4.lapa
Sagaidot Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 31. gadadienu, augstākie Latvijas valsts apbalvojumi piešķirti cilvēkiem, kuri izcili kalpojuši Latvijas valstij un tautai un kuru nesavtīgais darbs stiprinājis mūsu valsts demokrātiju, tiesiskumu, drošību un labklājību, ieguldīts veselības aprūpē, izglītībā un kultūrā.
Tas ir jauki, jo liela daļa apbalvoto patiešām ir izcili. Taču tā īsti labi tomēr nav.
Lasot ordeni saņēmušo sarakstu, pamanāms, ka 12 tajā ir žurnālisti. Jā, vairums ir pazīstami, taču augstais Triju Zvaigžņu ordeņa komandiera vai virsnieka gods nedaudz tā kā kontrastē ar to, kas viņi ir.
Triju Zvaigžņu ordenim vajadzētu būt uz ļoti augsta plaukta - tam vajadzētu pienākties par varonību. Vai nu tad vēl par kaut ko ļoti, ļoti dižu, ko cilvēks veicis un par to ir kļuvis mīlēts Latvijā, un nesis labo Latvijas vārdu pasaulē.
Taču gadījumā ar Triju Zvaigžņu sasildītajiem žurnālistikas ordeņnešiem jāpabrīnās, kā viņi nesarkst no kauna, tiekot pielīdzināti varoņiem un diženajiem. Ir tāds Borisa Pasternaka dzejolis “Nav glīti būt slavenam”, kurā sacīts, ka ir kauns vienlaikus būt niecībai un būt visas publikas uzmanības centrā.
Virkne ordeņoto žurnālistu vismaz līdz šim nav darījuši to, par ko dabūjuši apbalvojumu. Drīzāk nevis demokrātiju ir stiprinājuši, bet kvalitatīvas un ētiskas žurnālistikas vietā teju vai trīs dekādes strādājuši politiskas propagandas druvā, vienā laidā melojot, kultivējot mītus un piemērojot dubultstandartus savējo un citu politiķu un politikas procesu vērtējumā.
Acīmredzot ir ļoti svarīgi, kas sēž pie ordeņu dalīšanas. Ordeņu kapitula kanclere ir Sarmīte Ēlerte - bijusī liela laikraksta redaktore, kura tagad ir politiķe. Viņa dod padomus Valsts prezidentam Egilam Levitam. Visu rakstu var izlasīt šeit:
