Saeimas deputāts, sociāldemokrātiskās partijas “Saskaņa” vadītājs Jānis Urbanovičs publicējis rakstu Krievijas portālā “Eho Moskvi” https://echo.msk.ru/blog/urbanovichjanis/2820646-echo/. Virsrakstu var tulkot kā “Donbass. Tumši raksti nepareizajā pusē” vai arī “Donbass. Drūmi musturi uz tērpa oderes”. “Pats sāpīgākais punkts pašlaik, ja ne pasaulē, tad uz Eiropas kartes ir Donbass.
Notiek gan Krievijas, gan Ukrainas karaspēka pārvešana uz šo reģionu, Krievijas Federācijas teritorijā notiek militāras mācības, Ukrainas prezidents dodas uz vietu un pozē fotosesijai pilnā kaujas ekipējumā. No visām pusēm pastiprinājās propaganda, sāka darboties valdības tālruņi. Visi sagrupējās gaidās,” raksta Jānis Urbanovičs. “Daudz jau ir runāts par krīzes motīviem un cēloņiem. No savas puses varu piedāvāt vēl dažus komentārus un pieņēmumus.
Pirmkārt un galvenokārt. Kremlim vismazāk ir vajadzīgs jauns konflikta karstais posms, un bruņoto spēku manevrus visnotaļ var uztvert tā, ka dažādas provokācijas un sadursmes tam ārkārtīgi nav vēlamas. Šī ir tieša demonstrācija Kijevai, it īpaši tāpēc, ka tieši šeit tiek lieliski vēstīta klasiskā nostāja: militārajās lietās galvenais nav nodomi, bet gan potenciāls. Šādu demonstrāciju var uztvert kā Kijevas iebiedēšanas aktu, kura, iespējams, tomēr vēlētos Donbasā organizēt kaut ko “karstu”. Es atzīstu, ka Merkele un Makrons notiekošo uztver vienādi vai tuvu tam. Netieša zīme par to ir diezgan atturīga reakcija uz Putina darbībām no viņu puses - arī viņi nevēlas konflikta eskalāciju, nemaz nerunājot par karu.”
Jānis Urbanovičs turpina: “Ukraina ir cits jautājums. Par to, kāpēc tai nepieciešama “karsta” krīze, daudzi jau ir daudz runājuši. Es to papildināšu (un tas ir otrais). Es pieļauju, ka šajā gadījumā Ukrainas plāni attiecas uz “Nord Stream 2” būvniecības galīgu apturēšanu. Jo, ja Kijevai tomēr izdosies ievilkt Krieviju un tās bruņotos spēkus īstā juceklī Donbasā un pat parādīt šādu attēlu televizorā, tad, protams, visi Rietumi celsies pret to kā sienu. Un tas beidzot izstums Merkeli un Vāciju no tās pozīcijas par cauruļvadu, kurās tās līdz šim ir stingri turējušās.
Protams, tas ir ne tikai un ne tik daudz ukraiņu, bet lielā mērā arī amerikāņu uzdevums. Tā veiksmīgs risinājums palīdzēs Amerikas Savienotajām Valstīm piespiest eiropiešus pirkt savu gāzi, kas ir “toksiska” tikai no vides un ekonomiskā viedokļa, bet nav politiski toksiskā Sibīrijas gāze. Un maksāt par to divreiz vairāk. Kā saka, nekā personīga - tikai bizness.
Vai tas sāksies Donbasā vai ne? Pieļauju, ka tas sāksies tūlīt pēc pareizticīgo Lieldienām, tas ir, maija pirmajā pusē. Laika faktors, kas darbojas pret cauruļvada pretiniekiem, pēdējiem neatstāj citas iespējas. Šajā ziņā, protams, ir saprotamas krievu intereses - atlikt “karsto” fāzi Donbasā vismaz līdz vasaras vidum, kad beidzot varēs pabeigt pēdējos nepabeigtos “Nord Stream 2” posmus.”
“Saskaņas” līderis pieļauj, ka tas ir iespējams pirmais motivācijas līmenis abām pusēm, tā sakot, “minimālā programma” vairāk vai mazāk pragmatiskā aspektā. Tomēr gan Kijevā, gan Maskavā esot daudz karstgalvīgu sapņotāju, “radikālu optimistu” ar iniciatīvu, kuri cerot pāris dienu laikā pārcirst visus galvenos konflikta mezglus. “Tātad no Ukrainas puses ir tie, kas cer atkārtot Balkānu pieredzi ar uzvarošu zibenskaru izlauzties Doņeckas un Luhanskas republiku teritorijā, pēc dažām dienām sasniegt Krievijas robežu, veikt dumpīgo reģionu “tīrīšanu” un tad plātīt rokas pasaules priekšā, paužot, ka tā tas bija un tā tam jābūt: “Un ko, mēs nevaram tikt galā? Armija Ukrainā ir jauna, spēcīga, apmācīta. Nav tas pats, kas 2014. gadā. Un no Donbasa tankiem tā nebaidās, jo pret tiem ir gan “džavelīni”, gan droni.”
“Krievijai ir arī savi “vanagi” un daudzas neatrisinātas problēmas dienvidu reģionā, piemēram, tajā pašā Krimā. Pirmkārt, ūdens un ūdens apgādes problēma: pagājušā vasara šajā ziņā bija ļoti grūta, šī, visticamāk, nebūs vieglāka. Šī jautājuma tehniskais risinājums, ja tāds ir redzams, atrodas tālā un ļoti neskaidrā perspektīvā,” situāciju analizē Jānis Urbanovičs.
Autors atgādina par ļoti temperamentīgo Gruzijas prezidentu Saakašvili, kurš cerēja pāris dienu laikā ar varu mēģināt atrisināt Dienvidosetijas jautājumu. Galu galā nekas netika atrisināts. Saakašvili zaudēja gan Chinvali, gan Abhāziju, saņēma krievu tankus 40 km attālumā no Tbilisi un nervu sabrukumu televīzijas tiešajā ēterā. Ar līdzīgu scenāriju Ukrainas spēki varot nevis apspiest dumpīgos reģionus pēc nedēļas, bet noraudzīties, kā tie pievienojas Mariupolei un Hersonai. Un tad ūdens drīz nonāktu Krimā ... “Šādas noskaņas varētu uzskatīt par ja ne smieklīgām, tad par marginālām. Ja ne Krievijas un Ukrainas specifika. Tiesu medicīnas eksperti neļaus melot, ka visbriesmīgākie, izsmalcinātākie, nežēlīgākie un izaicinošākie noziegumi notiek kādreiz ļoti tuvu cilvēku konfliktu un strīdu laikā...” raksta Jānis Urbanovičs.
Jānis Urbanovičs pauž bažas - ja Ukrainas Donbasā izcelsies “karsts” konflikts, uz turieni var doties arī Latvijas iedzīvotāji, lai cīnītos par demokrātiju. “Dažu labu varbūt pretējā puse notvers un pēc tam demonstrēs pasaulei, kā viņi vaļsirdīgi nožēlo grēkus. ““Civilizētā pasaule” šādai “propagandai”, protams, neticēs, taču mums tas diezin vai palīdzēs,” rakstu nobeidz “Saskaņas” līderis.
