VAKARA ZIŅAS. Būt neatkarīgam! Jānim Kubilim – 100

24. jūlijā leģendārais Latvijas Nacionālā teātra ilggadīgais aktieris Jānis Kubilis svinēja savu 100. dzimšanas dienu. Sazvanīts savās Baltezera mājās, gaviļnieks smej: «Ko es sev novēlētu? Pirmām kārtām, protams, veselību. Saglabāt vēlēšanos būt pozitīvam. Arī pasaules mērogā gaidu, kad beidzot kaut kas nomierināsies, jo ļaunuma ir mazliet par daudz. Bet pats galvenais – cilvēks nedrīkst kļūt atkarīgs! Tāpēc mana lielākā vēlēšanās ir līdz pēdējam elpas vilcienam būt noteicējam pār sevi, sakārtot sevi un, cik tas iespējams, būt neatkarīgam!» uzsver jubilārs.

Pateicīgs visiem dzīvē sastaptajiem

"Gribas pakavēties atmiņās par to garo dzīvi, pārstaigāt tos garos gadus. Ir gājis visādi, dažādi un interesanti, un tagad pēkšņi jātaisa rezumē,» jubilārs saka. «Kad skatos televizoru, kur stāsta par visādām negācijām, man šķiet - pasaulē pašreiz ir par maz labā, un liekas, ka esam mazliet aizgājuši kaut kā šķībi uz negācijām, uz varaskāri un naudaskāri… Protams, es negribu tēlot svēto, jo man arī vajag naudu un vajag dzīvot. Taču, tādā plašākā mērogā paskatoties uz to, kas notiek pasaulē, liekas, ka cilvēki jūk prātā; visiem gribas valdīt un būt noteicējiem pār otru. Bet tā laikam ir iekārtots, un tad nu cilvēkam jāmēģina orientēties vai uz vienu, vai otru pusi…»

To sakot, Jānis Kublis ar gandarījumu atzīst, ka viņam tomēr esot izdevies noturēties pozitīvā noskaņā. «Varbūt tas man ir palīdzējis tik ilgi nodzīvot? Jo savā dzīvē esmu sastapis ļoti daudz labu cilvēku, ir bijuši labi notikumi… Tiesa, piedzīvotais ir bijis ļoti dažāds: kara laikā bijušas briesmas, taču palaimējies, ka man cilvēki daudz ir palīdzējuši.»

Lai gan mākslinieks ik pa brīdim pārcilā atmiņas, memuārus rakstīt viņš neplāno. «Brīnišķīgu monogrāfiju ir sarakstījusi Lilija Dzene, nesen vienu uzrakstīja arī radiožurnāliste Lia Guļevska; ir vēl divas grāmatas. Manuprāt, tas ir ļoti daudz, tāpēc vairāk gan neko nevajag. Tāpat nesen filmā iemūžināja vecos aktierus, arī mani, un tur es daudz ko pastāstīju. Arī Ojārs Rubenis taisa filmu par mani. Tā kā viņš ir nopietns cilvēks, cerams, visu par mani pastāstīs. Patiesībā jau atmiņu ir ļoti daudz, tā ka es varētu runāt un runāt. Un vienmēr stāstot esmu mēģinājis pieturēties pie pozitīvā, jo jūtu, ka tas man palīdz dzīvot. Ja esi kaut ko labu izdarījis, pats sev sit uz pleca, un tā tiešām ir vieglāk dzīvot.»

Ikrīta sarunas ar kaķi

Visvairāk gandarījuma māksliniekam rada līdzcilvēku labā attieksme pret līdzcilvēkiem un pret dzīvniekiem. «Varbūt uz vecumu kļūstu sentimentāls, bet man liekas, ka cilvēkam trijos virzienos jābūt ļoti atklātam un labsirdīgam: dzīvnieki, mazi bērni un veci un nevarīgi cilvēki. Redz, vecums jau nāk ar nevarīgumu un kaitēm, un tā jau tam laikam jābūt. Viss nāk un aiziet tālumā, kā dzied dziesmā…»

Aktieris atceras kādu epizodi, kuru novērojis pa sava Teikas dzīvokļa logu Rīgā: «Pie krustojuma un gājēju pārejas stāvēja māmuļa, salīkusi, ar spieķīti rokā. Skatos, ka viņai ir bail iet pāri ielai, bet visi cilvēki skrien garām. Tā nu gāju pie vecās māmuļas, paņēmu viņu aiz rociņas un mudināju kopā doties pāri ielai. Sākumā droši vien viņa domāja - sak, ko tas te no manis grib? Taču abi divi pārgājām pāri ielai, un vecā kundze bija tik milzīgi pateicīga par to, ka kāds pret viņu ir izturējies cilvēcīgi un zina viņas problēmas.»

Runājot par mīluļiem, mākslinieks ik pa brīdim ar mīlestību piesauc arī savu runci: «Tagad viņš guļ saulītē uz palodzes un klausās, ko mēs te abi runājam. Es viņu esmu iesaucis par Pulkstenīti, jo no rītiem ap septiņiem, pusastoņiem, kad paveru acis, man pretī raugās divas zaļas acis. Kaķis zina, ka tā pa dienu būs vienīgā reize, kad viņš drīkstēs ienākt pie manis un kāpt gultā. Tad mēs runājamies: kaķis murrā, un es viņam stāstu par riekstu gaņģiem un mandeļu gaņģiem… Ar kaķīti jau ir ļoti viegli runāties, jo viņš nerunā pretī un klausās, ko es saku.»

Skaista tā pasaule!

Taujāts, vai vēl pietiek spēka dārza darbiem, mākslinieks mundri atteic, ka šogad paguvis apkopt rožu dārzu, un ar smaidu piebilst, ka to gan viņam īsti vairs neļaujot darīt, jo ārsti neiesakot galvu turēt uz leju, tāpēc viņš cenšoties to turēt augstāk. «Taču apkaplēju un apravēju savas rozītes. Pašreiz pa dārzu galvenokārt ņemas mans jaunākais dēls - appļauj mauriņu un dara citus darbus; es vairāk esmu kā skatītājs. Bet līdz pēdējam gan pagājušogad, gan šopavasar vēl savas rozītes aprūpēju. Šogad jau dārzā bija un ir ļoti skaisti: ziedēja rododendri un ceriņi, ābeles bija pilnas ar ziediem. Nu, skaista tā pasaule!»

Teātrim un kolēģiem vēl veiksmi un izturību

Lai gan Jānis Kubilis no Nacionālā teātra prom ir jau kopš 1994. gada, viņš savulaik diezgan bieži gāja apciemot kolēģus un novērtēt jauniestudējumus. «Pēdējā laikā jaunās izrādes gan neesmu redzējis, taču zinu, ka mans teātris ir lielu pārmaiņu priekšā. Man ar kolēģiem joprojām ir ļoti ciešas saites: nepārtraukti sazvanāmies ar Uldi Dumpi, Ģirtu Jakovļevu, Māru Zemdegu, Lāsmu Kugrēnu, un viņi man pastāsta, kā viņiem tur klājas. Zinu, ka beidzamajā laikā viņiem gāja diezgan smagi, savukārt šajās dienās gaidāmas pārmaiņas. Būs jauns direktors, līdz ar to mainīsies nākotnes plāni.»

Tāpēc mākslinieks uzsver - viņam ļoti gribētos, lai visas pārmaiņas ir uz labu. «Aktieru kolektīvs tur ir lielisks, un to varu teikt gan par visām aktrisēm, gan par puišiem, kuri tur ir kā ozoli. Tagad viņiem tikai vajag lomas, vajag labu režisoru un labas lugas. Mūsu Nacionālais teātris ir ļoti iemīļots, un katrā gadījumā tas ir pirmais teātris - vienalga, kā tam iet! Ceru, ka teātris tāds arī paliks. Tāds ir mans vēlējums savam teātrim,» saka vecmeistars.

Jāņa Kubiļa CV

Dzimis 1923. gada 24. jūlijā Neretā. Vecāki - Longins un Anna. Jānis Kubilis sacījis - lai gan viņam tiekot piedēvēts jestrāks temperaments, viņš esot latvietis. «Mamma bija paņe Snorska. Esmu audzis simtprocentīgā latviešu ģimenē, man ir simtprocentīga latvieša domāšana. Cilvēku veido vide.»

Mācījies Neretas skolā, vēlāk Smiltenes piensaimniecības skolā.

1942. gadā tika izveidota pirmā Neretas basketbola izlase, kurā spēlēja arī Jānis Kubilis («Brīvā Daugava», 7.2.1959.).

Pēc kara atgriezies Neretā, no kurienes kopā ar savu nākamo sievu Liliju Daugavieti devies uz Rīgu mācīties. Iestājies Drāmas teātra studijā, kuru beidzis 1948. gadā.

No 1944. līdz 1994. gadam bijis Drāmas (vēlāk - Nacionālā) teātra aktieris. Kopumā nospēlējis aptuveni 140 lomu.

2002. gadā apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, bet 2005. gadā saņēma «Spēlmaņu nakts» balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā.