Jānis Urbanovičs

Mūsu valdībā lielai daļai partiju azartspēles (tostarp loterijas) ir tīkamas: tas ir viņu asinsritē kā barojošs mātes piens. Ne velti parlamentā viskaismīgāk tiek debatēti ne jau tautas labklājībai būtiskie, bet gan azartspēļu biznesam svarīgi jautājumi.
 
Lemjot par Ilūkstes novada iekļaušanu jaunajā Augšdaugavas novadā, likumdevējs nav ievērojis administratīvi teritoriālās reformas mērķi un kritērijus un ir rīkojies patvaļīgi - tā secinājusi Satversmes tiesa.
 
Valsts kancelejas direktors, pandēmijas ierobežošanai izveidotās Starpinstitūciju koordinācijas grupas vadītājs Jānis Citskovskis Covid-19 krīzes pārvaldību nosaucis par “murgu”.
 
Vakcinēšanās būšot obligāta ārstniecības, sociālās aprūpes, izglītības un citās iestādēs. Darba devējiem būšot tiesības atlaist darbinieku, kurš nevarēs uzrādīt Covid-19 sertifikātu.
 
Latvijai uz galvas tuvākajos piecos gados uzkritīs milzīga nauda. Gandrīz divi miljardi eiro no Eiropas Atveseļošanas un noturības fonda līdzekļiem. Šai Eiropas dāvanai būtu jāpalīdz izvilkt no pēckovida krīzes mūsu valsts tautsaimniecību, dodot cilvēkiem atkal pamatu zem kājām un nākotnes perspektīvu.
 
Eiropas Savienība Krievijai var uzstādīt noteikumus un izvirzīt prasības, bet kā ar līdzvērtīgu  partneri nerunās – atgriežoties no Briseles samita,  paziņoja mūsu premjers Kariņš. Un viņa teiktajā bija sajūtams liels gandarījums un lepnums par šo nostāju, ko ES valstu valdību vadītāju sanāksmē panāca Austrumeiropas, galvenokārt Polijas un Baltijas pārstāvji.
 
1. “Grand prix” par pašvaldību vēlēšanu komentāru es piešķirtu Gatim Eglītim. Ja ir kas tāds, kas var patikt JKP, tad tā ir viņu atklātība: paspēlējām demokrātiju, bet tagad pietiek. Naudu dalīs “lielais četrinieks”, un mēs arī noteiksim, kurš patiesībā būs vēlēšanu uzvarētājs. Neskatoties uz to, ka šis čivinājums drīz vien pazuda no jaunā ministra tvtera, koalīcijas partneru reakcija skaidri liecināja, ka šī ir tā reize, kad “ar bērna muti runā patiesība”.
 
Mēdz teikt, ka kompromiss ir labs lietussargs, bet slikts jumts. Saeimas pieņemtais risinājums Varakļānu piederības jautājumā ļaus kaut kā, formāli saglābt situāciju pašvaldību vēlēšanās. Taču ar šā lēmuma palīdzību valdošais vairākums paslauka zem tepiķa acīmredzamu, arvien pieaugošu demokrātijas krīzi mūsu valstī. Tie, kas tagad jūtas gandarīti, ka šis kompromiss esot “novērsis konstitucionālo krīzi” un pasargājis Saeimu no iespējamas atlaišanas draudiem, vēl dziļāk ielaiž šo kaiti.
 
Nesen visi ar lielu līdzpārdzīvojumu sekoja notikumiem Durbes jūras ērgļu ligzdā. Līdz lielie putni mazuļus apēda. Skats nav patīkams, taču no dabas likumu viedokļa – visnotaļ racionāls. Kāpēc savā ligzdā turēt tos, kam vienalga nav lemts izdzīvot?
 
Vai Latvija ir demokrātiska valsts, kurā tiek cienītas cilvēku brīvas un likumīgas izvēles, ja policija var medijos aicināt nedoties pie kāda pieminekļa un liegt tur nolikt ziedus?
 
Svinot 4. maiju, ierasts runāt par vienu lēmumu - Augstākās padomes deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.
 
Kā pierāda pandēmijas laika prakse, Saeima likumus pieņemt, atcelt vai grozīt var zibenīgi. Protams, ja ir tāda vēlēšanās un valdošās koalīcijas svētība. Tāpēc arguments, ka “likums neļauj” epidēmijas apstākļos pastkastītēs izplatīt informatīvu materiālu par vakcināciju krievu valodā, nav nopietns.
 
Cītīgi strādāja Ministru kabinets, rēķināja un krāsoja, līdz uzzīmēja luksoforu. Kad deg saslimstības rādītāju sarkanais signāls – nedrīkst gandrīz neko. Kad zaļais – var gandrīz visu. Atrādīja to sabiedrībai, sarīkoja iespaidīgu PR kampaņu. Tad nolika atvilktnē un aizmirsa.
 
Ārsta pirmais likums esot: nekaitē! Nevis – iepotē! Šo principu ievērojot, mediķis droši vien vispirms uzdotu jautājumu – kāpēc dāņi atsakās no “AstraZeneca” vakcīnām? Vai viņu rīcībā ir kādi jauni pētījumi, pierādījumi par blaknēm, šaubas par ilgtermiņa sekām? Ziemeļvalstīs cilvēki ir pragmatiski un atbildīgi, nepieņem lēmumus uz iedomu pamata vai apmainoties ar sms soctīklos. Tad kādi bija šāda soļa argumenti?
 
Šāda doma nāk prātā, skatoties, cik neslēpti ciniski valdošā koalīcija cenšas sev bruģēt ceļu uz 14. Saeimu.
 
Pandēmiju bieži salīdzina ar karu. Mums ir frontes pirmās līnijas slimnīcās, ir varoņi baltajos aizsargtērpos, diemžēl ir arī bojāgājušie. Daudz, pārāk daudz. Ir cilvēki, kuriem šajā karā drupās sagrūst ierastā dzīve, kas zaudē darbu un perspektīvu. Un visi mēs kaut kādā ziņā esam “ierakumos”, kur gaidām uzvaru pār kovidu.
 
Rīgas pašvaldībai ienācis prātā pārbaudīt pandēmijas, krīzes, mājsēdes, ienākumu krituma, darba zaudēšanas, attālināto mācību, noguruma un pacietības izsīkuma skarto iedzīvotāju izturības robežu. Rīdzinieki sākuši saņemt laipnas vēstulītes ar aicinājumu demontēt lodžiju un balkonu stiklojumu, ja tas neatbilst "būvniecību regulējošo normatīvo aktu prasībām". No šā gada 1. jūlija būvvaldes amatpersonas sākšot bargu inspekciju, apsekošot apkaimi pēc apkaimes un fiksēšot pārkāpumus.
 
Puiši kā ozoli, dāmas kā liepas. Teicamā formā un tajā vecuma grupā, kurai smagas slimības gaitas risks ir nulle, komats... Cilvēki, kuriem ir gan visi apstākļi attālinātam darbam, gan pietiekami finanšu līdzekļi un prasmes, lai iepirktos internetā, pasūtītu uz mājām visu nepieciešamo. Viņiem nav vajadzības stāvēt rindā pie Maksimas vai pārvietoties piebāztā tramvajā. Ministri, kuri tikuši pie ārpuskārtas vakcīnas, lai gan patiesībā būtu pelnījuši saņemt kriminālprocesu par savu pienākumu sliktu pildīšanu, kas novedis pie traģiskām sekām. Pie cilvēku nāvēm, kuras varēja nebūt!
 
Dzīve pandēmijas apstākļos kā nekad iepriekš prasa no varas ātru un izlēmīgu rīcību. Un runa nav tikai par smago izvēli starp ekonomiku un veselības aprūpi, runa ir par sociālās stabilitātes saglabāšanu mūsu valstī.
 
Saeimas "Saskaņas" frakcija nolēma atbalstīt lēmumu novirzīt finansējumu 383 777 eiro apmērā augstākās izglītības pedagogu minimālās algas paaugstināšanai no ieekonomētajiem līdzekļiem, kas bija paredzēti sākumskolas skolēnu brīvpusdienu nodrošināšanai.
 
Izglītības ministre un izglītības nozare sēž katrs savā ziloņkaula tornī. Un kāpt lejā nedomā. Izskatās, ka nolēmuši pat nesarunāties, tikai sabļaustīties dažādās platformās, sākot no medijiem un beidzot ar Saeimas komisiju.
 
Kādas laimīgas sejas, mirdzošas acis. Premjers un koalīcijas politiķi burtiski staro TV ekrānos: beidzot var darīt kaut ko jēdzīgu - dalīt lielo naudu! Ne vairs pa pārdesmit eiro visādiem pabalstu lūdzējiem, kas knapi elpo, bet gan grozīt kārtīgus miljonus. Prieks!