Jaunā Rīgas teātra monoizrādē “Karaļu spēle” Gerds Lapoška atstrādā viņa skolotāja Alvja Hermaņa 2021. gada ieteikumu sabiedrībai “šo vārdu un uzvārdu kārtīgi, bez kļūdām iemācīties".
Pusotru stundu garo izrādi iespējams noskatīties, nemeklējot pamatojumus un attaisnojumus, ka izrādei izmantotā literārā darba autors Stefans Cveigs (Zweig, 1881-1942) tagad jau pasaules literatūras klasiķis un viņa literārajā mantojumā viens no pazīstamākajiem ir tieši šis darbs, kurā paslēptās izrādīšanas iespējas izmēģinājuši vismaz divu filmu un nepārskatāmi daudzu teātra uzvedumu veidotāji. Literārais darbs saucas “Šaha novele” (1942). Latviešu valodā tā gan tulkota un vairākas reizes izdota, gan arī uzvesta. JRT izrādi bez visa tā pamato pati JRT izrāde.
JRT ir aktieris, kura “vārdu un uzvārdu kārtīgi, bez kļūdām iemācīties", jo viņš spējīgs monoizrādi nospēlēt. A. Hermaņa vārdi sacīti Ojāram Rubenim, kurš projekta “Teātris. Zip” ietvaros 2021. gada 13. novembrī izjautāja A. Hermani un G. Lapošku par izrādi “Kalpa zēna vasara. Sākums” (2018). Tas bija neparasti, ka JRT vajadzībām Kultūras akadēmijā uzņemtais aktieru kurss savas studijas nevis pabeidza, bet uzsāka ar JRT repertuārā pilntiesīgi iekļautu izrādi. 2021. gadā uz šo izrādi jau varēja raudzīties no studiju finiša līnijas. G. Lapoška tad sacīja, “ka man aizvien aktuālāks kļūst tāds temats kā dzīvošana, drosme, nebaidīšanās, kļūdu pieņemšana un atzīšana”. O. Rubenis tūlīt pat attapa pajautāt, vai tik tas nevelk uz monoizrādi. G. Lapoška to neapsolīja, bet toties nu jau ir izdarījis, balansējot starp teātri un reālo dzīvi ar savu miniseriālu “G. Lapoška aiziet no JRT - G. Lapoška atgriežas JRT”, sameistarojot pašam savu monoizrādi par savu dzīvi “Goodbye, February!” un nākamo monoizrādi nostiprinot ar JRT firmas zīmi.
JRT “Karaļu spēles” veidotāju mikrokolektīvā tūlīt pēc G. Lapoškas jānosauc gaismu mākslinieks Niks Cipruss. Viņš funkcionāli ieņēmis pat divas vietas, kas parasti pienākas scenogrāfam un kostīmu māksliniekam. Šajā reizē dekorācijas un rekvizīti izmantoti tādā minimālismā, ka scenogrāfa pienākumi un honorārs ietaupīti vai pāradresēti un izmaksāti (izmaksājami) N. Ciprusam. Proti, dekorāciju un rekvizītu vietā gaismas pleķi šā vārda sadzīviskajā jeb teātrī tradicionālajā veidā bez hologrammu izmantošanas. Līdz galējībai šāda izrādes vizualizācijā novesta tajā sadaļā, kurā viens no izrādes tēliem tiek spīdzināts, atņemot viņam iespēju kontaktēties ar citiem cilvēkiem. Tādā situācijā gaismas pleķi šim tēlam sāk aizvietot cilvēkus apmēram tāpat, kā aktieru ansamblī cilvēkus mēdz aizvietot viņu tērpi. Kā saka, “drēbes ceļ vīru” (un dāmu ceļ vēl augstāk), raisot iespējas saspēlei ar viņa tērpu (ar kroni, ar troni u.tml. atbilstoši izrādē rādītajam laikam un sabiedrības slānim), ja saspēle starp cilvēkiem nevedas vai nu tāpēc, ka izrādē tā iecerēts, vai tāpēc, ka iecerēto neizdodas izpildīt. Tādās reizēs kostīmu mākslinieka veikums var kļūt par izšķirošo nosacījumu izrādes veiksmei vai neveiksmei, bet no gaismu mākslinieka prasa tikai it kā pašsaprotamo, lai visas tērpu vīles un krokas būtu saskatāmas (iznirtu no tumsas īstajā brīdī, tonī utt.) .
JRT “Karaļu spēlē” gaisma iegūst patstāvīgu nozīmi, bet kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne atkāpusies līdz tehniskam uzdevumam ietērpt G. Lapošku tā, lai viņa apģērbs neizjauktu viņa pārtapšanu par katru no deviņiem tēliem, cik izdevās atrast izrādes veidotāju izmantotā teksta gala versijā, skaitot visus, kas atzīmēti kā kaut vienas replikas izteicēji vai kādas citas darbības veicēji.
Šī uzskaitījuma noslēgšana ar izrādes režisori Lindu Zaharovu ir kā punkts uz “i", nevis pieļāvums, ka izrāde iestudējusies pati no sevis. Tieši otrādi, monoizrādē režisora nozīme pat lielāka nekā ansambļa izrādē, kur skatītāji nodarbināti jau ar to vien, ka viņiem jāpārslēdz uzmanība no viena tēla un nākamo tēlu atbilstoši tam, kā tie tiek pie vārda vai mainās ar dominanci ne vien teksta, bet plašākās sižeta un jēgas vienībās. Ja monoizrādē vienam jāizdara tas, ko pierasts darīt vairākiem un pat daudziem, tad tam vienam jāspēlē ar lielāku atdevi, tajā skaitā ar lielāku fizisko spēku patēriņu, bet tikai līdz robežai, aiz kuras spēlēšana pārvēstos lēkāšanā un bļaušanā. Šādu robežu noturēšanu visas izrādes garumā var atzīt par notikušu. Līdz ar to L. Zaharova pārtapusi no izrāžu vadītājas un A. Hermaņa asistentes par režisori.
Ja cilvēks vai izrāde draņķi, tad izcelsme no slaveniem bioloģiskajiem vai garīgajiem vecākiem liek par to vēl jo vairāk nokaunēties, bet “Karaļu spēles” gadījumā varam lepoties ar savu līdzdalību pasaules kultūras mantojuma apsaimniekošanā.
Latviešu valodu “Šaha novelei” piešķīrusi Valija Brutāne (1911-1990) padomju laikā, jo padomju varai S. Cveigs neko sariebis nebija. Viņa ”Noveles” sešu darbu apjomā tika izdotas Rīgā 1961. gadā. Labumu no tā guvuši arī tagadējie izdevēji un lasītāji, kuriem 2017. gadā vecie teksti tika pasniegti jaunā noformējumā “Šaha novele un citi stāsti".
Padomju laika izdevums “Rīgas Viļņi” liecina, ka “Šaha novele” šajos viļņos raidīta 1981. gada 23. novembrī TV teātra formātā. Turklāt tas pats noticis jau iepriekš, 1974. gada 29. jūlijā. Atšķirība tāda, ka 70. gados Latvijas TV jauda vēl nebija pietiekami liela un raidlaiks Latvijā tika aizpildīts arī ar citu Padomju Savienības TV studiju produkciju. Pirmā “Šaha novele” TV mums tika virtuāli attransportēta no Ļeņingradas.
Latvijas TV teātra iestudējums tika pieskaņots S. Cveiga 100 gadu jubilejai. Pārliecinoši pozitīvu recenziju šim iestudējumam devusi Janīna Brance (1947-2005) “Literatūras un Mākslas” 1981. gada 18. decembra numurā. No viņas var uzzināt, tieši kuru latviešu iepriekšējo paaudžu aktieru vietā stājies G. Lapoška. Galvenā stāstītāja - varbūt S. Cveiga lomā vairāk kā Nacionālā, padomju laikā Drāmas teātra režisors pazīstamais Mihails Kublinskis (1939-2020). Galvenā varoņa - noslēpumainā Dr. B. lomā Ints Burāns (1941-2008). Viņa pretspēlētājs, atbilstoši sižetam par Dr. B vismaz pārdesmit gadus jaunākais Centovičs, bijis Jānis Skanis (1951). Pieminēts arī Aivars Bogdanovičs (1941-2022), ka viņš “pārliecinoši rādīja patmīlīgā un slimīgi godkārīgā mistera Makonora [JRT tekstā Makkonora] tēlu".
Paldies avīzei arī par to, ka mums tagad iespēja uz dažiem no šiem tēliem palūkoties. Priekšplānā A. Bogdanovičs, bet centrā I. Burāns, par kura tēlojumu sacīts, ka “varoņa acīs ir tas mirdzums, kuru spēj izstarot tikai bagāta dvēsele”.
S. Cveiga “Šaha noveles” (“Schachnovelle”, kā attēlā rāda viens no daudzajiem šī darba vācu izdevumiem) pārtaisīšana par “Karaļu spēli” notikusi jau sen pirms JRT uzveduma.
Kā “Karaļu spēle” - ”The Royal Game” šī novele palaista angļu valodā ar piebildi, ka oriģinālnosaukums angļu valodā būtu “Chess Novella".
Vārdu salikums “karaļu spēle” ir ņemts no “Šaha noveles", kurā varoņi kādā momentā atceras par šādu šaha apzīmējuma izmantošanu senāk austrumos. Sava jēga no mārketinga viedokļa nosaukumu maiņai noteikti bija - pievilināja lasītājus ar kaut ko cēlu un varenu. No diviem vārdiem nevar saprast, ka stāsts būs par šaha spēli, nevis par pasaulē varenāko valdnieku vai valstu intrigām, par Otro pasaules karu un visiem tālākajiem kariem un konfliktiem līdz šai ne pārāk baltai dienai.
1970. gadā “Šaha novele” presē tika pieteikta kā Latvijas kinoteātros palaista filma no Vācijas Federatīvās Republikas. Filma uzņemta 1960. gadā un tātad līdz Latvijai nākusi 10 gadus, pa ceļam kavējoties daudz kur pasaulē zem angliskota nosaukuma “Brainwashed”. Šādā nosaukumā Otrajam pasaules karam uzslāņots amerikāņiem svaigākais Korejas karš (1950-1953), kas risinājies arī propagandas līmenī. ASV organizētā koalīcija cīnījusies pret ķīniešu praktizēto “smadzeņu skalošanu".
Latvijā vācu filma pieteikta kā “Šaha novele”, bet ilustrēta ar ainām, kādas filmas autori palikuši zem S. Cveiga vārda savu tirgus, māksliniecisko vai ideoloģisko mērķu sasniegšanai, bet kādu S. Cveiga novelē nav:
Izrādes pārsaukšanai no “noveles” par “spēli” pamatojums vēl jo pārliecinošāks, ka tā ir S. Cveiga piedāvātās loģikas pieņemšana: rakstītā teksta gadījumā ietaupīts, saplūdinot daiļdarba un tā žanra nosaukumus, bet teātra uzveduma gadījumā tā taču patiešām ir spēle, kas nav nekāda novele, pat ja spēlē tiek izmantoti no noveles ņemtie vārdi.
Pusotrā izrādes stundā G. Lapoška paspēj izrunāt mazāk par pusi no noveles. Tāda saīsināšana neizbēgama, lai gan S. Cveigs radījis tekstu, no kura žēl izlaist praktiski jebkuru teikumu. Būtu taču jauki uzzināt ne vien to, ka Centovičs bijis bārenis, bet arī to, kā viņš par tādu kļuvis, kad viņa tēva, Donavas laivinieka “mazajai barkai kādu nakti uzdrāzās tvaikonis, kas veda labību”. No Dr. B. stāsta par viņa šaha studijām izlaisti ļoti būtiski momenti, ka viņam kā Dieva zīme vai žēlastība “gultas palags bija ar lielām rūtīm. Pareizi salocīts, tas beidzot izveidoja laukumu ar sešdesmit četriem kvadrātiem. Tad no maizes mīkstuma, ko biju sataupījis, sāku veidot, protams, smieklīgi neveiklas šaha figūras.” Droši vien, ka izrādē nebūtu bijis iespējams tā izrunāt vārdus “tukšuma vergs”, ar kādiem V. Brutāne atveidojusi “Sklave des Nichts”, lai ierosinātu skatītājus pārdomāt esamības un neesamības attiecību kā filozofijas pamatjautājumu. Tāpēc izrādē nav tā, nav tā un nav arī tā, kas novelē ir.
Izrādē nav ekspluatēta ļoti labi saskatāmā paralēle starp mūsdienām un “Šaha noveles” uzrakstīšanas 1942. gadā droši zināmo, ka “jau sen, pirms nacionālsociālistu armija sāka apdraudēt visu pasauli, viņi bija sākuši visās kaimiņu zemēs organizēt kādu citu, ne mazāk bīstamu un izskolotu armiju - apvainoto, atstumto un sarūgtināto leģionu". No mūsu viedokļa tas ir nepārprotams norādījums uz “krievu pasauli”, bet no turienes mums baksta pretī par to, ka krievus līdz pat pēdējam brīdim maitājusi “Amerikas balss" un tās kloni.
Lai spēles prieks nepāraug trakumā!
Monoizrādes forma no daudziem vēstījumiem, kādus “Šaha novelē” var atrast, izvelk apliecinājumu tam, ka pats grūtākais uzdevums cilvēkam ir tikt galā pašam ar sevi. G. Lapoška ļoti pārliecinoši parāda, kāpēc tiešām nebūtu vēlams “Karaļu spēli” turpināt ilgāk par pusotru stundu, lai ar aktieri reāli nenotiktu tas, kas spēlē notiek ar viņa varoni: “Ar to brīdi, kad mēģināju spēlēt pats ar sevi, neviļus sāku arī pats ar sevi sacensties. Katrs no maniem “es”, kā melnais, tā baltais sāka cīnīties viens pret otru, un katru no tiem pārņēma godkāre un nepacietība uzveikt un uzvarēt. Izdarījis gājienu kā melnais “es”, drudžaini gaidīju, ko darīs mans baltais “es”. Katrs no maniem “es” uzgavilēja, ja otrs bija izdarījis kļūdu, un bija sarūgtināts pats par savu neveiksmi. (...) Biju kā apsēsts un domāju tikai par laidņiem, un bandiniekiem, torņiem un karaļiem, a b un c un matu un rokādi, ar visu būtni un visiem prātiem koncentrējos uz kvadrātos sadalīto laukumu. No spēles prieka bija izaugusi spēles kaislība, no spēles kaislības nemiers, mānija un trakums” līdz pat nonākšanai trakonamā.
