Jānis Urbanovičs

Izglītības ministre un izglītības nozare sēž katrs savā ziloņkaula tornī. Un kāpt lejā nedomā. Izskatās, ka nolēmuši pat nesarunāties, tikai sabļaustīties dažādās platformās, sākot no medijiem un beidzot ar Saeimas komisiju.
 
Kādas laimīgas sejas, mirdzošas acis. Premjers un koalīcijas politiķi burtiski staro TV ekrānos: beidzot var darīt kaut ko jēdzīgu - dalīt lielo naudu! Ne vairs pa pārdesmit eiro visādiem pabalstu lūdzējiem, kas knapi elpo, bet gan grozīt kārtīgus miljonus. Prieks!
 
Pandēmijai sākoties, Latvijas iedzīvotāji no savas valdības saņēma labu un pareizu signālu: mūs ir skārusi kopīga nelaime, bet mums ir pietiekami resursi, lai palīdzētu ikvienam to pārvarēt. Ir nauda, būs pabalsti un atvieglojumi.  
 
Politiķi mēdz teikt - krīze ir arī iespēja; mēs no tās iziešot stiprāki, nekā bijām pirms 2020. gada marta. Varētu piekrist - bet vienīgi tad, ja šajā pārbaudījumu laikā atradīsim veidus, kā pašiem kļūt prātīgākiem,  empātiskākiem, tālredzīgākiem. 
 
Latviešu apgaismotāja Garlība Merķeļa 1796. gadā izdotā grāmata “Latvieši” mūsdienās nebūt nav bestsellers, un tā ir zināma tikai speciālistiem. Žēl, jo Merķeļa vērojumi par latviešiem ne pavisam nav zaudējuši savu aktualitāti pagājušo divu gadsimtu laikā. Un neraugoties uz visām runām par straujām pārmaiņām un izmaiņām, kuras notiek ik dienu un ik stundu, grāmata “Latvieši” ir ja ne gluži mūsu tagadējās dzīves spogulis, tad noteikti iemesls par šo dzīvi ļoti, ļoti nopietni padomāt.
 
Kad atklātībā nonāca informācija par to, ka jaunā Eiropas Komisijas vadītāja fon der Leienas kundze ir apņēmusies stiprināt un centralizēt Eiropas Savienību un tādēļ tiek veidotas darba un diskusiju grupas, šī ziņa daudziem Rīgā lika saausīties, bet labējos nacionāļus pat aizkaitināja un raisīja viņos neapmierinātību.
 
Trīsdesmit gadu seni notikumi – Gorbačova nākšana pie varas, glasnostj (atklātība), perestroika (pārbūve), politikas atbrīvošanās no kompartijas kontroles, revolūciju vilnis Austrumeiropā, PSRS sabrukums un negaidītas aukstā kara beigas –, tie visi bija koncentrēti kādos trijos, piecos gados un man, tāpat kā citiem, šķita fantastiski un pārsteidzoši.
 
Pēdējā laikā vietā un nevietā tiek cildināta Latvijas Republikas Satversmes preambula un tās autors. Tas mudina ieskatīties ne tik senajā pagātnē un atcerēties, kas rosināja un panāca Latvijas iedzīvotājiem tik svarīgā konstitucionālā ranga regulējuma – Cilvēka pamattiesības - iekļaušanu mūsu valsts pamatlikumā.
 
Pirmā oktobra diena Katalonijā jau no paša rīta nesolīja mierīgu dienu. Norisinājās reģiona valdības organizēts referendums ar mērķi atdalīties no Spānijas un pasludināt Kataloniju par neatkarīgu valsti. Katrs protestēja kā mācēja – piemēram, futbola kluba “Barcelona” aizsargs Žerārs Pikē, kurš ir arī aktīvs neatkarīgas Katalonijas aizstāvis paziņoja, ka gatavs pamest Spānijas izlasi gadījumā, ja kļūs neērts federācijai. Vakarpusē neiztika bez vardarbīgiem protestiem ar policijas dalību un cietušajiem, bet tiesa referenduma organizētājus sodīja ar naudas sodu.
 
Ukrainas politiķi sāk aprast ar nepatīkamo atklāsmi, ka Rietumu sabiedrotie no viņu uzstājības arvien vairāk nogurst un vairs to pat neslēpj. Kijevas nepiekāpīgā retorika patlaban ir novedusi pie tā, ka, Krievijas prezidentam izsakot atbalstu ANO miera uzturētāju izvietošanai Donbasā, Eiropas sabiedriskā doma viņā ierauga Ukrainas krīzes "miera balodi".
 
Vācijas kancleres nodoms ierasties Sočos uzjundīja austrumeiropiešu tradicionālās bažas un neirozes par jaunas "Jaltas – Maltas" iespējamību. Īpaši baltiešos un, protams, arī Kijevā – jau iepriekš tika īpaši uzsvērta Angelas Merkeles vēlme bez daudzām citām tēmām ar Vladimiru Putinu apspriest Ukrainas krīzes iespējamos risinājumus.
 
«Ja zvaigznes iededzina, tad tas kādam ir vajadzīgs,» rakstīja Majakovskis. Bet kas vajadzīgs cilvēkiem Latvijā? Par to sanāca aizdomāties pēc kādām pirmssvētku politiskajām debatēm televīzijā, kurā diskutēts par to, ka viss ir slikti un izejas nav, un viss tāpēc, ka politiķiem nav ideju, ko piedāvāt.
 
Absolūti «negaidīti» pēdējās nedēļās atklājies, ka Latvijai nepieciešamas dzelzceļa kravas no Krievijas. Kā zibens no skaidrām debesīm izrādījies, ka kritums dzelzceļa kravu apgrozījumā no Krievijas sit pa kabatu gan valsts budžetam, gan, protams, nozarē strādājošajiem.
 
Ir pilnīgi lieki censties analizēt, par ko politiķis domā pirmsvēlēšanu laikā. Lai kas tiktu sacīts vai darīts, viņš domā tikai par vēlēšanām – un tas ir pilnīgi neizbēgami, loģiski un pareizi.
 
Latvijas tagadējā politiskajā klimatā tā ir pilnīgi loģiska un varbūt pat vienīgā konstruktīva izvēle Saeimas opozīcijas pārstāvim – mūsu valstij “tīri iekšpolitiskā” jautājumā vērsties pie ASV prezidenta. Pirmkārt, lielvalsts tagadējā administrācija un BaraksObama apzinīgi turpina Amerikas ārpolitikas tradīciju uzņemties cilvēktiesību garanta misiju visā pasaulē. Otrkārt, Latvijas valdībai Vašingtona ir neapstrīdēta autoritāte. Atšķirībā, piemēram, no Briseles – pret to bijība ir daudz mazāka, mūsu politiķiem reizēm iztēlojoties sevi par viltīgo zemnieku no tautas pasakas, kurš tin ap pirkstu dumjo baronu un nodevās iemāna pelavas graudu vietā.
 
Lielam kuģim liela inerce – un valsts veselības aprūpes sistēma neapšaubāmi ir liels kuģis, kuru pat pieredzējušākais stūrmanis neapturēs vienā mirklī. Visos gadījumos, kad politiķi pirms vēlēšanām sola tūlītējas izmaiņas – tas ir tikai reklāmas triks jeb šmaukšana. Tomēr, pat lēni un apdomīgi mainot situāciju veselības aprūpē pacientu ārstēšana nedrīkst apstāties.
 
Var tikai piekrist Viktoram Avotiņam (NRA 25.09.15), ka veselības aprūpe Latvijā un līdz ar to visi Latvijas iedzīvotāji piedzīvo ne tos labākos laikus, un kas sevišķi satrauc – jau ilgstoši un hroniski. Labi zināms, ka summa nemainās no saskaitāmo kārtības, tāpēc nav tik svarīgi, kāda terminoloģija tiek lietota – rezultātā nonākam pie cilvēkiem, kas nespēj saņemt sākotnējo (profilaktisko) aprūpi, rezultātā iedzīvojas smagās slimībās, izkrīt no darba un vērtību ražošanas aprites, valstij, sev un tuviniekiem dārgi izmaksā un galu galā papildina jau tā skumīgo Latvijas demogrāfisko situāciju mirstības rādītāju palielināšanā.
 
Lai izlauztos no lamatām, dažreiz var noderēt arī pilnīgi neordināra, pat neloģiska vai acīmredzami traka rīcība. Alekša Cipra valdības straujie manevri atgādina par neseno traģisko notikumu Rīgā [1], kad cilvēks, draudot padarīt galu un pieliekot sev nazi pie rīkles, centās nepieļaut ģimenes izlikšanu no apķīlātā dzīvokļa. Šķiet, bijušais grieķu finanšu ministrs Janis Varufakis nolēma kļūt par slazdā palikušo ķepu, ko lapsa pati nograuzusi, lai tiktu brīvībā.
 
Starptautiskajās attiecībās nākamais 2015. gads un turpmākie nesola neko labu. It īpaši Eiropai. Tātad arī Latvijai un visam Baltijas jūras reģionam, kas no daudzsološa kontinentālā tranzītceļa ir pārvērsts par ziemeļu „frontes iecirkni” jaunā aukstajā karā starp ES un Krieviju. Turklāt abās pusēs diplomātus tuvākā nākotnē gaida nevis pārstrādāšanās, bet gan drīzāk piespiedu bezdarbība – viņi veltīgi, taču padevīgi centīsies beidzot sagaidīt kaut kādus taktiskos ieguvumus no ekonomiskām sankcijām vai „muskuļu demonstrēšanas”.
 
2014. gada 23. – 24. maijā Jūrmalā autoritatīvi politiķi un ekonomisti no 15 valstīm centās kopīgi pārdomāt pašreizējo ārkārtīgi akūto krīzi attiecībās starp Krieviju un Rietumiem un nonākt pie vismaz daļējas vienošanās par šo tēmu.
 
Ir lietas, ko politiķi nevar «sakārtot», tās ierakstot Satversmes preambulā. Piemēram, nodrošināt tautas dabiskās tiesības uz lietpratīgu valsts pārvaldi – tādu, kas spēj cilvēkos radīt pārliecību, ka viņu nākotne būs pārtikusi, droša un nododama tālāk bērniem, mazbērniem; ka viņu valsts pieņemas spēkā un tās pamati ir nesatricināmi.
 
Traģēdija, kas saviļņoja Latvijas sabiedrību, kļuva par detonatoru dziļai un visaptverošai, bet pilnīgi negaidītai politiskās varas krīzei.