Aigars Freimanis: Sabiedrība nav kļuvusi ļaunāka

 
VIEGLI NEBŪS. «Ir skaidrs, ka jebkurai deputātu grupai, kas vadīs Rīgu tālāk ar vai bez ārkārtas vēlēšanām, nāksies risināt ļoti smagus jautājumus un risinājumi nevar būt populāri. Īpaši jau tas skar Rīgas satiksmi, kur domei nāksies samazināt vai atcelt līdzšinējās atlaides dažādām grupām – pensionāriem un vēl kaut kam,» norāda Aigars Freimanis ©Dmitrijs Suļžics/F64 Photo Agency

Par Egilu Levitu un demogrāfiju, par valsts, valdības un pašvaldību aktualitātēm Neatkarīgās intervija ar tirgus un sociālo pētījumu aģentūras Latvijas fakti līdzīpašnieku un vadītāju Aigaru Freimani.

- Kā vērtējat Valsts prezidenta Egila Levita pirmos soļus amatā?

- Ir redzams, ka Levits ir sācis ļoti aktīvi strādāt un cenšas piedalīties visu veidu pasākumos - te viņš ir Dundagā, te lībiešu svētkos, te uz karaflotes kuģa. Vēl redzama viņa aktīva vēlme iesaistīties, izteikties par tiesību sistēmu, kur viņam ir savas idejas. Tas ir loģiski, jo šajā jomā viņš ir eksperts.

Redzēsim, kā viņš reaģēs uz valdošās koalīcijas problēmām, kas neizbēgami radīsies saistībā ar budžeta veidošanu. Tur no viņa gaidīs, lai viņš saka savu vārdu, turklāt to gaidīs no visām pusēm. No viņa gribēs diezgan lielu argumentāciju, atsauksies arī uz to, ko viņš pauda savā inaugurācijas runā, kur viņš izteicās par nevienlīdzības mazināšanu un citām lietām.

- Ministru kabinets šovasar nepabeidza darbus un aizgāja atpūsties. Kā šādu slinkumu lai izskaidro?

- Varbūt no valdības mājas situācija Latvijā izskatās pietiekami stabila, viegli prognozējama un pārvaldāma. Otrs iespējamais skaidrojums var būt, ka valdība, riskējot nonākt dziļākās pretrunās, paņēma pārtraukumu, lai atliktu uz vēlāku laiku dažādus iespējamos saasinājumus starp ministrijām, ministriem un koalīcijas partneriem.

- Tā vietā, lai pieņemtu grozījumus Pasta likumā, kas bija nepieciešami steidzamības kārtā, lai neradītu stresu drukātās preses nozarē, valdība nobalsoja, ka grozījumi iebāžami kopējā budžeta paketē un skatāmi kaut kad rudens nākamībā.

- Tas ir dīvaini. Kad šis jautājums parādījās, nebija nekāda skaidrojuma vai reakcijas no politiķu puses, un tikai preses izdevumu pārstāvji sāka paust protestus un sašutumu. Bet finanšu ministrs Jānis Reirs (Jaunā Vienotība) pauž, ka viss būs kārtībā - nauda pasta subsidēšanai būs.

- Naudu ņemšot no vilcienu iepirkuma budžeta un došot Latvijas pastam. Rodas iespaids, ka ir atgriezušies pagājušā gadsimta deviņdesmitie gadi, kad valdība strādāja «ugunsdzēsēju režīmā» - nauda tika «mētāta» no vajadzības uz citu vajadzību.

- Tiešām izskatās komiski - lai cilvēki varētu lasīt avīzes, viņiem būs jābrauc vecos vilciena vagonos. Bet tāpat jau ir noticis arī iepriekš - taktiskie lēmumi bieži vien dominē pār stratēģiskajiem, taktiskās vajadzības parādās it kā ne no kurienes un stratēģiskās vienkārši aizmirstas. Tā tas notiek jau 30 gadu ikvienā Latvijas valdībā, kas ir bijusi.

- Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) misija bija pētījusi Latvijas ekonomiku un konstatējusi dažādas pozitīvas un negatīvas lietas. Tostarp viena no sliktām tendencēm, uz ko eksperti norādīja, bija demogrāfiskā situācija. Ja nekas nemainīsies, ja netiks veiktas reformas, Latvija līdz 2050. gadam zaudēs vēl trešdaļu darbaspēka, kas nozīmē arī to, ka netiks sasniegts ES vidējais dzīves līmenis.

- Demogrāfija ir sasāpējusi problēma, par kuru visi ir gatavi izteikties, bet neviens nezina īsti, ko darīt. Ir bijuši visādu veidu mēģinājumi. Vienu brīdi šķita, ka pabalstu politikai ir kaut kāds pozitīvs iespaids un tā ietekmē dzimstību. Bet varbūt dzimstībai bija neliels pieaugums tāpēc, ka ekonomikā bija uzplaukums, vai arī tāpēc, ka vairāk cilvēku bija tajā vecumā, kad domā par ģimenes veidošanu un bērniem. Jādomā, ka arī pabalstu sistēma deva pozitīvu ieguldījumu, bet diezin vai tas bija noteicošais faktors. Ir ļoti liels dažādu jautājumu komplekss, kas ietekmē dzimstību, - bērnudārzu pieejamība, veselības aprūpe, garantijas vecākiem, ka viņi nezaudēs darbu un karjeru tāpēc, ka piedzimuši bērni.

Valdības plānos vārdi par demogrāfiju skan labi, taču reālajā dzīvē situācijas mēdz būt šokējošas - piemēram, māmiņa laikus nesamaksā par bērnu uzturnaudu, un bērns uzreiz no bērnudārza tiek izmests. Tas ir murgaini.

Mūsdienu sabiedrība ir ļoti pragmatiska - aizvien mazāk ir cilvēku, kas gatavi likt ķīlā mantu, naudu, karjeru, jo mantiskais statuss ir prestižāks nekā bērni. Diemžēl.

- SVF ekspertiem ir ieteikumi, un tie ir diezgan vienkārši - viņi aicina atvieglot darbaspēka ievešanu no citām zemēm. Vai tad mūsu politiķi un mūsu sabiedrība ir tam gatava? Diezin vai.

- Neprāts būtu atvērt plaši durvis un saukt iekšā visus. Bet sezonas darbinieki jau tiek ievesti, turklāt diezgan pat lielā skaitā. Bet par tādu ilgstošu, masveida palikšanu uz visiem laikiem… tas ir jautājums ar biezu politisko oderi. Tur dažādām partijām būs diametrāli pretēji uzskati, ko var darīt, ko nevar, kas ir labi, kas slikti. Pašlaik vēl grūti spriest, cik kvalitatīva būs mūsu politika, vai politiķi spēs pieņemt lēmumus un kādi tie būs. Ja šeit paliks pusapdzīvota teritorija, kurā dzīvos veci cilvēki, kas nekādus dzīves izaicinājumus nespēj pieņemt, tad jāved būs iekšā cilvēki. Vieni pauž, ka jāved iekšā izglītotie un prasmīgie, kas nodrošinās augstu pievienoto vērtību. Nu mums jau tādi ir - bankās, uzņēmumos, kur vajag jauno tehnoloģiju speciālistus, strādā cilvēki no ārzemēm, arī no Indijas, Šrilankas un citām Āzijas valstīm.

Es tikai gribu teikt, ka sabiedrības un politiķu domas, ka būs iespējams ļoti vadāmi un plānoti realizēt imigrāciju, var izrādīties ilūzija. Valsts var gribēt vienus cilvēkus - augstu izglītotus un kvalificētus -, taču ieradīsies arī nekvalificēti no dažādām zemēm, ar dažādām ticībām un bez zināšanām un prasmēm.

- Izglītības ministre Ilga Šuplinska visiem spēkiem cenšas pierādīt, ka Latvijas Universitātes (LU) rektors, kurš jau divreiz ievēlēts amatā, ir ievēlēts nepareizi.

- Es notikumus ap LU uztveru dziļi personiski, jo daudzus gadus esmu strādājis LU. Tas, kas tagad notiek, būtiski atšķiras no tā, kas bija astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmitajos. Agrāk LU bija ļoti konservatīva un hierarhiski veidota, kas bija padomju laika mantojums, bet radīja stabilitātes sajūtu.

Pašlaik ir pavisam citāda situācija, un rodas sajūta, ka pedagoģiskais, zinātniskais, radošais process ir aizēnots ar visādām materiāla rakstura problēmām - jaunā celtniecība, jauni projekti, nekustamie īpašumi, ārvalstu studenti par maksu. Tas kaut kā rada riebīgu diskomforta sajūtu. Un tur ir arī ārēji spēki, kas grūstās pie LU kā pie siles, - tur ir gan politiskas partijas, gan cilvēki, kas interesējas par LU nevis kā par zinātnes un dailes pili, bet kā par naudu un īpašumu, ko pievākt.

Tur gan nav vainīgs rektors, bet tā tas vienkārši ir - tagad tāds laiks. Ņemot vērā iepriekšējo darbību, manuprāt, Indriķis Muižnieks ir visnotaļ labs rektors un amatā varētu palikt.

Protams, LU ir vājie punkti. Ir absurdi, ka cilvēki ar starptautisku vārdu kaut kādu formālu, birokrātisku iemeslu dēļ nevar strādāt LU. Tas ir pazemojoši mācību iestādei.

- Valdība un īpaši Jaunā konservatīvā partija (JKP) aktīvi cenšas nomainīt iestāžu un valsts uzņēmumu amatpersonas. Ja neizdodas ar nomelnošanas un apsūdzēšanas metodi, tad lietā tiek likta piekukuļošana - izmaksā amatpersonai gada algu, lai tikai tiktu no tās vaļā un varētu ielikt savējos.

- Ar Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju Arni Cimdaru nudien bija komiski. Neko sliktu viņam piešūt nevarēja, tomēr izlēma, ka viņš jānomaina, jo amatā bijis pārāk ilgi. Un tieši pirms vēlēšanām, radot vēlēšanu organizācijā haosu.

Piešķirt amatpersonām «zelta izpletņus» ir moderni - tas notiek bankās, privātos uzņēmumos, kur amatpersonām piešķir naudu un labumus, lai viņi ar savu informācijas un prasmju bagāžu uzreiz neaiziet pie konkurentiem un nesāk strādāt pret iepriekšējo darba devēju. Bet vai šādu praksi var tieši pārnest uz valsts sektoru, par to gan ir stipri jāšaubās. Ļoti drīz tas var pārvērsties par valsts naudas izslaukšanas shēmu.

Necik glīti neizskatās arī, ka Finanšu un kapitāla tirgus komisijas un Latvijas dzelzceļa vadībai tiek izmaksātas kompensācijas un tās tiek nomainītas, bet sabiedrībai netiek paskaidrots, kāds ir šo nomaiņu patiesais mērķis.

- Pēdējā laikā biežāk nekā citām reizēm tiek piesaukts tāds jēdziens kā reputācija. Bet kāda var būt reputācija vispār jebkurai personai X, ja sabiedrība ir sašķelta desmit daļās un vienas partijas informatīvajā «burbulī» šai personai var būt izcila reputācija, bet citā «burbulī» viņa tiek uzskatīta par briesmoni - cilvēkēdāju?

- Tāds jēdziens «laba reputācija» tiek rakstīts atlases kritērijos, kad notiek konkursi uz augstu ierēdņu vietām. Bet tas, protams, ir interpretējams jautājums - reputācija nav kaut kas monolīts, viendabīgs un lakonisks. Laba reputācija ir tikai tiem, kurus iepriekš neviens nav sastapis. Tiklīdz cilvēks sāk apgrozīties pazīstamu cilvēku vidē, viņa reputācija sāk mainīties - parādās negaidīti fakti, cilvēka tēls apaug ar baumām, nostāstiem, liecībām. Mediji tur arī spēlē lielu lomu - dzeltenais mediju gals lielā mērā pārtiek no tā, ka veido reputācijas, papildina tās. Nupat nesen Igaunijā, kad tika veidota valdība, par vienu no iespējamajiem ministriem parādījās ziņa, ka viņš vardarbīgi izturējies pret savu sievu. Un labā reputācija tika iznīcināta vienā mirklī.

- Ir vērojams, ka sabiedrībā pastāv sašķeltība - dažādu partiju fani tik ļoti cits citu neieredz, ka nepārtraukti gānās interneta sociālajos tīklos. Turklāt, jo izplatītākas ir jaunās tehnoloģijas un jo populārāki paliek interneta tīkli un vietnes, kurās iespējami anonīmi komentēt rakstus, naidīgums aizvien pieņemas spēkā. Iznāk, ka internets veicina sabiedrības sašķeltību?

- Nedomāju, ka tur vainīgs internets. Mainās komunikācijas modeļi - informācija kļūst viegli un ātri pieejama, tās vērtējumi sabiedrībā dažbrīd kļūst tik intensīvi, ka rodas iespaids, ka tie maina realitāti. Taču realitāti tie nemaina. Arī tā naida «temperatūra» Latvijas politikā nav dramatiski cēlusies - gan pirms 20 gadiem, gan tagad Saeimā var vērot ainiņas, kā deputāti, kas no tribīnes nupat cits citu lamājuši pēdējiem vārdiem, pēc tam mierīgi sēd pie viena galdiņa kafejnīcā vai draudzīgi sarunājas smēķētavā. Es tur pagaidām neredzu ļoti lielu problēmu.

Tas skatītāju loks, kas saņem informāciju, un bieži vien tā ir sadomāta, nepatiesa, tas gan ir kļuvis ļoti liels. Baumu, mazsvarīgo un izpušķoto ziņu straumes ir kļuvušas lielas. Taču «burbuļi» ir bijuši arī pirms datoriem, tikai saziņa tolaik notika citādā veidā. Ir mainījušies komunikācijas modeļi, bet nedomāju, ka sabiedrība interneta dēļ ir kļuvusi ļaunīgāka, cilvēka daba no tā nav mainījusies.

- Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce (Attīstībai/Par!) aktīvi apceļo Latviju, un nav vietas, kur viņš nesastaptos ar pretestību un teritoriālās reformas kritiku.

- Reformas jautājums ir sen nobriedis. Nav šaubu, ka tā ir vajadzīga. Jautājums tikai par veidiem, paņēmieniem, kā tas notiek. Rodas iespaids, ka Pūce rīkojas ļoti ātri. Bet tādu ceļu var iet.

Iepriekšējais premjers Māris Kučinskis (ZZS) sacīja, ka pašvaldību lobijs ir spēcīgākais lobijs Latvijā. Līdz ar to attiecībās ar to jārīkojas ļoti ātri vai arī būs jāņem vērā visu pašvaldību visas intereses, kas nav iespējams. Nav jau arī tā, ka pašvaldībās būtu vieni vienīgi cilvēki, kas nelokāmi cīnās tikai par sava novada interesēm un neko citu negrib dzirdēt. Tur ir domājoši politiķi, kas spēj vērtēt valsts procesus kopumā. Pūcem vajadzētu aicināt uz kopīgu darbu ZZS, kas ir ietekmīgākā pašvaldību partija. Labvēlīgā sadarbībā ar šo partiju reformu varētu veikt gan ātrāk, gan saprātīgāk un kvalitatīvāk.

Ir jāmaina pašreizējā situācija ar daudzos sīkos gabaliņos sadalīto Latviju, kurā grūti piesaistīt investīcijas, kuru grūti pārvaldīt un pārredzēt. To saprot visi.

- Tūdaļ Rīgas domnieki būs atpūtušies, un tuvojas pēdējais laiks, kurā Rīgas dome vēl var pagūt izglābties no atlaišanas un ārkārtas vēlēšanām. Ir uzplaukuši jauni «ziedi» - Neatkarīgo deputātu bloks un deputātu bloks Rīgai!. Kā līdz tam ir nonākts? Ko tas nozīmē?

- Tas modelis, kas pastāvēja kopš 2009. gada - Saskaņas un GKR koalīcija -, sevi ir izsmēlis. Vēlme sūkt naudu ārā no pašvaldības auga augumā, to cilvēku skaits, kas sajuta šo «sēņu smaržu», arī palielinājās.

Ir arī skaidrs, ka jebkurai deputātu grupai, kas vadīs Rīgu tālāk ar vai bez ārkārtas vēlēšanām, nāksies risināt ļoti smagus jautājumus un risinājumi nevar būt populāri. Īpaši jau tas skar Rīgas satiksmi, kur domei nāksies samazināt vai atcelt līdzšinējās atlaides dažādām grupām - pensionāriem un vēl kaut kam.

Domāju, ka politiķi centīsies izvairīties no ārkārtas vēlēšanām, jo daudzi saprot, ka šis sasaukums ir viņiem pēdējais. Tad kāpēc neizmantot zīli rokā, kas vēl ir?

- Ilgus gadus Latvijas fakti ir pētījuši sabiedrības uzticību dažādām institūcijām - parlaments, valdība, partijas visu laiku nebauda lielu uzticību. Kādas tendences ir vērojamas - vai pienāks laiks, kad būt partijas biedram nebūs tāds kā kauns un negods?

- Nav tādu cerību, ka partijas varētu strauji iegūt lielu uzticību. Jo partijas nespēj rekrutēt lielāku atbalstītāju skaitu. Tas nav nekas unikāls - skepse ir ne tikai Latvijā. Laiku palaikam politikā parādās jaunas, brīnumainas radības, kas sola pārmaiņas un vieš lielu entuziasmu, taču pēc tam nāk vilšanās un skepse atkal atgriežas. Bet tas ir dabisks process.

- Pirms Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām pāris politologi piepeši iesaistījās partijās un piedalījās vēlēšanās. Veiksmīgs bija Ivara Ījaba (Attīstībai/Par!) starts - viņš kļuva par EP deputātu. Kā vērtējat šādu savu kolēģu soli?

- Ja jau cilvēki izvēlas no politikas vērošanas pāriet uz politikas taisīšanu, tā ir viņu izvēle. Iespējas Briselē kaut ko varenu veikt būs ļoti niecīgas - neba nu astoņi cilvēki 751 cilvēka grupā kaut ko būtisku iespaidos. Turklāt šie astoņi nesēž visi kopā zem viena Latvijas karodziņa - viņi tur ir iesaistīti dažādās deputātu grupās. Nav no Latvijas tur tādu spožu zvaigžņu, kas varētu kļūt par lieliem Eiropas politikas līderiem un «spridzināt», bet nu lai viņiem veicas!