Gan īstajām Latvijas lezbietēm un feministēm, gan visai par īstu naudu un melīgiem solījumiem nolīgtajai Stambulas konvencijas atbalsta grupai būtu ļoti derīgi painteresēties par savu nākotni – par dzīvi Eritrejā, kur jau izpildīta Stambulas konvencijas prasība novērst vardarbību pret sievietēm ģimenē.
Stambulas konvencijas autoru un Eritrejas diktatora Isaijas Afeverki (1946) mērķis ir viens un tas pats - maksimāli ierobežot dzimstību. Sasniegt šādu maksimumu nozīmē iznīcināt ģimeni, kas vienīgā spēj nodrošināt to, lai bērnu būtu vairāk nekā viņu vecāku. Fizioloģiskie procesi bērnu dzimšanai ģimenē vai jebkur citur ir vieni un tie paši, bet ģimene ir cilvēku uzveidots rīks šo procesu lietderības koeficienta paaugstināšanai. Tiklīdz bērni dzims šur, tur un vēl kaut kur, bet tikai ne ģimenē, tā par uzdevumu kļūs kaut minimāla jaundzimušo skaita noturēšana, jo Stambulas konvencija nav paredzēta cilvēku dzimuma iznīcināšanai. Tieši otrādi, tā domāta cilvēku dzimuma glābšanai no bojā ejas pasaules pārapdzīvotības dēļ. Tagadējā balansēšanā uz ekoloģisko, ekonomisko un militāro katastrofu sliekšņa kā salds sapnis šķiet rūpes par izmirstošas cilvēces skaita noturēšanu tādā minimumā, kas vēl spētu apsaimniekot pasauli un saglabāt sev labumus, līdz kādiem pašreiz ticis pasaules iedzīvotāju vislabāk situētais “zelta miljards”.
Neatkarīgā jau ir detalizēti aprakstījusi Stambulas konvencijā paredzēto mehānismu, ar kādu “padarīt vīrieša un sievietes reālo, neatkarīgi no laulības reģistrācijas vai nereģistrācijas notikušo kopdzīvi par neiespējamu”. Konvencija deklarē vardarbības novēršanu pret sievieti ģimenē. Tik tiešām nebūs nekādas vardarbības pret sievieti ģimenē, ja nebūs ģimenes. Pie tā konvencija arī paliek, neprasot sieviešu iznīcināšanu kā garantiju viņu pasargāšanai no vardarbības vispār. Kā jau teikts, cilvēces iznīcināšana nav konvencijas mērķis. Konvencija pēc noklusējuma atļauj, bet pēc savas būtības provocē vīriešu vardarbību pret sievietēm ārpus konvencijas 3. pantā definētajiem nosacījumiem “ģimenē vai mājsaimniecībā, vai starp bijušajiem vai esošajiem laulātajiem vai partneriem neatkarīgi no tā, vai vardarbības izdarītājs dzīvo vai ir dzīvojis vienā dzīvesvietā ar vardarbības upuri”. Šādā ģimenes definīcijas paplašinājumā konvencija piešķir sievietēm tiesības uz slepkavošanu, krāpšanu, zagšanu, melošanu utt. pret vīriešiem, lai tādējādi piespiestu vīriešus neielaisties ar sievietēm nekādās no definīcijā uzskaitītajām attiecībām. Konvencijas darbība beidzas līdz ar reālās, vīrieša un sievietes izveidotas ģimenes beigām. Konvencija neiejauksies ģimeņu vietā izveidojamo homoseksuālo sieviešu pāru vai plašāku grupu sadzīvē ar sišanu, duršanu, žņaugšanu, indēšanu, skrāpēšanu vai košanu kā neizbēgamām sievišķības izpausmēm. Stambulas konvencija ir vardarbības detonators, lai vardarbība aizvietotu daudzas no tām cilvēku darbībām, kas šobrīd pakārtotas bērnu radīšanai un audzināšanai.
Stambulas konvencijas pieprasītā nākotne kaut jel kādu ticamību Latvijā ieguva 2016. gadā, kad valdības pilnvarots pārstāvis to parakstīja. Kopš tā brīža dienas kārtībā ir jautājums par konvencijas ratifikāciju Saeimā, kas vilcinās ar Latvijai nodiktētas prasības izpildi. Tagad ļoti iespējama ir konvencijas ratifikācijas sasaiste ar Latvijas tiesībām arī turpmāk piedalīties Covid-19 vārdā nosauktās eiro papildemisijas dalīšanā. Viens no argumentiem, ar kādu Latvijas valdība var taisnoties par kavēšanos ar ratifikāciju, ir Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra spriedums lietā Nr.2019-33-01 par labumiem, kādi no Latvijas valsts pienāksies divām vai vairāk sievietēm ar bērna aprūpes tiesībām, bet nepienāksies vienai sievietei ar bērna aprūpes tiesībām, t.i., nepienāksies ne vientuļajai mātei, ne vecaimātei, ne tantei, ne šķirtenei. Ar tādu spriedumu Latvija pārlec konvencijas ratifikācijai un - galvenais - izpildei, it kā ģimenes Latvijā jau tagad būtu iznīcinātas. Tiesas spriedums apraksta pasauli, kādā valstīm pēc Stambulas konvencijas izpildes būs jārūpējas par cilvēku sugas neizzušanu, piešķirot materiālus labumus divām vai lielākam skaitam lezbiešu (atbilstoši viņu likumpaklausīgajiem pieteikumiem bez viņu reālās seksuālās orientācijas pārbaudes), ja viņas pa divām vai 102 spējušas nopirkt, nozagt, izkrāpt u.tml. vai nu gatavu bērnu, vai spermu bērna iznēsāšanai. Tā tas viss loģiski izriet no Stambulas konvencijas, taču nerada dziļu pārliecību, ka visi notikumi tiek tiešām sarindosies virzībā uz tādu pasauli. Stambulas konvencija neatkarīgi no tās ratifikācijas vai neratifikācijas Latvijā varbūt paliks tikai viens no nepārskatāmi daudziem likumiem u.c. dokumentiem, kuru prasības nekad nav un netiks ņemtas vērā.
Diemžēl iedzīvotāju skaita samazināšanas uzdevums nav tāds, kura izpildi varētu aizvietot ar žēlošanos, ka mēs taču to gribējām un pat sākām pildīt, bet mums diemžēl nekas nesanāca. Būs jārīkojas tā, lai sanāktu. Iespējams, ka Latvijai un visai Eiropai dzimstību nāksies samazināt ar tādu paņēmienu kā Eritrejā.
Eritreja ir apsteigusi Eiropu ar vardarbības pret sievietēm ģimenēs novēršanu un apkarošanu. Proti, tur nav vardarbības ģimenēs, jo ģimeņu vairs nav! Tik skaļš apgalvojums prasa pierādījumus, kas atrodami “Human Rights Watch” jaunākā “World Report 2019: Eritrea” sadaļā “Indefinite Military Service and Forced Labor”: “Visu Eritrejas pilsoņu tiesībām uzlikti stingri ierobežojumi, bet jo īpaši tas attiecas uz jaunāko gadagājumu iedzīvotāju iesaukšanu valsts dienestā. ANO Izmeklēšanas komisija par cilvēktiesībām Eritrejā 2016. gadā raksturoja valsts dienestu kā “paverdzināšanu”. Pretēji norunai ar Etiopiju, valdība nav atbrīvojusi nevienu ilggadēju valsts dienesta iesaucamo. Visi 18 gadus vecie ir iesaukti valsts dienestā. Viņi kalpo uz nenoteiktu laiku, daži pat 18 gadus.”
Ar vienkāršu aritmētisku darbību 18+18=36 iegūstams rezultāts, ka jaunie cilvēki valsts dienestā tiek turēti līdz brīdim, kad daba sāk noslēgt bērnu radīšanas iespējas sievietēm. Ar vienu partneri pārī bez bērnu radīšanas spējām pietiek, lai no bērnu radīšanas viedokļa šis pāris līdzinātos geju un lezbiešu pāriem.
Vēl citā rakursā ģimene ar sievieti 36+ vecumā nav ģimene Stambulas konvencijas izpratnē, bet pensionāru klubiņš. Tā nav atļauja klubiņu locekļiem sist vienam otru nost. Tieši otrādi, pēc atkratīšanās no Stambulas konvencijas kārdinājumiem sievietei ģimenē nesodīti slepkavot, krāpt, zagt utt., klubiņu locekļiem paveras izredzes uz saulainām vecumdienām nacionālo valstu likumu regulācijā un aizsardzībā.
Dzimstības rādītāji Eritrejā apliecina, ka ģimeņu veidošanas tiesību vai pienākuma aizvietošana ja ne burtiski visiem, tad tiešām daudziem 18 gadus vecajiem jauniešiem un jaunietēm ar valsts dienestu sasniedz dzimstības samazinājuma mērķi. Šos sasniegumus nedrīkst vērtēt pēc parunas, ka ASV dolārs arī Āfrikā ir dolārs. Nē, dzimstība nav visiem vienādi mīļš dolārs. Dzimstība Āfrikā nav tas pats, kas dzimstība Eiropā un tieši Latvijā. Nedrīkst nenovērtēt Isaijas Afeverki režīma sasniegumus dzimstības samazināšanā tāpēc, ka dzimstība tur joprojām augstāka nekā Latvijā. Dzimstības samazinājums Eritrejā jāvērtē divos salīdzinājumos. Pirmkārt, Isaijas Afeverki valdīšanas laikā attiecībā pret iepriekšējo periodu. Otrkārt, Eritrejā attiecībā pret tās kaimiņvalstīm un konkrēti pret Etiopiju, no kuras Eritreja atšķēlās 1993. gadā.
Joks, protams, ka eritrejieši (pēc etniskām pazīmēm astoņas dažādas grupas) ņēmuši paraugu tieši no latviešiem, kuri 1990. gadā atjaunoja Latvijas Republikas neatkarību un un ar to pašu brīdi strauji samazināja dzimstību. Līdz neatkarības iegūšanai iedzīvotāju skaita pieauguma temps vēlākās Eritrejas teritorijā būtiski neatšķīrās no pieauguma tempa Etiopijā kopumā. Laikā no 1960. līdz 1990. gadam iedzīvotāju skaits valstī pieauga no 22,1 līdz 47,9 miljoniem ar vieglu atpalicību pieauguma tempa ziņā tagadējās Eritrejas teritorijā no 1,6 līdz 3,1 miljonam; skaidrojums tam varētu gadu desmitiem vilkusies cīņa starp Eritrejas seperātistiem un Etiopijas valdību. Turpretī neatkarības izcīnīšanas un pašas neatkarības laikā līdz 2020. gadam iedzīvotāju skaits Eritrejā pieauga tikai par 400 tūkstošiem cilvēku. Etiopija tajā pašā laikā iedzīvotāju skaita pieauguma tempu pat palielināja un nu ieguvusi 116,7 miljonus cilvēku. Latvija neatkarības laikā ir zaudējusi pēc absolūtās vērtības divreiz vairāk cilvēku, nekā Eritrejai nākuši klāt (+400 tūkstošu vietā -800 tūkstošus), taču pāreja no lēnas augšup rāpšanās uz mazliet straujāku slīdēšanu lejup Latvijā tik un tā ir mazāk krasa, nekā pāreja no lēciena uz planēšanu Eritrejā. Kā divas ūdens lāses Latvija un Eritreja ir līdzīgas pēc emigrējušo cilvēku daudzuma.
Ap pagājušo gadu miju līdz Latvijai atnāca kārtējais vilnis ar ziņām par Isaijas Afeverki noteiktā kursa pareizību, lai gan par viņu un Eritreju netika teikts ne vārda. Proti, ziņas nāca no Etiopijas, kur cilvēki viens otru sit, šauj un dedzina. Savādāk nemaz nevar būt, jo ierobežotā zemes platībā nav iespējams neierobežots cilvēku skaita pieaugums.
Latvija un visa Eiropa nekādi neatšķirsies no Eritrejas, ja ģimenes šeit tiks iznīcinātas ar Stambulas konvenciju, nevis ar darba dienestu. Nav iespējams atņemt cilvēkiem tik varenus viņu uzvedības motivatorus un stabilizatorus kā heteroseksuālus dzimumaktus un bērnus, bet cerēt, ka bez tiem dzīve ritēs tāpat, kā ritējusi ar tiem. Tiklīdz nebūs šo regulatoru, to vietā nāksies likt vardarbību un vispārēju nabadzību.
Jauki, protams, ka no Eritrejas nenāk tādas ziņas kā no Etiopijas, kur viena ciematiņa iedzīvotāji izkāvuši visus kaimiņciema iedzīvotājus, bet letālas vardarbības savlaicīga sadalīšana homeopātiskās dozās arī nodara sāpes: “Katru vakaru jūs dzirdat vaidus un kliedzienus, kad cilvēki tiek sisti. Es atceros, kā mani sita ļoti briesmīgi, ar metāla stieņiem,” “Amnesty International” citē kārtējo bēgli no Eritrejas. Bez tādas rīcības iztikt nevar, ja seksuālo enerģiju nedrīkst izlādēt heteroseksuālos dzimumaktos. Tad lielai daļai cilvēku iegrimšana sadomazohistiskās rotaļās ir pieņemamāks risinājums nekā pāreja uz homoseksuāliem dzimumaktiem. Pavisam neilgu laiciņu atpakaļ Latvijas TV publiskoja un Neatkarīgajā Elita Veidemane neatstāja bez ievērības plānus rādīt homoseksuālos dzimumaktus pa televizoru tik ilgi, līdz kamēr cilvēki darīs tiem pakaļ visi kā viens. Nodoms labs, bet tikpat bezjēdzīgs kā solījumi pāraudzināt homoseksuālistus.
Eritrejā notiekošais jāsauc par sadomazoshistiskām rotaļām, jo tas nav nopietni, ka kādu sita ar dzelzs stieni un nenosita. No eritrejieša būtu palikusi pāri slapja vieta Eritrejā, nevis iznācis elegants nēģeris Izraēlā, kur “Amnesty International” fiksējusi viņa piedzīvojumus, ja viņa mocītāji būtu tiešām izmantojuši stieni, tiešām no dzelzs un tiešām sišanai. Cilvēki Eritrejā tiek apstrādāti sāpīgi, bet saudzīgi, lai enerģiskākajiem no heteroseksuālajiem jauniešiem neatņemtu spējas pārpeldēt Sarkanajai jūrai un pārskriet Sīnajas pussalai. Tāda enerģiskāko jauniešu aizplūšana ir ļoti derīga Isaijas Afeverki režīma stabilitātei. Viņa varā paliek tie, kuriem šī vara šonakt dos tiesības sist citus vai citas kaut vai par tādu cenu, ka citnakt citi iekaustīs viņus. Fotoattēli ar kopā maršējošiem vīriešu un sieviešu dzimumu kareivjiem liecina, ka dzimumu līdztiesība Eritrejā ir tikpat augstā līmenī kā Zviedrijā. Eritreja bez ratificēšanas ir izpildījusi Stambulas konvenciju, jo tur, kur nav ģimeņu, nav iespējama vardarbība pret sievietēm ģimenēs. Sieviešu sišana karaspēka daļās vai darba nometnēs nav Stambulas konvencijas pārkāpums.
Pavadīt laiku sadomazohistiskās rotaļās ir jauki, taču jāgādā arī par pārtiku, par apģērbu utt. Vai tā ir problēma valstij, kuras rīcībā ir vairāki simti tūkstošu cilvēku spēka gados nodarbināšanai visintensīvākajā veidā? Jā, tā tur ir milzīga problēma. Latviešiem to 2016. gadā izsmeļoši apliecinājis pasaules apceļotājs Lato Lapsa, ka “Eritreja ir īstā vieta, kur izlutinātam eiropietim atcerēties, cik gaistoši var būt visi mūsu civilizācijas labumi, ko uzskatām par pašsaprotamiem. Asmera ir pirmā manis redzētā galvaspilsēta, kur... nav centralizētas elektrības apgādes... Tikpat slikti ir arī ar centralizēto ūdensapgādi” un ikdienai nepieciešamo preču iegūšanu.
Tikai daļēji var piekrist L. Lapsas skaidrojumam par redzēto kā piemēru, “kur pat resursiem ļoti bagātu un klimata ziņā labvēlīgu zemi var novest ilgstoša puskomunistu valdīšana”. Eritrejā tiešām ir gan resursi, gan puskomunisti, bet nedrīkst ignorēt sakarību starp pēdējos pāris gadsimtos piedzīvoto labumu attīstību un iedzīvotāju skaita pieaugumu. Ja tagad nākas pavērst pasauli uz iedzīvotāju kopskaita samazinājumu, tad tas nozīmē arī dzīves līmeņa samazinājumu. L. Lapsa apraksta Eritrejas “armiju”, t.i., formās tērptu jauniešu grupiņu: “Čalīši un arī pāris tumsnēju daiļavu, kas gan rokās, gan uz pleciem, gan uz galvas stiepj pamatīgus akmens gabalus un rosās ap nelielu nogruvumu”. Iedzīvotāju pieauguma bremzēšanas cena ir tāda, ka simti tūkstošu jauniešu iesaistīti vienmēr mazražīgā un bieži bezjēdzīgā akmeņu pārnēsāšanā, nevis izveido ģimenes un gādā iztiku bērniem ar darbu, kura rezultātā viņi nopelna naudu un citi cilvēki saņem viņu saražotās preces un sniegtos pakalpojumus. Ja šāda darba vairs nebūs, tad drīz vien arī ūdensvada Rīgā vairs nebūs. No vardarbības ģimenē pasargātās feministes un lezbietes pavadīs pusi dienas, atnesot spainīti ar Daugavas ūdeni līdz Puvciemam un otru pusi dienas - aiznesot spainīti ar dažādiem netīrumiem uz mežiņu Ulbrokā. Tas nav domāts kā sods ne feministēm, ne lezbietēm, kuru gaitas neatšķirsies no pārējo cilvēku gaitām. Tas ir tikai aicinājums cilvēkiem nebrīnīties, kad viņi dabūs to, ko gribējuši un pelnījuši.
