No 24. jūlija Latvijas Nacionālā teātra direktora (valdes locekļa) pienākumus nākamos piecus gadus pildīs Māris Vītols, šajā amatā nomainot Jāni Vimbu. Šim amatam par piemērotāko Vītols ticis atzīts 14 pretendentu konkurencē. Daudziem viņš aizvien palicis atmiņā kā viens no jaunākajiem Saeimas deputātiem un īslaicīgs izglītības un zinātnes ministrs, toties ne mazāk daudzi, iespējams, būs pārsteigti, uzzinot, ka Vītols ir laikmetīgās mākslas kolekcionārs, starptautisku kultūras projektu vadītājs un izstāžu kurators. Bet viņa nokļūšana Latvijas Nacionālā teātra direktora amatā noteikti pārsteidza daudzus.
Oficiālais Kultūras ministrijas lēmums skan: «Nominācijas komisija augstu novērtēja Māra Vītola redzējumu Latvijas Nacionālā teātra attīstībai turpmākajos piecos gados, kas balstīts rūpēs par Latvijas kultūridentitātes saglabāšanu un jaunu nacionālo kultūras vērtību radīšanu. Teātris tiks virzīts uz izcilību, saglabājot Nacionālā teātra tradīcijas - goda vietā celt latviešu autoru darbus, jaunu oriģināldramaturģiju, kvalitatīvus režisoru darbus un izcilo aktieru ansambli. Pretendents konkursā demonstrēja pārliecinošas finanšu, administratīvās un personāla vadības kompetences. Tāpat uzteicama ir Vītola kunga pieredze starptautisku kultūras projektu vadīšanā, spēja koordinēt dažādu jautājumu izskatīšanu valsts un pašvaldību institūcijās, kā arī starptautiski.»
Rīgas kinostudijas mākslas filmā «Nepabeigtās vakariņas» pratināšanas epizodē izskan jau folklorizējies jautājums «kad un kur esat dzimis?». Ja to jautātu Mārim Vītolam, tad saņemtu atbildi, ka viņš dzimis 1972. gada 13. jūnijā Aizputē. Mācījies Aizputes vidusskolā, Rīgas Industriālajā politehnikumā (tagad Rīgas Valsts tehnikums), Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē ieguvis bakalaura grādu politikas zinātnē un biznesa augstskolā «Turība» - profesionālo maģistra grādu uzņēmējdarbības vadībā.
Bijis Latvijas Republikas Centrālās vēlēšanu komisijas loceklis un 23 gadu vecumā nonācis vispirms 6., pēc tam 7. Saeimā. Strādājis arī par Finanšu ministrijas parlamentāro sekretāru, bijis Latvijas delegācijas vadītājs Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas Parlamentu asamblejā. Latvijas valdību vēsturē palicis kā izglītības un zinātnes ministrs, kurš šo amatu ieņēma nepilnu pusgadu.
Pēc darba 7. Saeimā par Vītola publiskajām aktivitātēm bijis maz informācijas, no publicitātes ilgstoši izvairījies, lai gan ir ziņas, ka viņš esot bijis Tautas partijas finanšu direktors. Un... saki «Tautas partija», domā - «Andris Šķēle». Atgādinot senākus notikumus politiskajā arēnā, jārunā par toreizējā Ministru prezidenta Andra Šķēles labvēlību savam partijas biedram Mārim Vītolam. Partijas frakcija parlamentā esot izteikusi gatavību palīdzēt Vītolam kompensēt viņa «šobrīd lielāko trūkumu» - jaunību. Vītols bija jaunākais ministrs Šķēles valdībā. Toreiz Vītols presei sacīja, ka apzinās nepieciešamību veikt enerģiskus soļus izglītības sistēmas sakārtošanā un izglītības kvalitātes lejupslīdes apturēšanā. Viņa ministrēšanas laiks gan bija tik īss, lai ar labajiem nodomiem ceļš netiktu bruģēts, paši zināt, kur.
Ja turpinām par nodomiem un ceļu... Vītols kā izglītības un zinātnes ministrs atbalstījis lēmumu pieņemšanu par Saulesdārza iznomāšanu ar Gunta Indriksona «Skonto» saistītajam uzņēmumam «Ķeizarmežs». Par šo teritoriju bija ilgas un kaismīgas kaujas, jo tā bija (ir) ļoti izdevīga vieta biznesam, protams. Apbūvei, piemēram.
Turpmākais teksts domāts tiem, kuri apguvuši medijpratību. Laikraksts «Neatkarīgā Rīta Avīze» 2002. gadā uzsvēra sakritības, kas saistītas ar naudu un ietekmīgiem ļaudīm: zīmīgi, ka Saulesdārza nākotnes jautājums tik neatliekams esot kļuvis pēc jaunās Saeimas ievēlēšanas, kad Tautas partijai prognozēta opozīcijas loma, bet [izglītības un zinātnes ministrs] Kārlis Greiškalns, kas pārstāv Tautas partiju, nav ievēlēts Saeimā. «Interesanti, ka tagad valsts aģentūras uzturēšanai, Saulesdārza atdzīvināšanai atradīsies lieli valsts līdzekļi, bet, kad Saulesdārzs, tautpartijietim Mārim Vītolam sākot saimniekot Izglītības un zinātnes ministrijā, tika likvidēts, naudas nebija pat pāris tūkstošu latu parāda nomaksai. «Ķeizarmežs», kuram iznomāts Saulesdārzs, 2000. gada 1. martā no Izglītības un zinātnes ministrijas bez konkursa ieguva tiesības nomāt vienu tā daļu, bet maijā jau uzvarēja konkursā par tiesībām nomāt arī otru daļu.»
Sabiedrībai un medijiem izdevies apstādināt ministrijas virzīto Saulesdārza teritorijas privatizāciju. Mainīt zemes izmantošanas koncepciju Saulesdārza nomnieki esot mēģinājuši vairākkārt. «Skonto» meitas firma aktīvi rosījusies, un «Skonto» grupas uzņēmumu plānus 7. Saeimā un valdībā vairākkārt atbalstījusi Tautas partijas kontrolē esošā Izglītības un zinātnes ministrija. Uzņēmējs Guntis Indriksons nav slēpis savu ietekmi dažādās partijās. Īsumā: Saulesdārza privatizēšanas mēģinājumus par sviestmaizi (līdzīgi kā «Skonto» privatizēja viesnīcu «Rīga») esot sācies laikā, kad Māris Vītols savā pēdējā izglītības ministra pilnvaru dienā, 2000. gada 4. maijā, izdeva rīkojumu bez izsoles slēgt līgumu ar «Ķeizarmežu» par savulaik speciālam mērķim ziedotās zemes iznomāšanu, zinot par tās tālākās privatizēšanas un izpārdošanas mērķiem. Nākamais Tautas partijas ministrs Greiškalns 2001. gada decembrī Saulesdārzu nodeva privatizācijai, ko apturēt pirms vēlēšanām izdevās tikai pēc nopietna sabiedrības protesta.
Bet 2002. gadā Vītola uzvārds izskanēja saistībā ar grozījumiem likumā «Par akcīzes nodokli tabakas izstrādājumiem», paredzot trīs procentus šā nodokļa ieskaitīt Sporta spēļu atbalsta fondam, kas tika dibināts trīs mēnešus pirms tam, un tā valdes priekšsēdētājs bija... Saeimas deputāts Māris Vītols. Viņa kolēģe Ingrīda Ūdre uzskatīja, ka Vītols nonācis interešu konfliktā, taču tā nedomāja Vītols, kurš pienākumus fondā veicis, nesaņemot materiālu atlīdzību. Iespējams, sagadīšanās, ka atkal izskanējusi Indriksona un Vītola uzvārdu simbioze...
Būdams Saeimas deputāts, Vītols aktīvi iestājies pret obligāto militāro dienestu un vēlējies, lai to atceļ. Par Vītola villošanos ar kolēģi Pēteri Tabūnu var uzzināt Saeimas sēžu stenogrammā: 6. Saeimas rudens sesijas 25. (ārkārtas) sēdes turpinājums 1996. gada 31. oktobrī. Kā lasāms 2009. gada 28. aprīļa laikraksta «Neatkarīgā Rīta Avīze» publikācijā «Kristovskis un katastrofa - pretinieki vai partneri?» (autors - Edgars Jānis Jurāns), Vītols izpelnījies kādreizējā aizsardzības ministra Ģirta Valda Kristovska kritiku saistībā ar protesta akcijām pret obligāto militāro dienestu, par kuru Saeima pieņēma lēmumu 1996. gada novembrī. «Vienubrīd situācija ar uniformu piepildīšanu kļuva tik saspringta, ka 1996. gada novembrī Saeima pieņēma likumu par obligāto militāro dienestu, nosakot, ka gads armijā būs jāpavada arī augstskolu beidzējiem, kuri neturpina mācības. Studenti - viņu vidū arī nākamais ne pārāk veiksmīgais izglītības ministrs Māris Vītols ar rotaļu plintīti plecos - pret šo lēmumu jau laikus rīkoja plašas protesta akcijas, par ko izpelnījās pamatīgu, piemēram, tā paša Ģ. Kristovska kritiku.» Šis fakts izlasāms arī «Vikipēdijā», kur minēts arī fakts, ka 1999. gadā pēc dienesta atbalstītāja deputāta Pētera Tabūna izaicinājuma viņš un Vītols sacentušies spēka un izveicības sacensībās.
Jāteic, ka ar šo dueli čiks vien sanāca, toties par to runāja, rakstīja un attēloja karikatūrās. Ja arī mēs par to tagad atgādinām, tātad šī rīcība ir saglabājusies atmiņā ciešāk nekā Vītola strādāšana izglītības un zinātnes ministra amatā. Šo notikumu vērtējot ar laika nobīdi, šķiet, ne tikai abi iesaistītie Saeimas deputāti, bet arī viņu kolēģi atgriezās bērnībā, kad varēja nebēdnīgi villoties, vien Tabūna un Vītola gadījumā bija uzreiz zināms: būs sportiskās disciplīnas, kurās uzvarēs jaunība jeb Vītols, un būs tādas, kurās uzvarēs fiziskais spēks un pieredze jeb Tabūns. Tā kā šo sacensību dalībnieki nespēja vienoties par trešo disciplīnu, «īstākais» vīrietis palika nenoskaidrots.
Jācer, ka Vītols nav zaudējis humora izjūtu, par kuras esamību var spriest, pārlapojot laikrakstus. Tur lasāms, ka Tabūns kā trešo disciplīnu sacensībās vēlējies divpudu bumbas celšanu, savukārt Vītols gribējis skriet, laist pūķi vai lēkt no vietas.
No 2022. gada novembra līdz 2023. gada aprīlim Tallinā, Kumu mākslas muzejā, bija skatāma izstāde «Atmiņu arheologi» - pirmā starptautiskā izstāde, kas piedāvāja tematisku ieskatu «Vitols Contemporary» (tās īpašnieki ir Māris Vītols un viņa sieva Irina) mākslas krājumā - vienā no intriģējošākajām laikmetīgās mākslas kolekcijām Baltijā. Kā tobrīd vēstīja presei piedāvātā informācija, mākslinieki, kuru darbi iekļauti izstādē, kā arī paši kolekcionāri Irina un Māris Vītoli tiek uzskatīti par «atmiņu arheologiem», «kas ar lielu rūpību atsedz personīgo un kolektīvo atmiņu slāņus, atklājot ar tagadni savijušos pagātni». Kolekcijā, kuru veido aptuveni 1000 mākslas darbu, kurus radījuši vairāk nekā 150 mākslinieku no 20 dažādām valstīm, veidota kopš gadu tūkstošu mijas, un tā aptver laika periodu no Berlīnes mūra krišanas 1989. gadā līdz mūsdienām. Tolaik intervijās abi kolekcionāri atzina, ka iedvesma kolekcijas veidošanai gūta, pētot sociālās un politiskās pārmaiņas un kultūras daudzveidību Austrumu un Centrāleiropā. «Liela daļa mūsu kolekcijas glabājas kastēs, un liela daļa darbu nepārtraukti ceļo, jo sadarbojamies ar mākslas muzejiem visā pasaulē, deponējot savus darbus izstādēm. Esam sadarbojušies gan ar «Albertina» muzeju Vīnē, «Palais de Tokyo» Parīzē un citur,» toreiz intervijā žurnālistam Andrejam Šavrejam stāstīja kolekcijas īpašnieki.
Jāpiebilst, ka Vītols savulaik darbojies arī kā mākslas izstāžu kurators, savukārt pašreiz viņš kā eksperts darbojas Purvīša balvas žūrijā, bet par viņa vadīto biedrību «Latvijas Kultūras projekti» nekāda plašāka informācija interneta resursos nav atrodama.
Toties interneta mākslas un kultūras portālā «Arterritory.com» sarunā ar Agnesi Čivli pagājušā gada vasarā Māris Vītols sacījis, ka viņa un sievas privātkolekcijas veidošanas pirmajos gados bijuši vienīgie Eiropā, kuri sistemātiski pievērsās postsociālisma perioda Austrumu un Centrālās Eiropas laikmetīgās mākslas kolekcionēšanai.
Šķiet, visatklātākā informācija par Vītolu ģimeni atrodama laikrakstā «Diena» 1998. gada 7. novembrī, Teklas Šaiteres veidotajā materiālā «Salikts pa plauktiem. Saeimas deputāts Māris Vītols kopš 20. oktobra dzied šūpuļdziesmas». Publikācijā var daudz ko nolasīt par Māra Vītola vērtībām, tajā skaitā par situētu dzīvi: Saeimas deputātam Mārim Vītolam un juristei Irinai Vītolai piedzimis dēls, abi uzskatot - lielākā bagātība dzīvē ir izglītība, un paši to centušies iegūt uzcītīgā un neatlaidīgā darbā; Māris Vītols neatzīst seklus politiķus, kas tikai virspusēji pārzina vispārīgus jautājumus; kopā ar brāli viņam pieder kokzāģētava Liepājas rajonā; viņa divistabu dzīvoklis deputātu viesnīcā Lugažu ielā iekārtots ar gaumi, moderni un ērti, ir skaistas mēbeles, labas kvalitātes sadzīves tehnika, dators, taču Māris un Irina plāno, ka šie apartamenti būs jāmaina pret kaut ko plašāku un nopietnāku, un katrā ziņā - savu īpašumu. Tiek dots mājiens, ka Māris vēlētos vairāk bērnu, bet Irina gribot sevi vispirms apliecināt darbā, un Māris ir gatavs to atbalstīt. Abi satikušies Latvijas Universitātes kristīgo studentu brālībā, kur Māris lasījis lekciju un iedvesmojis brālības dalībniekus. Irina savu vīru raksturojusi kā līderi, gudru, mērķtiecīgu un mīļu cilvēku. Sarunā ar žurnālisti Teklu Šaiteri Vītolu ģimene izklāsta savas vērtības, proti, «viss ritēs plānveidīgi un mērķtiecīgi, jo dzīvei un kopābūšanai radīts stabils pamats». Stabilitātes sajūtu viņiem radot ticība un paļaušanās uz Dievu, iegūtā izglītība, darbs un materiālā situācija. Jau tolaik (!) Māris Vītols teica, ka skolas nauda tikko dzimušajam dēlam esot sakrāta, un Māris un Irina jūtoties pietiekami stabili, lai atbalstītu arī savus tuviniekus.
Sievu viņš izvēlējies mērķtiecīgi un apzināti: Irina bijusi skaistākā meitene brālībā, šarmanta un gudra, ar savu pozīciju un viedokli. Viņi apprecējās divus gadus pēc pirmās tikšanās - 1995. gada 16. jūlijā abus salaulāja Saeimas deputāte un mācītāja Aida Prēdele. Māris un Irina noīrēja retro tramvaju, ar kuru vizinājās pa Rīgu un dāvāja saldumus šo svinību vērotājiem.
