Jau drīz apritēs 75 gadi kopš Maskavas atbalstītie rumāņu komunisti piespieda atteikties no troņa un doties trimdā karali Mihaju I. Gados jaunais monarhs bija daudz paveicis, lai Rumānija Otrā pasaules kara nogalē vairs neatbalstītu nacistisko Vāciju, taču PSRS un tās rumāņu rokaspuišiem ar premjeru Petru Grozu priekšgalā tas šķita par maz. Padomju līderis Josifs Staļins nevarēja neizmantot to, ka Rumānijā atradās Sarkanā armija un bija iekļāvis šo teritoriju tajā Austrumeiropas valstu sarakstā, kur veidoja Kremlim padevīgas valdības. Un kāda nu vairs tur monarhija?
Hoencollernu-Zigmaringenu dinastijas monarha Mihaja I bērnība bija raiba kā zirga deķis Pirmo reizi tronī viņš formāli kāpa vien nepilnu septiņu gadu vecumā - 1927. gada 8. jūnijā. Todien aizsaulē aizgāja Mihaja I vectēvs Ferdinands, bet jaunā monarha tēvs Karols divus gadus iepriekš bija atteicies no troņmantnieka statusa, šķiroties no sievas, apprecot prastas izcelsmes ebrejieti un pārceļoties uz dzīvi Šveicē.
Nekāds dižais valdnieks no mazā Mihaja gan nesanāca - viņa vietā valsts lietas kūrēja reģentu padome, kurā bija pārstāvēts viņa tēvocis, baznīcas augstākais hierarhs un tiesas priekšsēdētājs. Lielākā ietekme uz Mihaju I gan bija viņa mammai Elēnai. Uzreiz pēc pasludināšanas par karali Mihajs I par godu šim notikumam pieprasījis papildus porciju šokolādes kūkas, bet jau pēc dažām dienām kļuvis tik pašpārliecināts un bezkaunīgs, ka māmiņai paziņojis: "Kundze, visu cieņu, taču es esmu karalis un Jums nāksies pildīt manas pavēles!". Pēc iepēršanas ar žagariem (tolaik taču nevienam nenāca prātā, ka tā bērnus par nebēdnībām nedrīkst sodīt) viņš gan kļuvis rāmāks un vairs savu īpašo statusu nav uzsvēris.
1930. gada 8. jūnijā iekšpolitiskā situācija Rumānijā mainījās. No trimdas atgriezās Mihaja I tēvs, nožēloja grēkus un kāpa tronī kā karalis Karols II. Viņa valdīšanas laiku Rumānijā nereti mēdz saukt par izniekotajiem gadiem, jo valsts attīstība iestrēga, monarham turoties pie arhaiskām pārvaldes metodēm un bremzējot absolūti nepieciešamās reformas. Nav pārsteigums, ka monarhija zaudēja savu popularitāti, un 1940. gada 6. septembrī to izmantoja valsts Bruņoto spēku maršals Jons Antonesku. Pēc viņa iniciatīvas Karols II tika gāzts, un par karali pasludināts nepilnus 19 gadus vecais Mihajs I. Atšķirībā no monarhu ģimenes, kas vēl nebija īsti izdomājusi, kā reaģēt uz nacistiskās Vācijas uzsākto Otro pasaules karu, Antonesku viss bija skaidrs - viņš ar prieku kļuva par Ādolfa Hitlera sabiedroto. Par rumāņu karavīru ieguldījumu Trešā reiha spēku sastāvā, gan lielākoties ir jāvīpsnā. Pat vāciešu ieņemtajā Odesā rumāņi nespēja nodrošināt kārtību un izsvēpēt no katakombām padomju partizānus, jo bija aizņemti ar prastu marodierismu. Arī kara gaitu izšķīrušajā Staļingradas kaujā rumāņu armijas daļas bija pirmās, kas paniski metās bēgt.
Mihajs I par karošanu vāciešu pusē nebija sajūsmā, taču labu laiku viņam savas domas nācās paturēt pie sevis. Otrā pasaules kara pirmajos gados rumāņu vairākums bija Hitlera piekritēji, jo reti kurš bija aizmirsis, ka Padomju Savienība viņiem bija atņēmusi Besarābiju - tolaik plašākām tautas masām pat nebija nojausmas, ka tas noticis ar nacistiskās Vācijas piekrišanu. Uz politiskās skatuves Mihajs I atgriezās 1944. gada 23. augustā. Tobrīd vien aklais varēja neredzēt, ka Vācija karu ir zaudējusi, taču Antonesku joprojām palika uzticīgs fīreram. Karalis uzaicināja maršalu uz savu pili un sākumā mēģināja pārliecināt Antonesku, ka spēlīte ar izdabāšanu nacistiem jāpārtrauc, un Rumānijai jāpāriet sabiedroto pusē. Kā vienu no argumentiem viņš uzsvēra, ka, varbūt šādā veidā izdosies novērst to, ka Rumāniju okupēs Sarkanā armija - vēlākie notikumi gan apliecināja, ka tās bija veltas cerības un zināmā mērā taisnība bija Antonesku, kurš karali nosaucis par naivu puišeli. Saprotot, ka ar labu maršalu pārliecināt neizdosies, Mihajs I devis norunāto signālu savai apsardzei, un Antonesku nekavējoties apcietināts. Karalim lojālie karavīri pēc attiecīgas pavēles saņemšanas arestējuši arī maršala kvēlākos piekritējus, un varas maiņa Rumānijā notika bez liekas asinsizliešanas. Lielā mērā tas izskaidrojams ar to, ka rumāņu kareivīgums jau bija izplēnējis un lielākā daļa iedzīvotāju saprata, ka nacistiskā Vācija karu zaudē, un ar to vairs nav pa ceļam.
Lai gan 1944. gada augustā Rumānija oficiāli kļuva par PSRS, ASV, britu un franču sabiedroto, tās teritorijā joprojām atradās vērmahta spēki, kuru galvenais mērķis bija nosargāt naftas atradnes. Rumāņu armijas kaujas spējas bija samērā nožēlojamas, to lieliski saprata arī militārie plānotāji Maskavā, tādēļ Sarkanajai armijai tika dota pavēle atbrīvot arī Rumāniju, kas tobrīd formāli jau bija PSRS sabiedrotā. 1945. gada februārī notikušajā Jaltas konferencē, kur tikās padomju un Rietumvalstu līderi (Staļins, Vinstons Čērčils un Franklins Rūzvelts) cita starpā tika nolemts, ka Rumānija paliek PSRS okupācijas zonā.
Staļins gan solīja, ka šīs valsts iedzīvotājiem būs iespēja pašiem demokrātiskā ceļā lemt par valsts iekārtu, taču visa šī demokrātija aprobežojās ar to, ka pirmajās vēlēšanās okupanti trieca rumāņus uz iecirkņiem, lai tie nobalsotu par vienīgo pareizo izvēli - komunistu Grozu un viņa līdzskrējējiem. Ņemot vērā to, ka Mihajs I bija gana populārs tautā, kādu laiku viņam lika mieru. Taču 1947. gada novembrī, kad Rumānijas karalis Londonā apmeklēja savas attālas radinieces Elizabetes Vindzoras (vēlāk - ilggadējās britu karalienes Elizabetes II) kāzas, britu izlūkdienesti viņu brīdināja - prātīgāk būtu dzimtenē neatgriezties, jo komunisti jau gatavo monarhijas gāšanas plānu. Liktenīgais brīdis pienāca 1947. gada 30. decembri, kad uz audienci pie karaļa uzprasījās Groza, sakot, ka nepieciešams parunāt "par ģimenes lietām". Bez kādiem aplinkus mājieniem komunistu premjers paziņoja, ka monarhijas laiki ir beigušies, nolika uz galda jau sagatavotu dokumentu par karaļa atteikšanos no troņa, mudinot Mihaju I to parakstīt. Lai pārliecinātu karali par savu nodomu nopietnību, viņš aicināja monarhu palūkoties pa logu un pārliecināties, ka karalim lojālā pils sardze jau aizstāta ar rumāņu komunistu armijas vienībām.
Mihajam I nācās pakļauties un pēc četrām dienām viņš kopā ar ģimenes locekļiem atstāja Rumāniju. Lielāka daļa monarhijas īpašumu tika nacionalizēti, taču šādus tādus sadzīves priekšmetus un piemiņas lietas Mihajam I, dodoties trimdā (sākumā uz Angliju, pēcāk uz Šveici) tomēr atļāva ņemt līdzi. Vēlāk rumāņu komunisti gan regulāri sūdzējās, ka viņš esot izvedis arī ļoti vērtīgas gleznas.
