības cienīgs par Kurzemi» vēstījis, ka viens pats muižnieks Netelhorsts par ķecerību dažos gados dzīvus sadedzinājis ap 80 cilvēku. Arī tiesneši nebija sīkumaini, vienā reizē sodot vien dažus cilvēkus. Bēdīgi slavenajā 1584. gada lielajā raganu prāvā Rīgā no 5. maija līdz 28. jūlijam notiesāja 12 cilvēku.
Viens no drosminiekiem, kurš jau 17. gadsimtā uzstājās pret demonoloģisko tumsonību, bija latviešu rakstības pamatlicējs, pedagogs un mācītājs Georgs Mancelis. Būdams Valles lauku draudzes mācītājs, Mancelis 1616. gada 30. jūnijā novēroja neparastu dabas parādību - zemestrīci. Drebēja zeme, un kustējās ēkas, bija dzirdams pērkonam līdzīgs troksnis. Par laimi, upuru un postījumu nebija, ja neskaita pamatīgu izbīli. Uzreiz arī sarosījās pašmāju raganu mednieki: vai tad francūzis Žans Bodēns savā 1580. gadā izdotajā grāmatā «Burvju demonomānija» nenorādīja, ka zemi tricina velni? Gan jau raganas un burvji ar prieku piepalīdz! Jāpaskaidro, kas bija Bodēns. Drēbnieka dēls, veiksmīgi ieprecējies un 1587. gadā no sava sievastēva mantojis ģenerālprokurora amatu. Bodēns sacījis, ka prokurora amatā centies nekad nenonākt konfliktā ar sirdsapziņu, tomēr atzinies, ka piedalījās tiesās pret 200 sievietēm, kuras tika apsūdzētas burvestībā. Un daudzas no viņām savu dzīvi beidza uz sārta. Jā, un paša sarakstītajā «Burvju demonomānija» Bodēns pierādīja burvestību pastāvēšanu un mudināja varas iestādes apņēmīgi ar to cīnīties, toties mūža nogalē esot sacījis, ka pats pelnījis nāvi sārtā.
Savukārt Mancelis atļāvās sabiedrībai atgādināt, ko par zemestrīču rašanos saka zinātne. Zinātniskā traktāta nosaukums bija izsmeļošs «Teoloģiski vēsturiski fizikālas pārdomas par zemes kustību» (1619). Mancelim 18. gadsimta otrajā pusē pievienojās arī pedagogs un rakstnieks, latviešu valodā sarakstītās laicīgās literatūras iedibinātājs Vecais Stenders. Savā 1766. gadā publicētajā grāmatā «Jaukas pasakas in stāsti» viņš raksta: «Daudz no burvjiem in raganām daudzina, ka tie dievs zina kādas skolas prot in ar redzamu vellu pinās; bet, kad to īsti pārmeklē, tad tas tīri nieki. Tāpēc nevajag tiesas kungiem aplam tādus nabagus ļautiņus mocīt in sadedzināt.»
Ragana laikam ir vispazīstamākā apdzīvotā vieta Latvijā sava nosaukuma dēļ, kura vēl populārāka kļuvusi pēc skandalēšanās Rīgas domē. Pirms 10 gadiem Rīgas domnieks, atvaļinātais luterāņu mācītājs Jānis Šmits pamatīgi saduļķoja ūdeni mierīgajā Raganas ciemā Krimuldas novadā. Šmits paziņoja, ka esot saņēmis vairākas sūdzības no rīdziniekiem par to, ka pilsētas gadatirdziņos tiek atvērtas tirdzniecības vietas, kuru nosaukumi «aizskar reliģiskas jūtas». Tādēļ viņš rosināja pieņemt pašvaldības noteikumus, kas galvaspilsētā aizliegtu darboties uzņēmumiem, kuru nosaukumi aizskar ticīgo jūtas. «Tādām lietām kā «Raganu ķēķis» un visādiem citiem mošķiem pašā Rīgas sirdī, Doma laukumā, nevajadzētu atrasties,» sacīja Šmits. Toties tolaik Krimuldas novada dome reaģēja, mainot saistošos noteikumus, lai varētu tajos atstāt diezgan savdabīgu ierakstu - ka atsevišķās dienās novada domes teritorijā ir atļauts burties.
Vai Ragana vainīga, ka apdzīvotā vieta nes šādu nosaukumu? Izskatīsim versijas. Raganas nosaukums cēlies kādas skaistas krodzinieces dēļ. Droši vien viņas smukuma un pārdotās dziras dēļ vīri kļuvuši dulli, iztērējuši pēdējo naudu un nokaitinājuši savas laulenes. Kāda no viņām nodēvējusi krodzinieci par raganu. Saskaņā ar citu leģendu izskatīgā krodziniece bijusi vienīgā, kura spējusi pazīt velnu, kad tas pārģērbies ienācis krogā, tāpēc neprasījusi tam samaksu par apēsto un izdzerto. Toties tad, kad velns bija krietni iereibis, viņa norāvusi tam cepuri. Ļaudis bija izbrīnīti, tāpēc iesaukuši acīgo dāmu par raganu.
Bet, re, ko «Rīgas apriņķa portāla» žurnālistam Ģirtam Kondrātam sacīja filoloģijas doktors Ojārs Bušs. Vietvārdam «Ragana» ir latviska izcelsme: 17. gadsimtā tajā apkaimē bijis krodzinieks, ko sauca Raggain (tas ir fiksēts 17. gadsimta zviedru revīzijās), un tikai vēlāk radās leģendas par krodzinieka sievu, kas esot bijusi nikna kā ragana, tādēļ krogu sāka saukt par Raganas, nevis Ragaiņa krogu.
Vien piebildīsim, ka Ragana nav vienīgā vieta pasaulē, kur oficiāli atļauts burties. Virdžīnijas štata Frontroijalas pilsētā arī to drīkst darīt, jo vietvaras pārstāvji atcēla aizliegumu, kas pieņemts pagājušā gadsimta vidū. Buršanās atļaušanu izkarojusi kāda zīlēšanas salona īpašniece.
Starp citu, Latvijā ir SIA «Trīs raganas», kas sniedz juridiskus pakalpojumus...
Rainim ir luga «Rīgas ragana» (1928). Tās galvenā varone, Rīgas ragana, ir Spīdolas un Lāčplēša meita Dedze. Kad Rīgai draud briesmas, tad Dedze no jūras dzelmes dodas uz Rīgu, lai to aizstāvētu un iepazītu cilvēkiem dotas jūtas. Dedze izlemj neatgriezties savā iepriekšējā pasaulē, bet gan palikt dzīvot kā cilvēks, kaut arī viņu gaida vilšanās - viņas mīļotais cars Pēteris vēlas iekarot Rīgu. Un tas, kurš valda Rīgā, valda pār visu latviešu zemi. Tā kā raganu var nogalināt tikai ar pašas lietu sudraba lodi, tad Dedze to nodod rīdziniekiem, bet to iegūst Pēteris, nogalina viņu un iekaro Rīgu. Dedze pārvēršas par kaivu (kaiju) un aizlido pār jūru. Kā brīvības simbols viņa atgriezīsies, nesot tautai brīvību. Lugā ir pravietiski vārdi:
«Pēter, cars, vai uzvarēji?
Cik būs ilga tava vara?
Celsies viena brīva tauta,
Kā no jūras ceļas kaiva!»
Ar raganu vārdu saistītas klintis Apē. Tām ir tik daudz gadu, ka tādu skaitli bail pat nosaukt, bet senatnē ap klintīm jodelējušas raganas, kas riebušas citiem cilvēkiem. Ar viņām neviens neesot ticis galā, pat mācītāji ne. Raganu klintīs ir divi avotiņi, tālab tos dēvē par Acu avotiem. Runā, ka vietējās raganas tos izmantojušas savām vajadzībām. Kad nokāpj pie ūdens, tad redzams, ka senā godība pamazām tiek zaudēta, tomēr kādu brīdi uzkavēties ir patīkami, jo apmeklētāju bari tur nespieto. Runā, ka Acu avotiņu ūdens esot labs acu veselībai, drēbju mazgāšanai un, protams, burvestībām. Kādreiz šajā vietā atstātas monētas un auduma gabaliņi - upurdāvaniņas. Ej nu sazini, vai avots, kurš burzguļo netālu no kapsētas, tiešām palīdz ārstēt acu vainas, bet raganas gan to esot dzērušas.
Pie Daudas upes atrodas ūdens izgrauzta piltuves veida smilšakmens grava, ko sauc par Raganu katlu. Par šīs vietas izcelsmi vēsta teika: raganas slaukušas kāda vietējā saimnieka govis, bet pieķertas un bēgot izsitušas ļoti lielu bedri. Laikam viņas bijušas iespaidīga izmēra kundzes... Vēl mēļo, ka šeit raganas lidojušas, lai mācītos pesteļot. Acīmredzot tuvāk mūsdienām kāds vēlējies mazināt Raganu katla mistisko auru, jo esot arī tāds ticējums - kas pabijis Raganu katlā, tam nekādas burvestības nebūs bīstamas.
Septiņus kilometrus garā upe Raganīte ietek Aronā un pie sava nosaukuma tikusi, pateicoties tam, ka ir vienīgā upe Latvijā, kas visā savā garumā tek no rietumiem uz austrumiem. Upīti veido vairāki avoti, kuriem piedēvētas ārstnieciskas īpašības: Acu avots, Ošu gravas Veselības avots, Melnavots un citi. Upītei ir daudz līkumu, kurus vietējie dēvē par Likteņa lokiem un turp devās pēc ūdens, lai ārstētu kaites. Bet bija jāievēro vairāki noteikumi: paņemot ūdeni, kā ziedojumu vajadzēja atstāt ziedu, pie upītes jānāk ar labām domām, bet, ja nāk mazgāties veselības stiprināšanas vai atgūšanas nolūkos, tad ēdienu nedrīkst ņemt līdzi.
Un no raganām - pie velniem. Viens no Liepājas rajoniem tiek dēvēts par Velnciemu. Par tā nosaukuma rašanos pastāv vairākas versijas. 1697. gadā, kad Krievijas cars Pēteris I apmeklējis Liepāju, iebraucot pilsētā, augstajiem kungiem sagribējās uzpīpēt. Cars kāpis laukā no karietes, bet kāja aizķērusies un viņš iekritis ar seju dubļos. Pēteris I piedienīgi nolamājies: «Čortova ģerevņa!» No šī brēciena esot radies Velnciema nosaukums. Nākamā versija: pirms Liepājas robežas cara karietei nolūzis ritenis. Laiks bijis drēgns, karieti nav varējuši ātri salabot. Arī Pēteris I izkāpis no karietes un mēģinājis palīdzēt. Bez rezultāta. Un cars iesaucies: «Čortova ģerevņa!» Pēc citas versijas, nosaukums radies tikai 19. gadsimta beigās, kad pilsētas plānā teritorija aiz dzelzceļa sliedēm apzīmēta kā ciems «aiz pilsētas robežas» (за чертой города), un nosaukums fonētiski pārveidots par Velna ciemu.
Ieplakai Kandavas novadā dots nosaukums Velna grābiens. To var meklēt vietā, kur Abavas pietekas Amula un Imula spēji saskrien kopā. Velns esot gribējis abas upes apvienot un grābis zemi ar abām rokām. Kad pacēlis smago nešļavu, nodziedājis gailis, un nelabajam nācies nosviest savu grābienu tur, kur tas redzams vēl šodien.
Vella pagrabs jeb Mazsalacas Velnala ir bijusi kulta vieta. Pašreizējais Vella pagrabs esot vien neliela kādreizējās kulta alas daļa. Ja kādam ir vēlme ielūkoties, kas pagrabā paslēpts, tad nāksies ielīst 1,2 metrus augstā un divus metrus platā tunelī. Tiek pieļauts, ka senatnē šajā vietā atradās ļoti lieli tukšumi, vēl lielāki nekā Gūtmaņa ala.
Jaunpilī ir savi Elles kalni, kur izbūvēta mākslīga ala, kurā Jaunpils nešpetnie baroni iespundējuši divus dzimtcilvēkus un likuši šiem tēlot velnus. Elles kalnos ir 30 metrus garas pazemes ejas, un citi nostāsti vēsta, ka tieši te dzīvojis velns - netālās muižas barona sulainis, kuram bija aizliegts mazgāties, griezt matus un bārdu.
Velna pirksts ir pussala Svētezerā. No putna lidojuma šī vieta izskatās īpaši iespaidīgi. Pussalas garums ir apmēram 500 metru, tā ir šaura, tāpēc atgādina pirkstu. Kā vēsta alu, dižkoku un citu Latvijas kultūrvēsturisku vietu pētnieks Guntis Eniņš, Velna pirksts ir izveidojies no saldūdens avotkaļķiem un tāpēc tas var līdzināties klintij, jo sastāv no tāda paša materiāla kā mūsu zaudētais Staburags. Šajā vietā velns gribējis uzbūvēt tiltu pāri Svētes ezeram uz Dūku ezeru. Un atkal jau tas gailis… Kad darbs bijis paveikts līdz pusei, gailis iedziedājies, velnam nācies mukt. Tilts palicis neuzbūvēts.
Latvijā ir Lielā Ellīte un Mazā Ellīte. Vispār jau tās ir alas, bet varbūt apakš zemes kaut kas tiešām vārās un cepas. Šeit vietējie ļaudis slēguši darījumus ar velniem, bet pie laba gala tas nav novedis. Tā ir viena no versijām. Senos laikos stāstīts, ka Lielajā Ellītē noslēpies velns, kuru nekādi nevarēja no turienes izsvēpēt, līdz atradies kāds mācītājs bez grēka. Kad velns patriekts no Lielās Ellītes, viņš pārcēlies uz Mazo Ellīti. Tiek pieļauts, ka Mazā Ellīte tomēr bijusi sena kulta vieta, nevis velna miteklis.