Zinām Rīgas jūgendstilu, vairāk vai mazāk populārus pieminekļus, mīlīgus nostūrīšus pilsētas nomalēs. Bet garāmskrienot var arī nepamanīt cilni pie nama Maskavas ielā 178. Nezinātājam tas var šķist savdabīgs un nesaprotams, jo trūkst konteksta, kāpēc tika veidots mākslas projekts «Speķa ielas republika» un vai tāda vispār ir.
Jāsāk ar to, ka Speķa iela atrodas Rīgā, Latgales priekšpilsētā, pie Salu tilta, un robežojas ar Maskavas un Mazo Krasta ielu. Maskačkā, lai kā šis apzīmējums kaitinātu valodas feinšmekerus. Speķa ielas garums ir nieka 55 metri. Ar speķi tai nebija un laikam joprojām nav nekādas saistības, jo nosaukums tika dots 1885. gadā par godu Speķupei. Līdz tam laikam tā pastāvēja kā bezvārda iela un nekad savu nosaukumu nav mainījusi.
Speķupe bija Daugavas atteka, kas tecēja paralēli tagadējai Lāčplēša ielai no Maskavas ielas, kur Speķupe bija savienota ar Daugavu, līdz Avotu ielai. Sešpadsmitā un septiņpadsmitā gadsimtu robežā priekšpilsētas applūda, tāpēc pa tagadējo Maskavas ielu uzbēra dambi. Pēc tam ūdens vairs neieplūda Speķupē un tā aizsērēja. Visbeidzot upīti aizbēra 18.-19. gadsimtā.
Nu nonācām arī līdz mākslas projektam «Speķa ielas republika», ko īstenoja 2007. gadā. Mākslas darbi izraisīja diskusijas par vidi, mākslu un kultūras mantojumu. Piemēram, mākslinieka Aigara Bikšes izgatavotā piemiņas plāksne - cilnis, kurā redzams «interneta tārpu» noķēris pusaudzis - ir veltījums visiem tiem, kas upurējuši savu laiku virtuālās realitātes glābšanai.
Kāpēc Speķa iela? Kā tolaik tika skaidrots, ieliņā starp Maskavas un Mazo Krasta ielu īsti nav nevienas mājas. Izstādes veidotāji uzskata, ka tāda iela ir gandrīz virtuāla, tāpēc mākslinieki šajā «tukšajā» telpā var uzslāņot savus vēstījumus.
Projekta ietvaros pilsētvidē aizvien aplūkojami vēl citi darbi, par kuriem stāstīsim citos žurnāla numuros.
