Tiklīdz mājās ir kaķis, dzīve virs nebūs tāda kā iepriekš. Tā nu tas ir. Un tur neko nevar darīt.
Ir kaķi, kurus nepieciešams mazgāt. Tā kā savējo saņēmu nevis kā dzīves nesamaitātu radībiņu, bet izpestīju no patversmes kā pusotra gada vecu sfinksu šķirnes pusaudzi, tad paši saprotat, ka kaķim jau bija savi paradumi. Vai arī to nebija nemaz, un viņš nebija ar mieru tos apgūt.
Pienāca diena, kad kaķi vajadzēja mazgāt. Diezgan vieglprātīgi pieļāvu, ka nekas sarežģīts tas nebūs: iepildīju ūdeni pašā vannas dibenā, pārbaudīju, vai būs gana silts, un devos pēc kaķa. Viņš, kurš pirms mirkļa laiski gulēja gultā, atvēra vienu dzeltenzaļu aci un ļauni palūrēja. Nenāc klāt! Kaķis piecēlās, izstaipījās un aizgāja. Es - pakaļ. «Ko vajag?» kaķa poza nevēstīja neko labu.
Iežmiedzu viņu padusē. Kad tuvojāmies vannas istabai, mans lolojumdzīvnieks saspringa, saboza bicepsus un tricepsus un atspērās ar visām četrām pret manu gurnu. Sāpīgi. Kad grasījos viņu ieguldīt vannā, kaķis strikti novilka sarkanās līnijas, tajā skaitā man uz rokām un stilba.
Pirmais mēģinājums izgāzās, bet esmu spītīga. Ja kas izlemts, tas jādara. Vakarā sagaidīju papildspēkus. Divatā taču tiksim galā ar vienu jauku kaķa dvēseli... Tiklīdz vannā sāka līt ūdens, mazgājamā persona ieņēma boksera pozu. Jebkurš mēģinājums viņu izkustināt vainagojās ar neveiksmi un skaļā balsī paustu attieksmi. Auroja viņš, un auroju es. Mīlīgāk viņš izturējās pret vīrieša izdarībām, kuram bija ļauts netīro eksemplāru paņemt klēpī. Pie vannas istabas durvīm iniciatīvu atguvu es, un no manām rokām četrkājis nonāca ūdenī.
Tā bija kā cīņa uz dzīvību un nāvi. Kaķis brēca, nošļakstīja mūs no paura līdz papēžiem, tomēr izdevās viņu ieziepēt ar dārgu suņu un kaķu šampūnu. Tā bija zemē nomesta nauda, pareizāk sakot, kanalizācijā nopludināti līdzekļi. Jo tajā mirklī glumais dzīvnieks izlocījās kā zutis un ar nagiem iegrābās koka plauktiņā virs vannas. Mēs, cilvēki, nesaskaņojām savas darbības. Es stiepos, lai noķertu saziepēto dzīvnieku, kurš paguva uzskriet vēl augstāk pa dvieļiem, kamēr mans palīgs mēģināja maigā balsī pierunāt kaķi padoties ar labu. Būdama pārliecināta, ka spēju veikt vairākas darbības vienlaikus, sarāju gan palīgu, gan uzkliedzu kaķim, gan, pēc manām domām, sportiski (tā vēlāk izrādījās ilūzija) palēcos, lai sagrābtu dvieļos ieķērušos radījumu, bet rezultātā paslīdēju, ar elkoni trāpīju palīgam acs rajonā un nogāzos uz slapjās grīdas, sapīdamās viņa kājās. Mana roka nokrakšķēja, palīgs vaidēja (kas gan viņam kaitēja?!), bet kaķis turpināja savu monologu.
Kad bijām atguvuši rīcībspēju, viena no manām rokām sāpēja tā, ka nācās to iekarināt šallē. Vēlāk noskaidrojās, ka nebija lauzta, tikai sasista. Palīgam nekas cits neatlika kā nomainīt ūdeni vannā un izskalot tajā ziepjaino kaķi. Viņš, kaķis, viņu, cilvēku, atalgoja ar nagu izvagotām bedrēm rokā. Visbeidzot slapjais un tīrais jaukumiņš tika ievīstīts dvielī, bet pirms tam paguva ieķert ar nagu man degunā un zem acs. Tā kā man ir problēmas ar asins recēšanu, tad... skats ilgi nebija tīkams.
Izņēmām no ledusskapja pudeli vīna. Apsēdāmies pie galda nosvinēt kaķa pirmo vannošanu. Sejas un rokas abiem asiņoja. Es joprojām biju izspūrusi un nošķiedusies ar ūdeni, mana roka bija ievīstīta šallē, zem acs sūcās asinis. Toties palīgam zem acs sārtojās liels plankums un redzes orgāns sāka aizpampt. Abi - saskrāpēti.
Pie durvīm zvanīja. Pirmais pie durvīm piesoļoja tīrais kaķis. Tā viņš dara, viņam viss jāredz pirmajam. Atvēru. Kaimiņš. «Jums viss labi?» viņš saminstinājās, pirms vaicāja. «Tāds troksnis, kaut kas smagi krita...» Jā, daudzdzīvokļu mājās skaņas izolācija nav tāda kā mūzikas ierakstu studijā. «Mums viss labi,» pārspīlēti priecīgā «Panorāmas» vadītāju tonī apliecināju, «mēs vannojām kaķi.» «Un kaķim?» kaimiņš piesardzīgi turpināja. Kaķis apliecināja, ka arī viņam viss labi. Pēc tam trijatā izdzērām vīnu. Kaķis asistēja, bet no dzeršanas atturējās.
Starp citu, katra nākamā vannošana kļuva arvien mazāk sāpīga visām iesaistītajām pusēm. Mēs zinājām, ko drīkst, bet ko nekādā gadījumā nevajag darīt.
Lūk, pienācis laiks slavenajam teicienam, ko nepareizi piedēvē karalienei Marijai Antuanetei: ja viņiem nav maizes, lai ēd kūkas. Divas reizes interneta veikalā visiem spēkiem centos pasūtīt torti «Cielaviņa», un vienu reizi tas pat izdevās. Ar piegādi mājās. Tikai tāpēc, lai dabūtu torti, biju spiesta pasūtīt vēl visādus ēdamus un neēdamus štruntus, jo vajadzēja sasniegt minimālo piegādes summu.
Pirmajā reizē interneta veikals godīgi uzrādīja, ka tortes izpirktas. Otrajā piegājienā torte bija, bet to neatveda. Kamēr komplektēja manu pasūtījumu, tikmēr visas jau bija apēstas. Tas notika kovida laikā, kad par deficītu kļuva griķi. Nē, deficīts ir torte!
Es viņu izrakstīšu no mājgrāmatas! Manu «Cielaviņu» nometa uz grīdas! Kaķis! Ieeju virtuvē, skatos, tortes nav. Kā var nebūt, ja bija? Labi, logs ir vaļā, bet jābūt distrofiķim, lai pa tik niecīgu spraugu ielīstu. Kurš gan zags aizkostu torti? Atrodu «Cielaviņu» uz grīdas.
Ar katru dienu vairāk pārliecinos, ka mans mīlulis ir kaķaklizma - kaķastrofa. Ar viņu nekad nav garlaicīgi un nekad nezini, kādās nepatikšanās abiem palaimēsies iekulties. Vērtējiet paši. Visu dienu iekšēji īdēju, ka gribu «Cielaviņu». Aizgāju, nopirku, kripatiņu noēdu. Un tas drigalka, skriedams un lēkdams kā «Duracell» baterija, nometa torti uz grīdas. Labi, ka aizkostais konditorejas izstrādājums iekrita ar seju pats savā iepakojumā, nevis tieši uz kaķa piepēdotās grīdas. Ar karoti varēja itin labi izskrubināt to, kas bija ēdams.
Izgāju pastaigāties ar kaķi vienā rokā (pie pavadiņas) un atkritumu maisu otrā. Pagalmā viņš sarīkoja baisu koncertu, auroja, šņāca un rūca. Domāju, esmu kaķim uz viņa garās žurkas astes uzkāpusi, tāpēc smalkjūtīgi atvainojos un ķēros pie vēdera (viņam), lai paņemtu klēpī. Ha! Tas mežonis auroja tā, ka «AC/DC» var iet pensijā, ieķērās man rokās (labi, ka daži nagi bija apgriezti), un adrenalīns mums abiem sita augstu vilni. Jo arī klēpī viņš negribēja atrasties.
Es joprojām neizlaidu atkritumu maisu no vienas rokas un kaķi no otras un skatījos, kā manas asinis pakšķ pagalma smiltīs. Kaķis nebalsī auroja. Un tad ieraudzīju viņu - baltu un trīs reizes resnāku pagalma kaķi. Viņš izaicinoši laiski zvilnēja zem ievas, kamēr mans varonīgais lolojumdzīvnieks vīstīja dūrītes, lai ar viņu izkautos.
Vilkos uz atkritumu konteineru pusi. Kaķi beidzot izdevās iespiest padusē. Rokas asiņoja. Tas baltais pagalma mērglis mums sekoja. Mans sfinksu šķirnes pārstāvis bija notašķīts ar manām asinīm un izskatījās kā gladiators. Pliks, asiņains un aurojošs. Kad atbrīvojos no sadzīves atkritumu kules, kaķis nolēma turpināt kautiņu ar to balto pagalma ķēmu. Kurš teica, ka kastrātiem (to es par savu kaķi) testosterons nemutuļo?! Un kā vēl mutuļo!
Kļuvu par mediatori, noregulēju konfliktu, vilkāmies abi uz mājām. Baltais provokators palika guļam krūmos. Dzīvs, protams. Ejam un ejam, mans šķirnes dzīvnieks - lepns, jo beidzot iesaistījies īstā ielu kautiņā. Man asinis pakšķ un pakšķ. Skatos tālumā - iet vīrietis ar kaut ko baltu pie rokas. Ņemu savu gladiatoru klēpī, drošs paliek nedrošs. Kad vīrietis un baltais, kas izrādījās neliela auguma suns, ir mums blakus, kaķis atvāž muti un iešņāc vīrietim sejā. Viņa galva atradās vienā līmenī ar kaķa galvu, augumā maziņš tas suņa staidzinātājs. Aiz pārsteiguma aizmirsu labās manieres un diemžēl neatvainojos, bet vīrietis iespiedzās: «Vai jūs abi varat beigt!?»
Domāju: kuram viņš to teica? Man un kaķim? Sunim un kaķim? Man un sunim?!
Bet vīrieti var saprast. Tukšā pagalmā tuvojas asinīm notriepusies kundzīte ar asinīm notriepušos pliku kaķi.
Starp citu, šīs brūces man ne pārāk labi dzija, jo nezināju to, ko zina kaķu kaujās rūdītie - vajadzēja uzreiz iemērkt rokas šņabja vannā. Toties sameklēju savu potēšanas pasi un konstatēju, ka man vajadzēja revakcinēties pret trakumsērgu jau 2019. gadā, bet es to neesmu izdarījusi aizvien.
Ar pavadā sašņorēto kaķi (jo viņš gribēja iet ārā) pie vienas rokas un atkritumu maisu un dzīvokļa atslēgām otrā rokā devos pāri pagalmam uz atkritumu novietošanas punktu. Sētsvidū kaprīzais kundziņš iespītējās, jo bija izlēmis mainīt maršrutu. Karstuma dēļ mana jau tā sašķobītā nervu sistēma neizturēja. Pagrābu kaķi padusē, paklaigāju par dižciltīgo, nepateicīgo lopu un stiepu tālāk savu krustu un atkritumu maisu. Kad metu konteinerā maisu, līdzi ielidoja arī dzīvokļa atslēgas. Nav jau tā, ka nekad šādu iespēju nebūtu domās pieļāvusi. Vualā, te nu tā ir!
Garumā neesmu padevusies - atslēgas redzu, bet aizsniegt nevaru. Un vēl kaķis plosās kā neiejāts ērzelis: lec, lokās, brēc. Varbūt atcerējās iepriekšējo pastaigu, kad kautiņam bija nolūkojis balto un slinko pagalma tusni. Man tikmēr dilemma: kur piesiet kaķi, lai varētu atrast koku, ar ko izķeksēt atslēgas? Vai arī: kur piesiet kaķi, lai varētu sagāzt puspilno konteineru un izvilkt atslēgas? Apzinos, ka tik satrakojušos dzīvnieku nevaru atstāt vienu, vēl jo vairāk - viņš prot izmaukties no pavadiņas. Saprotu, ka otrais variants man nebūs pa spēkam. Drīzāk pati iežaušos konteinerā.
Redzu - tuvojas vīrietis ar karikatūrveida suni. Un miniatūru šmucmaisiņu! Kaļu dzelzi, kamēr karsta, un jožu viņam pretī. Kura to nedara, tā nedabū vīrieti ar karikatūrveida suni. Aptuveni tādi ir mani argumenti sev pašai.
«Labdien, vai varat palīdzēt?»
«Što?»
«Oi, možeķe pomoč, požaluista? Kļuči uroņila! Atslēgas iekrita... iemetu...»
«Kur ta’?» tik traģiskā situācijā vīrietis nolemj sarunāties latviski.
Rādu viņam šmucīgo konteineru, kur starp maisiem spīd mana dzīvokļa zeltainas krāsas atslēga. Pārējās iejukušas starp kaimiņu izmestajiem... mēsliem, sacīsim tā. Vīrietis ieskatās konteinerā un smejas. Viņam mutē zelta zobs! Dullais kaķis auro kā metālmūzikas solists un šņāc, jo viņam nepatīk karikatūrsuns, bet patīk vīrietis ar zelta zobu. Suns tikmēr pašapzinīgi stāv, jo tas, kurš grasās līst atkritumu konteinerā, tomēr ir viņa, nevis mana kaķa čoms. Vīrietis izvelk atslēgas, es pateicos un atvainojos sunim un viņam, jo mans mežonis turpina skaļi ārdīties. Dumjais dzīvnieks negrib saprast, ka mēs varējām palikt uz ielas, kamēr kāda lāga dvēsele neizķeksētu atslēgas.
Beidzās tā, ka vīrietis ar suni aizmetās prom, jo kaķa brēkšana un šņākšana nebija ciešama. Beidzot es piedzīvoju kaķu koncertu un varu apliecināt, ka ausis tiešām vīst. Un, ja mēdz teikt, ka suņinieki iepazīstas, staidzinot savus burvīgos dzīvniekus, tad es jums saku: izejot pastaigā ar kaķi, iekulsieties dīvainos atgadījumos, tikai ne iepazīsieties ar tālejošām sekām.
Sēžu uz grīdas un runāju pa telefonu. Pēkšņi no plaukta lido vispirms kaķis, pēc tam nazis. Man virsū. Viņš reiz mani nobeigs, ka es saku...
