VAKARA ZIŅAS. Izzinām - kas ir Labrencis?
Ne velti uguns ir viens no četriem pirmelementiem. Sengrieķu mitoloģijā ir leģenda par titānu Prometeju, kurš dāvāja cilvēkiem uguni. Latviešiem uguns patrons ir Labrencis, un Labrenča jeb Uguns diena ir 10. augusts. Bet izsenis un arī tagad īpašus guns rituālus veic vasaras saulgriežos, bet ne tikai tad. Iespējams, pat nezinām, kāpēc to darām...
Piemēram, Senās uguns nakts tradīcija atdzima 1992. gadā Somijas pilsētā Turku, un nu tā ir kļuvusi par Baltijas jūras valstu tradīciju. Mūsu senči Baltijas jūras krastos bieži kūra ugunskurus, lai dotu ziņu saviem kaimiņiem un jūras braucējiem. Lai atminētos šo paražu, katru gadu augusta pēdējā sestdienā daudzi tūkstoši cilvēku sapulcējas mūsu Baltijas jūras krastā un svin šo īpašo nakti, kas savieno pagātni ar tagadni. Un atcerēsimies, ka 2008. gada dziesmu un deju svētku kulminācija bija deju lieluzvedums «Izdejot laiku» ar uguns rituālu. Režisore Māra Ķimele toreiz uzsvēra, ka rituāliem piemīt garīga vara - tie šeit un tagad palīdz savienot bijušo ar nākamo. Tas nozīmē, ka tradīcijas var būt pārlaicīgas, lai cik mītiskas un arhaiskas varbūt šķiet.
Duāla daba
Ugunij ir duāla daba - tā var postīt un attīrīt.
Sengrieķu mīts vēsta, ka Zevs gāza savu tēvu Kronu, tāpat kā tas bija gāzis savējo - Urānu. Savukārt Prometejs, kurš atbalstīja Zevu cīņā pret Kronu, bet neatbalstīja Zeva vēlmi iznīdēt cilvēku cilti, iemācīja cilvēkiem ne tikai izprast zvaigžņu kustību debesīs, kas deva viņiem zināšanas un iespēju pārvietoties pa zemi un jūrām, bet leģenda vēsta, ka Prometejs arī nozaga uguni dievu kalnā Olimpā un nonesa uz zemes, iemācīja cilvēkiem to izmantot. Par sodu Zevs piekala Prometeju klintij, un saules svelmē putni knābāja viņa aknas. Katru dienu aknas atauga, un Prometeja sāpes bija nerimstošas. Viņš tās pacieta, jo zināja, kālab.
Tik nozīmīga ir uguns.
Labrencis - Uguns nēsātājs
Latviešiem ir savs Uguns dieviņš. Dievība. Labrencis. Tautas ticējumos Labrenča dienā nedrīkstēja kurt krāsni, lai neizceltos ugunsgrēks. Modernais latvietis šajā dienā veido savu tradīciju - kā Rēzeknē, kur Labrenča dienā rēzeknieši bija aicināti apmeklēt Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu. Starp citu, arī SIA «Liepājas enerģija» koģenerācijas stacijas kurtuvē pirmo reizi uguns tika iedegta Labrenča dienā 10. augustā. Simboliski un praktiski. Senie rituāli aizvien ir turēti godā. Un kurtuves katls nosaukts par Brenci - lai Uguns nēsātājam labs prāts.
Labrencis latviešu tautas tradīcijās ir uguns patrons. Tagad ik gadu ugunsdzēsēji brīdina par ugunsbīstamu periodu valsts mežos, bet senāk mūsu senči pirmās desmit augusta dienas noteica par uguns laiku. Šajā laikā aizliegts dedzināt uguni, it sevišķi rijā. Nosvils īpašums, un paliks cilvēki bez iztikas. Krāsni kurt nebija ļauts, bet, ja tas tomēr jādara, tad tika noteikts aizkrāsnē novietot ūdens spaini.
Senčiem uguns aizliegums pastāvēja no Pavasara Māras, 25. marta, kad netika dedzināti skali un sveces - tieši ugunsdrošības dēļ. Un, galu galā, kļuva gaišāks, bet skali un sveces - jātaupa. Labrencim tika veltīti ziedojumi - ugunī iemeta plāceni, graudu sauju, maizes gabaliņu, nokāva gaili, āzi, aunu vai jēru. Nokautā dzīvnieka asins šļuku ielēja ugunskurā, lai Labrencis nekļūst pikts, lai sarkanais gailis nenoposta īpašumu.
Vai Labrenča dienā latvieši gavēja? Ne gluži. Ēdienu vārīja ārpus telpām, brīvā dabā vai pēc saulrieta. Vai arī ēdamo sagatavoja iepriekšējā dienā. Gatavoja āža, retāk aitas vai jēra, gaļas zupu, jo uzskatīja, ka pēc Labrenča dienas kautiem āžiem parādās tipiskā smaka.
Senais un mūsdienīgais savienojas
Līgo un Jāņu ugunskuri ir neatņemama Latvijas tradīcija, bet ne mazāk noturīga ir cita - vasaras saulgriežu svinēšana. Tā notiek pāris dienu pirms Līgo vakara 23. jūnijā. Saulgrieži tiek svinēti ar vainagu vīšanu, saules pavadīšanas rituālu ūdens malā, uguns rituālu, dziesmu dziedāšanu, saules lēkta sagaidīšanu. Gada īsākā nakts ir apvīta ar mistērijām un tradīcijām. Tiek uzsvērta vīrišķā un sievišķā spēka vairošana, tiek pušķota sēta, siets siers, darīts alus, dziedātas tautasdziesmas un spēka dziesmas, dieti senie danči, vākta rasa, un, jā, notiek arī raganu dzīšana.
Kā notiek raganu dzīšana? Nē, tā nav Valpurģu nakts ar tās rituāliem. Raganu dzīšana notiek ar ugunskuru kurināšanu. Lai tālu spīd. Pie sliekšņa jānoliek asas zāles. Tās traucēs sliktajam ienākt mājvietā. Lai dzītu raganas, uguns jādedz vietā, kur līdz tam ugunskurs nav kurts. Gunskura vietai apkārt novieto tās zāles, kuras pēc sajūtām šķiet visvajadzīgākās. Vienam tās būs veselībai, otram - mīlestībai. Citam - sirdsmieram, miegam vai saticībai. Ugunij ziedo iepriekšējā gada vainagu un svaigi plūktas jāņuzāles. Ugunī iešļaksta ūdeni un ziedo maizes gabaliņu. Tādējādi satiekas visas četras stihijas - Uguns, Ūdens, Zeme un Gaiss. Lai būtu pavisam droši, ka paši un īpašums tiks pasargāts no ļaunas iedarbības, gada īsākajā naktī saimniece metas plika un jož apkārt īpašumiem, bet pēc tam izvārtās rasā vai nopeldas. Saimnieks šajā rituālā netiek iesaistīts, bet nav teikts, ka nedrīkst piedalīties.
Mūsdienās uguns rituāli tiek izpildīti ne tikai vasaras saulgriežos, bet arī citos zīmīgos gada periodos. Teiksim, Lieldienās un pavasari jeb Lielo dienu sagaidot. Lielās dienas uguns rituāla ugunskuru kur agri no rīta, tikko saule ir uzaususi. Ugunij vajadzīgs ziedojums, kaut tikai ziediņš. Un precīzi formulēta vēlme, kas izsakāma vienlaikus ar ziedokli ugunij. Tā ir arī Zemes stihijas pielabināšana. Lai Uguni savienotu ar Gaisu, var pūst dažādus instrumentus - stabules, svilpes, dūdas. Ūdens ziedoklim derēs šķidruma lāse. Uzskata, ka Latvijas teritorijā Lielajā dienā visspēcīgākā enerģija ir uz Lielās dienas līnijas, ko iezīmē Lielais Munameģis jeb Olu kalns Igaunijā, Milzkalns pie Tukuma, Smiltiņkalns Zantē un Krīvu jeb Krievu kalns pie Embūtes.
Pirms vairākiem gadiem aprīlī pie Latvijas Miera pagodas notika uguns rituāls (pūdža) veiksmes un pozitīvas enerģijas piesaistei. Tas gan ir «no citas operas», ne senlatviešu tradīcija, bet apliecina, ka uguns visām tautām ir nozīmīga. Un arī mītiska. Tie Latvijas iedzīvotāji, kuri uzskata, ka garīgums meklējams ne sevī un ne savā dzimtenē, mēdz doties uz Indiju, kur notiek uguns rituāls svētās upes Gangas krastā. Tiek uzskatīts, ka cilvēki, kas piedalās šajos rituālos, attīrās fiziski, mentāli un garīgi.
Iespējams, tūrista acīm mazāk garīgas, bet vairāk atraktīvas var šķist Svētā Antonija dienas svinības Spānijā janvārī, kad zemnieki zirga vai mūļa mugurā šaujas cauri ugunij, lai attīrītos un saņemtu Antonija svētību. Svētais Antonijs ir dzīvnieku aizgādnis, un šai tradīcijai, šim rituālam ir vismaz 500 gadu sena pagātne.
Arī Lietuvā, Šatrijas kalnā (pilskalns un sena baltu kulta vieta), svinēti Mūžīgās Uguns svētki. To laikā ir iespējams iegūt Svēto Uguni, ko pārvest mājās. Rituāls ir gana garš, uguns ceļš līdz senajam pilskalnam - arī.
Uguns ir mūžīga. Tāpat kā cilvēka pielūgsme un cieņa pret to.
LABRENČA GODINĀŠANA
(latviešu tautas ticējumi, tautasdziesmas)
Labrenčam āzi kāvu
Deviņiem cekuliem;
Labrenc’s man rijiņā
Uguntiņas glaudējiņš.
Labrenča dienu sauc arī par uguns dienu. Ja šai dienā gadās labību kult, tad kuļ bez uguns. Ja tai dienā nes uguni rijā, tad izceļas ugunsgrēks mājā.
Labrenča dienā nekurinājuši uguni, izņemot tikai pašu rītu; lai nebūtu nekāda ugunsgrēka un lai Labrencim nebūtu jādeg uz restēm.
Labrencī jāpļaujot alkšņu atvases, lai tās vairs neaugtu.
Labrenču vakarā vajagot rijas krāsns priekšā gaili vai jēru nokaut, tad tai gadā esot no uguns pasargāti.
Labrenčos un Miķeļos nedrīkst kurināt rijas krāsnis, lai nenotiktu ugunsgrēks, jo tanīs dienās pa rijām pūķi svin dzīras un tie atriebjas, ja viņus traucē. Tanīs dienās arī Uguns māmiņa grib atpūsties no saviem darbiem.
UGUNS VĀRDI
Es atnesu sausu malku,
Es sakūru uguntiņu,
Dieviņam ziedu došu,
Dievs dos manim spēku, prātu.
Dedzi, dedzi, uguntiņa,
Tu nezini, ko es došu.
Es tev došu ziediņam
Trejdeviņas dzirkstelītes.
Trejdeviņas dzirkstelītes
Pret saulīti uzlēkušas.
Lai sadega nelaimīte
Kā uguņa dzirkstelīte.
Dedzi, dedzi, uguntiņa,
Tu nezini, ko es došu.
Es tev došu ziediņam
Saldu bišu medutiņu.
Dedzi, dedzi, uguntiņa,
Tu nezini, ko es došu.
Es tev došu ziediņam
Skaidravota ūdentiņu.
Dedzi, dedzi, uguntiņa,
Tu nezini, ko es došu.
Es tev došu ziediņam
Rudzu maizes riecientiņ.
Lai bij vārdi, kam bij vārdi,
Man pašam bij' stipri vārdi.
Avotā(i) guni kūru,
Caur akmeni dūmi kūp.
Caur mēnesi diegu vēru,
Tur zied zelta purenīši.
No akmeņa lūku plēšu,
No ūdeņa rakstu rakstu.
Krustā eju, krustā griežu,
Vaļā veru atslēdziņu.
Lai izplauka uguntiņa
Līdz pašām(i) debesīm.
PAR UGUNI
Uguns tiek attēlota sarkanā vai oranžā krāsā, tās simboliskā debess puse ir dienvidi - karstākā no visām. Gadalaiks - vasara.
Ugunij piedēvēts postošs, bet arī attīrošs un dziedinošs spēks, tā uzskatīta par pavarda sargātāju.
Uguns simbolizē sauli, gaismu, aizsardzību.
Latviešiem ugunskrusts simbolizē enerģiju, uguni, pērkonu, gaismu, laimi un labklājību. Tas tiek uzskatīts par vienu no enerģētiski spēcīgākajām zīmēm, ar to tiek atvairīts ļaunums.
Savukārt Māras krusts simbolizē uguni, ir Laimas un mīlestības zīme, kā arī aizsargā no ļauniem gariem.
Tiek uzskatīts, ka apbedīšanas rituālos uguns ļauj dvēselei nonākt citā, tai vajadzīgā, pasaulē. Tas nenotiek tikai kremācijas laikā, bet arī dedzinot sveces vāķēšanas laikā, bērēs, atvadu mielastā. Sveces tika dedzinātas, gan apkopjot mirušo, gan izvadīšanas laikā no mājām līdz kapiem, sadedzinātas mirušā drēbes, lai tas varētu tās paņemt līdzi aizsaules ceļā.
Uguns rituālu nozīme ir šķīstīšanās, svētības saņemšana, auglības iegūšana, ļaunuma atbaidīšana un izdzīšana. Lēkšana pāri ugunskuram Jāņos tieši to arī nozīmē. Un vēl arī cerību, ka pāris, kurš kopā būs pārlēcis ugunskuram, taps savienots uz mūžu.
Ugunij tiek upurēts. Arī iepriekšējā gada Jāņu vainagi ir ziedoklis ugunij.
Tiek uzskatīts, ka ugunskuru ieteicams kurt svētbirzīs, kur ir «tiešais savienojums» starp debesīm un zemi. Mūslaikos tas var būt apgrūtinoši - ugunsdrošības noteikumi! Bet kalnu virsotnēs var sasniegt tādu pašu efektu - uguns kuras augstākajā apkaimes vietā un savieno debesis un zemi.
Ja veicat rituālu, tad ieteicams uguni sargāt līdz saules lēktam.
Modernajam latvietim gribas ugunskurā cept šašliku, bet, ja tas ir rituāls, tad - nē. Un ugunskura vietu ieteicams veidot apļa formā.