Jānis Urbanovičs

Labos laikos Latgalei ir daudz draugu. Visi daudzina zilo ezeru zemes skaistumu, latgaliešu sirsnību un viesmīlību.
 
Uz Saeimu  koka šķirstiņā atnestā budžeta prioritātes premjers raksturoja šādi:  “2022.gadā ir trīs lieli virzieni – Latvijas konkurētspējas palielināšana, pakalpojumu pieejamība un kvalitātes uzlabošana, kā arī nacionālās identitātes stiprināšana”. 
 
2019. gada novembrī pirms valsts budžeta pieņemšanas pie Saeimas notika plašs pikets – medicīnas darbinieki protestēja pret to, ka netiek pildīts valdības viņiem dotais solījums paaugstināt algas par 20 procentiem.
 
Saeimā sākusies nākamā gada valsts budžeta izskatīšana. Valdības vadītājs to raksturo kā “līdzsvarotu un absolūti vērstu uz attīstību”. Viņš esot lepns par to!
 
Esam jau pieraduši, ka valdības lēmumi saistībā ar Covid-19 ir novēloti, haotiski, grūti saprotami un bieži vien neizpildāmi. Taču nupat Kariņa valdība iezīmē jaunu robežu – tie kļūst arī nelietīgi un amorāli. 
 
Latvijā gandrīz 40 procentiem iedzīvotāju krievu valoda ir dzimtā vai arī tā ir sarunvaloda ģimenē. Tā ir nākamā lietotākā valoda aiz latviešu valodas.
 
Aicinu prezidentu rīkoties!
 
Konkurences padome citu pēc cita uzrāda tautsaimniecībā sazēlušos karteļus. Tomēr nepamet sajūta, ka sistēmas uzraudzītāji savās darbībās aprobežojas ar galotnītēm, bet saknes netiek izpurinātas.
 
Konkurences padome skaļi pateica to, par ko citi paklusēja – ka būvniecībā “karalis ir kails”. Protams, objektu pasūtītāji un viņu draugi politiskajās aprindās to līdz šim nebija ne redzējuši, ne dzirdējuši, ne nojautuši. Bet tagad nu gan ar visu “tiesiskuma koalīcijas” jaudu tiks aizdarītas sūces! Būvniecību sakārtos ar tādu pašu entuziasmu kā iepriekš izremontēja banku sektoru – viss tīrs, kaut arī apkārtnē zāle vairs neaug…
 
Neviena persona netiek uzskatīta par vainīgu, kamēr tās vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā netiek konstatēta likumā noteiktajā kārtībā. Nevienam nav jāpierāda savs nevainīgums.
 
Rudens sesiju atklājot, Valsts prezidents Egils Levits informēja Saeimu, ka ar Latvijas Republikas Satversmi vairs nepietiek “šodienas kompleksajā, modernajā valstī”. Saeimas deputātiem par to gan nebūšot “jādomā, jālauza galva, tikai jāatstāj labs mantojums”, jo visu lielo reformēšanas darbu paveikšot pats prezidents, “piedāvājot vajadzīgos instrumentus”.
 
Sākas jaunais mācību gads. Vēl pavisam nesen 1. septembris tika uztverts ar priecīgu satraukumu, taču “kovida realitāte” pārvērtusi prieku trauksmē: kāds būs jaunais gads? Klātienē? Attālināti? Klātienē visiem vai tikai daļai? Vai bērni izturēs iknedēļas testēšanas režīmu un masku nēsāšanu ikdienā? Un skolotāji? Vai atkal neiestāsies haoss? Vai bērni tiks galā ar eksāmeniem? Vai pedagogi spēs izlīdzināt pusotrā attālinātā gadā iekavēto? Vai skolēni izturēs slodzi?
 
Tranzīts ir visu Latvijas nelaimju cēlonis – apgalvo premjers Kariņš, kad sāk ienākties mūsu ilgstoši piekoptās kaimiņu politikas augļi.
 
Mūsu valdībā lielai daļai partiju azartspēles (tostarp loterijas) ir tīkamas: tas ir viņu asinsritē kā barojošs mātes piens. Ne velti parlamentā viskaismīgāk tiek debatēti ne jau tautas labklājībai būtiskie, bet gan azartspēļu biznesam svarīgi jautājumi.
 
Lemjot par Ilūkstes novada iekļaušanu jaunajā Augšdaugavas novadā, likumdevējs nav ievērojis administratīvi teritoriālās reformas mērķi un kritērijus un ir rīkojies patvaļīgi - tā secinājusi Satversmes tiesa.
 
Valsts kancelejas direktors, pandēmijas ierobežošanai izveidotās Starpinstitūciju koordinācijas grupas vadītājs Jānis Citskovskis Covid-19 krīzes pārvaldību nosaucis par “murgu”.
 
Vakcinēšanās būšot obligāta ārstniecības, sociālās aprūpes, izglītības un citās iestādēs. Darba devējiem būšot tiesības atlaist darbinieku, kurš nevarēs uzrādīt Covid-19 sertifikātu.
 
Latvijai uz galvas tuvākajos piecos gados uzkritīs milzīga nauda. Gandrīz divi miljardi eiro no Eiropas Atveseļošanas un noturības fonda līdzekļiem. Šai Eiropas dāvanai būtu jāpalīdz izvilkt no pēckovida krīzes mūsu valsts tautsaimniecību, dodot cilvēkiem atkal pamatu zem kājām un nākotnes perspektīvu.
 
Eiropas Savienība Krievijai var uzstādīt noteikumus un izvirzīt prasības, bet kā ar līdzvērtīgu  partneri nerunās – atgriežoties no Briseles samita,  paziņoja mūsu premjers Kariņš. Un viņa teiktajā bija sajūtams liels gandarījums un lepnums par šo nostāju, ko ES valstu valdību vadītāju sanāksmē panāca Austrumeiropas, galvenokārt Polijas un Baltijas pārstāvji.
 
1. “Grand prix” par pašvaldību vēlēšanu komentāru es piešķirtu Gatim Eglītim. Ja ir kas tāds, kas var patikt JKP, tad tā ir viņu atklātība: paspēlējām demokrātiju, bet tagad pietiek. Naudu dalīs “lielais četrinieks”, un mēs arī noteiksim, kurš patiesībā būs vēlēšanu uzvarētājs. Neskatoties uz to, ka šis čivinājums drīz vien pazuda no jaunā ministra tvtera, koalīcijas partneru reakcija skaidri liecināja, ka šī ir tā reize, kad “ar bērna muti runā patiesība”.
 
Mēdz teikt, ka kompromiss ir labs lietussargs, bet slikts jumts. Saeimas pieņemtais risinājums Varakļānu piederības jautājumā ļaus kaut kā, formāli saglābt situāciju pašvaldību vēlēšanās. Taču ar šā lēmuma palīdzību valdošais vairākums paslauka zem tepiķa acīmredzamu, arvien pieaugošu demokrātijas krīzi mūsu valstī. Tie, kas tagad jūtas gandarīti, ka šis kompromiss esot “novērsis konstitucionālo krīzi” un pasargājis Saeimu no iespējamas atlaišanas draudiem, vēl dziļāk ielaiž šo kaiti.
 
Nesen visi ar lielu līdzpārdzīvojumu sekoja notikumiem Durbes jūras ērgļu ligzdā. Līdz lielie putni mazuļus apēda. Skats nav patīkams, taču no dabas likumu viedokļa – visnotaļ racionāls. Kāpēc savā ligzdā turēt tos, kam vienalga nav lemts izdzīvot?