Ne šādu tādu, bet treknu punktu 2024./2025. gada sezonas jauniestudējumu virknei Jaunais Rīgas teātris nodrošināja ar lugu, par kuru Latvijā viedoklis, ka to “nemaz nevar slikti iestudēt un slikti nospēlēt” un kura tāpēc “vairākkārt uzvesta gandrīz visas pasaules teātros": Tenesija Viljamsa “Stikla zvērnīca".
Lugas vērtējums patapināts no Silvijas Geikinas, kura 1992. gada 8. maija “Literatūrā un Mākslā” aprakstījusi Dailes teātra iestudējumu lugai, kas kopš klajā laišanas 1944. gadā jau bija kļuvusi par Rietumu kulturas klasiku un padarījusi par klasiķi tās autoru Tenesiju Viljamsu (Thomas Lanier "Tennessee" Williams III, 1911-1983): “Tenesija Viljamsa lugas ir tik brīnišķīgas, perfektas, tik labi uzrakstītas, ka, manuprāt, tās nemaz nevar slikti iestudēt un slikti nospēlēt. Tās ir bagātas, dziļas un tai pašā laikā vieglas, gandrīz caurspīdīgas. Īpaši jau “Stikla zvērnīca””, kuras “skatuviskā dzīve ir ļoti veiksmīga. Tā vairākkārt uzvesta gandrīz visas pasaules teātros” un tagad arī JRT. Galvenais, ka vairākkārt uzvesta, jo iepriekš kopš 2003. gada daudzas sezonas uz JRT skatuves šī luga tika spēlēta Gaļinas Poliščukas režijā. Nupat luga atgriezusies JRT kopā ar Juri Rijnieku, kurš pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā kā režisors un teātra mākslinieciskais vadītājs izveidoja tagadējo JRT no tā, kas bija palicis pāri no Jaunatnes teātra.
Teātra sezonas pēdējais jauniestudējums ir kā speciāli radīts skatpunkts uz aizvadāmo sezonu vai arī skapītis, kurā izrādes salikt pa plauktiņiem. Šajā reizē uz pieciem plauktiņiem, kuru atšķirība izsakāma ar krāsām.
Sezonas prologs bija jau agrāk uzņemta, bet savu pirmizrādi līdz JRT ēkas atjaunošanai pacietīgi gaidījusī filma “Baltais helikopters". Tātad krāsa nosaukta, viss skaidrāks par skaidru. Kā jau jebkuri laiki, arī tagadējie laiki grūti, bīstami utt., tāpēc visvairāk izrāžu uz melnā plaukta. Par divām izrādēm “Melnais gulbis” un “Melnais piens” tas pateikts jau nosaukumos, bet turpat arī melnā komēdija “Lai Dievs stāv tev klāt, tu, nabaga cietēj!" un “Verters”, kura vārds Rietumu kultūrā pašnāvnieka sinonīms. Taču tālāk ar krāsām vairs nav tik vienkārši kā ar pretstatu balts-melns.
Krāsu noteikšanas sarežģītību ir apsprieduši jau senie grieķi, nonākot pie secinājuma, ka daudz kas dzīvē ir tādā krāsā kā baloža kakls. Uz baloža kakla krāsas plauktiņa mirguļo “Mīlas straume” un “Pēdējā maltīte", kā arī “Karaļu spēle” pat burtiskā nozīmē, jo šajā izrādē dekorāciju un rekvizītu vietā gaismas pleķi.
Divas nākamās izrādes pacēlušas intelektuālajos augstumos virs jebkāda jutekliskuma, kādu pārstāv arī krāsas, t.i., krāsa vispār. Aiz baloža kakla krāsas nāk domas krāsa “Arkādijā” un “Stāstā par Parsifalu".
Atgriešanos uz gēcīgās zemes nodrošina tik tikko jaušama stikla krāsa logam, caur kuru teātris ļauj noskatīties izdarības, kādas reālajā dzīvē normāli cilvēki atļaujas tad, kad ir pārliecināti, ka viņus no pārējās pasaules šķir ne vien stikls, kas padara jebkuru ainu tikai mazliet pelēcīgāku un izplūdušāku nekā bez stikla. Cilvēki aizvelk logiem aizkarus ar pārliecību, ka tad ne liekas acis, ne liekas ausis nemanīs viņu grēciņus. Stikls pieteikts tās lugas nosaukumā, par ko šeit galvenā runa, bet uz šī paša režijas paņēmienu plauktiņa arī “Mazās lapsas”.
“Mazās lapsas” ir daļa no Lilianas Helmanes (1905-1984) sacerētas diloģijas, kas latviešu skatītāju virtuālajai kopai jau parādīta ar uzvedumiem dažādos teātros pēdējo 65 gadu laikā. “Mazo lapsu” varoņi darbojas 1900. gadā, kad pagājuši divdesmit gadi kopš šo pašu cilvēku dzīves sižetiski agrākajā lugā, kas Latvijā iestudēta ar nosaukumu “Meža noslēpums". Gan jau kādreiz atradīsies interesenti atjaunot arī šo uzvedumu Latvijā kaut vai tāpēc, ka L. Helmanes lugas zināmas kā kases gabali. Taču šobrīd varam traktēt “Stikla zvērnīcu” kā nākamo uzvedumu no īstenībā triloģijas, ja “Stikla zvērnīcas” spilgtāko varoni Amandu uzskata par to Aleksandru, kuras aiziešana no mājām ar durvju aizciršanas blīkšķi ir “Mazo lapsu” fināls. “Stikla zvērnīca” parāda, kā viņa dzīvo pēc gandrīz četrdesmit gadiem. “Stikla zvērnīcas” notikumu brīdi datē atsauce uz Pablo Pikaso gleznojumu “Gernika” (1937).
Tie taču tīrie sīkumi, ka Aleksandra pārtapusi par Amandu (vārds saīsināts vai nomainīts no vairākiem vārdiem, kādus mēdz dot bērniem - sk. iepriekš T. Viljamsa pilno vārdu virkni), ka “Stikla zvērnīcā” viņa ir varbūt dažus gadus jaunāka, nekā jau pienāktos būt Aleksandrai un ka triloģijai divi autori (latviešiem kaut viena romāna uzrakstīšanai vajadzēja divus brāļus Kaudzītes). Visas atrunas pārmāc tas, ka puse no tā, ko Amanda vispār saka, ir atmiņas par jaunību starp “plantatoriem un plantatoru dēliem” - atmiņas tieši par tiem, kas pienācās Aleksandrai. Amandas stāsti par viņiem nav apklusināmi tāpēc, ka nav apslāpējama viņas nožēla par kādreizējo izvēli atteikties no vecāku piedāvātās dzīves ne uz tik augstas morāles plauktiem, uz kādiem viņa bija sevi iedomājusies.
“Stikla zvērnīcas” atjaunošana JRT repertuārā nav G. Poliščukas iestudējuma atjaunošana. Diez vai iespējams to apliecināt vēl izteiksmīgāk, nekā tas izdarīts, veidojot jaunās “Stikla zvērnīcas” plakātu kā antitēzi vecās “Stikla zvērnīcas” plakātam. Iepriekšējā uzveduma skatītājiem jādodas uz tagadējo uzvedumu pilnā pārliecībā, ka viņi redzēs faktiski pavisam citu lugu, ja iestudējumi patiešām spētu atšķirties tik ļoti, cik ļoti atšķiras to grafiskie pieteikumi:
Plakātu kopskati un vismaz lugas nosaukuma apjomā salasāmie teksti izmantoti kā pierādījums, ka tik tiešām uz vienu un to pašu lugu attiecas divi pilnīgi dažādie attēli plakātu melnā fona un tekstu ietvarā.
G. Poliščuka ir piedāvājusi iespēju caur aizkara neaizsegtu logu jeb stiklu noskatīties, kādas nejēdzības risinās trūcīgas ģimenes virtuvē. Skatītājiem atliek konstatēt, ka citiem iet tāpat un vēl sliktāk nekā viņiem, par ko prieks. Var padomāt, vai nabadzība ir vairāk cēlonis, vai vairāk sekas tādai cilvēku uzvedībai, kas pelna nožēlu un izsmieklu.
J. Rijnieks liek pētīt stiklu, uz kura vai kurā esošie pleķi dažkārt aizsedz notiekošā plūdumu, bet kurā ievilkto švīku šķautnes ik pa brīdim izgaismojas pārpasaulīgās zīmēs, ko uztver lugas varoņi un kuras ar šo varoņi palīdzību būtu jāizjūt arī skatītājiem: “Priekš pārējiem viņi ir jukuši, loģiski. Viņi nevar saprast, kāpēc tam cilvēkam tādas izpausmes, kādas viņam ir. Un arī viņi paši nezina, bet viņi jūt,” rakstīts J. Rijnieka skaidrojumā par viņa iestudējumu, kas nodrukāts izrādes programmā. Turpat arī apgalvojums, ka “ja tu nodarbini emocionālo pusi, tad tajā būt kopā ar kādu dziļu domu nebūs iespējams”.
T. Viljamsa lugas, tajā skaitā lugas mārketinga panākumu pamatā ir apliecinājums, ka viņš ļauj ielūkoties ne kaut kādas, bet savas ģimenes virtuvē tajā laikā, kad viņš vēl nebija guvis un konvertējis naudā literārus panākumus. Tūlīt gan jāatzīst, ka mums šajā virtuvē jālūkojas caur stiklu, ko autors aizsmērējis un sašvīkājis tā, lai atbilstību starp autora piedzīvoto un izpausto uzturētu vairāk emociju nekā reālo notikumu līmenī. No izrādes programmā dotajiem faktiem par autora bērnību un jaunību līdz veiksmīgās literāta karjeras sākumam saprotams, kāpēc viņš kā lugas autors aizsūtījis tēvu bezvēsts prombūtnē - izdarījis to, ko nevarēja reāli izdarīt bērnībā un agrā jaunībā.
Apstākļi sakrituši tā, ka T. Viljamsam izdevies ļoti savlaicīgi jeb priekšlaicīgi aprakstīt Rietumu pasaules reālo ģimeni - māti ar maziem, jau paaugušiem vai pieaugušiem bērniem. Tā vēl nebija dzīves norma 1944. gadā ASV, bet jau bija norma 1969. gadā Latvijas PSR, kad šī luga pirmoreiz uzvesta pie mums kā Liepājas teātrī iestudēts Maskavas teātra institūta beidzējas Māras Ķimeles diplomdarbs. Uz Liepājas avīzes “Komunists” jautājumu “Kāpēc izvēlējāties tieši šo autoru?” 1969. gada 31. janvārī nodrukāta viņas atbilde, ka “te maz darbojošos personu, taču katra replika, katrs vārds psiholoģiski piesātināts”.
Latvijas teātra vēsturē atzīmētas šim iestudējumam no Rīgas nolīgtā Andra Freiberga (1938-2022) dekorācijas ar metāla konstrukcijām - būriem, lai rosinātu skatītājus padomāt par to, kur atrodas ne vien lugas varones Lauras savāktā stikla zvēriņu kolekcija, bet arī cilvēki - lugas tēli un ka tik ne skatītāji arī. Teatrāļiem tas viss paticis un 1969. gada 25. oktobra “Literatūras un Mākslas” numurā nodrukāts viņu novēlējums, “lai Liepājas teātris ilgi saglabātu repertuārā “Stikla zvērnīcu” kā vajadzīgu, savdabīgu un rosinošu izrādi,” bet ar plašākas auditorijas piesaistīšanu bijušas problēmas. 1969. gada 20. augustā “Cīņa” atzīmēja, ka šai “Stikla zvērnīcai” bijis “vēl mazāk skatītāju” nekā citam Liepājas teātra iestudējumam ar 10 izrādēm. Tā paša gada 15. martā Talsu kultūras nama vadītāja Alīna Skrabe vietējā avīzē “Padomju Karogs” atzina, cik viņai kļuvis skumji, “ja, aizejot no izrādes, dzirdi frāzi par veltīgu naudas izdošanu”. Tomēr šāds iestudējums nevis aizvēra, bet atvēra lugai durvis uz daudzām Latvijas teātru skatuvēm.
JRT “Stikla zvērnīcai" piešķīris Jauno zāli, kas pa vidu starp Lielo un Mazo zāli pēc ietilpības skatītājiem un spēles laukuma aktieriem. M. Ķimeles teiktais par darbojošos personu skaitu nozīmē, ka personas ir četras: māte Amanda Elitas Kļaviņas izpildījumā, viņas bērni Laura (Agate Krista) un Toms (Ritvars Logins) un Toma draugs Džims (Toms Harjo), kuram Amanda gribētu izprecināt Lauru kā pasakā par karali, kas atdeva princesi pirmajam pretimnācējam. Dzīve nav pasaka - Džims Lauru neņēma.
Dzīve ir briesmu stāsts, kurā Laura ir nedziedināmi slima. Lauras prototipam, Tenesija māsai Rozai pagājušā gadsimta 30. gadu psihiatrijas stilā tika diagnosticēta šizofrēnija un veikta lobotomija, bet mūsdienu valodā par to, ko rāda Agate Krista, drīzāk varētu runāt kā par autiska spektra traucējumiem. Tomēr ar tiem pietiek, lai viņu par sievu neņemtu neviens vai ņemtu apmēram tāds pats vājinieks, kurš nebūtu spējīgs paveikt to, kāpēc māte vispār piedāvā meitu jebkuram. Tātad nebūtu spējīgs par viņu rūpēties pēc tam, kad to vairs nevarēs viņas vecāki. Tanī brīdī neviens nevarēja paredzēt Tenesija iespējas tikt pie naudas tādā daudzumā, ka Rozas (1908-1996) uzturēšana nebija nepanesama nasta.
Lugas sižets dažos vārdos tāds, ka Amanda uzņēmusies pēc būtības neizpildāmu uzdevumu izprecināt Lauru un no tik dumjas iedomas izriet viss pārējais. Rodas jautājumi arī par Amandas prāta spējām un nāk neizbēgamais atrisinājums, ka Džima pašsaprotamā atsveicināšanās tā saasina attiecības starp māti un dēlu, ka Toms piesakās ne uzreiz par literātu, bet vispirms par jūrnieku, no kāda Latvijas variantā izkūņojās Vilis Lācis.
Par to visu atliek atkārtot Silvijas Radzobes (1950-2020) rakstīto žurnāla “Māksla” 1992. gada janvāra numurā par “Stikla zvērnīcas” iestudējumu Dailes teātrī, ka "dažviet nav tālu robeža, aiz kuras iesākas komēdija”.
