Ja nu atkal sāksies karš
Tagad jau ir pavisam skaidrs, ka tāds, jau trešais, drīz sāksies. Tauru skaņās viļņojas gaiss... Kurā brīdī un kur tieši sāksies, visticamāk, noteiks akls gadījums. Nejauši izšauta lode vai, drīzāk, raķete.
Es nevienu nebaidu, jo pats baidos. Mums, iespējamās piefrontes vai tomēr frontes zonā dzīvojot, ir jāsamierinās un ikdienā jārēķinās ar šādu likteņa nepielūdzamību. Vēl, protams, varam egoistiski lūgt Dievu, lai karš tomēr aizsāktos kaut kur tālāk no mums, nevis, piemēram, Suvalku koridorā.
Latvijai tas būtu pārāk postošs naivums - cerēt, ka lielvalstis, tajās ieskatot arī Eiropas Savienību, tomēr vienosies nepieļaut ļaunāko. Nē, to vadītājiem jau ir pavisam citi plāni. Cita starpā no šādām cerībām brīdināja demonstratīvi kareivīgā retorika Ziemeļatlantijas alianses jubilejas samitā Vašingtonā.
Jā, šodien arī demokrātiskie līderi nemaz neslēpj, ka viņiem “nagi niez” ar militāru spēku sagraut savus izaicinātājus. Ziniet, apnicis ar viņiem ucināties, apriebies vēlētāju acīs būt lamzakiem ar sasietām rokām... Kara kārdinājums, solot pārcirst visus globālās politikas samezglojumus, ir kļuvis pārāk liels. Ja arī pasaules politikā vēl palikušas kādas "miera dūjas", šos politiķus vai intelektuāļus ir paralizējis šoks, viņiem apzinoties savu nevarību jebko mainīt vai vispār ietekmēt.
Patlaban mēs kopā ar visu cilvēci tiekam atmesti pavisam dziļā pagātnē. Augustā pieminēsim, ja vien sanāks, Pirmā pasaules kara 110.gadskārtu. Tas kļuva par visa XX gadsimta vēstures noteicēju un vēl atbalsojas arī šodienā. Pat nākamā, daudz briesmīgākais pasaules asinspirts bija šī kara - un tā uzvarētāju lēmumu - rezultāts un turpinājums.
Varbūt pati biedējošākā vēstures paralēle šodien: arī toreiz grandiozā traģēdija sākās it kā pilnīgi nejauši. Nevienam Eiropā, kas tad piedzīvoja ekonomikas un starptautiskās tirdzniecības uzplaukumu, nebija vajadzīgs karš. Tas vispār šķita kaut kāds XIX gadsimta barbarisms, kam vieta vairs ir vienīgi tālās kolonijās vai citās "pasaules pažobelēs".
Tomēr atentāts Sarajevā iekustināja lavīnu, ko nespēja apturēt nekādi lielvalstu diplomātu kopējie pūliņi. Pēkšņi eksplodēja viss ilgi krātais ļaunums, kas valstu attiecībās bija nemanāmi gruzdējis gadu desmitiem, liekot ārēji tik civilizētām un kulturālām Eiropas tautām četrus gadus censties vienai otru iznīcināt.
Par to, kā sākās un kāpēc nebija apturams Pirmais pasaules karš, ir daudz pētīts un rakstīts. Vispārliecinošākais vēstījums, manuprāt, ir atrodams hrestomātiskajā amerikāņu vēsturnieces Barbaras Tahmanes grāmatā "Augusta lielgabali" (diemžēl nav tulkota latviski). Izlasot ar Pulicera prēmiju 1962.gadā apbalvoto meistardarbu, Džons Kenedijs izvēlējās neturpināt Karību krīzi, izvairoties no kara starp divām kodolvarām.
Diemžēl šodien lasītājam Tahmanes grāmata sniedz skaidrojumu, kāpēc trešais pasaules karš kļuvis neizbēgams. Tas, ka šodien armiju varenība nav tik ļoti piesaistīta dzelzceļa pārvadājumu efektivitātei, ir otršķirīgi. Jo vēlme par katru cenu apsteigt pretinieku, pirms viņš apsteidzis tevi, joprojām valda pār politiķu un militāristu prātiem.
Pieļauju, ka varbūt kādam tomēr būs par grūtu izlasīt kaut dažas "Augusta lielgabalu" sākuma nodaļas. Šajā laikmetā tas vairs nav nekas īpašs vai pat izzobojams. Tāpēc interneta dzīlēs (piemēram, šeit) atradīsies ļoti vērtīgs Tahmanes grāmatas audiovizuālais aizstājējs - britu dokumentālais miniseriāls “37 dienas”, kas vēsta par prominento Eiropas diplomātu nespēju novērst karu. Agrāk to demonstrēja arī “Viasat History”.
Tāpēc par to, ko mēs, Latvijā dzīvojošie, tagad varam savā labā darīt, patiesībā viss jau ticis pateikts: sagādāt savu 72 stundu somu; īpaši lauciniekiem - parūpēties par papildu iespējām izdzīvošanai; laikus veidot solidārus pašpalīdzības tīklus utt. Nacionālo bruņoto spēku ļaudis visu to mums stāsta ne pirmo dienu. Es, būdams civilists, varu tikai viņu padomus bez apšaubīšanas likt lietā.
Jo tad, “Tornī sargs kad trauksmi sauks”, mēs varēsim paļauties tikai uz sevi, tuviniekiem, draugiem un labiem kaimiņiem. Nevis uz apjukušo varu Rīgā vai Briselē