Aptuveni mēnesis atlicis līdz dziedātāja Normunda Rutuļa koncerttūres Man nav žēl startam. Tajā klausītājiem tiks atrādīta jaunā programma, kas bāzēsies uz dzīvespriecīgām Raimonda Paula melodijām.
Nemainīgi un nerimtīgi darbīgais Raimonds Pauls sarakstījis duci jaunu dziesmu, kas apkopotas albumā Man nav žēl, un tās izpilda Latvijas pozitīvākais dziedātājs Normunds Rutulis. No tām tādas dziesmas kā Atskrien raiba dievgosniņa, Man nav žēl (Dziesma par Ērikonkuli), Punktiņš, komatiņš un Ziņģe par mīlu jau ir pazīstamas. Koncertos skanēs gan jaunā programma, gan arī dziesmas no tai stilistiski tuvās 2003. gada programmas Lecam pa vecam. «Man vienmēr paticis būt tuvāk tautai savās melodijās. Ir labi, ka skatītāji var dziedāt līdzi. Normunds, cik zinu, cāļus skaita katrā savā koncertā un skaitīs vēl ilgi. Ar savu pozitīvismu un kaisli uz mūziku viņš māk paņemt klausītāju. Nešaubos, ka tas izdosies arī šajā koncertu sērijā, jo esmu pamanījis, ka tā dziesmiņa par indēšanu ar krūkļa ogām arī iet uz urrā,» prāto Maestro.
«Albums nāk klajā 4. septembrī - tieši manā dzimšanas dienā!» priecīgi klāsta dziedātājs. «Nevienam mana repertuāra pazinējam nav jāskaidro, cik daudz pozitīvas enerģijas sniedz dziesmas Lecam pa vecam vai Cāļus skaita rudenī. Arī jaunā albuma dziesmas ir paguvušas izveidot šo labo enerģētisko saikni ar klausītāju. Mēs vārda tiešā nozīmē lēksim pa jaunam.» Pirmais šīs tūres koncerts - 13. septembrī - Latgales vēstniecībā Gors Rēzeknē.
- Komponista Raimonda Paula melodijas ar Jāņa Petera tekstiem Normunda Rutuļa izpildījumā - pārbaudītas vērtības, katra savā nozarē!
- Pirmā dziesma no šīs programmas bija Atskrien raiba dievgosniņa, kas tapa jau pirms diviem gadiem. Mēs ar Paulu ik pa laikam sazvanāmies -piezvanu jubilejas reizēs un apsveicu. Ja viņam ir luste vai arī es trāpu uz dzīslas, par kuru viņš grib runāties, piemēram, par Pasaules kausu futbolā vai kādu vesternu, viņš atraisās, un varam papļāpāt arī ilgāk. Arī viņš man vismaz reizi mēnesī zvana un gandrīz tēvišķā gādībā jokojot apjautājas: ko dari, neesi iereibis, kā iet? Reiz viņš ieminējās - atbrauc, man tev ir viena dziesma! Protams, man tas bija baigais pagodinājums - uzreiz biju kā spārnos! Tiesa, 2017. gada maijā izdevu albumu ar ģitārista Ingus Feldmaņa dziesmām Vēl viens laimīgs rīts, tāpēc teicu - milzīgs paldies, Maestro, par dziesmu, bet ātrākais, kad ar to varētu kaut ko darīt, būs rudenī vai ziemā. Oi, neuztraucies, viņš saka, mierīgi un bez steigas! Taču, kamēr es šo dziesmu marinēju, viņš to ieskaņoja ar aktieriem, tāpēc fiksi, fiksi to ierakstīju arī es un pagājušajā gadā pirms Jāņiem izdevu. Pēc tam palūdzu vēl divas dziesmas, lai sanāktu tāds kā minialbums jeb EP - man vēl bija doma pieplusot tām divas iepriekš izdotas dziesmas no albuma Kad tu ej pie bitēm, kuras pārstrādātu dejojamā versijā. Bet viņš man saka - ko tu tur ņemsies ar tiem vecajiem gabaliem, iedošu tev vēl jaunas! Tā nu viņš man beigās bija iedevis jau astoņas dziesmas, bet tas ir ne šis, ne tas - ne singli, ne EP, ne lielais albums. Maestro, varbūt vēl kādu - lai sanāk divpadsmit?! Labi, vakarā piebrauc! Viņš man iedeva vēl piecas dziesmas, no kurām izvēlējos četras. No šīm divpadsmit dziesmām vienpadsmit ir ar Petera vārdiem.
- Jaunā programma tiek piesolīta kā kustīga tūre ar dejojamu un dziedamu mūziku, kurā varētu vilkt paralēles ar albumu Lecam pa vecam.
- Jā, arī Pauls tā gribēja. Es vienmēr viņā ieklausos: ja Pauls man rāda jaunu dziesmu, to ierakstu savā telefonā, lai uzķertu viņa frāzējumu brīdī, kad viņš to iespēlē - ir ļoti svarīgi sajust, kā viņš savā iztēlē iedomājies šo melodiju skanam. Tā ir dziesmas koda ļoti nozīmīga sastāvdaļa. «Tu ar to elektronik’ ņemies, uztais’ kaut ko!» - arī šajā gadījumā Raimonds Pauls deva impulsu, sakot «uztaisi vēl vienus cāļus». Lec pa jaunam! Uzmeklēju producentus Jāni Kalvi un Lotaru Lodziņu, ar kuriem esmu strādājis arī iepriekš - jau grupu Pamatinstikts un Boyza II laikos, mums vienmēr bijis viegli sastrādāties -, un centos viņiem nodot šo kodu. Pirmā idejiskā apmaiņa bija interesanta. Lotars man saka - nu, vecīt, tātad es ierakstam pieaicināšu buņģieri, basģitāristu utt. Nē, Lotar, dzīvos stroķus šoreiz nevajag! Gribēju mūsdienu šablonveida elektronisko popmūziku - tādu, kāda skan European Hit Radio. Viņi to ātri uzķēra, un rezultāts mani pilnībā apmierina. Kad dziesmas ir sagatavotas, labākais veids, kā tās popularizēt, ir koncerttūre. Tā kā jau četrus gadus cieši sadarbojos ar [Izklaides producentu apvienības 7 vadītāju] Aigaru Dinsbergu, piedaloties viņa projektos - šajā pavasarī tā bija mūzikas un dejas izrāde Māsa Kerija -, bija skaidrs, ar kuru sadarboties arī šīs tūres organizēšanā. Izstāstīju savus plānus, Aigars tiem piekrita, un vienojāmies par detaļām. Rīkot tūri gan ir diezgan riskanti, jo kultūras pasākumu ir vesela gūzma, turklāt rudenī tūres rīko vēl vairāki mana žanra mūziķi. Taču cerēsim, ka būs labi, interese par šiem koncertiem ir.
- Ņemot vērā Man nav žēl sasaisti ar Lecam pa vecam, sanāk tāda kā atgriešanās pie saknēm?
- Patiesībā koncertos izskanēs divas programmas, kuras emocionāli, stilistiski un tagad arī aranžējumu ziņā ir stipri līdzīgas, tikai tas [Lecam pa vecam] ir 16 gadus vecs spektrālais skanējums, bet tagad - mūsdienīgs, ko visu savienoju kopā es kā balss plus mūziķi [Uldis Beitiņš un Anrijs Grīnbergs]. Lielākā daļa klausītāju, kas pazīst Rutuli, mani ir iepazinusi pēc 2003. gada programmas. Pirms tam gan bija arī tādi skaņdarbi kā Par to (Raudāja māte), Nekur nav tik labi kā mājās un citi, bet cāļi un Lecam pa vecam - tās ir dziesmas, kas man ir gandrīz vai uz pieres ietetovētas. Es labprāt ar šo zīmogu arī staigāju - nekādu problēmu! Gribētos, lai klausītājs, kurš nāk klausīties šos koncertus, piepilda savas cerības, lai man izdotos tās attaisnot.
- Ar Raimondu Paulu sadarbojies jau kopš 1996. gada, kad Jāņa Streiča filmai Likteņdzirnas tika ieskaņota dziesma Par to (Raudāja māte), turklāt dīvainā duetā kopā ar Kristu Teivāni - kā uzsākās šī sadarbība?
- Man ir draugs, akadēmiskais vokālists Guntars Vētra, kurš šobrīd dzied korī Latvija - abi 90. gadu sākumā gājām stāties Konservatorijā, taču es tajā netiku, bet viņš iestājās. Reiz diriģents Arvīds Platpers rīkoja koru koncertu Saulkrastu estrādē, kur tika dziedāts Meža gulbju repertuārs - tolaik tas bija ārkārtīgi populārs mūzikls ar Raimonda Paula mūziku un Māras Zālītes vārdiem. No šīs izrādes vajadzēja nodziedāt piecus vai sešus gabalus, dziedāja Ieva Parša, Aija Kukule un Guntars Vētra, bet ceturtais biju es - Arvīds Platpers vienkārši bija Gunčam jautājis, vai nav kāds džeks, kurš ir bez akadēmiskās izglītības, bet pietiekami labi dzied. Pēc koncerta saņēmu rokasspiedienu no Paula - es esot labi nodziedājis. Tā bija pirmā reize, kad satikos ar Paulu. Tam sekoja projekts Raimonda Paula tautas dziesmas, ko ierakstīja un kasetē izdeva Latvijas Radio, producēja [toreizējais Latvijas Radio 2 direktors] Uldis Duka. Pēc tam nāca Raudāja māte, kurai bija trīs versijas trīs dažādu duetu izpildījumā, bet beigās tomēr palika pie mūsu izpildītā. Kāpēc izvēlējās tieši Kristu, es nezinu, bet viņa tolaik dziedāja Dzeguzītē. Man bija 25 gadi, viņai kādi 12 - 13 gadi, atminos, man tolaik likās baigā vecuma nesaderība - ko, jādzied kopā ar bērnu?!
- Raudāja māte tevi uznesa slavas virsotnēs.
- Negribēju šo dziesmu iesākumā īsti atzīt - kaut kāds tur šlāgerītis… Lai gan dziesma patiesībā ir džeza svings, tikai tās būtība un Paula ieliktais melodiskais kods velk uz šlāgeri. Nekāda vaina, Kūko, kūko dzeguzīte jau arī ir smuks svings... Pēc šīs dziesmas 2000. gadā sekoja piedāvājums kopā ar kori Absolventi iedziedāt Liec galvu krusta priekšā - Raimonda Paula dziesmu programmu ar Ziemassvētku korāļiem. Tam sekoja Nekur nav tik labi kā mājās, pēc tam - Lecam pa vecam, bet vēl pēc tam Pauls iedeva man desmit dziesmas ar Petera dzeju, saucās Vīna dvēsele. Foršs projekts, kuru uzcēlām kopā ar [Kristapu] Krievkalnu. 2005. gadā bija programma Zili brīnumi - arī tur mēs ar Anci Krauzi bijām kādi ceturtie izpildītāji, kuriem Pauls bija devis šo programmu, taču beigu galā to ierakstījām tieši mēs. Pēc tam ik pa laikam no Meistara saņēmu kādas dziesmas, arī uz savu 40 gadu jubileju izdīcu dziesmas Ledus karaliene un Rīgas sirds, līdz tagad atkal sanāca vesela programma ar Paulu. Ļoti lepojos un jūtos pagodināts, ka Meistars ik pa laikam man piezvana un iedod kādu dziesmiņu!
- Savulaik teici, ka labprāt dziedātu roku, bet ar tavu balsi un seju to darīt nespīd, bet tagad stāsti, ka labprāt sadzīvo ar cāļu tetovējumu uz pieres. Tiešām par to nemaz nesatraucies?
- Jā, atceros, ka es tā teicu (smejas). Uzreiz nāk prātā Raudāja māte laiks. Nācu no funk & soul vides, dziedāju angliski, bet te man pēkšņi jādzied šlāgerītis - stils, kuru parasti izpildīju tikai kāzās un saviesīgās ballītēs. 90. gadu beigās dziesmu Raudāja māte pat neiekļāvu savā repertuārā - visu laiku no tās vairījos. Tagad tā man ir goda vietā. Acīmredzot esmu radīts tieši šādam mūzikas žanram, jāsaka paldies Paulam, kurš mani ievirzīja pareizajās sliedēs. Gadiem ejot, esmu sapratis, ka man vislabāk piestāv tieši šāda vieglā mūzika - man to ir visērtāk dziedāt, emocionāli jūtos ar to saistīts. Man nav pretenziju, ka mani sauc par šlāgermūziķi, lai gan precīzāk droši vien būtu estrādes mūzikas izpildītājs, jo tā ir viegla mūzika mazliet izsmalcinātākā aranžējumā. Man patīk gaiša mūzika, lai gan periodiski klausos arī rokmūziku - man patīk spēks un ritmiskums, ko tā izstaro. Uz Rammstein gan nebiju, bet ir daži fragmenti, kas man no viņiem patīk. No šāda veida mūzikas gan labprātāk klausītos Sepultura - tur vairāk ir ritmisko lietu.
- Ārpus estrādes mūzikas savu radošumu vari izpaust arī kā dīdžejs N’Works.
- O, jā, tas ir labs projekts! Starp citu, nupat sāku taisīt kārtējo gabalu - grupas Franco Franco dziesmai Sirdsdejo. Mans čoms un klasesbiedrs DJ Rise ieteica to paklausīties, teica, ka tai ir vasarīgs bītiņš. Tā kā esmu drum’n’bass cienītājs, savulaik man arī dikti patika dub step, tad sapratu, ka arī no Franco Franco dziesmas sanāks labs remikss. Starp citu, man vienmēr ir paticis sadarboties ar jauniešiem, protams, arī zināmie vārdi ir svarīgi. Pirms mēneša izveidoju remiksu Instrumentu dziesmai Visā visumā Visums ir viss - sanāca smuka, dejojama dziesmiņa. Tas ir manis kā N’Works pamats, es šeit varu realizēt savu patiku uz soulmūziku. Pats kā dīdžejs gan uzstājos reti - pēdējoreiz tas bija pagājušā gada Positivus Festival uz Black Balsam skatuves. Man dikti patika, labprāt uzspēlētu vēl! Savu mīlestību pret soulmūziku varu apliecināt arī savā interneta radio Normaradio.lv, ko darbinu jau divus gadus. Džezs, fanks, hauss, pops, souls, arī 70. - 80. gadu disko souls. Tā ir radiostacija, kurā grozās ap diviem tūkstošiem dziesmu - mans hobija projekts, kuru es no mājas datora laižu gaisā 24 stundas diennaktī. Taču mans pamatdarbs ir Radio SWH Spin, kur veidoju dziesmu plejlistes šī koncerna paspārnē esošajiem Radio SWH Spin, turklāt tā tūlīt paplašināsies ar studijas izveidi Liepājā, tāpēc šobrīd strādāju ar jaunu džinglu paku.
- Ar ko tu vispār šobrīd nodarbojies? Nevarētu teikt, ka tavs vārds manāms visās afišās, ka uzstājies katrā vietā un laikā…
- Es cenšos sevi neizlietot. Daudzi piedāvājumi sakrīt ar jau fiksētiem koncertu datumiem, taču tāpat parādos pasākumos diezgan bieži. Daudz neafišējos, taču jūtos pietiekami nodarbināts, man nav nepieciešamības par sevi atgādināt papildus un meklēt iespējas uzstāties. Patiesībā šobrīd tikai apmierinu pieprasījumu, bet pats meklēju uzstāšanās vietas tikai saistībā ar savu tūri - visi pārējie ir piedāvājumi, kurus izsaka pasākumu organizatori. Vēl man ir labs projekts kopā ar Indriķa Veitnera diksilendu - spēlējam 30. gadu latviešu džeza mūziku, arī firmu, kas tajā laikā tika spēlēta Latvijā - šad un tad viņiem pieslēdzos. Vēl ierunāju un veidoju reklāmas, taču, tā kā mana cena ir salīdzinoši augstāka par vidējo, man nav daudz piedāvājumu, bet tas mani arī pilnībā apmierina. Man ir savi principi - ir konkrēts cipars, cik par to gribu, un viss! Es arī negribu būt visur. Piemēram, ir aktieri, kas ir brīnišķīgi meistari savā jomā - Artis Robežnieks, Kaspars Znotiņš, Ģirts Ķesteris un citi, kas skan teju visās reklāmās. Es tā negribu.
- Bet vai tad nebūtu skaisti, ja Rutulis savā samtainajā balsī ierunātu «Nākošā pietura - Pirmie Meža kapi»…
- Labprāt (smejas)! Bet man negribas kļūt apnicīgam, tāpēc ļoti čekoju šādas lietas. Kad man piedāvā ierunāt kādu reklāmu, vienmēr prasu, kas ir pasūtītājs, apmēram - cik bieži tā skanēs, cik ilgi utt. Lai nebūtu tā, ka es pārdošu savu balsi, un tā kaut kur skanēs divdesmit gadus no vietas. Piemēram, kā tomtomā visiem bija noriebies Igors Siliņš - brīnišķīga balss, kas reklāmās vairs nav dzirdēta, jo visiem asociējās ar šo tekstu. Es negribu klausītājiem apnikt - ne ar savu klātbūtni, ne ar savu ģīmi, ne ar savu balsi, ne ar savām dziesmām, tāpēc cenšos neuzbāzties un mēģinu būt kompromisa daudzumā.
- Kā ar hobijiem? Savulaik piedalījies motokrosā, skatos, ka joprojām esi ar motocikliem uz tu.
- Motocikli man vienmēr ir bijuši līdzās. Padomju laikos man bija sudraba krāsas Jawa 350, ar kuru gan braucu bez tiesībām - tikai pērn aprīlī sev vadītāja apliecībā nokārtoju arī motocikla vadīšanas kategoriju, līdz tam braucu ar motorolleri, kam to nevajadzēja. Par močiem vienmēr esmu domājis. Ziemās pētīju sludinājumus un prātoju, kādu iegādāties, taču pavasarī uzkāpu uz rollera un par moci atkal piemirsu, jo to nevajadzēja - pilnā ručkā dod tikai uz priekšu, visur var izbraukāt, nav nekādas vainas! Taču pagājušajā ziemā ieraudzīju Harley Davidson piedāvājumu - laba cena, plus - esmu Motofavorīta klients, biju pie viņiem pircis savu Aprilia motorolleru, kuru ņēma pretī kā pirmo iemaksu. Tiesa, gribēju likt vārtus vasarnīcai, taču sanāca nesaskaņas ar Latvijas ceļiem, kas nedeva tiem atļauju. Tā nu beigās nospļāvos par tiem vārtiem un nopirku moci! Harley Davidson Strintroad 750. Tas ir pats mazākais no hārlejiem, bet vienalga baigi smukais!
- Negribas ar to tā kārtīgi izgāzt vai startēt sacensībās?
- Savulaik sacensībās gan braucu tikai ar mopēdiem, mazajiem šmirģeļiem līdz 45 kubikcentimetriem, taču tik un tā esmu apdauzījies un kritis, bet lielajam mocim es zinu jaudu - tas ir pilnīgi kas cits. Kā brauc [Pauls] Jonass - tas ir vienkārši nenormāli! Augstākās klases motopilots! Viņi, motokrosisti, visi ir salauztiem kauliem, kas saskrūvēti neskaitāmās vietās. Ik pa laikam uzjundī atmiņas [par motokrosu] un parādās domas, ka varbūt varētu izbraukt, taču - tas ir bīstami. Starp citu, man nupat Sočos bija iespēja nolēkt ar gumiju no 209 metru augstuma - noraustījos, vecīt, reāli noraustījos! Ja pirms desmit gadiem es domāju Siguldā nolēkt no tilta pār Lorupes gravu, tad tagad sapratu - nē, paldies, man to nevajag! Laikam tas ir vecums, vairs to negribas. Palielinās dzīves vērtība. Ir vēlēšanās braukt mājās, satikt savus mīļos, palaist dēlu no rīta uz skolu utt. - tās ir vērtības, kas man ir svarīgas, taču tās krājas tikai ar gadiem, ar pieredzi. Kādreiz biju egoistiskāks, tāpēc man bija pofig - ai, izlēkšu ar gumiju, izgāzīšu ar moci, traukšos ar mašīnu uz 200 km/h! Bet tagad par visu to sāc prātot - man to vajag? Priekš kam?!
- Tavs lielākais kapitāls aiz tavas balss, bet varbūt pat pirms tās, ir mūžīgais pozitīvisms. Ārā līst lietus, tūlīt būs rudens, gan jau viss nav tik rožaini ar naudām vai vēl kaut ko, bet tu tikai smaidi!
- Pašlaik dzīvoju tā, ka man visa kā ir gana. Gribētos jau nopelnīt miljonu, bet naudas vērtība nepalielinās vai nesamazinās vajadzību pēc tās - ja vairāk pelnīsi, vairāk arī tērēsi, un otrādi. Man patīk dzīvot pēc jaunības dienu principiem, kad sapni būvē ilgāku laiku un pēc tam to realizē, nevis kā mūsdienu jauniešiem, kuriem viss notiek uz sitiena - viss nopērkams, sliktākajā gadījumā paņem kredītu. Manos laikos tā nevarēja. Man ir dzīvoklis, sievai ir zeme, kur mums uzbūvēta neliela vasarnīciņa un kur pa vasarām dzīvojam - kaifs! Nākamais sapnis man ir māja, ko es varētu kaut kad realizēt, bet kad - es to nezinu. Pozitīvisms tieši tajā arī slēpjas, jo, kā zināms, paēdušai pelītei miltiņi rūgti - tai kaut kā visu laiku trūkst, bet man viss ir kārtībā. Protams, tā ir arī ģenētika - manai mammai jūnijā palika 74 gadi, bet viņa joprojām ir ļoti dzīvespriecīga un optimistiska, enerģijas pārpilna.
- Tātad gatavu pozitīvisma recepti nepateiksi?
- Precīzu recepti nepateikšu, bet - vajag vienkārši priecāties par dzīvi! Nedomāt tik daudz par pagātni, bet izbaudīt to, kas ir šodien. Pagātne lielākoties saistās ar negatīvām lietām. Atcerēties, cik kādreiz bija kruta - nu, jā, to kādreiz var kopā ar klasesbiedriem vai čomiem pie alus kausa. Satiekamies - o, kā bija kādreiz! Nu jā, forši bija, izdzīvojām, bet, davai, darām kaut ko tagad, padomājam, ko varam izdarīt šodien! Jo pagātne jau ir bijusi, rītdiena varbūt nepienāks, bet šodiena ir jau klāt. Patīk teiciens no Kung Fu Pandas - vakardiena aizvadīta, rītdiena vēl miglā tīta, bet šodiena ir dāvana. Acīmredzot tas ir kāds ķīniešu sakāmvārds, kas ļoti precīzi raksturo situāciju. Ja ir veselība, tad viss ir kārtībā. Man ir svarīga ģimene, es to vērtēju ļoti augstu - šo lauciņu ļoti rūpīgi kopju un arī sevī to nepārtraukti attīstu. Manā dzimšanas dienā iznāks jau desmitais mans soloalbums, kuram sekos desmit manu koncertu cikls - tas man ir Top 5 notikums! Taču, ja kāds jautās, kas ir pirmie četri notikumi šajā topā, tad tās ir manas meitas, dēla un sievas dzimšanas dienas, kā arī kāzu jubilejas datums. Jo ar to sākās mana ģimene.
Normunds Rutulis
Koncerttūre Man nav žēl: 13. septembrī Latgales vēstniecība Gors; 20. septembrī Jelgava, 27. septembrī Aizkraukle, 4. oktobrī Talsi, 6. oktobrī Alūksne, 18. oktobrī Ādaži, 20. oktobrī Rīgas VEF Kultūras pils, 25. oktobrī Kuldīga, 26. oktobrī Liepājas Olimpiskā centra Rožu zāle, 2. novembrī Valmiera.