Lietuvas pilsētai Visaginai, kas savulaik uzcelta Ignalinas AES darbinieku izmitināšanai burtiski tukšā vietā, bija visas iespējas aiziet nebūtībā līdz ar slēgto atomelektrostaciju. Tomēr pilsēta tika galā ar vēsturiskajām pārmaiņām un turpina dzīvot. Varbūt ne ar tādu vērienu kā agrāk, taču diezgan eiropeiski, kaut arī šeit ir dažas nianses. “Rus.nra.lv” devās iepazīt šo mainīgo pilsētu bijušās AES tuvumā.
Galvenā nianse ir tā, ka Visagina ir viskrievvalodīgākā pilsēta mūsdienu Lietuvā. Krievi šeit veido aptuveni pusi iedzīvotāju, savukārt lietuvieši - tikai piekto daļu. Citādi arī nevarēja būt, jo pilsēta uzbūvēta PSRS laikā un atomelektrostacijas celtnieki un strādnieki šeit ieradās no visām toreizējām padomju republikām, bet galvenokārt no Krievijas PFSR. Šis bija viens no tā laika svarīgākajiem būvobjektiem, un sovjetizācija te ritēja pilnā sparā.
Vēl viena nianse ir tā, ka Visagina ir Lietuvas vistālāk uz austrumiem izvietotā pilsēta. Tā atrodas tikai aptuveni 10 kilometru attālumā no Latvijas un Baltkrievijas robežas. Laikposmā no 1922. līdz 1939. gadam šī teritorija kopā ar pašreizējo Lietuvas galvaspilsētu Viļņu bija Polijas sastāvā. No tā arī izriet ievērojamais poļu īpatsvars pilsētas iedzīvotāju vidū - aptuveni 10 procenti. Apmēram tikpat daudz ir arī baltkrievu.
“Pirmā pasaules kara laikā šeit bija frontes līnija, kur vienā ezera pusē bija nostiprinājušies vācieši, bet otrā - krievi," stāsta Visaginā dzimušais Iļja Gončarovs, kurš īpaši pētījis šo vietu vēsturi. “Toreiz tur, kur tagad ir pilsēta, apdzīvotas vietas kā tādas nemaz nebija - apkārt bija vien lietuviešu zemnieku viensētas. Tomēr netālu atradās neliels Visaginas ciems. Lietuviešu valodā tas nozīmē "visu aizsargājošā". Arī netālu esošo ezeru sauc par Visaginas ezeru. Taču vēsture klusē par to, ko tie aizstāvēja un no kā.”
Otrais pasaules karš, kā atzīst Iļja, šeit neatstāja īpašas pēdas - tas aiztraucās garām gan turp, gan atpakaļ. Pēc kara teritorija, kur vēlāk tika uzbūvēta pilsēta, bija daļa no Viļņā dzimušā poļu dzejnieka Ādama Mickeviča vārdā nosauktā kolhoza. Lēmums par Ignalinas AES būvniecību tika pieņemts 1971. gada rudenī, sagatavošanās darbi sākās 1974. gadā, bet 1975. gadā tika iemūrēts pirmais pamatakmens topošajai Sniečkus pilsētai, kas tika nosaukta Lietuvas pirmā komunistiskā līdera vārdā.
“Pilsēta bez jebkādām atrunām tika uzbūvēta no nulles," skaidro Iļja. “Man mājās ir foto no tiem laikiem, kad tika atklāts piemiņas akmens ar uzrakstu: "Šeit tiks celta atomelektrostacijas enerģētiķu pilsēta." Savulaik, kad padomju priekšnieki pārgrieza lentītes, te visapkārt bija mežs. Bet tagad tas ir pilsētas centrs.”
Topošās AES darbinieku pilsēta tika uzbūvēta pēc Ļeņingradas arhitektu projekta. Celtnieki bija pakļauti PSRS Vidējās mašīnbūves ministrijai. Viņi centās izmantot modernākās tehnoloģijas un pilsētplānošanas risinājumus. Tas ir pamanāms vēl šodien - Visaginā ir ievērotas skaidras ģeometriskas proporcijas, pa perimetru izbūvētas ērtas automaģistrāles (divas joslas katrā virzienā), kuras savieno platas ielas.
Dzīvojamo apbūvi galvenokārt veido piecu un deviņu stāvu nami no tā laika Lietuvā tapušajām jaunajām sērijām. Augstākajai ēkai bija 16 stāvu. Atsevišķi tika izbūvēta sabiedriskā infrastruktūra - bērnudārzi, skolas, veikali, sadzīves pakalpojumu uzņēmumi un kultūras iestādes. Daudzu cilvēku sapnis bija atbraukt uz Sniečku un apmesties šeit uz dzīvi - dzīvokļus šeit piešķīra ļoti ātri, īpaši jaunām ģimenēm ar bērniem. Gan mājokļi, gan dzīve pilsētā kopumā pēc padomju standartiem bija ļoti kvalitatīva. Tāpēc, absolvējot augstskolu, jaunie speciālisti bija priecīgi saņemt darba norīkojumu uz Sniečku.
“Lietuvieši, protams, arī strādāja pilsētas un stacijas celtniecībā, un, cik man zināms, pēc nerakstītas pavēles darbā nepieņēma tikai apkārtējo rajonu iedzīvotājus, baidoties, ka kolhozos vairs nebūs kas strādā," stāsta Iļja. “Taču cilvēki bija viltīgi - viņi pierakstījās kaut kur citur, attālākās vietās, un tad mierīgi apmetās šeit. Tāpēc arī pamatiedzīvotāju šeit bija diezgan daudz.”
Iļjas vecāki ieradās Sniečkū pagājušā gadsimta 70. gadu beigās - viņa māte ir dzimusi Krievijas Kirovas apgabalā, bet tēvs - Ukrainas Ternopiļas apgabalā, kur viņi iepazinās un apprecējās. Viņš pats ir dzimis 1983. gadā. Iļja stāsta, ka 80. gadu paaudze bija viskuplākā - trūka bērnudārzu, tika atvērtas sešas vidusskolas.
90. gadu vidū Visaginā bija vislielākais iedzīvotāju skaits pilsētas vēsturē - aptuveni 40 tūkstoši. Kopš tā laika tas nepārtraukti samazinās - šodien šeit dzīvo mazāk nekā 20 tūkstoši. Galvenais iedzīvotāju aizplūšanas vilnis sākās pēc tam, kad 90. gadu beigās tika pieņemts lēmums slēgt Ignalinas AES.
"Diezgan daudzi aizbrauca no Lietuvas vēl pirms tās iestāšanās Eiropas Savienībā, un kopš 2004. gada viņi sāka braukt projām tā pa īstam," saka Iļja. “Tā ir mūsu kuplā paaudze, kas izauga un tad aizskrēja. Mūsējo “pietika” visiem - esam gan šeit, gan Īrijā, Lielbritānijā, Ziemeļvalstīs, un daudzi no mums joprojām tur strādā.”
Arī Iļja aizbrauca - vispirms uz Maskavu, kur studēja žurnālistiku Maskavas Valsts universitātē, pēc tam uz ASV un tad uz Angliju, kur viņš dzīvo joprojām. Uz Visaginu viņš atbrauc apmēram reizi gadā - apciemot vecākus un pavērot šeit notiekošās pārmaiņas.
Ilgu laiku šī pilsēta izskatījās ļoti “postpadomiska” un drūma, lai gan bija uzcelta PSRS pastāvēšanas beigu posmā, viņš saka. "Īpaši tāpēc, ka šeit bija daudz nepabeigtu ēku. Vēl 1991. gadam atsūtīja plānu un piešķīra naudu, lika būvēt, bet jau 1992. gadam naudu nedeva. Līdz ar to visi būvdarbi tika iesaldēti. Vēl joprojām ir daudz nepabeigtu ēku. Bet pamazām Visagina, ja tā var teikt, eiropeizējās. Atceros, ka šeit tika uzcelts pirmais modernais tirdzniecības centrs - toreiz man tas bija pārsteidzoši.
Daži šeit uzcēla privātmājas, kas Visaginā arī nebija ierasts. Taču galvenokārt pilsēta mainās nevis ārēji, bet gan iekšēji - mainās mentalitāte. Cilvēki, kas dzimuši 90. gados un palikuši šeit - viņi ir citi. Savukārt tie, kas te ieradās padomju laikā un neaizbrauca līdz ar Padomju Savienības sabrukumu, manuprāt, nav daudz mainījušies.”
Lietuvas neatkarības atjaunošanas periods toreizējai Sniečkus pilsētai bija ļoti sāpīgs. Tās iedzīvotāji praktiski ignorēja 1991. gadā Lietuvas varas iestāžu rīkoto aptauju par valstisko neatkarību, taču tā bija vienīgā apdzīvotā vieta Lietuvā, kur, kā stāsta Iļja, tika organizēta balsošana Gorbačova organizētajā referendumā par Padomju Savienības saglabāšanu.
"Visa šī kustība par Lietuvas neatkarību absolūto vairākumu vietējo iedzīvotāju neinteresēja," stāsta Iļja. “Protams, neviens šeit neprata lietuviešu valodu. Turklāt nesen es speciāli pētīju šo periodu un atradu 1991. gada augusta avīzi, ko izdeva atomelektrostacija. Tajā bija publicēts manifests, ka mēs atbalstām VĀSK (GKČP) paziņojumu, esam par Padomju Savienības saglabāšanu un cīnīsimies pret spēkiem, kas grauj valsti. Noskaņojums bija tāds: "Kāda Viļņa? Tai ar mums nav nekāda sakara. Jums šeit bija viensētas, bet mēs atbraucām un uzbūvējām pilsētu. Kā arī pasaulē jaudīgāko atomelektrostaciju. Ko jūs te lienat?"
Lietuva ar šo jautājumu ilgi un pacietīgi mocījās vairākus gadus. Pilsēta tika pārvaldīta tieši no Viļņas - iedzīvotāji nevarēja ievēlēt pašvaldību, jo vienkārši neieradās uz vēlēšanām. Vēlētāju aktivitāte bija zem 10%. Visbeidzot Viļņas pacietība un taktika nesa augļus - 1995. gadā tika ievēlēta Visaginas pilsētas dome. Starp citu, pirmais pilsētas mērs bija vietējais krievs Vladimirs Ščurovs. Un pilsēta sāka dzīvot normālu dzīvi.
Bet, protams, daļa tās paaudzes cilvēku, kas negribēja un nesaprata, par kādu neatkarību Lietuva runā, palika pie sava viedokļa: "Viņi slēdza staciju, rūpnīcas, nav kur strādāt, bet agrāk viss bija tik labi..."
Kā zināms, Lietuva pēc neatkarības atjaunošanas piedāvāja savu pilsonību visiem valstī dzīvojošajiem bez jebkādiem nosacījumiem. Un daudzi Visaginas iedzīvotāji to pieņēma - galvenokārt tie, kuriem nebija nodoma izbraukt. Taču daudzi no pirmajiem pilsētas iedzīvotājiem aizbrauca - dažādu iemeslu dēļ. Daži no viņiem nepieņēma "jauno lietuviešu kārtību", citiem dzīve Krievijā šķita pievilcīgāka.
Taču galvenais iemesls bija Ignalinas AES slēgšana. Pirmais bloks tika slēgts 2004. gadā, un piecus gadus vēlāk arī otrais bloks. Atomelektrostacijā un tās apkalpojošajās struktūrās strādāja aptuveni seši tūkstoši cilvēku, viņi saņēma labas algas un uzturēja savas ģimenes. Tas bija vienīgais pilsētu veidojošais uzņēmums - citu lielu ražotņu Visaginā nebija. Bezdarbs pilsētā pēc rūpnīcas slēgšanas tika uzskatīts par vienu no augstākajiem Lietuvā. Pastāvēja bažas, ka bijušās AES darbinieku pilsēta pārvērtīsies par spoku pilsētu. Par laimi, tas nenotika. Lai gan šodien vēl arvien dažviet rēgojas nepabeigtas daudzstāvu ēkas tukšām logu ailēm, kas izskatās briesmīgi...
"Šeit vienmēr ir valdījusi apokaliptiska noskaņa. 90. gados visi zināja, ka stacija tiks slēgta. Un cilvēki aizbrauca, pārdeva savus dzīvokļus," stāsta Iļja Gončarovs. “Es uzaugu šādā noskaņojumā - ka mana pilsēta būs mirusi vai pusdzīva. Principā tā nemira tikai tāpēc, ka Lietuva to kaut nedaudz "aprija". Iedzīvotāju nacionālā sastāva ziņā tā ir kļuvusi lietuviskāka, varētu teikt, pat laucinieciskāka. Lasot deviņdesmito gadu laikrakstus, var atrast daudz sludinājumu, kuros vecāki kooperējas, piemēram, lai savus bērnus aizvestu uz Obņinsku, lai viņi tur iestātos augstskolās, vai kaut kur citur. Ja paskatīsimies 2015. gada avīzes, tad tur jau ir sludinājumi par akas rakšanu, vasarnīcas pārdošanu vai kombinētās lopbarības iegādi. Tas nozīmē, ka cilvēki nedaudz ir novecojuši, jaunieši aizbrauca, un Visagina ir kļuvusi par tādu omulīgu pensionāru pilsētiņu...
Pēdējos gados šeit ir sākuši atgriezties jaunieši, mana vecuma cilvēki. Var teikt, ka pilsētai ir sākusies sava veida otra dzīve. Varbūt ne tik vērienīga kā agrāk, tomēr ir vērojama zināma atdzimšana.”
Pēc Iļjas teiktā, Visagina piesaista cilvēkus kā klusa un patīkama vieta dzīvošanai - starp priedēm, gleznaina ezera krastā. Mājokli šeit ir iespējams iegādāties salīdzinoši lēti. Bija laiks 2000. gadu sākumā, kad dzīvokļus pārdeva burtiski par kapeikām, bet tagad, protams, tā vairs nav. Divistabu dzīvoklis šodien var maksāt no 20 līdz 50 tūkstošiem eiro atkarībā no tā stāvokļa.
Daudzi pilsētas iedzīvotāji strādā attālināti, un daži uzsāk savu uzņēmējdarbību, galvenokārt tirdzniecības un pakalpojumu jomā. Šeit turpina strādāt bērnudārzi, vairākas skolas un medicīnas centri, kur arī var atrast darbu. Ir piemēri, kad tiek atjaunotas un sakoptas nepabeigtas dzīvojamās ēkas. Viens no tiem ir unikāls: nepabeigtas 14 stāvu ēkas puspagrabstāvs kļuva par pamatiem... pareizticīgo dievnamam.
"Pirmajā stāvā mums atrodas Svētā Panteleimona baznīca," stāsta tēvs Josifs, pirmais pareizticīgo priesteris bijušās AES darbinieku pilsētā. “Tur, kur bija jābūt lielajam liftam, ir sakristeja. Bet mazā lifta vietā ir saimniecības telpa. Dažreiz kāds atnāk un saka: "Ak, kādi jums šeit ir apstākļi!" Es smejos: "Nu, ko jūs gribat - tas ir 11. gadsimta templis".
Sniečkus ģenerālplānā baznīcu klātbūtne, protams, nebija paredzēta. Bet, kā zināms, ticīgie bija pat starp komunistiem un zinātniekiem. Nemaz nerunājot par vienkāršiem AES un vietējo pakalpojumu nozares darbiniekiem. Cilvēki brauca lūgties, laulāties un kristīt savus bērnus uz tuvējām pilsētām - daudzi uz Daugavpili Latvijā, kas atrodas tikai 30 kilometru attālumā.
Bet 1990. gadā, kā stāsta tēvs Josifs, jau izveidotajai un oficiāli reģistrētajai vietējai pareizticīgo kopienai izdevās dabūt no Maskavas līdzekļus baznīcas celtniecībai. Tika izstrādāts projekts, taču tam nebija lemts kļūt par realitāti, jo Padomju Savienība sabruka. Tomēr viena no tukšajām pilsētas ēkām uz laiku tika atvēlēta baznīcai, kurā notika dievkalpojumi. Savukārt 1996. gadā sāka celt baznīcu uz nepabeigtās daudzstāvu dzīvojamās mājas pamatiem.
"Man vissvarīgākā pārmaiņa, kas šajos gados te ir notikusi, ir tā, ka šī pilsēta, kas agrāk bija tik neticīga, tagad ir kļuvusi lielā mērā reliģioza. Tas ir galvenais," uzsver tēvs Josifs. “Daudzi cilvēki tam bija iekšēji gatavi, taču viņiem nebija iespējas to parādīt. Un, tiklīdz parādījās dievnams, cilvēki, kā saka, bija klāt. Starp citu, Visaginā ir arī jaunuzcelta katoļu baznīca.
Atceros, kad mamma un māsa pirmo reizi šeit atbrauca mani apciemot, viņas pastaigājās pa pilsētu un tad teica: "Jā, tev šeit nebūs viegli - te valda ļoti padomisks gars.”
Bet tagad tā nemaz nešķiet. Ir, protams, tādi, kas vēl atceras "gāzēto ūdeni par trim kapeikām", bet viņu ir maz," atzīst priesteris.
Tēvs Josifs nožēlo, ka līdz ar atomelektrostacijas slēgšanu daudzi cilvēki pameta Visaginu. Tajā pašā laikā viņš ir pateicīgs AES vadībai, kas palīdzēja finansēt dievnama celtniecību, un atsevišķiem AES darbiniekiem, kas palīdzēja to organizēt. Šis, iespējams, ir tas retais gadījums, kad zinātnei un reliģijai izdevies izvairīties no pretrunām.
