Vakar Saeimā trešajā, galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumā, kas noslēdza 11 gadus ilgušo Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio apvienošanu. No 2025. gada 1. janvāra mums būs viens Latvijas Sabiedriskais medijs (LSM).
Likums galīgajā lasījumā tika pieņemts bez debatēm, gandrīz vienbalsīgi (viens pret). Viss jau bija izdebatēts agrāk, un viss it kā bija skaidrs - pagaidām nekas būtiski nemainās. Visi strādā tāpat kā agrāk. Protams, jau tuvākajā laikā sāksies iekšējā, administratīvā cīņa par kopīgā pīrāga sadali, pārdali un vietu pie galda, bet tās jau būs šo struktūrvienību iekšējās problēmas, kuras maz interesē plašāku Latvijas sabiedrību - LSM patērētājus.
Runājot par LSM patērētājiem, jāsaprot, ka tie ir absolūti visi Latvijas iedzīvotāji, arī tie, kuri nekad nevienu LSM pārraidi nav ne skatījušies, ne lasījuši, jo LSM netieši ietekmē arī viņus caur tiem, kuri LSM radīto saturu patērē tieši. Līdz ar to LSM nozīmi mūsu valsts un tautas dzīvē nedrīkst nenovērtēt.
Apvienošana tika pamatota ar nepieciešamību stiprināt sabiedriskos medijus, īpaši neatšifrējot, kas ar šo stiprināšanu tiek domāts. Ar vārdu “stiprāks” parasti tiek saprasts labāk finansēts un “neatkarīgāks”. Ar finansēšanu viss it kā skaidrs (jo vairāk naudas, jo labāk), ko nevar teikt par šo “neatkarību”, ko katrs interpretē kā grib.
Sabiedriskajiem medijiem nepatīk, ka viņus dēvē par valsts medijiem, taču nav dūmu bez uguns. Ar ko atšķiras sabiedriskais medijs no valsts medija? Abi saņem naudu no valsts budžeta. Tātad tiek finansēti no nodokļu maksātāju naudas. Līdz ar to ne jau finansējumā slēpjas šīs atšķirības.
Atšķirības ir pozīcijā. Saturā. Ja medijs ir bezbailīgs sabiedrības interešu sargs, kurš droši uzbrūk pie varas esošajiem, aizstāvot sabiedrības intereses pret varas patvaļu, tad šaubu nav - medijs ir sabiedriskais. Bet, ja tas “drosmīgi” “atmasko” dažādus opozicionārus, agrākos laikos pie varas bijušos vai arī tos pie varas esošos, kurus “drīkst”, tad par kādu sabiedrisko mediju ir runa?
Tad tas ir tipisks valdošās varas instruments “sabiedriskā medija” ādā. Tad to pilnīgi pašsaprotami dēvē gan par valsts mediju, gan par “tā dēvēto” sabiedrisko mediju vai šos vārdus vienkārši liek pēdiņās. Ja sabiedriskie mediji grib, lai viņus tā arī sauc bez pēdiņām vai piebildēm “tā saucamie”, tad viņiem būtu jāsaprot, ka šāda attieksme ir jānopelna.
Tikai viens piemērs. Gada nogalē noslēdzās konkurss uz jaunā VID ģenerāldirektora vietu. Klīda dažādas baumas par to, ka “iepriekš izraudzītais” kandidāts nav konkursā uzvarējis, tāpēc notiek dažādi manevri, lai konkursa rezultātus apietu, panākot, ka viss notiek tā, kā sākotnēji izplānojuši “nopietnie” cilvēki. Pat ja tās bija tikai baumas, kuras izplatīja nelabvēļi, prasīt prasījās sabiedriskā medija (kuram šobrīd faktiski vienīgajam ir nepieciešamie resursi veikt plašus, darbietilpīgus pētījumus) pārliecinošs apskats par notiekošo. Taču tā brīža galvenais politiskais notikums (gadumijā vispār nekas parasti nenotiek) tika sabiedrisko mediju analītisko raidījumu ignorēts.
Tā vietā “De facto” skatītājiem piedāvāja “atmaskojošu” reportāžu par Nacionālās apvienības otrās rindas politiķa Jāņa Iesalnieka kļūšanu par trešā līmeņa ierēdnīti kādā maznozīmīgā valsts uzņēmumā. Arī pats sižets radās pēc paša politiķa neapdomīga ieraksta tviterī, kur viņš paziņoja par politiskās karjeras beigšanu un pāreju “normālā” darbā.
Tas, ka sižetā nekas nelikumīgs neatklājās un beigās izrādījās - viss noticis atbilstoši normatīvajiem aktiem, autorus un redakcijas vadību nemulsināja. Iesalnieks ir politiķis, kuru var droši sist, neuztraucoties, ka palaistais bumerangs var trāpīt arī pašam. Tāpēc sižeta veidošanai var tērēt nodokļu maksātāju tūkstošus, to laist ēterā un tracināt sabiedrību.
“Modernais” satiksmes ministrs Kaspars Briškens, kura modernums izpaužas sekošanā principam - reālais darbs nav nekas, PR radītais tēls ir viss - nekavējoties “reaģē” uz “sabiedriskā medija” “atmaskojumu” un, apejot subordināciju, pieprasa veikt dienesta pārbaudi par Iesalnieka pieņemšanas darbā pamatotību. Vai ministrs par katra trešā līmeņa ierēdņa darbā pieņemšanu prasa šādu “pārbaudi”?
Tajā pašā laikā neatceros, kad LTV “izmeklējošie” žurnālisti par līdzīgu “pārkāpumu” būtu izveduši skaidros ūdeņos vai kaut vai centušies to darīt kādu ar “Vienotību” saistītu cilvēku, lai gan tādu ir pilna valsts pārvalde. Tie acīmredzot nav politiski interesanti. Cita lieta Iesalnieks, kāds ar Šleseru saistīts cilvēks vai kāds cits, kurus var bezbēdīgi tramdīt (tā Valsts valodas centrs iesaka saukt bullijošanu). Pret tiem var demonstrēt savu “drosmi” un “neatkarību”.
Ko galu galā šī LSM neatkarība nozīmē? Vai to, ka medijs, kurš tiek uzturēts par visas sabiedrības kopā samestu naudu, drīkst “dzīt” tādu līniju, kādu grib, un neviens no malas to nevar ietekmēt? Vai to, ka, ja redakcijā ir sapulcējušies vienas politiskās orientācijas cilvēki, tad viņi var šo savu orientāciju popularizēt, kā vien grib, cik vien grib un nevienam tur nav brīv’ iejaukties?
Lai kādās frāzēs tas tiktu ietērpts, tieši tā šī neatkarība tiek uztverta. Turklāt, tā kā a priori tiek pieņemts, ka mums vienmēr taisnība, jo mēs tie labākie, gudrākie un par tautu un sabiedrību vien tik domājam, tad jebkuri mēģinājumi šo “neatkarību” kaut kā reglamentēt vai padarīt politiski neitrālāku tiek uztverti kā mēģinājumi politiski iejaukties sabiedriskā medija darbā un to politiski ievirzīt “tumsas” spēkiem vēlamajā gultnē.
Pie kā noved šāda “neatkarības” interpretācija, uzskatāmi parāda Polijas piemērs. Tur konservatīvo valdība, 2015. gadā tikusi pie varas, pamazām veica redakcionālas “kadru pārbīdes”, kā rezultātā līdz tam sabiedriskajos medijos valdošais kreisi liberālais diskurss pakāpeniski nomainījās pret labēji konservatīvu. Kad tas kļuva acīmredzams, tad Eiropas liberālajās aprindās sacēlās milzīgs sašutums, jo skaitījās, ka kreisi liberālā doma Eiropā ir uzvarējusi galīgi un neatgriezeniski. Polijā noticis nelāgs pārpratums, kad kaut kas sabojājies laika ritumā. Vakardiena pēkšņi ielauzusies šodienā.
Pērnruden parlamenta vēlēšanās uzvarēja agrākā opozīcija un konservatīvie zaudēja varu. “Pareizie”, tikuši pie varas, īsi pirms Ziemassvētku brīvdienām vienā dienā atlaida visu trīs sabiedrisko mediju (TV, radio un interneta portāla) vadību un pārņēma tos savā ideoloģiskajā kontrolē. Šoreiz sašutumu pauda konservatīvās aprindas, taču ar tādu kā ļaunu prieku. Arī kreisi liberālās aprindas īpaši neapsveica Polijas sabiedrisko mediju atgriešanos uz “pareizā ceļa”. Kāpēc?
Tāpēc, ka Polijas jaunā vara ar savu brutālo mediju pārņemšanas precedentu pavēra ceļu jaunām politisko spēku un sabiedrisko mediju attiecībām. Līdz šim Eiropas un arī Latvijas politiskajā praksē mediju
neatkarība skaitījās neaizskarams jautājums un neviena politiskā partija, lai cik nemīlēta no sabiedrisko mediju puses tā nejustos, nebija atļāvusies pat iepīkstēties par nepieciešamību ietekmēt mediju redakcionālo politiku. Tas skaitījās pilnīgs tabu.
Taču visi šie tabu un “pieņemtās normas” ir neaizskaramas līdz brīdim, kad kāds šo uz grīdas novilkto līniju pārkāpj un atklājas, ka tā ir tikai līnija, nevis kāds nepārkāpjams žogs. Polijas precedents parādīja, ka runas par sabiedrisko mediju neatkarību ir tikai runas, kuras ar politisku lēmumu var viegli pabīdīt un vienu vai otru pusi. Bet ja tā, tad jau laikus jādomā, kā novērst Polijas precedenta atkārtošanos, kad sabiedrisko mediju redakcionālā pozīcija mainās līdz ar vēlēšanu rezultātiem.
Viena no metodēm, kā panākt mediju redakcionālo neatkarību no politiskajām izmaiņām, ir nodrošināt šī medija politisko neitralitāti. Tas arī teikts likuma par sabiedriskajiem medijiem 3. panta 4. punktā: “Sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi nodrošina viedokļu daudzveidību un savā darbībā ievēro objektivitāti, pienācīgu precizitāti un neitralitāti.”
Tas gan tā labi skan, bet realitātē šo neitralitāti panākt ir daudz grūtāk, jo jebkuram medijos strādājošajam ir sava politiskā pārliecība un nevar prasīt, lai viņš no šīs pārliecības atteiktos. Taču tas vēl nav viss. Jebkurā kolektīvā, bet mediju kolektīvā vēl jo vairāk, izveidojas savs politiskais mikroklimats, savs kopējais politiskais redzējums, kur svešķermeņiem, baltajiem zvirbuļiem nav viegli. Tie vai nu ar laiku aiziet no šī kolektīva, vai arī pamazām pielāgojas, pieņemot šo kopējo redzējumu.
Līdz ar to jebkuram medijam ir savs šaurāks vai plašāks politiskais novirziens. Tāds var būt arī sabiedriskajam medijam. Galu galā neviens jau neprasa, lai kāds atteiktos no savas politiskās pārliecības. Runa ir par ko citu. Sabiedriskais medijs nedrīkst kļūt par aktīvu politiskā procesa dalībnieku, kā jau pieminētajā Iesalnieka lietā. Šim sižetam nebija nekāda cita kā vien politiska motīva. Ja motīvs tērēt nodokļu maksātāju tūkstošus bija sižeta autora personiskā nepatika, tad vēl jo sliktāk.
Rodas nākamais jautājums: kā novērst šo žurnālistikas politizāciju sabiedriskajos medijos? Ko darīt politiķiem vai politiskajiem spēkiem, kuri uzskata, ka sabiedriskie mediji pret viņiem ir aizspriedumaini, neobjektīvi un vispār ir pārlieku nošķiebušies, šī politiskā spēka izpratnē, nepareizā sānsverē?
Mums ir Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (SEPLP), ir sabiedrisko mediju ombuds, ir mediju ētikas padome. Pie kā vērsties?
Sabiedrisko mediju likuma 17. panta 2. punkts: “SEPLP garantē sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu redakcionālo neatkarību, tai skaitā neiejaucoties programmu satura veidošanā.” Garantē, bet neiejaucas. Tātad šai organizācijai sūdzēties ir velti, jo tā nekur neiejaucas un neko pateikt redakcijām nevar.
Toties mums ir sabiedrisko mediju ombuds, kura uzdevums, kā teikts likuma 18. panta 1. punktā, ir tieši rūpēties par likuma 3. pantā noteikto pamatprincipu nodrošināšanu. Šī paša panta 2. punktā teikts, ka “jebkura persona var vērsties pie sabiedriskā medija ombuda ar iesniegumu, lūdzot izvērtēt sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmu un iepriekš sniegto pakalpojumu atbilstību šā panta pirmajā daļā minētajiem dokumentiem”.
Tātad, ja kādam kaut kas nepatīk; ja kāds uzskata, ka sabiedriskais medijs nav pietiekami objektīvs un izmanto šo platformu savu politisko interešu bīdīšanai, tad uz priekšu - jāvēršas pie sabiedriskā medija ombuda, un tas tad arī tālāk jautājumu risinās.
Atliek vien pateikt, kas tad ir šis ombuds. Anda Rožukalne. Par šo personu nevēlos teikt nevienu vārdu, jo viņa to policijas iecirkni, kurā ir deklarēta, burtiski bombardē ar iesniegumiem par neslavas celšanu par katru publiski izteiktu vārdu, kurā saskata sevis kritizēšanu. Tāpēc, lai atvieglotu policijas darbu un nenovirzītu to no nopietnāku noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanas, jau iepriekš Rožukalnei atvainojos un atsaucu savus nepamatotos apgalvojumus.
Atbilstoši vakar pieņemtajiem likuma grozījumiem LTV un Latvijas Radio galvenie redaktori turpinās darbu LSM kā radio programmu un televīzijas programmu satura galvenie redaktori līdz brīdim, kad SEPLP ievēlēs LSM galveno redaktoru. Būtu ārkārtīgi svarīgi jau tagad saprast, ka šim ārkārtīgi nozīmīgajam amatam jāvirza tāds cilvēks, lai 2026. gada Saeimas vēlēšanās ideoloģiskās kontroles pārņemšana pār LSM nebūtu viens no partiju programmu centrālajiem jautājumiem.
