Jaunajā Rīgas teātrī (JTR) sadedzināta papīra smaku nomainījušas smaržas, kas izplatās apelsīna miziņu rīvēšanas un baltmaizes grauzdēšanas laikā.
Katrai lietai sava vieta. JTR lielajā zālē joprojām iespējams meklēt liecības par angļu lorda Bairona viesošanos kaimiņmuižā, kurā kāds no šī notikuma līdzdalībniekiem bija uzskatījis par pareizāku sadedzināt Bairona vēstuli. Ak, tās saglabāšana būtu pasargājusi šo cilvēku pēctečus no iepīšanās pārpratumos, kādi tagad uzjautrina cilvēkus Toma Stoparda lugas “Arkādija” iestudējumā. Turpat blakus teātra Jaunajā zālē spiež apelsīnus, rīvē, rullē mīklu, marinē, puto, karamelizē, grauzdē, dedzina un saldē. Tas viss absolūti nepieciešams mirstoša cilvēka pēdējai maltītei, ja šis cilvēks ir 2x7 gadus bijis Francijas prezidents. Šajā reizē tas ir Fransuā Miterāns (1916-1996). Augstajā amatā bijis no 1981. līdz 1995. gadam. Labs cilvēks, jo 1992. gadā viņa cienījamā gadu nasta nebija šķērsis kļūšanai par pirmo no Rietumeiropas lielo valstu vadītājiem, kuri ieradās neatkarību atguvušajā Latvijas Republikā. Tobrīd viņa vizīte tika uzskatīta par būtisku Latvijas diplomātijas panākumu jeb apliecinājumu Latvijas neatkarības atzīšanai ne tikai vārdos, bet arī darbos, kādus vispār dara profesionālie politiķi. Visus viņa prasītos pirmsnāves gardumus viņam atvēlējusi latviešu dramaturģe Justīne Kļava un izrādes laikā tos pagatavo pavārs Sebastians ar pavāra darbu patiešām strādājušā Ritvara Logina rokām. Izrādi iestudējis Aiks Karapetjans. Virtuves galdu un ēdamzāles galdu dizainējis Mārtiņš Vilkārsis un izgaismojis Niks Cipruss. Astoņus lugas tēlus ietērpusi Kristīne Pasternaka.
Latviešu orģināllugas tapšanas stāsts tāds, ka JRT mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis ierosinājis šajā teātrī jau uzvestu lugu autorei J. Kļavai un režisoram A. Karapetjanam veidot izrādi par gastronomiju ar politisku piesitienu. A. Hermanis pats šādu motīvu salikumu ir izmantojis savā sacerējumā un iestudējumā “Baltais helikopters”, kam jo īpaši filmas versijā ēdienu un ēšanas tuvplāni ļoti izteiksmīgi un iespaidīgi.
Lugas veidotāju meklējumi iedvesmai, sižetiskiem pieturas punktiem u.tml. aizveduši arī līdz 18. gadsimtā tapušiem traktātiem par gastronomiju, kuru apdarināšanai, turklāt tieši ar nosaukumu “Pēdējā maltīte”, jau ir pavisam nesens precedents latviešu teātra mākslā. Latvijas Kultūras akadēmijas elektronisko publikāciju arhīvs glabā liecību, ka 2015. gada 18. maijā plkst. 18.00 “Pēdējā maltīte” nospēlēta Eduarda Smiļģa Teātra muzejā kā akadēmijas maģistru diplomdarba izrāde. Tā pamats bijis franču jurista, politiķa un gardēža Žana Antelma Brijā-Savarēna filozofiskais traktāts "Garšas fizioloģija jeb Meditācijas par transcendento gastronomiju" (1825). Kā izrādes jēga pieteikts “aicinājums sajust, izgaršot un izbaudīt ne tikai ēdienu, bet visu dzīvi tās krāšņumā, apzinoties, ka nekas nav mūžīgs un kādu dienu tā visa vairs nebūs. Katram dzīvē pienāk pēdējā maltīte.”
Bet - samērā nesenā “Pēdējā maltīte” ir pavisam kas cits, nekā nupat pasniegtā “Pēdējā maltīte”. Vecie teksti uzrunājuši tās, nevis šitās izrādes veidotājus, kuri, kā Justīne stāsta par sevi, bijusi “pilnīgā izmisumā” un “nervu sabrukuma priekšvakarā", līdz kamēr Aika dzīvesbiedre Lote parādījusi žurnālā "Rīgas Laiks" publicētu rakstu ar tādu pašu nosaukumu “Pēdējā maltīte". Un tad gan “bija tā sajūta - o jā!". J. Kļavas likto izsaukuma zīmi atliek tikai un vienīgi apstiprināt un lepoties, ka ir mums izcila dramaturģe un dramaturģija.
Pavisam nesen slēgtais “Rīgas Laiks” nav tik vēlīgs kā Latvijas Kultūras akadēmija. Elektroniskajā telpā no raksta pāri palicis tikai apstiprinājums ka tiešām bijis raksts par to, ka “savā pēdējā mielastā Miterāns baudījis austeres, zosu aknu pastēti un kapaunu - īpaši nobarotu gaili -, visu dāsnos daudzumos, ļaujot sulīgajām, maigajām un ...” Aiz daudzpunktes atrodams vairs pavisam maz: “This site can’t be reached. www.rigaslaiks.lv took too long to respond.”
Par vēl vienu izrādes stūrakmeni kalpo tas, ka A. Karapetjans ir nodzīvojis Parīzē gandrīz gadu un tagad var dalīties ar atmiņām, ka filmēšanas dienās pusdienu laikā ēsts un dzerts ticis stundas divas, un to laikā sarunas pievērsušās katram no pasniegtajiem ēdieniem un vīniem - "saruna pie galda bija nopietnāka nekā saruna par kadrējumiem, gaismām un aktierspēli pirms tam, darba laikā."
“Rīgas Laika” publikācija tagadējās izrādes veidotājus piesaistījusi arī ar versiju daudzumu un dažādību par vienu un to pašu reālo notikumu - par vakariņām, kuras F. Miterāns baudījis neilgi pirms savas nāves, kas - nāve - datēta ar 1996. gada 9. janvāri. Strādājot pie izrādes, A. Karapetjanam izdevies sakontaktēties ar cilvēku, kas pats bijis klātesošs šajās vakariņās, un “viņš pat nostučīja par tiem putniem. Ar to cilvēku mēs diezgan ilgi sarakstījāmies, bet tās sarakstes ne ar ko labu nebeidzās." Kad nu godprātīgi noskaidrots, ka nekādu saistošu, t.i., ierobežojošu pieturas punktu vakariņu attēlošanai nav, izrādes veidotāji varējusi likt lietā savu fantāziju.
No pamanāmām pārbīdēm starp zināmo un uz skatuves redzamo var atzīmēt tikai to, ka F. Miterāna nāve datēta ar 9. janvāri, bet lugas darbība norisinās īsi pirms Jaunā gada iestāšanās, kad viena no lugas sižeta līnijām ir atņemt F. Miterānam viņa prasītu, bet mirējam bīstamu ēdienu. Viņa ārstes Odiles vārdiem runājot, “tev jāizdzīvo vismaz līdz pusnaktij. Lai varam saskandināt par Jauno gadu!” Lugā viņš ēdiena došanu panāk un nomirst, bet varbūt arī nenomirst. Varbūt viņš tikai iekrīt bezsamaņā un pavada tajā vēl nedēļu līdz bioloģiskās nāves atzīšanai.
Luga izveidota tā, lai tās izrādi varētu skatīties it kā vienlaicīgi ar vienu aci caur mikroskopu, bet ar otru - caur teleskopu. Proti, ar vienu aci uz mikrokustībām attiecībās starp cilvēkiem un ar otru aci uz tautu un kultūru ceļu no uzplaukuma līdz norietam gadu tūkstošu gaitā.
Pirmais - sadzīviskais līmenis būtu pašpietiekams arī bez tā, ka attiecas uz sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem. Varētu pat rīkoties kā J. Kļavas iepriekšējā izrādē “Mīlas straume”, kur iztiek ar tēliem bez vārdiem, bet tikai ar funkcijām. "Pēdējā maltītē" tie būtu mirējs Viļa Daudziņa izpildījumā, viņa sieva (Baiba Broka), viņa dēls (Toms Harjo), viņa meita (Agate Krista), viņa draugs (Kaspars Znotiņš), viņa draudzene (Elita Kļaviņa) un viņa ārste (Guna Zariņa); un šīs tuvinieku kompānijas vajadzībām uz pāris dienām nolīgts pavārs, kas citos gadījumos varētu būt sanitārs vai izpalīgs saimniecības darbos uz brīdi, kamēr mirējs jāpalaiž uz viņpasauli un viņa ķermenis - uz kapiem. Noteikti vairāk nekā 90% izrādes jau redzējušo un nākamo skatītāju šādās lomās bijuši ne reizi vien. Varbūt tas kādam var izrādīties pārāk sāpīgi, bet vairumam tomēr derīgi paskatīties uz sevi a) no malas, b) caur melnā humora prizmu, c) JRT garantētā aktiermeistarības pakāpē.
Otrais - ģeopolitiskais līmenis manifestējas ar runām par Eiropas nākotni: “Es esmu pēdējais dižais Eiropas politiķis. (...) Manas stundiņas ir skaitītas. Kā jūs esat ieplānojuši dzīvot tālāk? Grāmatvežu mafija! Budžeta ekspertu komisiju un vadlīniju bandīti! Ko jūs darīsiet, kad manis vairs nebūs?”
Ļoti, ļoti līdzīgi par to pašu var runāt vai vismaz domāt jebkurš mirējs sadzīviskajā līmenī, ka viņa tuviniekiem būs grūti iztikt bez viņa kā naudas pelnītāja, kāds vajadzīgs visos gadījumos, vai kā santehniķa, sarunu vedēja vai bērnu auklētāja, kādi vajadzīgi katrs savā cilvēku lokā. F. Miterānam patiešām bija tiesības brīdināt, ka viņa atrašanās vai neatrašanās amatā ietekmētais cilvēku loks būs nesalīdzināmi plašāks nekā gandrīz visos citos gadījumos.
Ne JRT autoru izdomas trūkuma, bet realitātes dēļ “Pēdējā maltītē” atkārtojas “Baltā helikoptera” tēma par Eiropas ziedu laikos izveidotu superorganizāciju - Francijas valsts vai Vatikāna - vadītāju mēģinājumiem nomirt vai atstāt amatu ar tādu blīkšķi, kas pārliecinātu viņu amatu pārņēmējus darīt kaut ko, lai apturētu šo organizāciju slīdēšanu nebūtībā. Diemžēl ne šie aizejošie līderi, ne mākslinieki vai publicisti nav spējuši pateikt, ko tieši jaunajiem līderiem vairs nedarīt un - galvenais - ko darīt, lai patiešām pavērstu notikumu gaitu citā virzienā. Atliek konstatēt, ka jā - 2x2 ir 4. Vai F. Miterāns runā tikai par sevi, vai pieķer klāt savu Vācijas kolēģi Helmutu Kolu (1930-2017) un ASV prezidentu Ronaldu Reiganu (1911-2004), katrs no viņiem var sacīt, ka “kopš brīža, kad zuda mani ideāli, zuda arī visas valsts un Eiropas ideāli, bet bez tiem nav nākotnes. Ja neviens tagad neko nedarīs, tad pēc manis, globalizācijas ietekmē, pie varas nāks grāmatveži, finansisti un lielās korporācijas, kas iznīcinās visu to, par ko esmu cīnījies sabiedrības, mazo cilvēku un strādnieku labā.”
2025. gada sākumā Latvijā šo F. Miterāna nopelnu sarakstu vajag pārskatīt un papildināt, akcentējot viņa veikumus Latvijas Republikas labā. No lugā pateiktā jāatkārto par viņa stingrāku stāju pret Padomiju vismaz Aukstā kara noslēgumā: “Attālinājāmies no PSRS! Mēs izraidījām no Francijas spiegošanā apsūdzētus 47 padomju diplomātus ar visām viņu ģimenēm.” Pēc Padomijas sabrukuma notika viņa brauciens uz Latviju.
Jāatzīmē arī viņa pēcteča Žaka Širaka (1932-2019, Francijas prezidenta no 1995. gada līdz 2007. gadam) nopelni Latvijas uzņemšanā Eiropas Savienībā un NATO. Kādu laiku tas šķita nodrošinām Latvijas Republikas pastāvēšanu tik ilgu laiku uz priekšu, ka par aizlaikiem pēc šī ilgā laika nemaz nav vērts domāt. Taču tagad vairs nav iespējams izlikties nesaprotam vai noliegt, ka nekādas nopietnas garantijas šeit nosauktās organizācijas nevar dot ne sev, ne Latvijai.
Varbūt J. Kļava padarījusi F. Miterānu mazliet gaišredzīgāku, nekā viņš īstenībā bija, ieliekot viņam mutē it kā jau 1995./1996. gada mijā teiktus vārdus “Un kas notiek tagad?” Par francūžiem negalvosim, bet mēs Latvijā tagad nu gan saprotam, cik daudz jautājuma un izsaukuma zīmju jāsasprauž šo dažu vārdu galā.
