"Dabā paredzēts, ka visiem organismiem ir savs laiks dzimšanai, pilnbriedam un savs laiks norietam un beigām. Arī uz tautām gan jau tas attiecas. Lasu tagad Zigmunda Skujiņa tekstu par Georgu Neikenu, latviešu pašapziņas modinātāju 19.gadsimta vidū. Vēl priekšā būs pirmie Dziesmu svētki, sava valsts, lielais visas tautas entuziasms un lielās personības, kuru skatam nebija gala. Lielās Enerģijas laiks, kas turpinājās vairāk kā gadsimtu, līdz pat Atmodai.
Tagad esam tajā fāzē, kad gandrīz visiem viss vienalga. Entuziasma uz šo projektu vairs nejūt ne sabiedrībā, ne pie valdošajiem, ne pie jauniešiem, jāatzīst. Vai tiešām viss iet uz beigām un šai tautai lemts bija tikai uzliesmot un apsīkt gadsimta ietvaros?" retoriski jautā Alvis Hermanis.
Viņš uzsver, ka raksta to, nevis lai atkal visu kritizētu, bet lai apjēgtu - varbūt kāds saprot, "kāpēc, atšķirībā no kaimiņiem, šeit nav kopīga entuziasma un iedvesmas uzbūvēt pašiem savu paraugvalsti, kura no enerģijas rūktu kā tikko iekurta krāsns? Kur visi viens otram palīdzētu, atbalstītu un priecātos par katru, kuram izdevies pabīdīt uz priekšu savējo un tātad arī kopīgo projektu?
Kas noticis, kāpēc mēs laižam garām šo iespēju? Benzīns beidzies?"