Ar ko beigsies karš Ukrainā? Majoram Slaidiņam ir sliktas ziņas

Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, ir izcēlušās karstas debates par kara mērķiem, un Rietumu koalīcijas, kas atbalsta Ukrainu, mērķiem. Kādam vajadzētu izskatīties kara rezultātam, un ko varētu sasniegt, TV 24 raidījumā “Aktuālais par karadarbību Ukrainā” pastāstīja Latvijas armijas majors un Zemessardzes štāba virsnieks Jānis Slaidiņš.

“Skaidrs, ka Ukrainai vajadzīgais rezultāts ir - izdzīt krievu karaspēku no Ukrainas,” uzsvēra J. Slaidiņš.

Bijušais Vācijas kanclers Olafs Šolcs publiski noraidījis Ukrainas uzvaras mērķi, bet uzsvēra, ka Ukraina nedrīkst zaudēt. Bet kāds izskatītos gala rezultāts, kad Kijiva ne zaudē, ne uzvar? J. Slaidiņš Šolca paziņojumu nodēvēja par jocīgu.

Tagadējais Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs ierosinājis, ka Ukraina atdod teritoriju kā daļu no iespējamā miera līguma. “Šie vāciešu debašu fragmenti liecina par Rietumos plaši izplatīto uzskatu, ka pamiers ir vienīgais, ko Ukraina var sasniegt, un uz ko tai vajadzētu tiekties šajā karā,” secināja J. Slaidiņš.

Krievijas ieņemto teritoriju atgriešana šķiet nereāla, jo karš ir nonācis strupceļā. Bailes no kodolieroču eskalācijas arī ir samazinājušas vēlmi pēc uzvaras, īpaši Vašingtonā. Tāpēc pēc 2022. Gada Ukraina bija lieciniece mulsinošai retorikai, kurā tā sauktie aizsardzības ieroči, piemēram, pretgaisa aizsardzības sistēmas, Ukrainai tika piegādātas bez vilcināšanās. Bet savukārt uztverto uzbrukuma ieroču, tādu kā tālās darbības raķetes, piegādes, (un nekādā gadījumā nekādus triecienus pa Krievijas teritoriju), izraisīja debašu vētru, kas bija pilnībā atrauta no realitātes. “Tāpēc mēs tagad esam, tur kur esam, “ secināja J. Slaidiņš.

Netiešais pieņēmums, ka Krievija izsmels savus spēkus un piekritīs pamieram, arī šobrīd nav piepildījies. Ukraina jau vairāk nekā četrus gadus atvaira Krievijas uzbrukumus. Resursu izsīkums vai kara operāciju efektivitātes samazināšanās, nav piespiedusi Maskavu pārskatīt savu sākotnējo mērķi - Ukrainas pakļaušanu.

Krievija nespēja pārvērst savu materiālo pārākumu operatīvos, kur nu vēl stratēģiskos rezultātos. Pagājušogad Kremlis bija spiests mainīt taktiku, pārejot uz kājnieku uzbrukumu un sabotāžas operācijām, jo bruņumašīnu zaudējumi bija pārmērīgi lieli un tos nevarēja aizstāt. Tomēr pamiera vietā Kremlis izvēlējās taktisku adaptāciju, stāstīja J. Slaidiņš.

Taču Krievija joprojām nav ieinteresēta pamierā, pat, ja tas nozīmētu tikai karadarbības pārtraukumu. Gluži pretēji, ASV uzmanības pievēršana Irānai, tiek uzskatīta par apsveicamu pauzi “miera sarunās.” Trampa administrācija vēlas panākt pamieru praktiski par katru cenu, kas dod Maskavai lielu ietekmi. Vašingona nevēlas sniegt Ukrainai nekādas jēgpilnas drošības garantijas.

Iegūtā politiskā nenoteiktība pēckara Ukrainā atturēs investorus, Rietumu uzmanība mazināsies, mobilizētie Ukrainas karavīri demobilizēsies un pievienosies savām ģimenēm ārzemēs. Pamiers, kādu to paredzējusi Trampa administrācija, radītu labvēlīgus apstākļus Maskavai, lai tā vēlāk, labvēlīgākos apstākļos, atsāktu karu.

Kremlis pastāvīgi uzstāj uz nosacījumiem, par kuriem zina, ka Ukraina tos nekad nepieņems. Galvenais no tiem ir karaspēka izvešana no Doņeckas apgabala, kam atkal pievienotos Krievijas konstitūcijā ierakstītie Zaporižjes un Hersonas apgabali.

Putins ir licis savu reputāciju un mantojumu uz vienas likmes - kara pret Ukrainu, un šķiet, ka nevēlas pieņemt sakāvi. Un, lai gan Kremlis maz pūļu velta sarunām, daudz pūļu tiek veltītas iekšējām represijām un piesardzības pasākumiem. Pēdējais veicina spekulācijas par atjaunotu mobilizāciju kara turpināšanai (daudzi domā, ka interneta atslēgšana bija viens no signāliem mobilizācijai).

Tādējādi tā sauktā speciālā militārā operācija, gandrīz pilnīgi droši, turpināsies, neatkarīgi no Krievijas bruņoto spēku stāvokļa. Jebkādas cerības uz pamieru spēku izsīkuma dēļ atspoguļo Rietumu domāšanu, nevis Maskavas stratēģiskos aprēķinus. Protams, Krievijas bruņotajiem spēkiem nav izredžu uzvarēt ar izcilu izrāvienu, izcilu manevru vai dziļi iesakņojošos operāciju palīdzību. Tomēr šī nav bijusi Putina uzvaras teorija kopš 2022. gada 22. aprīļa, kad krievi „dabūja pa riekstiem” pie Kijivas un Harkivas, vēlāk pie Hersonas. Krievija karo izsīkuma karu, kura mērķis ir nogurdināt Ukrainas aizstāvjus. Karš turpināsies, līdz Krievijas vai Ukrainas bruņotie spēki salūzīs un sabruks.

Putins joprojām uzskata, ka var nogurdināt Ukrainu ātrāk, taču šī pārliecība varētu būt maldīga. Liela daļa viņa domāšanas balstās uz Rietumu uztverto vājumu un politiskās un ekonomiskās gribas mazināšanos atbalstīt Ukrainu. Tas atkal varētu būt maldīgs priekšstats, lēš J. Slaidiņš.

Nevar izslēgt, ka Putins nesaņem precīzus ziņojumus par savu bruņoto spēku stāvokli, jo viltoti ziņojumi un optimistiski vērtējumi Krievijas militārajā kultūrā iesakņojušies tikpat stipri kā korupcija. Bez precīza priekšstata par savu spēku stāvokli, Putinam šķiet, ka kara turpināšana un spiediena palielināšana līdz nākamajām Rietumu vēlēšanām, nākamajam tehnoloģiskajam izrāvienam vai pašreizējās Ukrainas finanšu paketes termiņa beigām, novedīs pie ienaidnieka sabrukuma. Viņa necieņa pret cilvēku dzīvībām un tautiešu upuriem, nepadara Krievijas iedzīvotājus par „revolucionāriem,” un Kremlis to ļoti labi apzinās.

J. Slaidiņš atgādināja, ka Krievija karu neuzsāka par Doņeckas apgabalu, par krievu atbrīvošanu, tie nebija konflikta pamatcēloņi. Ukrainas suverenitātes ierobežojumi, izšķiroša ietekme uz iekšpolitiku un ārpolitiku, „krievu pasaule ” ar krievu valodu un pareizticīgo baznīcu, kā arī armijas ierobežojumi, militārās ražošanas demontāža un sadarbības aizliegums ar NATO. Nevienu no šīm prasībām nevar sasniegt, okupējot Doņeckas apgabalu. Tās visas ir politiskas prasības.

Nu jau vairākus mēnešus ukraiņu vidū tiek popularizēts uzskats, ka karš nebeidzas tāpēc, ka Zelenskis nevēlas atdot Kramatorsku. Tomēr tam nav pamata, Ukrainai ir jāatdod Kramatorska, Zaporižja un Hersona, un tikai pēc tam Putins vēlreiz atgādinās par „krievu pasauli” un citām politiskām prasībām.

Pieprasot Ukrainas bruņoto spēku izvešanu no pilsētām, Kremlis faktiski pieprasa, lai ukraiņi paši ar savām rokām sagrautu savu valsti. Ir acīmredzami, ka tas nav veids, kā izbeigt karu, bet gan ielūgums uz nākamo, vēl asiņaināku fāzi, spēcīgāku karu, kur atbruņota un pazemota Ukraina paliks viena ar agresoru, secināja J. Slaidiņš.