Hazārijas jeb Jaunā Rīgas teātra paredzējumi par Latvijas likteni

© Publicitātes foto

Uz Jaunā Rīgas teātra (JRT) pirmizrādi “Sapņu tulkotāju sekta” sanākušajām Latvijas prominencēm tika parādīts, ka viņu nākotnes izredzes tikpat neskaidras kā kuram katram mirstīgajam skatītāju zālē un ārpus tās.

Īsais stāsts par JRT izrādi “Sapņu tulkotāju sekta” ietilpst vienā vārdā “jā”. Saprotamības dēļ vārds jāpaplašina līdz teikumam, ka izrāde pilnībā atbilst teātra sagatavotajai izrādes anotācijai, kas ir tikpat perfekta, cik izrāde. Var teikt arī tā, ka teātris sākas nevis ar garderobi (ar stāstu par vecās garderobes iekļaušanu jaunā ēku kompleksa stilistikā un loģistikā), bet ar šo anotāciju. Un lasītāju ērtībai anotācija šeit pat jāpārpublicē: “Septiņus gadus, kopš bijām prom, domājām un nevarējām izdomāt, ar kādu izrādi atklāt jauno Jauno Rīgas teātri? Tas nebija viegli, jo gribējās atrast ideju un materiālu, kam vajadzēja atbilst pārāk daudz kritērijiem. Lai tur būtu lomas visiem JRT aktieriem.

Arnis Kluinis

Lai tā būtu izrāde arī par mūsu, Jaunā Rīgas teātra, kompāniju un tās vēsturi. Lai tā būtu izrāde par aktiera un teātra dabu. Lai tā būtu izrāde arī par trauksmaini sarežģīto laiku, kurā dzīvojam. Lai šī izrāde būtu metafora arī par Latvijas likteni un tās iespējamo nākotni. Lai šī izrāde būtu ceļojums laikā un telpā, apkārt visai pasaulei un cauri visiem laikiem. Lai tajā krustotos visas cilvēka dzīves horizontāles un vertikāles. Lai tā izrāde būtu poētiska un lai tās teksts būtu ar visaugstāko literatūras zelta provi. Uzdevums atrast šādu materiālu var likties neiespējams. Bet mums tas izdevās. Milorada Paviča romāns “Hazāru vārdnīca” deva iedvesmu šai JRT atklāšanas izrādei. Tas ir stāsts par kādu senu un teiksmainu tautu, hazāriem, kuri patiešām dzīvoja pirms 1000 gadiem, apmēram tai pašā teritorijā (starp Kaspijas un Melno jūru), kur tagad Ukrainā izšķiras pasaules un arī mūsu liktenis.”

Kāpēc hazāru vārdnīca ir sapņu skaidrojums

Saistībā ar izrādi iederas literatūrzinātnieka Gunta Bereļa rakstītais 2006. gadā pēc izrādes literārā pirmavota izdošanas latviešu valodā (attēlā): “Pāris rindkopās raksturot “Hazāru vārdnīcu” - tas būtībā nozīmē nepateikt neko. Grāmatu vajag lasīt, kamēr sapņos sāk rādīties hazāri, kuri sapņo par tevi. Vēl labāk - uzradīt “Hazāru vārdnīcas” vārdnīcu. Cik man zināms, tas vēl nav izdarīts.” Jābrīdina lasītāji, ka tālākais teksts būs garāks par pāris rindkopām, taču attiecībā gan pret romānu “Hazāru vārdnīca", gan pret izrādi “Sapņu tulkotāju sekta” divas vai 22 rindkopas tik un tā paliks divas praktiski neatšķiramas niecības.

No “Hazāru vārdnīcā” skaidrotajiem vārdiem, t.i., no šo vārdu skaidrojumiem varētu izveidot stāstus par jebko, taču vārdu un sapņu skaidrošanas saplūdināšana ir tik būtiska vārdnīcas tēma, ka tās izcelšana gan G. Bereļa atsauksmē, gan teātra, t.i., teātra mākslinieciskā vadītāja un konkrētā dramatizējuma autora, kostīmu mākslinieka un horeogrāfa Alvja Hermaņa izvēlētajā izrādes nosaukumā nav nejaušība. Vārdnīca ir pašpietiekami iespaidīga, tāpēc diez vai A. Hermanim bija vajadzīga G. Bereļa priekšā teikšana attiecībā ne vien uz izrādes nosaukumu, bet - galvenais - uz izrādes faktu. Proti, uz to, lai izrāde kvalificētos “Hazāru vārdnīcas” vārdnīcas statusam. Nav ar tādu ir apgādājušās visas tautas, kuru valodās vārdnīca tikai pārtulkota kā vārdnīca - nevis radīta no jauna kā vārdnīcas vārdnīca. Atšķirība starp vārdnīcu un vārdnīcas vārdnīcu ir milzīga!

Ķermeņi iesūc laiku un jēgu

Minimālajā apjomā izrāde ir vārdnīcas katalogs, no kura var uzzināt vārdnīcā iekļautos vārdus: saklausīt grāmatā lasītos vārdus un frāzes izrādē, ja grāmata iepriekš lasīta, vai atrast izrādē dzirdētos vārdus grāmatā, ja izrāde radījusi interesi par grāmatu un šo grāmatu izdevies dabūt rokās. Maksimālajā apjomā izrāde tiecas uz vārdnīcas paplašinājumu bezgalībā. Pat ja grāmata kā lappušu kaudzīte aizņem vietu telpā, lasāma tā kļūst kā plaknē izvietoti burti. Izrāde, toties, izsakās ar aktieru ķermeņiem skatuves telpā. Cik reižu (bezgalīgi daudz reižu) telpa biezāka par plakni, tik reižu vairāk varētu pateikt izrāde nekā tās teksts.

Iespēja nedod garantijas tās īstenošanai. Jāsāk ar bēdīgo atziņu, ka lielākā daļa no tā, kas vispār pasaulē uzrakstīs, ir vārdu virknes bez jēgas, nozīmes, pielietojuma. Vārdu bezjēgai jēgu nedod rakstīto vārdu aizvietošana ar nolasītiem vārdiem televizorā vai tam alternatīvajos interneta tīklos un pārcelšana no šīm plaknēm uz telpu sanāksmēs, sapulcēs, apspriedēs, konferencēs, kongresos un arī teātra izrādēs. Tieši otrādi, katra vārdu pārvietošana no vieglāk pārskatāmajām plaknēm uz trīsdimensionālo telpu, ko piepilda vai nu tikai skaņas, vai arī skaņas kopā ar to radītājiem, atņem vairāk laika no vārdu uztvērēja atlikušās dzīves un saistīta ar riskiem, ka vārdus iemiesojušās skaņas un ķermeņi vārdu jēgu nevis pastiprinās, bet noslāpēs. Piemēram, Māra Zālīte nesen publiski paskaidroja pāreju no dramaturģijas uz prozu, lai vērstos pie cilvēkiem bez starpniekiem, kādi ir aktieri un aiz viņiem strādājošā teātra mašinērija.

“Fui” vārdnīcām un enciklopēdijām

Arī serbu dzejnieks, prozaiķis un literatūrzinātnieks Milorads Pavičs (1929-2009) iztiek ar saviem spēkiem, rakstītā veidā pārvaldot konfliktu nevis starp un ap nelaimīgiem mīlētājiem vai nacionālus, šķiriskus vai kosmiskus pretspēkus pārstāvošiem ienaidniekiem, bet starp diviem pēc definīcijām pilnīgi dažādajiem rakstīto tekstu žanriem, kādi ir romāns un vārdnīca. Kāpēc M. Pavičs tā rīkojas un kāpēc šāda rīcība izraisījusi atsaucību, ko apliecina viņa “leksikonromāna” (Vai visi pamanīja šo vārdu uz grāmatas vāka?) izdošana dažnedažādas valodās un, lūk, arī pārcelšana uz skatuvi? Nav iespējams atbildēt labāk, nekā G. Berelis to jau izdarījis: “Apgaismības laikmeta utopija par to, ka vārdnīcas un enciklopēdijas palīdzēs sakārtot pasauli, mūslaikos stipri vien pačākstējusi. Gluži pretēji - visādu veidu izziņu grāmatas jo sevišķi izplatījušās kultūras zemslāņos un labākajā gadījumā liecina vien par enciklopēdiju veidotāju maldiem, sliktākajā - par gluži parastu aprobežotību. Enciklopēdijas, veidodamas plakanas shēmas un autoritatīvi (enciklopēdija taču!) uzspiezdamas savas klišejas, īstenībā primitivizē pasauli. Pavičs enciklopēdiju žanra specifiku izvērsa ar oderi uz āru - “Hazāru vārdnīca” nevis strukturē izdomāto hazāru izdomāto pasauli un vēsturi, bet gan padara vēl haotiskāku to pasauli, kas mīt mūsu apziņā.”

Esošo prāta konstrukciju nojaukšanu kā “Hazāru vārdnīcas” uzdevumu bija sapratis arī filozofs Artis Svece. Savā atsauksmē uz grāmatas izdošanu latviešu valodā viņš uzrakstīja, ka “lai gan grāmata ir pirmām kārtām slavena ar savu formu, “Hazāru vārdnīcas” stāstiņi sagādā baudu ar savu īpašo, nedaudz romantisko noskaņu, asprātību un tēlainību. Te gan jāpiebilst, ka bauda varbūt ir arī “Hazāru vārdnīcas” trūkums. Lai gan slavena, tā diez vai ierindosies līdzās tām grāmatām, ko mēs mēdzam saukt par klasiku, jo “Vārdnīca” piedāvā vairāk spēli un baudu, ne jēgas atklāsmes.”

Kā baudīt Paviča “noskaņu, asprātību un tēlainību”

Pievienojoties tam, ka vārdnīcas šķirkļu veidā nomaskētie “stāstiņi sagādā baudu ar savu īpašo, nedaudz romantisko noskaņu, asprātību un tēlainību", varētu pat pajautāt, kāpēc bija vajadzīgi 18 gadi starp grāmatas izdevumu un dramatizējumu latviešu valodā.

Grāmata pirmo reizi izdota serbu valodā izdota 1984. gadā. Autora radošajā biogrāfijā tā atzīmēta kā pirmais prozas darbs pēc dzejas un literatūrzinātniskiem sacerējumiem. Tieši šī darba nozīmi visā autora daiļradē apliecina viņa cienītāju kopš 2004. gada (kopš romāna 20 gadu jubilejas) uzturētās interneta vietnes apzīmējums “Милорад Павић - официјална страница khazars.com”. Tātad “hazāri” kļuvuši par viņu autora zīmolu, sinonīmu vai pseidonīmu. Jaunākais ieraksts šajā vietnē datēts ar šā gada 9. februāri un atgādina par romāna 40 gadadienu. Darīsim kaut ko, lai arī latviešu “hazāriem” šajā vietnē beidzot tomēr atrastos vieta. Lauvas tiesu šajā vietnē dod informācija par aizvien nākamajiem “Hazāru”, kā arī citu M. Paviča darbu izdevumiem Serbijā un visā pasaulē. Diemžēl latviešu 2006. gada izdevums līdz vietnei nav nonācis.

Arī informācijai par M. Paviča darbu inscenējumiem vietnē vieta atvēlēta. Pirms pāris gadiem vairāki ieraksti vēstīja par to, ka serbi iestudējuši “hazārus” kā baletu un devušies ar to viesizrādēs. 2011. gadā serbi izveidojuši atsevišķu izrādi par Kalinas un Petkutina kāzu ceļojumu, kas latviešu “Sapņu tulkotāju sektas” uzvedumā aizņem minūtes desmit. Ceļojuma sižets lai paliek teātra skatītājiem un grāmatas lasītājiem, bet šo rindu autoram attiecīgā aina (attēlā) kļuva visa uzveduma emocionālo virsotni.

Publicitātes foto

Par to, lai “izrāde būtu poētiska un lai tās teksts būtu ar visaugstāko literatūras zelta provi” līdz ar grāmatas autoru gādājuši viņa latviešu tulkotāji Vinifreds Kraučis (1939-2005) un Uldis Bērziņš (1944-2021), kurš uzņēmās pabeigt kolēģa nāves pārtraukto darbu.

Par izrādi kā paši no sevis pārfrāzejas G. Bereļa vārdi, ka izrādi vajag skatīties, kamēr sapņos sāk rādīties hazāri, kuri sapņo par tevi. Diemžēl vietu skaits JRT zālē ierobežots tāpat kā grāmatas latviešu 2006. gadā izdevuma pieejamība un daudziem arī 25 līdz 50 eiro par biļeti uz šo izrādi.

Kā sasaistās Hazārija, Latvija un Ukraina

Atgriezīsimies pie izrādes anotācijas, ka “stāsts par kādu senu un teiksmainu tautu, hazāriem, kuri patiešām dzīvoja pirms 1000 gadiem” teātra izpildījumā esot “metafora arī par Latvijas likteni” kopā ar visas pasaules likteni, kas "tagad Ukrainā izšķiras".

Vai tiešām latviešiem un hazāriem varētu būt kaut kopīgs? Vai mēs seni un vai mēs teiksmaini? Jā, teiksmaini.

No grāmatas uz izrādi pārceļojušās hazāru definīcijas nosaka, ka hazāri "ir turku tauta", "bija neatkarīga nomadu cilts", "raksturoti kā prasmīgi zemkopji un zvejnieki" un "īstenībā esot nekas cits kā priesteru sekta". Hazāru princese Ateha "bija ļoti skaista" vai arī "itin nemaz nebija skaista". "Runāja princese Ateha. Vai arī viņas dvīņumāsa." "Runāja arī, ka viņai nemaz nav dvīņumāsas." "Patiesībā esot bijusās trīs princeses Atehas" un tikpat dažādi par jebko. Tādas esot zināšanas par hazāriem, bet kas zināms par latviešiem? Aktuālakais mēģinājums atbildēt uz šo jautājumu ir grāmata “Ceļā uz latviešu tautu” (R., 2017), kura ievērojama gan ar autoru skaitu, gan ar viņu zinātnisko grādu, titulu un amatu kolekcijām. Un, lūk, viņu priekšgalā jeb grāmatas priekšvārdā uzstājas ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora amatu no 2005. gada līdz šai baltai dienai pagodinātais Arnis Radiņš: “Latviešu tautas veidošanās ir sarežģīta un maz aplūkota tēma Latvijas vēsturē, ar salīdzinoši daudz neatbildētiem jautājumiem, kas skar latviešu etnoģenēzes priekšnosacījumus, apstākļus un gaitu.”

Ar ko tādā gadījumā latvieši atšķiras no hazāriem, kas uzradušies no nekurienes un pazuduši nezin kur? Varbūt ar to, ka latvieši nav pazuduši, bet nav pazuduši tāpēc, ka nemaz nav atradušies. Grāmata beidzas ar atzinumu, ka “latvieši sevi kā tautu sāka apzināties 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta gaitā, kad apgaismības ideju un nacionālās kustības ietekmē strauji cēlās tautas pašapziņa”. Bet ar ko šāds apgalvojums labāks, skaidrāks un kaut ko izskaidrojošāks par pretēju apgalvojumu, ka tautas pašapziņas celšanās noteica nacionālo kustību? Ak, vārdu virknes, kas vienādi lasāmas no pirmā gala uz otro galu un no otrā gala uz pirmo galu, kā arī no vidus, pa diagonāli vai vertikāli, bet nekādā veidā nenozīmē neko. Jā, jebkas cēlās, kad cēlās, un jebkura tauta radās, kad radās, bet tādas gudrības iegūšanai nemaz nevajag, ka vēsturnieki mīcas pa dubļiem, grābstītās gar senču (?) kauliem un bojā acis, burtojot senos tekstus.

Sapņotāji izkļūst no prāta sprostiem

Nav pamata nosaukt mūsu vēsturniekus par mucā augušiem un pa spundi barotiem. Ja pasaulē būtu vispārpieņemta teorija jeb piemēri, kā aprakstīt tautu izcelšanos, tad mūsu vēsturnieki būtu arī par latviešiem salikuši vēstures faktus pareizā secībā. Diemžēl tādas teorijas nav. Vēstures fakti klīst bez jēgas, atdodot sevi arī Krievijas diktatoram Vladimiram Putinam, kurš pamato Krievijas uzbrukumu Ukrainai ar stundām ilgiem priekšlasījumiem par eiropiešiem daudz maz zināmo pasaules vēstures sadaļu laikā un telpā.

M. Pavičs grāmatā piedāvā un A. Hermanis izrādē akceptē “vairāk spēli un baudu, ne jēgas atklāsmes” zināšanās un to noformējumā zinātnē. Jo īpaši grāmatā par izsmieklu padarīta vēstures zinātne. Šādu motīvu latviskojums jau pirms M. Paviča grāmatas iztulkošanas parādījās 1991. gadā izdotajā Aivara Ozoliņa stāstu krājumā “Dukts". Izrādē joku netrūkst, bet to izteikšana arī ķermeniskās darbībās, kas ik pa brīdim aizsniedz kustību teātra standartus (attēlā, ne velti A. Hermanis tiek pieteikts par horeogrāfu, nevis režisoru), aizbīda intelektuālos strupceļus otrajā plānā. Izrāde rāda, kā sapņi atrod šajos strupceļos spraudziņas un izvelk caur tām sapņotājus kā kamieļus caur adatas aci.

Publicitātes foto

Lasāmgabali

Pagājušajā nedēļā Rīga bija nokļuvusi labprātīgā džeza gūstā – te risinājās pēc skaita 24. starptautiskais improvizācijas, džeza un globālās mūzikas festivāls “Rīgas ritmi”. Ārzemnieki tā laikā demonstrēja savu augsto profesionālo meistarību, bet mūsējie – gan to, gan arī savas pēdējā laika novitātes.

Svarīgākais