Jānis Urbanovičs

Es nezinu, kurš deva rīkojumu tam traktoristam nošķūrēt ziedu klājienu pie pieminekļa, bet viņš ir nelietis. Un provokators. Viņš ir aizskāris cilvēku cieņu zemiskā veidā. Viņš ir parādījis, ka šie cilvēki viņa acīs nav nekā vērti. Tēlaini izsakoties, viņš ir nošķūrējis šos cilvēkus no sava ceļa. 
 
Nav tik būtiski, kurā datumā nožuva tinte uz kapitulācijas akta. Svarīgi, ka 1945. gada maijā karš bija beidzies. 
 
Populāra Latvijas ārste ar Ukrainas saknēm LTV intervijā precīzi raksturoja mūsu sabiedrības attieksmi pret krieviem. Pat ja viņi skaidri un nepārprotami pauduši savu nostāju pret karu Ukrainā, “latviešiem patīk iebakstīt – viņi ne tā protestē, ne tur iet, ne tā stāv, ne tādus karogus tur, ne tādus vārdus pateica…”.
 
Ideja par vienotu nāciju, vienotu Latvijas tautu ir bijusi klātesoša gan dibinot Latvijas valsti, gan atjaunojot to. Pirms 100 gadiem Satversmes tēvi noteica, ka varas suverēns ir Latvijas tauta.
 
Simtiem ukraiņu bērnu ir raduši patvērumu Latvijā. Asiņainam karam turpinoties, drīz tie būs tūkstoši un varbūt desmitiem tūkstošu. Viņu dzimtās pilsētas ir drupās. Neatkarīgi no tā, kurā datumā beigsies karš – un mēs visi ceram, ka tas būs drīz! – bērniem nav vairs kur atgriezties. Dzīvojamās mājas, skolas un bērnudārzus – visu nāksies uzcelt no jauna. Bet bērniem tikmēr ir jāmācās un jāpiedzīvo sava bērnība arī tagad. Un mūsu morālais pienākums ir gādāt, lai tas būtu tik pilnvērtīgi, cik vien šajos apstākļos iespējams.
 
Tie 46% Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju, kuri slavenajā SKDS aptaujā raidījumam “Kas notiek Latvijā?” par karu Ukrainā atbildēja, ka nenostājas nevienā pusē, jau tikuši nodēvēti par dzeguzes olu Latvijas ligzdā, par 5. kolonnu, par draudu mūsu valsts drošībai.
 
Pēdējās dienās esmu dzirdējis tādas kā uzslavas – “Saskaņa” esot mainījusies, nostājusies “pareizajā pusē”.
 
Pašlaik, kad Ukrainā risinās brāļu tautu karš, kad līst asinis un mirst cilvēki, mēs vairāk kā jebkad iepriekš saprotam, cik droši, pasargāti esam mēs šeit, Latvijā. Taču šis miers var izrādīties tikai šķietams, ja nepratīsim to nosargāt. Ja savos līdzpilsoņos mēģināsim saskatīt ienaidniekus, ja uzkurināsim pagātnes pretrunas! Nepieļausim to! Latvijas krievi! Ja pēdējās dienās jums vai jūsu bērniem nācies dzirdēt apvainojumus par to vien, ka esat krievi, ziniet – tie ir nelieši, lai kas viņi būtu un kādus amatus ieņemtu.
 
Līdz ar Krievijas lēmumu atzīt pašpasludinātās Doņeckas un Luganskas republikas par neatkarīgām valstīm ir pārkāptas Minskas vienošanās un trauslais miers šajā reģionā. Es nevaru vērtēt to citādi kā tikai ar nosodījumu, jo līgumi ir jāpilda, pat ja tie ir vāji.
 
“Mīlēt Latviju nozīmē mīlēt un cienīt citas Latvijas telpā mājojošās tradīcijas un kultūras, visu tautību cilvēkus, kam Latvija ir mājas.”
 
Pagājušā gada aprīlī Saeima pieņēma vienbalsīgu lēmumu – izveidoja parlamentārās izmeklēšanas komisiju, “lai izmeklētu Latvijas valdības kļūdaino rīcību Covid-19 pandēmijas pārvarēšanas procesā”. Īpaši uzsvērts, ka komisijas uzdevums ir “nosaukt to politisko amatpersonu uzvārdus, kuras izraisījušas neatgriezeniski negatīvas sekas Latvijai”.
 
Manā ieskatā, likumu raksta, lai risinātu kādu sabiedrībā reāli pastāvošu problēmu, skaidri definējot mērķi un reglamentējot tā sasniegšanas veidu.
 
Laba klasika nenoveco. Sekojot līdzi valdošās koalīcijas darbībām siltumapgādes krīzes risināšanā, prātā nāk filmas “Briljantu roka” kolorītā namu pārvaldniece – ja nedarīsiet, kā es gribu, “atslēgsim gāzi”. Un viss – diskusija beigusies, vienos vārtos.
 
Skaudība, protams, ir nevēlama cilvēciska vājība. Tomēr grūti to apvaldīt, salīdzinot divus svaigus augstu amatpersonu vēstījumus publiskajā telpā.
 
Gadumijas TV uzrunas ir tāds savdabīgs politisks žanrs. Reti kurš cilvēks atceras to saturu (nu, protams, ar dažiem hrestomātiskiem izņēmumiem – par bikšu buktēšanu, zobu tīrīšanu vai par pingvīnu solidaritāti), bet visi uztver noskaņu, kādu valsts vadītāji svētku vakarā ienes ikvienā mājā. Cits dod cerību, cits bārienu, cits referātu par saviem labajiem darbiem, vēl cits ar nenoslēpjamu vienaldzību vienkārši atstrādā savu pienākumu.
 
Kā šādos gadījumos mēdz teikt – ja nebūtu Gobzema, viņu nāktos izdomāt.
 
Viens no mūsu valsts melnajiem rekordiem: mirstība ar diagnosticētu Covid-19 ir piecas reizes augstāka nekā vidēji Eiropas Savienībā un Eiropas Ekonomiskās zonas valstīs.
 
Labos laikos Latgalei ir daudz draugu. Visi daudzina zilo ezeru zemes skaistumu, latgaliešu sirsnību un viesmīlību.
 
Uz Saeimu  koka šķirstiņā atnestā budžeta prioritātes premjers raksturoja šādi:  “2022.gadā ir trīs lieli virzieni – Latvijas konkurētspējas palielināšana, pakalpojumu pieejamība un kvalitātes uzlabošana, kā arī nacionālās identitātes stiprināšana”. 
 
2019. gada novembrī pirms valsts budžeta pieņemšanas pie Saeimas notika plašs pikets – medicīnas darbinieki protestēja pret to, ka netiek pildīts valdības viņiem dotais solījums paaugstināt algas par 20 procentiem.
 

Komentētākie