Vecāki un vecvecāki, kuru atvases gāja skolā ap gadu tūkstošu miju, droši vien vēl atceras karošanu par to, lai bērni nepavadītu pārāk ilgu laiku pie datora, un savu negaidīto atskārsmi, ka dators patiešām var izraisīt atkarību. Pat tiem, kuri, trijās darbavietās raudamies, bija iegādājušies datoru cerībā, ka tīnis tad sēdēs mājās, nevis klīdīs ielās ar apšaubāmiem draugiem, reizēm nācās atzīt, ka nav pat iedomājušies par tādām sekām. Bet, tehnoloģijām attīstoties, datoram pievienojās dažādas viedierīces, auga interneta piedāvātās iespējas un radās arvien vairāk iemeslu lietotāju aizrautībai.
Nav vienkārši noteikt robežu, aiz kuras aizraušanās pārvēršas atkarībā, jo sevišķi tad, ja runa ir par salīdzinoši jaunām procesu atkarībām, uz kuru fona alkoholisms vai tabakas atkarība šķiet gluži kā sena, laba paziņa.
«Procesu atkarība ir atkārtota vai kompulsīva iesaistīšanās uzvedībā, par spīti tām sekām, kas rezultātā rodas,» skaidro psihoterapijas speciāliste Dace Caica. «Viena no izplatītākajām procesu atkarībām, ar kuras sekām pusaudžiem man šobrīd iznāk strādāt, ir pārmērīga viedierīču lietošana, taču pieaugušajiem ir arī citas - azartspēļu atkarība, kompulsīva iepirkšanās, tetovēšanās, sauļošanās u.c.»
- Cilvēki, kuri šajos jautājumos nav iedziļinājušies, bieži vien par nopietnu problēmu uzskata tikai atkarību no dažādām vielām - alkohola, tabakas, narkotikām vai medikamentiem, kad jāiet pie narkologa, bet procesu atkarība drīzāk šķiet kā tāds niķis...
- Procesu atkarība ir pilnīgi nopietna slimība ar savu gaitu, savām izpausmēm un sekām. Arī procesu atkarību gadījumā var vērsties pie narkologa. Narkologs izskaidro, kā šī slimība rodas, varētu teikt - izskaidro slimības iekšpusi, un tad mums, psihoterapeitiem, jātiek skaidrībā par to, kas cilvēka dzīvē rada fonu, uz kura slimība var rasties, kāpēc un kā tas vispār var notikt, kā viņš var nonākt tādā situācijā, kad nespēj kontrolēt savu laiku un līdzekļus, ko velta kādai konkrētai darbībai.
- Kādas pazīmes liecina par procesu atkarību?
- Cilvēks aizvien vairāk laika velta kaut kādai konkrētai nodarbei, kas sākumā sagādā prieku, bet ar laiku, to darot, viņš jūtas iztukšots. Ja skrullē telefonu pusstundu, pēc tam to izslēdz un ir gandarījums, ka izdevies uzzināt kaut ko jaunu par radiniekiem vai draugiem, tad viss kārtībā. Bet ja ir tā, ka cilvēks nevar aiziet gulēt līdz vēlai naktij un bezjēdzīgi skrullē telefonu, lasa dažādas ziņas un nespēj telefonu izslēgt un nolikt malā, tad tā vairs nav jēgpilna interneta lietošana. Līdzīgi arī ar citām atkarībām, piemēram, kompulsīvu iepirkšanos. Daudzi cilvēki kļūst atkarīgi ne tikai no iepirkšanās veikalā, bet arī internetā, viņi nespēj kontrolēt laiku un naudas līdzekļus, ko tam tērē. To vēl vairāk veicina visuresošās atlaides un tas, kā lielveikali ir iekārtoti - tur nav logu, ir spilgts apgaismojums, kas liek zaudēt laika izjūtu.
Azartspēlmaņi stāsta, ka viņi bieži domās atgriežas pie spēles, izspēlē kombinācijas, kādas iecerējuši spēļu zālē vai tiešsaistē, tātad nepārtraukti ir arī uzmācīgas domas par nodarbi, no kuras cilvēks ir atkarīgs. Azartspēlmanim ir tāds jēdziens «liekā nauda» - nauda, kuru viņš vēlas dubultot, trīskāršot vai pieckāršot, rezultātā attopas zālē vai tiešsaistes spēlē, ka ir tukšs konts, tukšs maks, nevar nopirkt ēdienu, samaksāt bērniem par dārziņu un citus rēķinus, nevar vadīt savu dzīvi. Tas ir šoks viņam pašam, un, protams, seko strīdi ģimenē, spēlmanis ņem ātros kredītus, un varbūt tas ir kārtējais kredīts, lai atdotu iepriekšējos. Vēl viena atkarīgo personu raksturojoša pazīme, kas jāņem vērā, ir tendence melot ar mērķi slēpt savas darbības. Atkarīgā persona melo saviem tuviniekiem, piemēram, par laiku, ko viņš vai viņa ir pavadījis internetā, un stāsta, ka «tikai stundiņu», kaut arī labi zina, ka daudz ilgāk. Ir arī sirdsapziņas pārmetumi, jo cilvēks jūt, ka tas, ko viņš dara, ir par daudz un tas viņam kaitē, bet šajā brīdī vēl nav gatavs apstāties.
- Vai savu procesu atkarību cilvēks pamana pats vai pirmie to jūt viņa tuvinieki?
- Visiem atkarīgajiem sākotnēji ir raksturīga eiforijas sajūta, saņemot to, kas viņiem ir vajadzīgs - cigarete, laiks internetā vai kas cits, un, ja kāds to atņem, pēkšņi pārtrauc, tad, protams, cilvēks ir aizkaitināts. Tāpat kā citu atkarību gadījumā arī procesu atkarīgajiem pirmām kārtām rodas problēmas attiecībās ar saviem tuviniekiem. Tuvinieki parasti ir gan tie, kuri mudina ārstēties, gan ļoti bieži arī tie, kas piesedz atkarību, kuriem pārmaiņas nav izdevīgas. Piemēram, klasiska ir situācija, kad alkoholiķis ar saviem līdzatkarīgajiem radiniekiem dzīvo ilgus gadus un visi jūtas ciešami, bet, tiklīdz viņš sāk ārstēties, tā ģimene izjūk. Tas tāpēc, ka visiem ģimenē bija izveidojušies savi ierasti paņēmieni, kā sadzīvot, izturēt kroplo realitāti un tajā veidot attiecības, un, ja viens kaut ko maina, tad sāk šķobīties visa sistēma. Ar to ir jārēķinās, tāpēc ir svarīgi palīdzību sniegt ne tikai atkarīgajam, bet obligāti arī tuviniekiem. Viņiem reizēm ir vajadzīga vēl lielāka palīdzība nekā atkarīgajam, jo atkarīgais dzīvo noliegumā, viņš saka - ja es gribēšu, es to pārtraukšu, bet viņš nekad nesagrib pārstāt to darīt, ja tuvinieki vienmēr viņa vietā atvainojas, aizdod naudu, piezvana priekšniekam, kaut ko samelo, kaut ko nepasaka, tātad visu laiku viņu piesedz. Lai to pārtrauktu, ir nopietni jārunā arī par līdzatkarību.
- Tātad arī ģimenes locekļiem jānāk uz terapiju?
- Tas būtu ideālā gadījumā, bet tā notiek reti, jo tas ir maksas pakalpojums. Bet, ja mēs runājam par anonīmajiem spēlmaņiem, viņiem ir savas bezmaksas pašpalīdzības grupas, un dažviet ir arī atbalsta grupas līdzatkarīgajām personām. Tie, kuri patiešām vēlas, atradīs. Ideālā gadījumā ir jāārstējas atkarīgajam pašam un ir jāstrādā ar visu ģimeni kopumā, jo citādi viņš atgriezīsies turpat, tajā pašā vidē un, ja viņš mēģinās dzīvot citādi, bet visi pārējie darīs to pašu, ko parasti, tad nekas nesanāks, pastāv risks, ka viņš ar laiku atgriezīsies pie savas atkarības.
Klienti ar procesu atkarībām stāsta par tukšuma sajūtu, par to, kā viņi cenšas savu dzīvi piepildīt ar saturu vai kaut ko, kas aizrauj vai palīdz nedomāt konkrētajā brīdī, bet beigu beigās viņi apjauš, ka pārņēmusi tukšuma sajūta un dusmas uz sevi, vaino sevi, mokās sirdsapziņas pārmetumos, bet pēc tam viss sākas no gala, tas ir kā apburtais loks. Cilvēks ir patērējis milzum daudz laika kādai darbībai, kas viņam tomēr nav sniegusi prieku. Bet šeit negribētos to attiecināt uz visiem. Katrs stāsts ir individuāls. Mēdz būt arī tā, ka cilvēks vienu atkarību aizstāj ar kādu citu atkarību, viņam mazāk postošu, piemēram, alkoholiķis pievēršas makšķerēšanai. Bet galarezultātu ir ļoti grūti izmērīt, un ar laiku tas tik un tā var ietekmēt visu ģimenes dzīvi. Šobrīd nedzerošais alkoholiķis turas darbā, viņam ir regulāri ienākumi, taču lielu naudu viņš iztērē makšķerēšanas preču veikalos un brīvdienās nav mājās, tātad rezultātā ģimene tik un tā var būt neapmierināta ar situāciju. Tāpēc jebkurā gadījumā visiem atkarīgajiem, gan vielu atkarīgajiem, gan procesu atkarīgajiem, ir svarīgi domāt un sajust: kas ar mani notiek, ko man vajag īstenībā, kā es dzīvoju, vai esmu mierā ar savu dzīvi? Un ir jāspēj (bet, ja nespēj, tad jāmācās) runāt par savām jūtām. Tā ir vislielākā atkarīgo problēma - atpazīt savas jūtas un runāt par tām.
- Vai to var iemācīties?
- Jā, šajā ziņā ļoti noderīgas ir anonīmās atkarīgo atbalsta grupas. Tas ir labs formāts, kur dalībnieki var cits no cita mācīties. Viņi sanāk kopā un runā par savu situāciju, kā nu katrs prot. Vienam tas izdodas labāk, citam ne tik raiti. Kāds, piemēram, grupā var pateikt, ka viņam ir kauns savu tuvinieku priekšā par to, ka zaudējis darbu, ģimeni, ietaupījumus. Bet ir kāds cits grupas dalībnieks, kurš jūtas tieši tāpat, nekad nav iedomājies to sajūtu, kas viņā ir iekšā, nosaukt par kaunu. Dzirdot to grupā, viņš jūtas atvieglots, saprasts un mācās nosaukt vārdā to, ko jūt, vai tas būtu kauns, vaina, bailes, dusmas vai kas cits. Tas ir ļoti vērtīgi, bet ir grūti pierunāt atkarīgos iesaistīties grupās, piemēram, azartspēlmaņi kautrējas, viņiem ir bail, ka, aizejot uz grupu, priekšā būs kāds kolēģis vai paziņa.
- Vai atkarīgo cilvēku pēdējā laikā kļūst vairāk vai mazāk?
- Pagājušā un aizpagājušā gada dati liecina, ka procesu atkarīgo skaits pieaug. Es to saistu ar dinamisko laikmetu, kādā mēs dzīvojam. No mums tiek prasīts un gaidīts, ka mēs ātri virzāmies, darām vairākas lietas vienlaikus, ātri orientējamies, daudz paspējam, uztveram un saprotam, un tas var nogurdināt. Piemēram, vidusskolēniem ir ļoti daudz kas jāspēj un jāzina, bērniem jau sestajā klasē tiek prasīts, kādu profesiju izvēlēsies. Un, turpinot mācības vidusskolā, jaunieši jūtas apjukuši. Strauji attīstās tehnoloģijas, cilvēks šobrīd to visu apgūst un lieto, tas nenoliedzami ir ļoti ātri un ērti, bet vienlaikus arī ievelkoši - viedierīce cilvēku ļoti piesaista. Tie, kuri iemācās apieties ar to aizvien labāk, lasa ziņas, iemācās izmantot dažādas lietotnes, piemēram, tādas, kas palīdz kontrolēt ūdens daudzumu ķermeni, fiksē soļu skaitu utt.
- Daža vecmāmiņa uzskata, ka vislabākais risinājums būtu mazbērnam atņemt viedtālruni vai planšeti, aizraidīt no datora...
- Tā vietā, lai pārmestu, atņemtu telefonu vai pieprasītu pārtraukt datorspēli, vecvecāki drīzāk varētu mazbērniem pievienoties, izrādīt interesi, varbūt uzspēlēt datorspēli kopā. Reizēm datorspēles ir vardarbīgas, un pirmajā brīdī liekas - ak šausmas, ko viņš spēlē, kā to var izturēt. Bet bērnus tas nešokē, viņi ir pieraduši. Varbūt jāmēģina patestēt sevi, pasēdēt blakus, paskatīties - kas spēlē notiek, kāpēc tu to spēlē, kas tevi tajā aizrauj? Tur var izvēlēties močus, ķiveres, ieročus, varbūt tev patīk, ka tu esi kā saimnieks tam varonim spēlē. Varam paskatīties, lai saprastu, bet bez tādas kritizēšanas - ak šausmas, slēdz ārā!
- Varbūt vecākās paaudzes cilvēki mēdz noraidoši izteikties par viedierīcēm arī tāpēc, ka paši nav apguvuši to lietošanu un viņiem tās nešķiet tik ļoti vajadzīgas?
- Seniori ir pieraduši dzīvot bez šīm ierīcēm un nereti jūtas apjukuši, ar tām saskaroties, taču ne visi. Es aicinātu mācīties tās lietot un nekautrēties. Dzīve iet uz priekšu, un tas ir tikai saprotams, ka ar jaunām lietām ir jāiepazīstas. Tā tas būs vienmēr, ka bērni un mazbērni brīnīsies par iepriekšējām paaudzēm: kā tad jūs to nezināt?
Seniori mēdz justies sarūgtināti, ka bērni un mazbērni ģimenes pulcēšanās reizēs viņiem vairs neko nejautā, viņus neinteresē veco cilvēku domas. Tas ir skumji, bet, manuprāt, tāds diemžēl ir šis laikmets. Taču var pašus seniorus aicināt interesēties par daudzām dažādām lietām, arī par tādām, kas uz viņiem neattiecas, bet kas ir aktuālas jaunākām paaudzēm. Tad satiekoties būs ko viņiem pajautāt, par ko parunāt, un tu nebūsi vairs tikai oma, kura cep pankūkas. Tas ir stāsts par kontaktu, un ir ļoti svarīgi to nepazaudēt. Savukārt vidējā paaudze var veicināt saprašanos starp vecvecākiem un mazbērniem, kļūstot par sava veida tulku, lai izskaidrotu senioriem to, ko viņi nesaprot mazbērnu teiktajā un otrādi.
- Vai var iepriekš prognozēt, kuram cilvēkam draud atkarība un kuram - nē? Varbūt uz atkarībām tendētiem cilvēkiem ir kādas tipiskas rakstura iezīmes?
- Negribētos tā apgalvot, bet, iespējams, runājot par procesu atkarībām, ir vērts būt uzmanīgākiem tiem, kuriem patīk azarts, risks un neprognozējamas lietas. Tad pastāv varbūtība - neliela, bet tomēr pastāv, ka būs kaut kādi procesi, kuri šos cilvēkus ātrāk ievilks, kaut vai dažādas loterijas un citas it kā vieglas izklaides. Protams, nevar ignorēt arī ģenētiskos faktorus.
Katrā gadījumā, apzinoties, ka, lietojot viedierīces, var rasties vai jau ir radušās problēmas, būtu jāvienojas, ka jāierobežo laiks, ko pie tām pavada gan paši pieaugušie, gan bērni, un, protams, jārūpējas, lai dzīve būtu piepildīta ar citām iedvesmojošām nodarbēm un emocionāli piesātinātiem notikumiem.