Sandra Kalniete: Svarīgi, lai cilvēki nejustos pamesti "Baltijas ceļa" malā

Par izjūtām toreiz un tagad, par to, kā mainījusies Latvija un pasaule šajos trīsdesmit gados, saruna ar vienu no Baltijas ceļa organizatorēm, toreizējo Latvijas Tautas frontes koordinācijas centra vadītāju Sandru Kalnieti.

- Kādas izjūtas jums ir šodien, atceroties šo saviļņojošo notikumu pirms trīsdesmit gadiem?

- Atšķirībā no iepriekšējo jubileju izjutām, šoreiz man ir ļoti emocionāla attieksme. Agrāk man attieksme bija lietišķāka, jo, būdama atbildīga par Baltijas ceļa organizēšanu Latvijā, toreiz, kad ceļš notika, es neizbaudīju to, ko daudzi piedzīvoja, šajā ceļā stāvot. Es biju noraizējusies, kā viss notiks, vai būs cilvēki, vai nebūs sastrēgumi, provokācijas utt. Tagad laikam ritot, ar katru nākamo apaļo jubileju, apziņa, ka tas ir bijis kaut kas ļoti liels un nozīmīgs, pieaug. Pieaug tāpēc, ka pats notikums jau nav mainījies, bet ir mainījusies mūsu perspektīva, kuru redzam daudz lielākā laika distancē. Arī citu cilvēku un citu valstu iedzīvotāju attieksme pret šo notikumu ir uzslāņojusi tādu kā mitoloģisku, leģendāru slāni virsū. Tas ir kļuvis par vienu no mūsu atgriešanās Eiropā simboliem.

- Varbūt ar gadiem ir izkristalizējies kaut kas īpašs, kas palicis atmiņā? Kaut kāda raksturīga epizode vai zīmīgs fakts?

- Katrai apaļai jubilejai tuvojoties, mani intervē arī dažādi ārvalstu žurnālisti. Digitalizācijas ērai pastiprinoties, jautājums, kuru visi uzdod, - kā to varēja izdarīt bez mobilajiem telefoniem un datoriem? Te arī ir tas visaizkustinošākais, kas varbūt nav saprotams šodienas cilvēkiem, kas atrodas nemitīgā, savstarpējā tīklā, ka primāri bija nepieciešama vispārēja sabiedrības apziņa, ka no manis arī ir atkarīga Latvijas neatkarība, Latvijas brīvība. Bez tās nekas tāds ne toreiz, ne arī tagad nebūtu iespējams. Tas ir pats aizkustinošākais, ka bija tik liels cilvēku skaits ar apziņu, ka man ir jābrauc vairākas stundas uz man ierādīto kilometru un tur kopā ar sievu (vīru) un bērniem jānostājas, lai es aizpildītu tos metrus, kas man ierādīti. Tas man liekas kaut kas tik vienreizējs, ka es par to bez saviļņojuma pat nevaru runāt.

- Ko jūs teiktu cilvēkiem, kuri pirms trīsdesmit gadiem stāvēja šajā cilvēku ķēdē, sapņoja par brīvu Latviju un tagad dažādu iemeslu dēļ jūtas vīlušies, jo realitāte nesakrīt ar viņu sapņu tēlu?

- Arī man nākas bieži sastapties ar cilvēkiem, kuri jūtas vīlušies. Es vienmēr saku vienu un to pašu. Viņiem ir jānoņem tās tuvredzības brilles un jāpaskatās daudz lielākā perspektīvā un distancē. Jāuzliek tās brilles, ar kurām redz tālumā. Ne tikai pagātnē, bet redz arī tālumā - nākotnē. Jautājumam ir divas puses. Kā es jūtos, un kāda ir reālā īstenība? Ja salīdzinām statistiskos datus par kopējo izaugsmi, cilvēku personisko labklājību, iespējām ceļot utt., tad tie visi ir daudz pozitīvāki. Tomēr tā sajūta tik un tā ir, ka nav labi. Šī sajūta rodas tāpēc, ka toreiz, kad Latvija atguva neatkarību, cilvēkiem bija divas galvenās vīzijas. Viena bija šī skaistā (bieži vien arī iedomātā) starpkaru Latvija, un otra - bagātā, pārtikusī Eiropa, kurā tūlīt būsim. Taču šo pārticību Eiropa bija sasniegusi 50 gados, kas mums bija liegti. Bet mēs to gribam šodien, rīt, tūlīt. Tomēr, paskatoties apkārt, pa šiem 30 gadiem arī mēs esam daudz ko sasnieguši. Dzīve ir nesalīdzināma, kāda tā bija pirms 1989. gada, kad mēs visi bijām vienlīdzīgi nabadzībā. Tagad mēs neesam vienlīdzīgi, bet tā plaisa starp tiem, kas ir trūcīgi, un tiem, kas ir turīgi, ir lielākā grūtība, kas ir jāpārvar. Lai cilvēki, kuri nedzīvo tik labi, kā viņiem nāktos dzīvot, nejustos pamesti ceļmalā. Baltijas ceļa malā.

- Maz kurš iebilst pret šiem objektīvajiem dzīves līmeņa pieauguma rādītājiem. Runa ir par netaisnīguma sajūtu. Cilvēkiem nav sajūtas, ka valstī valda taisnīgums. Daudzi no tiem, kuri pirms 30 gadiem stāvēja Baltija ceļā, tagad jau ir pensijā, un viņu pensija salīdzinājumā ar vidējo algu valstī ir nepieklājīgi maza. Nemaz nerunājot par deputātu algām. Šie cilvēki toreiz cīnījās, gāja uz mītiņiem, demonstrācijām un tagad viņiem jāizdzīvo ar 200 eiro vai drusku vairāk mēnesī.

- Ir cilvēki, kuriem pensijas ir vēl mazākas. 80 000 cilvēku pensija ir mazāka par iztikas minimumu. Tā netaisnības sajūta ir viena no lielākajām sabiedrības problēmām, kas zināmā mērā izriet no šī ārkārtīgi sarežģītā pārejas perioda, kuram mēs aizvien ejam cauri. Ja runājam par mazajām pensijām, tad mani vēl vairāk uztrauc nākotnes mazās pensijas, jo ļoti daudzi gadu desmitiem ir saņēmuši algas aploksnēs. Viņu pensijas, un tie būs kādi 150 000 cilvēku tuvāko desmit gadu laikā, būs gandrīz nekādas, un tā būs milzīga sociāla problēma.

- Baltijas ceļš bija kā atgādinājums lielai vēsturiskai netaisnībai - Staļina un Hitlera paktam, kas noteica lielvalstu ietekmes sfēru sadali Eiropā. Vai šodien mēs varam būt droši, ka šāda ietekmes sfēru sadalīšana ir palikusi pagātnē, mūsdienās neiespējama un līdz ar to esam drošībā?

- Es piederu pie tiem, kas uzskata, ka - jā. Ja mēs runājam par Baltijas valstīm, ES un NATO. Protams, tas neattiecas uz pasauli kopumā, kur mēs redzam, ka notiek aizmuguriskas vienošanās par ietekmes sfēru pārdali. Šobrīd ir pasliktinājušās ES un ASV attiecības ekonomiskās sadarbības jomā. Tā sauktie tarifu kari. Tas arī ir mēģinājums pārdalīt ietekmes sfēras. Ekonomiskās ietekmes. ES nav lielākais drauds ASV ietekmes zaudēšanai. Tā ir Dienvidaustrumāzija, īpaši Ķīna. Arī ES un tātad arī Latvijai ir ļoti uzmanīgi jāveido savas attiecības ar Ķīnu, lai mēs nenonāktu pārāk lielā Ķīnas ekonomiskajā ietekmē.

- Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā pasaulē noskaņojums bija optimistiskāks. Bija Gorbačovs, Frensiss Fukujama publicēja savu rakstu Vēstures beigas, kurā viņš postulēja liberāli demokrātiskās sistēmas galīgo uzvaru un prognozēja lineāru pasaules attīstību arvien gaišākas nākotnes virzienā. Tagad mēs redzam, ka viss nav tik rožaini. ASV parādās Tramps, Krievijā ir Putins, un Krievija ir gluži cita, nekā tā bija pirms gadiem 30. Kā, jūsuprāt, ir mainījusies pasaule pa šiem gadiem un arī Latvija tajā skaitā?

- Ļoti veiksmīgi, ka jūs pieminējāt šo Fukujamas rakstu. Tajā viņš izvirza vēl vienu nosacījumu, lai vēsture nosacīti beigtos. Tas var notikt tikai tad, ja neparādās ekonomiski un militāri veiksmīga autoritāra valsts. Šāda valsts jau kādu laiku pastāv, un tā ir Ķīna. Tā ekonomiskā ietekme, kas šodien Ķīnai ir gan uz ES, gan uz ASV, atstāj lielas politiskas un sociālas sekas sabiedrībā, jo pēkšņi parādās piemērs, ka var arī citādāk. Izrādās, ka šis liberālās demokrātijas modelis, kurā mēs visi dzīvojam, nav vienīgais iespējamais, lai būtu labklājība. Astoņdesmito gadu beigās, lielo pārvērtību laikā valdīja lielāks optimisms, jo arī globalizācija bija citādāka. Nebija iestājies digitālo pārvērtību laiks, kurš lielā mērā ir mainījis politiskās sistēmas funkcionēšanu. Mēs dzīvojam pārvērtību laikmetā, un pārvērtībām vienmēr ir raksturīgi ekstrēmi. Tas izskaidro šodienas populisma vilni, bet to nevajag pārspīlēt. Kā liecina pētījumi, populisms skar aptuveni 20 - 25% sabiedrības, bet tas centriski noskaņotos cilvēkos rada zināmu panikas sajūtu. Mēs pašlaik dzīvojam ar divām panikas sajūtām. Viena ir tā, ka populisma vilnis aizslaucīs demokrātisko kārtību, pie kuras esam pieraduši, un šur tur Eiropā jau šādas iezīmes ir, un otra, kura sevišķi svarīga ir Latvijai - tā ir depopulācijas panika. Baltijas valstis un Bulgārija šobrīd ir tās, kuras ir devušas vislielāko izglītoto cilvēku ieguldījumu Rietumu attīstībā. Par to parasti nerunā. Daudz vairāk runā ar to, cik ES ar saviem fondiem iegulda dzīves līmeņa celšanā, lauksaimniecībā utt., bet tie daudzie jaunieši, kas baudījuši izglītību mūsu valstī (milzīgas investīcijas no valsts puses) un dodas citur dzīvot, šeit atstāj tukšumu. Pār mums jau nekādi migrācijas viļņi neiet, bet bailes no migrācijas ir milzīgas. Tas ir tieši tāpēc, ka daļa cilvēku ir aizbraukuši. Tās ir lietas, kas rada šo sajūtu, ka agrāk bija labāk.

- Par populisma vilni skaidrs, bet arī vecā, nopietnā Eiropa raida visai dīvainus signālus. Piemēram, Krievija tika atjaunota EP Parlamentārajā asamblejā (EPPA), un Eiropas liberālisma karognesējs Emanuels Makrons ielūdzis Putinu augusta beigās uz tikšanos Parīzē, līdz ar to raidot signālus, ka tādiem politiķiem kā Putins viss iet no rokas.

- Kas attiecas uz Krievijas atjaunošanu EPPA, tad tā bija ļoti rupja kļūda. Latvija un vairākas citas valstis šajā jautājumā ieņēma ļoti asu nostāju, un tas bija pareizi. Kas attiecas uz zināma līmeņa diplomātiskiem kontaktiem ar Krieviju, tad tie ir jāuztur, ņemot vērā, ka mums ar Krieviju ir kopēja robeža un Krievija ir drauds ES. Iepriekšējā sasaukuma beigās es rakstīju ziņojumu par Krievijas un ES politiskajām attiecībām. Šis ziņojums ir asākais dokuments, ko Eiroparlaments jebkad ir pieņēmis. Apspriežot šo ziņojumu, biju pārsteigta, cik ļoti attieksme pret Krieviju un izpratne par to kā draudu ir pastiprinājusies visās politiskajās grupās, izņemot galēji kreisos un galēji labējos, kas pārtiek no Krievijas naudas. Tāpēc Makrona vai Angelas Merkeles centieni uztaustīt kaut kādu pavedienu ir mēģinājumi uzturēt situāciju tādā pakāpē, lai tā nepasliktinās. Nevajag aizmirst, ka Ukrainā visu laiku turpina mirt cilvēki. Kopš Zelenskis ir stājies amatā, jau ir nogalināti vairāk nekā 40 cilvēki. Arī tā ir situācija, kurai ir jāatrod risinājums, un risinājuma atslēga ir Maskavā, nevis Berlīnē, Vašingtonā vai Briselē. Bez sarunām tas nav iespējams. Tajā pašā laikā sankcijas tiek konstanti pagarinātas. Tās netiek vājinātas, lai gan vienu brīdi bija sajūta, ka sankcijas tūlīt tiks pārskatītas. Pašlaik šādas sajūtas nav. Par to jāpateicas Kremlim un Putinam, jo Krievijas darbība, jaucoties citu valstu vēlēšanās, Skripaļu noindēšanas mēģinājums un citas agresīvas darbības ir tikai pastiprinājušas izpratni, ka Krievija ir drauds un pret to jābūt vienotai rīcībai. Šajā ziņā man pat ir bail iedomāties, kas būtu, ja mēs nebūtu izmantojuši šo mazo iespēju logu, kas mums pavērās, un nebūtu iestājušies ES un NATO.

- Savā grāmatā Cinītis jūs pieminat Eiropas noraidošo attieksmi, kad vēl deviņdesmitajos jūs mēģinājāt staļinisma noziegumus pielīdzināt Hitlera noziegumiem. Vai šobrīd kaut kas ir mainījies?

- Oficiālajā līmenī mēs esam sasnieguši to maksimumu, ko varējām sasniegt. Ir ES dokumenti, kuros ir skaidri pateikts, ka tie abi ir krimināli, totalitāri režīmi, kuri ir pastrādājuši noziegumus pret cilvēci. Eiropas vēstures mājā abu šo režīmu noziegumi tiek aplūkoti vienā zālē tādā paralēlismā. Uz ekrāna iet Staļins, un uz blakus ekrāna iet Hitlers. Ir gulaga nometnes, un ir koncentrācijas nometnes. Ja mēs paskatāmies uz šī jautājuma politisko aktualitāti, tad šī vēsturiskā taisnīguma jautājums vairs nav politiskā prioritāte. Kopš Krimas aneksijas un karadarbības Austrumukrainā priekšplānā ir izvirzījies Eiropas drošības un aizsardzības jautājums.

- Jums šis jau ir trešais sasaukums Eiroparlamentā. Ar ko šis sasaukums atšķiras no iepriekšējā, un vai ir vērojamas kaut kādas jaunas tendences?

- Vēl ir par agru sniegt kādu nopietnāku analīzi. Vairāk nekā 400 deputātu ir ievēlēti pirmo reizi. Daļa no viņiem nekad nav bijuši arī nacionālajos parlamentos. Viņiem vispirms ir jāizprot parlamentārās darbības mehānismi, ko nozīmē kārtības rullis, kā darbojas komitejas, politiskā grupa, kurā viņi ir. Skatoties uz kopējo sastāvu, viens no zaudējumiem ir tas, ka tagad, lai arī Tautas partiju grupa ir lielākā frakcija, bet tā kā pārējās frakcijās valda diezgan liels jūklis, būs ļoti grūti strādāt pirmo gadu.

- Vai tas var ietekmēt Latviju?

- Jā, noteikti, jo svarīgākais uzdevums mums visiem no Latvijas ievēlētajiem deputātiem ir vienoties par pēc iespējas izdevīgākiem daudzgadu budžeta noteikumiem Latvijai. Par kohēzijas fondiem, zinātnes finansējumu, lauksaimniecības finansējumu būs grūti vienoties, jo, ja agrāk stabilās politikas piekritēji veidoja stabilu vairākumu, tad tagad būs ārkārtīgi asas kaujas, kas var apdraudēt šī budžeta pieņemšanu.

- Kad ES budžets ir jāpieņem?

- Decembrī ir jābūt skaidrībai. Ja tas nenotiek, tad ir tehniskais budžets, kas nozīmē, ka struktūrfondi dalībvalstīm netiek atvērti, un tas atstāj ļoti smagu ietekmi. Tieši debates par budžetu parādīs, cik konstruktīvi jaunievēlētie deputāti spēj strādāt.

- Kādās pozīcijās Latvijai ir smagākā situācija?

- Pēc iepriekšējā uzmetuma, par ko ir vienošanās, mēs esam saglabājuši labus rādītājus kohēzijas fondiem un esam starp četrām dalībvalstīm, kurām tiešmaksājumi netiek samazināti, bet tiek palielināti. Protams, 4,7% palielinājums ir ļoti maz pret to, kāda ir starpība ar citam dalībvalstīm, bet tendence vismaz ir pozitīva, jo jāņem vērā arī Lielbritānijas izstāšanās faktors, kas samazina kopējo kontribūciju apjomu. Par 10% ES budžets būs mazāks.

- Kā raugāties uz Latvijas politisko situāciju un Vienotības spēju restartēties?

- Aizvadītais politiskais gads Vienotībai ir bijis ļoti veiksmīgs. Mēs bijām ļoti dziļā bedrē, un bija šaubas, vai mūsu partija vispār būs pārstāvēta Saeimā. Tas, ka Krišjānim Kariņam izdevās izveidot valdību, ir gan Vienotības, gan arī viņa personīgais panākums. Ja runājam par piecu partiju koalīciju, tad tā ir grūta konfigurācija, jo šīm partijām ir dažāda pagātne, dažām tās nav nemaz. Liels pārbaudījums būs 2020. gada budžeta pieņemšana, jo tie lielie solījumi, ko vēlēšanu kampaņas laikā partijas bija devušas... būs cīņa par to, kā tos var izpildīt. Partiju popularitātes rādītāji parāda, ka tie, kas labi nostartēja vēlēšanās, ir zaudējuši atbalstu. Viņiem jādomā nevis par populistisku saukļu izteikšanu, bet par savas partijas stabilas personības izveidošanu. Ir partijas, kurām ir šī personība, bet vairākas ir tikai ceļā uz šādas personības izveidošanu.