Saruna ar vides un reģionālās attīstības ministru Juri Pūci par iecerētās administratīvi teritoriālās reformas (ATR) realizācijas gaitu, tās idejisko jēgu un sasniedzamajiem mērķiem.
- Kāda ir ATR jēga un mērķis?
- Ar ATR mēs risinām gan pozitīvos mērķus, gan novēršam negatīvās sekas. Sākšu ar pēdējo. Tas, ko rāda, tajā skaitā Latvijas Bankas (LB), aprēķini, arī mūsu prognozes, Latvijā iedzīvotāju skaitam samazinoties, pašvaldību uzturēšanas izdevumi, lai nodrošinātu esošo funkciju saglabāšanu, pastāvīgi pieaug. Ne tikai absolūtos, bet arī relatīvos skaitļos. LB prognoze rāda, ka, neko nemainot, mēs 20 gadu laikā nonākam situācijā, kur visi pašvaldību rīcībā esošie līdzekļi būs jāizmanto tikai esošo funkciju uzturēšanai, bez jebkādām iespējām attīstīties. LB ir arī modelējusi, kas notiek, ja pašvaldības kļūst teritoriāli un cilvēku skaita ziņā lielākas. Ja šajās pašvaldībās (novados) vidējais iedzīvotāju skaits (neskaitot Rīgu) pārsniegtu 20 000, tad būtu nozīmīgs uzturēšanas līdzekļu ietaupījums (pēc LB vērtējuma, gandrīz 190 miljonu eiro [desmit gados kopš iepriekšējās reformas]). Ar savu reformu mēs tiecamies saglabāt, lai pašvaldības arī pēc desmit un piecpadsmit gadiem spētu izpildīt savas likumā paredzētās funkcijas. Ir arī pozitīvā dienaskārtība. Lielākas, ekonomiski spēcīgākas pašvaldības nozīme labāku iespēju īstenot esošās funkcijas esošā budžeta ietvaros. Spēju koncentrēt līdzekļus; spēju piesaistīt augstāk kvalificētu personālu, samaksāt viņiem lielākas algas, kas kopumā pašvaldību sektorā nodarbinātajiem ir relatīvi zemas; spēju attīstīt lielākus attīstības projektus, kas var dot impulsu teritorijas attīstībai; spēju uzņemties lielākas saistības, ja tas ir nepieciešams. Mēs dodam iespēju pašvaldībām kļūt par pārmaiņu aģentu savā teritorijā.
- Vai tas nozīmē, ka reformas pamatā ir Latvijas Bankas analīze un pētījums?
- Nē, tā ir viena ilustrācija. LB uzsāka savu pētījumu jau pēc tam, kad mēs bijām izziņojuši reformas pieteikumu. Aprīlī. Reformas pieteikumā mēs arī paši novērtējām izmaksu atšķirības administratīvajiem izdevumiem pašvaldību darbā un esam novērtējuši potenciālos ietaupījumus. Protams, LB resursi un spēja veikt novērtējumu ir plašāka, tāpēc mēs esam pateicīgi, ka LB ir sagatavojusi šādu analīzi.
- Spriežot pēc jūsu teiktā - galvenais reformas mērķis ir ietaupīt?
- Un arī attīstīt. Ietaupīt, protams, uz uzturēšanas izdevumiem. Tas nozīmē vairāk resursu tērēt attīstībai. Otra būtiska lieta ir - vairāk piesaistīt līdzekļus savai teritorijai. Īstenot lielākus projektus.
- Jebkurai reformai nepieciešams kādas noteiktas sabiedrības daļas atbalsts. Sociālajos tīklos reformas atbalstītāju galvenais arguments ir, ka pašvaldību struktūrās darbojas pārāk daudz dažādu darbinieku, viņi rada liekas un nevajadzīgas darba vietas un faktiski parazitē uz pārējās (pārsvarā Rīgā dzīvojošās) sabiedrības rēķina. Vai viens no galvenajiem reformas mērķiem nav samazināt sabiedriskajā sektorā strādājošo skaitu reģionos?
- Tas nav tiešs reformas mērķis, bet tas, protams, ir objektīvs izaicinājums Latvijai. Šobrīd pašvaldību sektorā, ja neskaita klāt pašvaldībām piederošas kapitālsabiedrības, ir nodarbināti ap 100 000 cilvēku. No visiem strādājošajiem tā ir viena astotā devītā daļa. Pēdējo desmit gadu laikā šis skaitlis ir diezgan nemainīgs. Dažkārt pārmet, ka mums ir liels valsts sektors, bet valsts sektors (nodarbināto skaits) šajā laikā ir samazinājies par aptuveni sesto daļu. Latvijā iedzīvotāju skaits sarūk un vidēji mēs paliekam vecāki. Pieprasījums pēc publiskā sektora sniegtajiem pakalpojumiem pieaugs. Vienlaikus samazinās iedzīvotāju skaits, kas uztur šos pakalpojumus. Līdz ar to valsts un pašvaldību sektoram jākļūst aizvien produktīvākam. Jā, tas nozīmē nodarbināto skaita sarukumu pašvaldības sektorā. Tas, manuprāt, ir neizbēgami. Visām pašvaldībām nekautrējoties esmu to teicis. Pašvaldību harta nosaka, ka valsts nevar noteikt pašvaldībām nodarbināto skaitu, bet mums ir jāvienojas starp valsti un pašvaldību par kaut kādiem kontrolskaitļiem. Cik daudz mēs varam kopumā atļauties nodarbināt? Mana prognoze, ka tuvāko desmit gadu laikā mums būtu par 8% jāsamazina pašvaldību sektorā nodarbināto skaits. Kā to izdarīt? Sākt ar to, kas vismazāk skar iedzīvotājus. Ja saskaitām pašvaldību sektorā nodarbinātos atbalsta funkciju veicējus - grāmatvežus, iepirkumu speciālistus, juristus, -, tad viņu īpatsvars ir daudz lielāks, nekā tas ir valsts pārvaldē. Mums ir jāpanāk kaut kādi kopīgi efektivitātes kritēriji.
- Vai Latvijai vispār ir kāds reģionālās attīstības stratēģiskais plāns?
- Ir. Katrus septiņus gadus Latvijas valdība sagatavo reģionālās attīstība pamatnostādnes. Šis ir pēdējais noslēguma gads, un mēs esam sagatavojuši jaunu lēmumprojektu. To esam gari un plaši astoņu mēnešu garumā pārrunājuši ar visām pašvaldībām un plānojam to virzīt valdībā.
- Mani personiski, un domāju, ka neesmu tāds viens, visvairāk šajā ziņā interesē depopulācijas jautājums. Mēs esam viena no ES visvairāk cilvēkus zaudējošām valstīm, tāpēc, kāds ir šis jūsu sagatavotais stratēģiskais plāns apdzīvotības griezumā?
- Viens no lielākajiem izaicinājumiem reģionālā attīstībā ir pieaugošā depopulācija. Latvijā tā nav vienmērīga. Ir vietas, kur tā ir straujāka, ir vietas, kur mazāk strauja, un ir vietas, kur tā nenotiek. Piemēram, Pierīgā. Būtisks faktors, kas to nosaka, ir ienākumu plaisa starp iedzīvotājiem, kas strādā Rīgā un Pierīgā, un tiem, kas strādā pārējā Latvijas teritorijā. Šī plaisa absolūtajos skaitļos ir pieaugusi, relatīvajos skaitļos ir aptuveni tāda pati, kāda tā bija pirms 20 gadiem. Tas liecina, ka līdzšinējā reģionālās attīstības politika nav bijusi īpaši sekmīga. Ienākumu līmeņa tuvināšanos nav izdevies panākt. Latvijas izvēlētā stratēģija iepriekšējos gadus, ka tiek uzturēta reģionālā nodarbinātība caur vāji apmaksātām, plaši izplatītām, vāji noslogotām publiskām iestādēm - skolām, bibliotēkām, kultūras namiem (tur būs daudz nodarbināto un tā mēs nodrošināsim reģionālo attīstību), to nav nodrošinājusi. Cilvēku aizbraukšana ir saglabājusies. Tā vietā mums jāliek privātā sektora darba vietas, galvenokārt eksportējošos sektoros. Lai to mainītu, mums ir jākoncentrē valsts, pašvaldību un ES fondu atbalsts, lai nodrošinātu apstākļus labvēlīgai investīciju videi ārpus Lielrīgas attīstības zonas. Šim uzdevumam mums būs vajadzīgi lielāki atbalsta apjomi, kādi ir bijuši jebkad, lai panāktu, ka rūpniecībā un starptautisko pakalpojumu jomā strādājošie uzņēmumi izvēlētos veikt investīcijas šeit. Viens no uzdevumiem ir iezīmēt rāmi, kur mēs izlietosim šos atbalsta fondus, bet otra lieta - mums ir vajadzīgi valdībai daudz stiprāki partneri, jo to nevar izdarīt ne valdība viena, ne arī pašvaldības vienas. Tas ir jādara kopā. Investorus interesē labvēlīga uzņēmējdarbības vide. Attīstīta infrastruktūra un pieeja labi sagatavotiem darbaspēka resursiem. Tikai valstij un pašvaldībām kopā realizējot šādas aktivitātes, var šādus investorus piesaistīt. Šim nolūkam mums vajag stiprākas pašvaldības.
- Lai īstenotu lielus projektus, daudzas pašvaldības patiešām ir pārāk mazas. Taču vai arī jaunie, paplašinātie novadi būs pietiekami lieli? Kāpēc neveidot divu līmeņu pašvaldības, kur viens līmenis būtu patiešām lieli plānošanas reģioni, kas īstenotu lielus, stratēģiskus projektus, bet otrs līmenis - cilvēkiem tuvākus pakalpojumus?
- Mūsu piedāvātā reforma vidējās pašvaldības izmēru (neskaitot Rīgu) palielina gandrīz sešas reizes. Tajā skaitā budžeta iespējas. Salīdzinot ar esošo situāciju, efekts būs. Par otro līmeni. Valdības deklarācijā ir uzdevums ministrijai izvērtēt otrā līmeņa pašvaldību nepieciešamību, un tādu ziņojumu mēs gatavojam. Veidojot šo valdību, bija lielas viedokļu atšķirības partneru starpā šajā jautājumā. Kopā pusgadu strādājot, esam atraduši daudz kopsaucēju, un domāju, ka mēs ejam uz kopīgu pozīciju. Manā izpratnē virziens uz plānošanas reģionu bāzes veidot teritoriālu pārvaldības līmeni, kur pašvaldības ar valsti sadarbojas kādu funkciju realizācijai, ir labs lēmums. Tādu piedāvājumu es personiski atbalstītu. Ko tas mainītu attiecībā uz tā saukto pirmo pārvaldības līmeni? Tas atstātu izmaiņas tikai tādā gadījumā, ja notiktu būtiska funkciju pārnese no pirmā līmeņa pašvaldībām uz otro līmeni. Ir trīs lielās funkcijas, kuru veikšanai tiek tērēti 75-80% resursu. Tās ir - izglītības nodrošināšana, sociālā palīdzība un infrastruktūra (transports un komunālie pakalpojumi). Ja saglabājas esošās pirmā līmeņa pašvaldības, tad mums nāktos kādu no šīm funkcijām pilnā apmērā pārnest uz otro līmeni. Esmu skeptisks par to, ka to varētu darīt ar sociālās palīdzības vai komunālo pakalpojumu sfēru. Paliek vienīgi izglītība, kas ir arī lielākā no šīm funkcijām. Tad mums būtu jāvienojas, ka skolu tīkls pilnībā pāriet otram līmenim, ieskaitot īpašumtiesību jautājumu, ieskaitot uzņemtās saistības, kas ir ļoti komplicēti jautājumi. Tas prasītu laiku un diez vai atstātu tādu pozitīvu efektu, kādu iedomājamies. Mēs esam sagatavojuši šo piedāvājumu ar pieņēmumu, ka funkciju sadalījums starp valsti un pašvaldībām nozīmīgi nemainās. Ja sadalījums nozīmīgi mainītos, tad būtu iespējams cits modelis, bet pagaidām es neredzu tādu politisko telpu, kur varētu notikt tik nozīmīgas pārbīdes.
- Kāpēc reformas apspriešanas gaitā tik maz tiek ņemtas vērā pašu iedzīvotāju vēlmes pievienoties vienam vai otram novadam? Reforma varētu arī izlabot iepriekš pieļautās kļūdas. Piemēram, mana tēva dzimtais Dekšāru ciems (bet līdzīgi piemēri pa visu Latviju ir ne mazums) ir cieši saistīts ar netālu esošajiem Varakļāniem, bet tagad tas ir pievienots Viļānu novadam, ar kura centru - Viļānu pilsētu - nav pat tieša ceļa. Uz Viļāniem jābrauc caur/gar Varakļāniem. Kāpēc šo kļūdu nelabot un Dekšāru ciemu nepievienot ekonomiski un mentāli tuvākajiem Varakļāniem?
- Jebkuru teritoriālo struktūru var sadalīt vairākos līmeņos. Ir 2009. gadā izveidojies novadu līmenis, ir vēsturiskais pagastu un pilsētu līmenis un ir vēl zemāks līmenis. Lai veiktu pārmaiņas, ar katru zemāku līmeni pieaug sarežģītības līmenis. Uz leju ejot, paliek aizvien grūtāk [kaut ko mainīt]. Novadu apvienošanā nav jārisina jautājumi par mantu saistību, kas būs pārņēmējs, kas ar to rīkosies utt. Pagastu līmenī parādās šādas problēmas, bet nav īpašumtiesību jautājumi. Ejot vēl zemāk, parādās jau individuālu īpašumtiesību aizskārumi un viņu aizsargātās tiesības uz privātīpašumu. Problēmas rada arī tas, ka pašreizējā likumdošana neparedz kārtību, kā notiek robežu pārmaiņas. Lai savulaik atdalītu Roju no Mērsraga, bija speciāli jāpieņem likums, jo nekādas formas, kā to izdarīt, nebija. Likumā ir vispārīgi noteikts, ka var precizēt robežas, bet nav pateikts, kā praktiski to izdarīt. Likumprojekts, ko šīs reformas ietvaros mēs izstrādāsim, pirmo reizi noteiks kārtību, un, līdz ar jauno administratīvo teritoriju iedalījuma stāšanos spēkā, šāda precizēšana būs iespējama. Tad varēs rast risinājumus gan Dekšārei, gan daudzām citām vietām Latvijā, kur tiešām iepriekšējā ATR ir izveidojusi vienības, kas kaut kādu lokālpolitisku iemeslu dēļ izveidotas nepārdomāti. Dažās vietās mums ir aizdomas, ka tas būtu nepieciešams, jo mēs cenšamies veidot reformu uz pieejamajiem datiem. Piemēram, par cilvēku publisko pakalpojumu lietošanas paradumiem. Piemēram, ir Nodarbinātības valsts aģentūras filiāles, un iedzīvotājiem ir atļauts, teiksim, reģistrēties kā bezdarbniekam jebkurā no tām. Pēc šā paraduma var secināt, kur ir tā vieta (centrs), uz kuru cilvēki dodas. Pēc šiem datiem var redzēt, ka pamatā šis vēsturiskais rajonu iedalījums savu nozīmi ir saglabājis, bet ir izņēmumi.
- Tātad jebkādi teritoriālās piederības grozījumi būs iespējami tikai pēc tam, kad šī ATR stāsies spēkā?
- Pašvaldību robežu precizēšana. Tā tas sauksies. Būs noteikta kārtība, kā tas izdarāms. Protams, abām pašvaldībām būs jāpiedalās šajā procesā, un beigās lēmumu par precizēto robežu pieņems Ministru kabinets. Ja tas mainīs administratīvo iedalījumu, piemēram, viss pagasts pārvietojas citur, tad to pieņems Saeima, bet tad tas būs vienkārši grozījums likumā, nevis speciāls reorganizācijas likums kā Rojas un Mērsraga gadījumā.
- Šobrīd rodas iespaids, ka ATR tiek ļoti steidzināta. Tā tiek dzīta uz priekšu, maz ieklausoties iedzīvotāju iebildumos.
- Šai reformai ir ļoti ierobežots laiks. Šī valdība ir vienojusies par to, ka tas tiks izdarīts līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām [2021. gadā]. Arī Saeima ar 21. marta vienbalsīgo lēmumu ir uzdevusi valdībai sagatavot reformu tādā tempā, lai tā varētu stāties spēkā līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām. Pašvaldībām pirms tām ir jāsagatavojas jaunajos apstākļos, un, pēc ekspertu atzinuma, tam nepieciešams apmēram gads. Tas nozīmē, ka šiem likumiem jāstājas spēkā 2020. gada jūnijā. Mēs ejam pēc šā grafika, un līdz šā gada decembrim ir Saeimā jāiesniedz likumprojekts.
- Atgriežoties pie reģionu apdzīvotības. Pilnīgi brīva tirgus apstākļos ir skaidrs, ka Pierīga un no Rīgas attālākas vietas neatrodas vienlīdzīgā situācijā. Daudzās pasaules valstīs dažādos veidos tiek stimulēta cilvēku dzīvošana attālākos reģionos. Piemēram, Izraēlā tiek mērķtiecīgi veicināta apmetņu būve tuksnesī, lai tikai tur dzīvotu cilvēki. Vai redzat valsts atbalstu, lai stimulētu vienmērīgāku Latvijas apdzīvotību?
- Manā izpratnē atslēga šim jautājumam ir labi apmaksāta, ilgtspējīga darba vieta, kas ir pieejama cilvēkam. Latvija pati par sevi nav liela. Mums liekas, ka mums ir milzīgi attālumi, bet patiesībā tie nav tik lieli. Skaidrs, ka mums ir jācenšas veidot šādas labi apmaksātas privātā sektora darba vietas ārpus Lielrīgas reģiona. Tā, manuprāt, ir atslēga. Lai to izdarītu, nevar paļauties tikai uz tirgus faktoriem, jo tie ir pretēji. Lai to pārvarētu, ir pamats ieguldīt valsts un pašvaldību resursus, arī ES līdzekļus, lai šādu procesu stimulētu. Atslēgai jābūt - kā panākt, ka nosacītā Ludzā, Talsos vai Limbažos taptu privātā sektora ilgtspējīgas darba vietas.
