Jānis Urbanovičs: Tas ir mans viedoklis
Pirms 30 gadiem atgūstot neatkarību, Latvijas tautas vairākums izvēlējās veidot nacionālu valsti. Tā bija vēsturiski pamatota un taisnīga izvēle. Latvija ir vienīgās mājas latviešu tautai, tās valodai, kultūrai, tradīcijām.
Taču kādā brīdī latviskas valsts veidošanā dominēt sāka revanšisma nots. Krievu valoda, kultūra un galu galā arī paši krievi - daļa no Latvijas pilsoņu kopuma! - kļuva par objektu, ko vainot visās šodienas grūtībās un vēsturiskos pāridarījumos. Gadiem ejot, padomju laiku nodarījumi kļuva it kā arvien lielāki, prasījās arvien bargāk sodīt "pāridarītājus" - visvairāk par to, ka viņi šeit tādi ir. Krievu valodai jāpaliek virtuvē, izglītībā tai nav vietas. Atmodas laiku integrācijas idejas jānomaina ar viennozīmīgu kursu uz asimilāciju. Kļūsti par latvieti, vai pako čemodānu un dodies uz staciju - tā vairs nav rupjība, bet gan oficiāla nacionālās politikas pamatnostādne.
Un tad Krievijas varas kliķe uzsāka noziedzīgu karu Ukrainā. Tas it kā dod leģitīmu pamatu kāpināt cīņu par visa krieviskā iznīcināšanu. Atkrievisko Latviju! Pirmā lode - Puškinam...
Visu šo nacionālo pārspīlējumu rezultātā Latvijas politikā trešā daļa pilsoņu un vēl vairāk iedzīvotāju ir "izņemti no apgrozības". Viņi vai nu nepiedalās, vai arī viņu izvēles tiek norobežotas ar necaursitamām sarkanām līnijām, kas pirmām kārtām nodrošina varas nemainīgumu un nesodāmību tai politiķu kastai, kas dažādi kombinējoties, vada valsti visu pašreizējo gadsimtu. Un, ja cienījamie Valsts prezidents un Ministru prezidents patiešām būtu norūpējušies par Latvijas atpalicību no saviem Baltijas kaimiņiem, kā viņi pēdējā laikā apgalvo, es ieteiktu viņiem iemeslus meklēt tieši šajā virzienā.
Pamazām, bet neatlaidīgi šie nacionālie pārspīlējumi iztukšo valsti. Mūs skar visas iespējamās krīzes - mirstam vairāk, braucam prom, bet negribam, lai pie mums kāds brauc. Ekonomika sašaurinās, un nākas atcerēties, kā savulaik daudzinājām - kaut pastalās, bet brīvi. Tagad tas draud piepildīties. Vairākums pastalās, mazākums laimīgs. Laikam ne tā to bijām iecerējuši, neatkarības ceļu uzsākot.
Latvija kļūst par ērtu etnogrāfisku ainavu. Dzīvot jauki, bet ne veidot karjeru vai biznesu. Ierēdnim no Eiropas gaiteņiem patīkami atgriezties ērtā, patukšā lidostā, pabaudīt dabu un local food. Nekādas steigas, drūzmas, dzīve rāmi plūst... Tik ērts modelis tiem, kam garantēta vieta ES struktūrās vai pašmāju institūcijās ar cietu, lielu un vienmēr laikā izmaksātu algu.
Statistika skarbi uzrāda - Latvijas krievi ir pat lielāki Putina atbalstītāji nekā vidējais Krievijas krievs. Arī tā ir reakcija. Nevēlēt labu Latvijai, simpatizēt Krievijai, lai zemapziņā justos pasargāti no kaunpilnā stāvokļa, kad viņi šeit ir negribēti un nemitīgi saņem slēptus vai pilnīgi atklātus signālus - čemodāns, stacija, Krievija. Asimilējies vai aizbrauc.
Mēs vieglprātīgi vairojam Latvijai "lieko" cilvēku skaitu. Nenoliksi valsts valodas eksāmenu līdz septembrim - tu esi lieks. Gribi saglabāt dzimto valodu? Tas ir pretvalstiski! Vēlies uzturēt savu nacionālo identitāti? Aizdomīgi... Mēs dodam priekšroku mankurtiem.
"Lieko cilvēku" vairošanas azarts, kas vērojams publiskajā telpā - tie ir ekonomiski un drošības draudi Latvijai. Neļķes pie Krievijas tanka parāda, ka dusmas ņem savu. Dusmas ir gaisā, naids ir jūtams. Kaut kur sociālo tīklu dzīlēs atdzimst interfronte, jo esam tai sagādājuši bagātīgu augsni. Nacionāla valsts, kādu to esam radījuši pašlaik, nav ne droša, ne augoša, ne laimīga valsts.
Latvija būs laimīga tikai tad, kad tā būs latviska un vienlaikus multikulturāla. Imūna pret ārēju ietekmi. Etnisku naidu eksportēt nevar, ja valstij un cilvēkiem ir šī imunitāte.
Tāda bija Latvija starpkaru periodā - nacionāla un daudzveidīga. Tāda ir bijusi mūsu vēsture. Vācieši atnesa reformāciju, zviedru laiki pacēla Vidzemi, krieviem bija liels devums inženierzinātnēs, ebreju ieguldījums nav pārvērtējams...
Latvija, protams, pastāvēs arī pašreizējā nacionālās politikas ietvarā. Laimīga Latvija - lepnu cilvēku uz sadarbību vērsta valsts, kas gatava aizstāvēt visus tai piederīgos - tas gan ir lielais jautājums.
Interfronte ataug. Gan pie mums, gan Igaunijā, Bulgārijā, Moldāvijā. Ja mēs paši nebūvējam laimīgu valsti, ir tie citi, kas neatstās mūsu kļūdas bez ievērības.
Kāda tad ir pozitīvā programma? Galvenā atbilde - vajag gribēt! Vajag pieprasīt ikvienā varas līmenī! Vajag pajautāt - kādas ir tavas domas, nākamais prezident? Vai tavā plānā ir kas vairāk par to, kā sastiķēt vairākumu balsojumam? Vai tevi gandarīs iespēja vadīt valsti, kurā diskomfortā dzīvo lielākā daļa cilvēku? Ko tieši tu darīsi, lai cilvēki varētu paļauties, ka nepieciešamības brīdī būs pieejami medicīnas pakalpojumi, mūsdienīga izglītība, policists, ugunsdzēsējs, autobusa šoferis, aprūpētājs pansionātā? Ko tu darīsi, lai viņi neaizbrauc, lai atgriežas tie, kas šeit bija kļuvuši lieki?
Un visvairāk to vajag latviešiem pašiem. Ja mums patiešām vajag laimīgas mājas - mūsu valsti.