16.nov 2018
«21. novembrī aiziešu uz tikšanos ar skolēniem. Vecmīlgrāvī viena krievu skola lūdza, lai atnāku aprunāties... Tur skolotāja teica: lai kā arī tie politiķi cīkstētos, mēs tomēr gribam dzīvot Latvijā, runāt latviski un neaizmirst arī savu dzimto valodu. 21. novembrī – un tad viss! Vairs nekādu interviju, nekādu politisko diskusiju un komentāru... Aizbraukšu uz saviem laukiem, uz Smārdi, un vairs nedomāšu ne par ko,» saldi sapņo prezidents, jau izgaršodams savu glīti sakrauto malkas grēdu un rudens lauku smaržu. Guļbūve, kuru Guntis Ulmanis cēlis pēc savu tēva māju – Ezerkleišu – parauga, gaidīt gaida, un varbūt prezidents arī kādu brīdi tur pavaļosies, tomēr politikas un sabiedriskās dzīves vilinājums ir tik neatvairāms, ka droši vien notiks tā: drīz atkal ieraudzīsim Ulmaņa kungu Rīgas burzguļojošajā katlā...