Mēģinājums uzminēt leģendāro Viju Artmani

Leģendārajai latviešu aktrisei Vijai Artmanei (1929–2008) 21. augustā apritētu 90. «Ir cilvēki, kas kļūst par aktieriem, jo grib staigāt pa skatuvi skaistās kleitās un saņemt ziedu klēpjus, bet viņa šo profesiju ir ņēmusi līdz serdei un ir nodzīvojusi vairākas dzīves, palikdama ļoti monolīta personība,» saka kinokritiķe Daira Āboliņa, kura tandēmā ar režisori Agitu Cāni-Ķīli veidojušas dokumentālu televīzijas filmu Aktrise un laiks. Vija Artmane. Tās pirmizrāde 21. augustā kinoteātrī Splendid Palace, turpat 17. augustā – pasākums Vijas Artmanes Lielā nakts. Par filmas tapšanu Neatkarīgā uz sarunu aicināja filmas scenārija autori Dairu Āboliņu.

- Vai filmas rašanās ideja bija saistīta ar Vijas Artmanes jubileju, vai tam tomēr bija cits motīvs?

- Ideja sākās ar mīlestību pret kino vēsturi. Patiesībā ar Vijas Artmanes pārvērtību maģijas novērtēšanu. Kopā ar Agitu Cāni-Ķīli strādājām pie cita projekta - veidojām Filmas arheoloģiju par filmu Dāvana vientuļai sievietei, kurā Vija Artmane ir tāda, kādu to savulaik zināja visa Padomju Savienība - blonda, skaistule padomju milice, kura pārvēršas par vecu tantiņu. Mums abām ar režisori bija skaidrs, ka ir īstais laiks veidot filmu par Viju Artmani - viņas aktieriskā amplitūda bija milzīga, turklāt šķita, ka bija pagājis tieši tik daudz laika, lai par Padomju Savienības vienu no kino primadonnām, elites pašā virsotnē esošu sievieti, aktrisi, deputāti, partijas sekretāri, ir iespējams runāt bez mielēm, bez pārspīlējumiem, ar adekvātu attieksmi un mēģināt saprast, kā tajā laikā dzīvojušajiem izdevās būt veiksmīgiem un laimīgiem, un arī pretēji. Sapratām, ka ir jēga to darīt šobrīd, jo vismaz es personiski jutos brīva no kaut kādiem Padomju Savienības radītiem štampiem. Bija sajūta, ka nu jau drīkstam, ka laika noilgums ir tieši tik ilgs, ka vēl nav aizmirsies un nu jau arī drīkst atgādināt, un atgādinājums varētu cilvēkiem būt svarīgs.

Ar bažām pieteicām projektu videofilmai, lai gan tolaik Latvijas Televīzija vēl veidoja portretraidījumus par personībām, kas bija aktīvā apritē, un ļoti reti par cilvēkiem, kuri vairs nav mūsu vidū, lai arī joprojām ir leģendu statusā.

Ir jau arī tā - lai ļautu uzplaukt interesei par kādu personību, kuru jūti, ka sāk aizmirst, vajag atrast pareizo brīdi un kontekstu, un latviešiem tas jo īpaši raksturīgi - vajag īstajā brīdī ielikt pareizā «ligzdiņā», un šajā gadījumā tā bija mākslinieces 90 gadu jubileja.

- Turklāt šobrīd nav jāmeklē tikai arhīvos, jo vēl ir cilvēki, kas viņu pazinuši personiski vēl viņas jaunībā.

- Salīdzinoši maz ir cilvēku, kas viņu atceras no spēka gadiem, jo - laiks skrien ātri, tomēr ir vēl cilvēki, kas viņu atceras kā ļoti jaudīgu personību, bez visām blaknēm, kas nāk ar vecumu un slimībām.

- Stundā un desmit minūtēs jau nevar visu salikt. Sievieti, māti, aktrisi, sabiedrisko un politisko darbinieci, kolēģi...

- Nevar, to arī nemēģinājām, nepretendējam nemaz uz to. Aina Matīsa filmā saka - cilvēka seju kino palielina vismaz astoņas reizes, ja ne vairāk. Tas nozīmē - gan skaistums, gan patiesība, gan meli ir tieši astoņas reizes lielāki.

Kāpēc ir grūti lasīt grāmatas par Artmani? Tāpēc, ka laikā, kad viņa dzīvoja, bija pieņemts uzskatīt, ka aktrise ir kaut kas bez miesas, bez sadzīves problēmām, ka ir tikai skatuve un māksliniece - skaisti grimēta un ģērbta, kura nospēlē izrādi, iet mājās un tā dzīvo no lomas uz lomu, ka tā ir tā aktrise. Mēs jau paši ilgi esam dzīvojuši pasaulē un sapratuši, ka nav nevienas profesionālas būtnes ārpus savas dzīves, ģimenes, nemazgātas veļas, netīrām grīdām, neravēta dārza, lidošanas uz filmēšanas laukumu, pārguruma, ārpus slimiem bērniem un veciem vecākiem... Tāda cilvēka nav, kurš ir atdalīts no reālās dzīves. Ir beidzies aktieru kults, kāds bija Padomju Savienības laikā.

- Filmā esat izmantojuši Dimiteru ģimenes arhīvu ar 8 mm lentām, kur aktrise filmēta mājās un teātrī. Kā tikāt pie šī audiovizuālā dokumentējuma?

- Ļoti vienkārši. Protams, par tā esamību neko nezinājām, lai gan parasti intervējamiem ievaicājamies par diapozitīviem, ģimenes filmām, kur mēs varētu ieskatīties. Šoreiz mēs pat nepaspējām uzdot šādus jautājumus. Pēc finansējuma saņemšanas filmai aizbraucām ciemos pie aktrises meitas Kristiānas Dimiteres, un viņa bija patiesi aizkustināta par to, ka mēs izrādām tādu interesi par viņas mammu, jo neviens tādu interesi nebija izrādījis nedaudz vairāk kā pusgadu pirms Artmanes 90. dzimšanas dienas, izņemtot - piecas Krievijas televīzijas, kuras visas gribēja uztaisīt filmu par Artmani. Dažas dienas vēlāk man piezvanīja Jānis Streičs un teica - man zvana visu laiku Krievijas televīzijas, grib taisīt filmas par Artmani, atkal teiks, ka Latvijas valsts nav rūpējusies par savām zvaigznēm un tagad - pat neatceras un negodina, un es atbildēju, ka mēs jau esam sākuši darīt. Pēc tam es zvanīju Kasparam, kurš man teica, ka jau zinājis, ka es viņam zvanīšot, un otrais teikums bija - vai mani neinteresējot ģimenes arhīvs 8 mm filmās? Tad es sapratu - Vija Artmane mums palīdzēja, viņa salīdzēja zvaigznes, mākoņus vai vējus sapūta tā, ka situācija vienkārši bija nobriedusi, un ceļi atvērās.

Jā, un Kaspars atveda mums arhīvu - divas milzīgas metāla bundžas, kuras bija tik pedantiski sakārtotas, filmas - perfektā kvalitātē, cik nu labā kvalitātē var būt 8 mm filmas, kas nostāvējušas 50-60 gadus. 32 stundas! Režisore Agita kopā ar operatoru Andri Priedīti noskatījās un pārfilmēja, nezinot, kas tajās ir.

- Un kas tajā ir?

- Dzīve. Tas, kā pasauli redzēja Vija Artmane un Artūrs Dimiters. Vija pati filmēja, un viņa kadrā ir tik, cik viņu filmējis vīrs vai dēls. 32 stundās pati Vija Artmane nebija nemaz tik daudz, bet - bija. Pateicoties Krievijas kinematogrāfam un savai politiskajai karjerai. Vija Artmane daudz brauca pa pasauli, daudz filmēja pasauli ap sevi. Un ir interesanti, kam tolaik, Padomju Savienībā dzīvojoša jauna sieviete, pievērsa uzmanību, nokļūstot aiz Padomju Savienības impērijas robežām. Viņa filmēja dzīvi. Tas ir tas, ko mēs ikviens filmētu, mājās paņemot kameru, - savus bērnus, mammas, vecmāmiņas, suņus, dārzu, svinības, savu māju, pludmali, atpūtu... Šim uzfilmētajam materiālam bez skaņas piemīt... dzīves baudīšanas sajūta. Ko tad filmē? Svētkus, priecīgus un patīkamus mirkļus. Neviens jau nefilmē, kad pārguris atnāc mājās no mēģinājuma un mazgā veļu. Visi filmē to, kas ir dzīvošana tās labākajā nozīmē.

- Filmā intervējāt bērnus, mazbērnus, tuvākos cilvēkus... Un kurus vēl?

- Bērnus un mazbērnus negribējām īpaši jūtināt, aizskart visu privāto zonu, gribējām ļaut, lai viņi mums stāsta tik, cik uzskata par iespējamu. Kristiāna uzticēja milzīgu lādi ar fotogrāfijām. Bet tālāk mēs vienkārši mēģinājām saprast, kādi ir Artmanes būtiskākie dzīves kāpumi un lauzieni, meklējām atbilstošus cilvēkus, kuri varētu būt pēc iespējas tuvāk viņai, un mēs viņus uzrunājām. Arī dažādu periodu kolēģus, un tas patiešām nebija vienkārši. Rezultātā mums nācās domāt, ko darīt situācijā, kad cilvēkiem ir tik grūti runāt par Artmani. Domājām - vai viņi nav īstie cilvēki, kuriem mēs jautājam, vai arī ir kaut kas tik liels starp viņiem, kura dēļ nevar runāt patiesību, un tāpēc negrib runāt, vai arī ir tik liels aizvainojums.

- Vai tas kaut ko izsaka par Artmani vai par jūsu uzrunātajiem cilvēkiem?

- Artmanes ietekme uz teātra vidi bijusi ārkārtīgi jaudīga un spēcīga. Vairāki kolēģi kategoriski atteicās piedalīties filmā par Viju Artmani, kas, protams, mums bija negaidīts trieciens, jo es nekad nevarēju iedomāties, ka tā var būt - ka nevar pateikt ne labu, ne sliktu, ka vēl nav laika noilguma situācijai un emocijām.

- Pat 11 gadus pēc viņas nāves.

- Pat 11 gadus pēc viņas nāves. Un bija cilvēki, kuri, protams, gribēja runāt, kuri bija bijuši Artmanei tuvu, kuri viņu no sirds mīlēja un saprata viņas dzīves situāciju un traģismu. Pilnīgi godīgi - es izjutu tā laika traģismu, kādā viņa dzīvoja, arī to, ka viņa bija tik jaudīga personība, ka viņa, izcila aktrise, dzīvoja tur, tajā vietā un laikā. Jo vienīgais, par ko neviens nešaubās, - ka viņa bija izcila aktrise, turklāt - izcila aktrise cauri laikiem. Tā notiek ļoti reti, jo parasti aktieri pēc radošās kulminācijas nodzīvo dzīvi uz saviem iepriekšējiem lauriem vai izkrīt no aprites un vispār vairs nestrādā teātrī, kā zinām par daudziem Artmanes laikabiedriem, kuri vienā brīdī vairs nevarēja būt aktieri, - vai nu nebija spēka dzīvot jaunos apstākļos, vai arī vairs neatbilda stilistiski. Artmane varēja. Es tomēr to sauktu par laikmeta lauzienu, skarbumu, kurā bija jādzīvo un kurā Artmane mācēja, vismaz profesionālajā un karjeras aspektā, paņemt maksimumu un iziet cauri labirintiem, un tomēr visu laiku būt virsotnē. Tāpēc viņai teātrī, uz skatuves ir gan romantiskais, gan dramatiskais, gan traģikomiskais, gan traģiskais periods. Diemžēl tas viņai bija arī dzīvē. Amplitūdas ziņā - no Džuljetas līdz Pīķa dāmai ir aiza, kuru nevar pāriet normāls aktieris, to var pāriet tikai aktieris ar virsspējām. Artmane varēja spēlēt pie Eduarda Smiļģa, Pētera Pētersona, Arnolda Liniņa, Kārļa Auškāpa, Alvja Hermaņa... Un kur vēl kinolomas!

- Ko negaidīt no filmas, nemeklēt tajā?

- Filma būs diezgan klasiski stāstīta, klasiski uzbūvēta. Centāmies aizpildīt dažus «baltos laukumus», kuri līdz pēdējam brīdim tādi bija mums pašām, un rezultātā mēs piedāvājam savu versiju. Filmai nav aizkadra teksta, es neko neskaidroju, kāpēc tā notika vai nenotika, viss ir cilvēku vārdos un attēlos. Diezgan skarbi, vietām liriski, bet tomēr atklāti...

Ko negaidīt no filmas? Pjedestālu. Par viņas zeltīto laiku, kad viņa varēja visu - dzīvot labāk par citiem, braukt tālāk par citiem, ģērbties skaistāk un dārgāk par citiem, nevajag gaidīt, ka viņa sēdēs zelta krēslā, jo tā filmā nav.

- Vai radošajai komandai būtu drosme filmu parādīt Artmanei?

- Pilnīgi noteikti. Nekā tāda filmā nav. Filmā neiekļāvām dažas privātas baumas, bet tikai tāpēc, ka nevarējām pierādīt vismaz ar vairākiem viedokļiem. Neiekļāvām arī dažus pārāk kontraversālus viedokļus. Filmā nav visas baumas par ģimenes dzīvi, tomēr ir viņas sievietes liktenis un viņas spēja mīlēt, arī savus partnerus drusku vairāk, nekā tas vajadzīgs lomas sagatavošanai. Turklāt viņa arī nekad neslēpa, ka mēdza ļoti pietuvoties saviem partneriem, bet mēs nezinām - cik ļoti pietuvoties, jo tas palicis pie Artmanes. Iespējams, tolaik bija arī laikmeta diktēti nosacījumi, kuru dēļ cilvēks nevarēja iet pa labi, pa kreisi, un nākt atpakaļ. Tāds bija laiks - reputācijai bija jābūt visos aspektos tīrai, lai varētu sasniegt... Teātris bija viņas šķīstītava, viņas izmisuma izpausmju, laimes ekstāzes vieta.

- Splendid Palace un LTV rīkos plašas Vijas Artmanes jubilejas svinības? To nedara ne viņas vienīgais teātris, ne teātrāļu profesionālā organizācija...

- Mēs gribējām vizualizēt viņas personības mērogu, pat gribējās viņas personības jaudīgumu hiperbolizēt. Un to mēs izdarījām caur projekcijām, kas būs skatāmas trīs vietās Rīgā, lai gan sākotnēji gribējām septiņās vietās.

Mēs gribējām uztaisīt vienkārši par lielu padomju laika aktrisi filmu, neizslēdzot padomju laika pretrunas un viņas dzīves traģismu mūža nogalē. Un arī spožo sākumu, un augsto zenītu, kādu viņa sasniedza. Man liekas, ka pārāk maz esam izstāstījuši stāstus par cilvēkiem, kuri padomju apstākļos nodzīvoja savas dzīves. Mani ļoti interesē padomju laiks, arī manus bērnus, kas ir dzimuši jau pēc tā, padomju laiks interesē kā fenomenāla parādība, kurā bija tik daudz traģisma, bet tas nenozīmē, ka cilvēki nemīlēja, ka neradīja bērnus, neravēja dārzus, nešuva jaunas kleitas... Es īstenībā jūtos samulsusi par šo situāciju, nezinu, vai esam gatavi šai situācijai emocionāli. Mēs gribējām uztaisīt filmu, bet rezultātā viss tā izvērties...

- Vai bija kas tāds, kas, veidojot filmu, jūs, izsakoties mūsdienu terminoloģijā, uzlika uz pauzes?

- Jā. Vairākas lietas. Uz vislielākās pauzes mani uzlika Vijas Artmanes oficiālais videoarhīvs, kas ir televīzijā, - visas intervijas, kas bija pieejamas, kas saglabājušās. Katrā sarunā viņa ir pilnīgi cita, runā pilnīgi citādāk, tā amplitūda ir milzīga, man bija sajūta, ka ik pēc dažiem gadiem es satiekos ar citu personu. Ir cilvēki, kas kļūst par aktieriem, jo grib staigāt pa skatuvi skaistās kleitās un saņemt ziedu klēpjus, bet viņa šo profesiju ir ņēmusi līdz serdei un ir nodzīvojusi vairākas dzīves, palikdama ļoti monolīta personība.

- Kādu jautājumu būtu gribējies uzdot Vijai Artmanei?

- Es gribētu pajautāt, vai viņa zina, kas ir paradīze?