Kad kādreizējā Jaunatnes teātra aktrise Elvīra Baldiņa rāda fotogrāfiju, kur viņa svin savu 50. dzimšanas dienu, jautāju, vai jau toreiz nebija sajūta, ka piecdesmit – tas ir daudz, viņa tik nosmej un saka: «Man arī tagad nav sajūta, ka simts ir daudz!» Svētdien, 11. augustā, viņa pārkāps savas dzīves gadsimta slieksni.
Garīgās satikšanās lauks
«Dievs man deva sūru mūžu,/Laima stipru dvēselīti,/Raudājusi sasmējos,/Šķitos nenieka neredzēj’si.» Tā tautasdziesmas četrrindē viņa šodien mēģina raksturot sava garā mūža gājumu. Prāts jubilārei joprojām možs, garastāvoklis optimistisks, arī nešpetnais raksturs daudz nav mainījies - katram var pateikt, ko domā, vien kājas daždien negribot klausīt. Bet tas aktrisei neliedz būt radoši aktīvai - viņu joprojām aicina uz bērēm runāt latviešu tautasdziesmas, un to viņas atmiņu pūrā ir vismaz pāris tūkstoši. «Nekad bērēs nerunāju saviem vārdiem. Iepriekš izzinu aizgājēja raksturu, attiecības un darba mūžu, un man uzreiz tautasdziesmas savirknējas galvā. Daudzi brīnās, kā tikai ar tautasdziesmām varu tik precīzi noraksturot aizgājēju. Es uzskatu, ka mūsu tautasdziesmas ir mūsu tautai svēti vārdi, un tāda izvadīšana ir skaista,» saka Elvīra Baldiņa. Viņasprāt, mācītāji bērēs klātesošos tikai saraudina, bet no viņas nāk gaišums - cilvēki atnāk sabēdājušies, bet tautasdziesmu viedie vārdi visu smagumu noņem.
«Tas jau nav ne cilvēks, ne latvietis, kurš nezina tautasdziesmas!» uzskata Elvīra Baldiņa, pieļaujot iespēju, ka spēku nodzīvot līdz simt gadiem viņai devusi tieši latviešu folklora, kas ir bezgala bagāta, patiesa un dziļa, bet dzīvesprieku - gaišums, kas ir mūsu tautasdziesmās. «Katram jāzina savas tautas dārgumi, savas tautas vēsture. Un nevis tā vēsture, kas ar gadskaitļiem ierakstīta vēstures grāmatās, bet tā, kas nāk caur atziņām - ar emocijām, ar izjusto prieku un pārdzīvotajām bēdām. Tas viss mūsu tautasdziesmās jau ir uzrakstīts, un tas ir glabājams kā acuraugs! Bet, ja tu nelasi folkloru un dziļi to nemīli, tu nekad mūsu vēsturi nezināsi!» savas 100. dzimšanas dienas priekšvakarā saka Elvīra Baldiņa. Viņai dzīvē ir laimējies, ka saskare ar tautasdziesmām bijusi jau no agrām bērnu dienām - gan mājās laukos tās daudz tika dziedātas, gan vēlāk skolā - viņa mācījās Cesvaines ģimnāzijā - tās mācīja skolotāja Marija Bērzkalne, kuras māsa Anna Bērzkalne (1891-1956) bija pirmā latviešu folkloriste, tautasdziesmu pētniece un latviešu folkloras krātuves dibinātāja. «Arī mūsu skolotāja zināja un mīlēja tautasdziesmas, viņa mūs rosināja iet pa mājām un lūgt, lai pieaugušie dalās savās zināšanās un stāsta mums teikas un tautasdziesmas. Tās man visu bērnību bijušas, kā saka, priekšā un pakaļā, tāpēc tās tik daudz zinu,» aktrise mīļi pasmaida un saka, ka tautasdziesma ir visdemokrātiskākais un vishumānākais garīgās satikšanās lauks - katrs to var saprast, kā grib. Protams, par pamatu ņemot savas dzīves pieredzi. «Man patīk tautasdziesmu skaidrā filozofija, jo tā ved uz saprašanu. Ja gribam labi dzīvot šajā saulē, ir smagi jāpūlas, meklējot spēku tieši sevī.»
Dzīve bija ļoti smaga
Lūgta tautasdziesmas četrrindē raksturot savu aktrises mūžu - no 1945. līdz 1992. gadam viņa strādāja Jaunatnes teātrī -, Elvīra Baldiņa pēkšņi apmulst, sakot, ka savu dzīvi no piedzimšanas līdz šodienai var pa posmiem sadalīt un tautasdziesmās izstāstīt, bet - kā izstāstīt aktrises mūžu...? «Es padomāšu, pagaidi,» viņa man strikti nosaka, bet nav pat jāgaida - pusotru minūti aizdomājusies, aktrise noskaita: «Lai es gāju kur iedama,/Darbiņš man pretī nāca,/Darbiņā priecājos, darbiņā remdējos,/Darbiņš man naudu deva,/Darbiņš mani godināja. Un tā tiešām bija - daudzus gadus nesu praktiski visu repertuāru, darbā remdējos no dzīves likstām - mana privātā dzīve bija ļoti smaga, bēdu un sirdssāpju bez gala, vairākas reizes pat uz dzīvību un nāvi -, un par savu darbu esmu saņēmusi arī visādus ordeņus. Vai, cik gan interesanta man dzīve bijusi!» Viņa noskaita vēl vienu četrrindi, kas ļoti precīzi raksturojot to, kā viņa spējusi izdzīvot visdramatiskākajās dzīves situācijās: «Labus vārdus, labus darbus/Es iekalu akmenī,/Ļaunus vārdus, ļaunus darbus,/Tos rakstīju smiltiņās. Es nenogulsnēju sevī slikto, laižu to pāri. Varbūt tāpēc manī tāds gaišums, ka tumšo neturu sevī. Nedod, Dievs, man bēdiņu,/Es nemāku bēdāties./Dod, Dieviņ, vistai bēdas,/Tā mācēja bēdāties. Esi redzējusi, kā vista iet pa pagalmu un bēdājas? Es esmu. Es pat esmu spēlējusi bēdīgo vistu - tā man bija pirmā oficiālā loma Jaunatnes teātrī,» smaidot nosaka leģendārā skatuves māksliniece.
Viņa atminas, ka par Mirdzas lomu Annas Sakses romāna Pret kalnu dramatizējumā 1951. gadā tikusi nominēta Staļina prēmijai. «Ne komjaunatnē, ne partijā nekad nestājos, tāpēc, kad mani izsauca uzzināt manas domas par šo prēmiju, laidu vaļā visu, ko domāju par Staļinu. Un, kad man teica, ka ar tādu viedokli ne šo prēmiju, ne arī slavu nedabūšu, vien noteicu, ka man tādu slavu nemaz ar’ nevajag! Bet manai bezkaunībai jau nav robežu - kad promejot tika noteikts, lai nevienam par šo sarunu neko nestāstu, tā arī atteicu: «Ja kāds man vaicās, par ko runājām, teikšu, ka man pieteica neko nestāstīt.» Vienmēr esmu bijusi tieša un atklāta, savā tiešumā varbūt pat nejauka, daudz esmu šerpi izrunājusies, bet - tas mani visu mūžu ir glābis un nekad nekādu nepatikšanu nav bijis,» smaidot stāsta Elvīra Baldiņa.
Vairs jau cietumā neliks
Bet skauģu un nelabvēļu gan talantīgajai aktrisei bijis daudz - gan teātrī, jo kritiķi viņu tikai slavinājuši, gan kapos, kur ar savām tautasdziesmām bijusi ļoti pieprasīta un cilvēkiem patikusi. «No teātra jau arī mani gribēja dabūt prom, jo partijā nestājos, bet darīju, kā man patīk. Nedeva lomas, aicināja Zigrīdu Rūtiņu no Liepājas, bet viņa tās lomas nevarēja nospēlēt! Mans ražens augumiņš/Dažam žēli padarīja,/Dažs būt' sviedis, kad drīkstētu,/Ar akmeni mugurā,» viņa atkal piemeklējusi atbilstošu tautasdziesmu.
Starp citu, aktrise izvadījusi arī no Afganistānas kara slēgtajos zārkos pārvestos latviešu karavīrus, ar tautasdziesmu vārdiem nosodot padomju sistēmu un kara šausmas. «Es esmu likumpaklausīgs cilvēks, esmu tā audzināta - likumus un noteikumus ievēroju. Parādiet man tādu dokumentu, ka es tautasdziesmas nedrīkstētu runāt! Tāpēc - ko domāju, to runāju!» viņa saka.
Elvīra Baldiņa gan neslēpj, ka ir dzīvē arī briesmīgas lietas darījusi. «Es tev tagad atzīšos, vairs jau mani cietumā neliks. Kad dziļā padomju laikā biju Kopenhāgenā, mēs vieni nekur nedrīkstējām iet, bet - vienu vakaru es pa kluso izgāju no viesnīcas, paņēmu velosipēdu, kas stāvēja uz ielas, un izbraukājos pa pilsētu. Pēc tam noliku turpat, kur paņēmu. Viesnīcā dzīvoju vienā istabiņā ar operdziedātāju Veru Davidoni, un, kad gāju ārā, viņa tik noteica: «Ja kas notiks, teikšu, ka tevi vispār nepazīstu...» Bet nekas nenotika,» aktrise pasmaida un tad nosaka, ka patiesībā jau viņa ir «dziļš un nopietns cilvēks, tikai dzīvesstils ir vieglprātīgs».
Tēvs mazai galvā iešāva
«Tu nevari iedomāties, kā man sāp kājas, kā sāp mugura. Gūžas trīs reizes operētas, sanaglotas. Ja vienu dienu kaut kas nesāpētu, es būtu vai mirusi, vai galīgi apjukusi...» stāsta Elvīra Baldiņa, un tā vien šķiet, ka viņa koķetē ar saviem gadiem, sāpēm un nevarību, jo dzīvotprieks no aktrises veļas aumaļām. Taujāta, vai tas viņai gēnos, mantots no senčiem, Elvīra Baldiņa atteic, ka vecmāmiņa bija ļoti drūms cilvēks, viņai nekad nekas nebija labi, nekad nekā nebija diezgan. «Mamma spēlēja teātri, skaisti dziedāja, visur mani ņēma līdzi. Bet mammai bija smaga dzīve - mans tēvs dzērumā mūs abas sašāva. Man mazai galviņā iešāva, vēl tagad ir rieviņa, kur mati neaug. Es jau pati to neatceros, man bija kādi divi gadiņi, bet tās ir manas pirmās bērnības atmiņas - kaut kas balts, tad tas kļūst rozā un tad ir sarkans... Ārā bija sniegs, vecmāmiņa gāja ar vašbļodu pēc sniega, ko likt uz brūces, kas stipri asiņoja...»
Elvīra Baldiņa stāsta: viņas mamma nodzīvoja vien 56 gadus, saslima ar ļoti agresīvu vēzi. «Kādas tās bija bēdas...» aktrise skumji nosaka un tad turpina, ka vecmāmiņa gan no šīs pasaules aizgājusi dabīgā nāvē, bet viņai nebija vēl 80 gadu. «Viņa guļ Slokas kapos, viņas kapiņu aizvien kopju. Mamma ir Raiņa kapos. Vēl man bija ļoti, ļoti mīļš brālis Ēriks, gadu un divus mēnešus vecāks. Viņš bija brīnišķīgs! Nezinu, kur viņš apglabāts, pazuda kara laikā. Tā man arī ir liela bēda. Bieži redzu sapnī, ka viņš stāv pie manas gultas un saka: «Nu ko tu bēdājies, es taču esmu dzīvs!» Un es viņam saku: «Nerunā, nerunā, es zinu, ka tas ir sapnis, pamodīšos, un tevis atkal nebūs...» Bet - man tagad ir mazmazdēliņš Ēriks, mana mazdēla Toma dēliņš,» aktrise priecīgi nosaka un palepojas, ka viņas mazdēlam (pianistam Tomam Ostrovskim) nav vēl 40 gadu, bet viņš jau ir docents Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.
Sirds nekad nav streikojusi
Lūgta atklāt recepti, kā nodzīvot līdz simt gadiem, Elvīra Baldiņa saka: «Es ēdu visu, kas man garšo. Dzeru kafiju ar vistreknāko saldo krējumu. Pie ārstiem neeju, zāles nelietoju, izņemot kādus vitamīnus un acu pilienus. Acis arī man operētas, bet - es varu lasīt bez brillēm! Ģimenes ārste atnāk pie manis un jautā, kāpēc pie viņas neeju. Bet es saku, ka man neko nevajag! Viņa pārbauda asinsspiedienu - normāls. Sirds ritms vienmērīgs. Sirds man vienmēr bijusi stipra, nekad nav streikojusi. Vēl nekad neesmu apstājusies, lai atpūstos, kāpjot savā piektajā stāvā. Es arī gandrīz nemaz neguļu - no tā laika, kad mani sašāva, man ir neārstējams bezmiegs. Pie visādiem aparātiem esmu slēgta, neko nevar līdzēt. Bet, redz’, cik ilgi dzīvoju. Un - vēl labi arī izskatos!» aktrise pasmaida un tad secina, ka laikam jau kustība ir tā, kas uztur pie dzīvības. «Man vienmēr ir paticis kustēties, vienmēr esmu bijusi aktīva. Bērnībā varēju skriet bez jēgas - pa pļavām, laukiem, visām pļaņčkām, neviens zēns mani nevarēja noķert. Vēlāk vasarās dzīvoju Lapmežciemā - tik tuvu jūrai, ka caur logu varēju tajā iekāpt. Peldēju pat tad, kad jau vižņoja. Nopeldējos, aizskrēju gar jūru trīs kilometrus līdz Jaunķemeriem un atpakaļ, pa to laiku zvejnieki jau atnesuši un nolikuši man svaigas zivtiņas... Un tikai tad gāju uz autobusu un braucu uz teātri. Kā es esmu skrējusi, kā strādājusi! Un visa mana manta ir šī koikiņa, kurā guļu. Krēsls, uz kura tu sēdi un ko pati apvilku ar mammas austu segu. Man nav ne kārtīga dīvāna, ne atzveltnes krēsla. Ja man kādreiz padod krēslu ar atzveltni, es to neizmantoju, jo nemaz neprotu tā atzvelties,» saka Elvīra Baldiņa. Pēdējos divus gadus viņa neesot arī peldējusi, jo kājas neklausa un vilnīši reibina galvu, bet - iebrist jūrā gan viņa vēl gribētu.
Pati varētu būt dieviņš
«Es vienmēr esmu bijis labs cilvēks, nevienam ļauna nevēlēju, bet mani sita nost - gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Neticēsi, bet es esmu runājusi arī pie sava slepkavas kapa. Man viņa bija tik žēl, tik skaists latviešu zēns. Zariņš. Skatījos uz viņu un domāju: nu, muļķis tu tāds... Astoņus gadus Daugavpils cietumā nosēdēja pēc tam, kad man ar cirvi uzbruka, jo aplaupīt gribēja. Tas bija sen, kad vēl Aspazijas bulvārī dzīvoju,» stāsta Elvīra Baldiņa, vēlreiz nosakot, ka viņai tāda daba: ļaunus vārdus, ļaunus darbus smiltiņās ierakstīt. «Vienmēr mēģinu saprast, kāpēc otrs tā rīkojas, un vienmēr mēģinu arī attaisnot. Viņa māte, ar kuru pēc tiesas sadraudzējāmies, mani lūdza dēlu izvadīt... Citu vērtību jau pasaulē nav, kā cilvēku attiecības. Mīlestība un cieņa vienam pret otru. Jo dieva jau nav. Nu kas tas par dievu, ja viņš radījis cilvēku, kurš var otru nogalināt?! Nu pasaki, kā tā var būt?! Bet es zinu: ja tev lūgšu palīdzību, tu man neatteiksi. Un tāpēc ir jēga dzīvot,» domā Elvīra Baldiņa.
Viņasprāt, arī Latvijā dzīve uzlabosies, ja valdība neies baznīcā, nesēdēs tur pirmajās rindās un nepurpinās: «Mūsu Tēvs debesīs...» «Tas ir tik liekulīgi, tik stulbi! Kāpēc nevar to baznīcu pasūtīt uz vienu vietu? Baznīcas ideoloģija cilvēkam nepalīdz, tā viņu nepārtaisa, bet poēzija un folklora gan - tikai tajā ietvertā tautas gudrība dod garīgu spēku,» viņa uzskata. «Es dievam neticu ne pa kam! Palasiet tautasdziesmas un padomājiet, kas tad ir tas latviešu dieviņš: Dievs sēž galda galiņā,/Baltā linu krekliņā. Tas ir cilvēks, kārtīgs saimnieks, kurš ar savu darbu var saimi uzturēt. Cilvēks, kurš prot strādāt, kurš grib palīdzēt citiem, kurš nepaliek vienaldzīgs pret otru. Es arī esmu tāds cilvēks, es arī varētu būt dieviņš,» Elvīra Baldiņa šerpi pauž savus uzskatus par ticības lietām. «Es domāju, ka dievs ir izdomāts. Ja viņš būtu, pasaulē nebūtu tik daudz nelaimju un sāpju. Kur tad tu biji, dievs, kad mūsu jaunos zaldātiņus Afganistānā nogalēja? Kur, dieviņi, tu paliki,/Kad es bridu asins lauku?/Vai ravēji rožu dārzu,/Vai gulēji dienas vidu? Mana vienīgā reliģija ir palīdzēt, nesāpināt un neapbēdināt. Bet, ja kādam pāri esi nodarījis, sameklē šo cilvēku un palūdz piedošanu,» viņa saka, piebilstot, ka tagad ir satraukusies par savu kaimiņu. «Viņš katru dienu brauc ar to gaiši zilo vāģi, kas te lejā stāv. Portfelis rokā, knapi iet, bet brauc. Nu jau ceturto dienu nebrauc. Ja zinātu, kurā dzīvoklī viņš dzīvo, nokāptu lejā un pajautātu, vai kas nav atgadījies, vai nevajag palīdzēt... Varbūt viņam vienkārši ir atvaļinājums, bet man nemiers. Varētu domāt, kāda man daļa, vai viņš brauc vai nebrauc, bet... Tas ir tas latvieša dieviņš - cilvēks, kurš nepaliek vienaldzīgs. Es varu bēdāties un varu bezgala priecāties par to, kas notiek, bet man nekad nav vienalga. Un varbūt tas ir tas, kas uztur mani dzīvu...»
