Kādas pilnvaras bauda Konkurences padome; kā sapurināt farmācijas nozares komersantus konkurējošā tirgus virzienā; vai Konkurences padome ir spējīga konstatēt neatļautas vienošanās; vai informāciju Konkurences padomei par pārkāpumiem var sniegt arī ar pārkāpumu nesaistītas nozares pārstāvji; ko nozīmē “rīta reidi”; kam jāuzņemas pierādīšanas nasta konkurences pārkāpumu lietās; uz kādiem likumiem balstās Konkurences padome, virzot pārkāpumu lietu izskatīšanu – “Neatkarīgās” sarunas turpinājums ar zvērinātu advokātu biroja “RASNAČS” dibināju, zvērinātu advokātu, tiesību zinātņu doktoru, Latvijas Universitātes docentu Lauri Rasnaču.
Intervijas sākums šeit.
Latvijā farmācijas nozarē visi komersanti, šķiet, jūtas saliedēti, jūtas apmierināti ar šo zāļu cenu politiku, visiem pietiek vietas tirgū, visi labi nopelna, un neviens jau nebūs tas, kurš metīs akmeni konkurentam. Sanāk tas, ko jūs intervijas sākumā minējāt - kartelī visiem ir labi līdz brīdim, kamēr radīsies kāds finansiāls zaudējums, pretējā gadījumā neviens no komersantiem no laba prāta nekustēsies. Kādi ir risinājumi?
Par to, vai viss ir labi, es nevaru izdarīt šādus konkrētus secinājumus. Tāpat neņemos apgalvot, ka farmācijas nozarē Latvijā varētu būt kartelis. Situāciju nevar vispārināt, ir jāveic detalizēts ekonomiskais vērtējums. Jāpievērš uzmanība arī jautājumam par to, vai netiek novērots kolektīvais dominējošais stāvoklis, kad nav viens tirgus dalībnieks ar lielu tirgus varu, kas var rīkoties neatkarīgi, uzdot toni visiem, bet ir vairāki, kuri savā starpā nekādā veidā nav vienojušies, bet tajā pašā laikā viņu kopējā tirgus vara ir tāda, ka viņi var šo toni uzdot.
Ja lūkojamies uz Konkurences padomes lēmumiem, līdz šim saprotamu iemeslu dēļ Konkurences padome ir bijusi visai piesardzīga kolektīvā dominējošā stāvokļa koncepcijas piemērošanā. Eiropas līmenī ir diezgan daudz šķēpu lauzts, vai to vērtēt un kā to vērtēt, tajā pašā laikā neapgalvojot, ka tā noteikti ir. Manā skatījumā tas ir viens no aspektiem, kas noteikti jāpatur prātā un jāpievērš uzmanība, vai tomēr nav šī situācija iestājusies.
Konkurences padome ir Latvijas valstī vadošā iestāde, kas uzrauga konkurences esamību, konkurences pārkāpumus.
Konkurences padome ir Latvijas konkurences iestāde. Eiropas Savienībā tā ir Eiropas Komisija. Citās dalībvalstīs, protams, ir savas konkurences iestādes.
Kādas pilnvaras ir Konkurences padomei? Tādas ir noteiktas likumā, bet ir pilnvaras pēc būtības. Vai Konkurences padome ir spējīga konstatēt neatļautas vienošanās? Ja ir spējīga, tad ar kādām metodēm? Vai tai ir operatīvās darbības tiesības? Ja šādu tiesību nav, vai ir pieejas operatīvās darbības iespējām, lai veiktu izziņu, savāktu pierādījumus?
Pilnvaras Konkurences padomei ir ļoti plašas. Pilnvaru ziņā tā ir spēcīga institūcija. Spēcīgākā no pilnvarām ir tāda, ka, saņemot attiecīgu tiesas lēmumu, tā ir tiesīga ierasties un veikt procesuālas darbības bez iepriekšējas paziņošanas, tā sauktos rīta reidus, ko lielā mērā var salīdzināt ar kratīšanu. Tie paredz plašas pilnvaras un arī plašas iespējas informācijas iegūšanai.
Operatīvās darbības pilnvaru Konkurences padomei nav, bet ir bijušas lietas, kur Konkurences padome, patiesību sakot, attiecīgā institūcija, kas veikusi šīs operatīvās darbības, šo informāciju ieguva. Cik zinu, būvnieku kartelis ir viena no šīm lietām, kur sākotnēji notika operatīvā darbība saistībā ar kriminālprocesu, kas vēlāk tika izbeigts. Saprotot, ka lietā varētu būt problēmas tieši no konkurences tiesību viedokļa, to nodeva Konkurences padomei.
Ir dažādi viedokļi, vai šādi iegūtu informāciju saistībā ar kriminālprocesu var izmantot tieši konkurences tiesību lietas izpētei. Tiesu prakse dos atbildi. Jebkurā gadījumā, Konkurences padomei pilnvaras ir plašas.
Vai pietiekamas?
Par to, vai pietiekamas, droši vien pati Konkurences padome varētu komentēt labāk par mani, bet, jebkurā gadījumā, tās ir plašas, un nevar teikt, ka Konkurences padome ir atstāta bez ieročiem.
Pirms neilga laika intervējām Konkurences padomes priekšsēdētāju Juri Gaiķi un Juridiskā departamenta galveno juristi Beatrisi Rihteri. Viņi mums skaidroja, ka informāciju par pārkāpumiem iegūst no publiskās informācijas, no privātpersonām, komersantiem, pēta Uzņēmumu reģistrā pieejamos gada pārskatus un analizē citu publisko informāciju. Operatīvās darbības tiesību viņiem neesot.
Operatīvās darbības tiesību viņiem nav, bet ir būtiski paturēt prātā, ka jānošķir divas lietas - pilnvaras izmeklēt situāciju, par kuru ir ziņas, un šādas tiesības viņiem ir diezgan plašas. Ir svarīgi, kur iegūstama pirminformācija. Kā jau minēju, arī sabiedrībai, it sevišķi komersantiem vajadzētu būt aktīvākiem, jo, nesaņemot ziņas, ka ir tāda un tāda problēma, Konkurences padomei ir diezgan pagrūti no malas saprast, kur problēma, un attiecīgi reaģēt.
Vai tad tā nevar izrādīt pašiniciatīvu?
To, ka tādā un tādā tirgū vai tādā un tādā situācijā varētu būt problēma, pirmo ziņu viņiem iegūt ir visai pagrūti. Tam es pilnībā varētu piekrist. Tāpēc es pievienojos Konkurences padomes teiktajam, ka viņi gaida ziņas.
Gaida ziņotājus un ziņojumus?
Es to nesauktu par ziņošanu. Godīga konkurence ir būtiska arī pašiem komersantiem. Tādēļ es aicinātu arī komersantus raudzīties no perspektīvas, ka godīga konkurence ir ne tikai tad, ja ne tikai es rīkojos tiesiski, atbilstoši konkurences tiesību noteikumiem un nekādos karteļos neielaižos, bet, ja redzu, ka kaut kas nav kārtībā, tad es par to neklusēju un informēju Konkurences padomi.
Vai informāciju var sniegt arī kāds no malas, no citas nozares vai jomas, kuram varbūt nav daudz informācijas, bet ir kādi konkrēti fakti? Piemēram, farmācijas nozarē visi uzņēmēji ir ļoti saliedēti.
Tam, kas ir informācijas pirmavots, parasti nav izšķirošas nozīmes. Protams, visdrīzāk tādu nejaušu garāmgājēju nav. Lai varētu saprast, ka ir problēma, ir jābūt pietiekami zinošam par attiecīgās nozares niansēm.
Vai farmācijā tie varētu būt, piemēram, zāļu ražotāji?
Iespējams, jā, bet man šādi gadījumi nav zināmi, un arī no likuma viedokļa nav tā, ka sniegt ziņas par pārkāpumu drīkst tikai attiecīgās nozares pārstāvji.
Cita lieta, Konkurences padomes ekskluzīva kompetence kā konkurences uzraugiem ir izlemt, kuru lietu virzīt un kuru nevirzīt. Lai to visu padarītu pārskatāmāku, Konkurences padome kopš pagājušā gada ievēro izstrādāto lietu prioritizācijas stratēģiju, kuru var piemērot arī konkurences tiesību praktiķi, gan apzinot iespējamās situācijas, gan vēršoties Konkurences padomē, pievēršot uzmanību tam, ka, lūk, atbilstoši metodikai tai lietai būtu jābūt augstai prioritātei.
Tomēr ir jāsaprot, ka visu vienlaicīgi izmeklēt nav iespējams, tāpēc ir šī prioritizācijas stratēģija, tāpat arī ir konkurences iestādes neatkarība. Konkurences padomi piespiest attiecīgo lietu pētīt dziļāk neviens īsti nevar.
Jūsu pieminētie rīta reidi - vai esat pārstāvējis klientus, kuri bijuši iesaistīti tajos? Kā tas notiek? Konkurences padome ierodas uzņēmumā agri no rīta vai pie uzņēmēja viņa dzīvesvietā? Tas varētu būt no četriem līdz sešiem rītā?
Man personīgi bijis, ka ap astoņiem rītā. Varbūt ir bijis arī kā savādāk, bet droši vien atnākt tik agrā rītā, kur ir tikai apsargs, nav īpaši lielas jēgas.
Jā, tāda ir Konkurences padomes ierašanās. Tad, protams, parasti notiek visai drudžaina tirgus dalībnieka rīcība, mēģinot saprast, kas nu viņam jādara, un attiecīgi pārbaudāmajam ir tiesības stundu gaidīt advokātu ierašanos. Tālāk seko pilnvaru uzrādīšana, tiesas lēmuma uzrādīšana atļaut tādā un tādā adresē pie tāda tirgus dalībnieka darīt to un to, citas formalitātes un pašas pārbaudes.
Mēs, sabiedrība, īsti to nezinām un nesaprotam. Klasiskā kriminālprocesā ir skaidrs, kad un kā tiek veiktas izmeklēšanas darbības.
Tā ir pirmās instances tiesa pēc Konkurences padomes atrašanās vietas, t.i., Rīgas pilsētas tiesa, kuras tiesnesis lemj par atļaujas došanu veikt procesuālās darbības. Ciktāl man zināms, vienmēr, kad Konkurences padome ir prasījusi atļauju veikt šādas darbības, tiesa šo lūgumu ir apmierinājusi.
Vai ir kāda statistika, cik šādu pieprasījumu gadā tiek veikti?
Nepateikšu.
Ienākot telpā pie komersanta vai komersanta vadītāja vai darbinieka privātmājā, pēc kāda likuma Konkurences padome darbojas?
Pēc Konkurences likuma.
Bet ir jāveic procesuālās darbības, lai gūtu pierādījumus - jāizņem datu nesēji, jānopratina darbinieki, jāsavāc dokumenti. Tas nozīmē, ka ir jāveic izziņa?
Runa ir par pilnvarām, kas ir norādītas Konkurences likumā. Tāpēc arī saka, ka tā nav operatīvā darbība vai kriminālprocesuālā darbība, bet tās ir speciālas pilnvaras, kaut arī līdzība pastāv. Svarīgi, kādas darbības tiesa ir atļāvusi Konkurences padomei attiecīgajā lēmumā. Konkurences padome dara to, kas ir atļauts.
Jāskatās arī no Konkurences padomes viedokļa - viņi nevar reaģēt uz visām baumām, jo tas prasa lielus resursu. Ir jāuzraksta attiecīgs iesniegums tiesai, tad ir jānokomplektē komanda, kas tur ies un darīs, līdz ar ko Konkurences padomei tas ir liels resursu patēriņš, tāpēc ir jābūt pietiekami nopietnam pamatam, kas liek domāt, ka, pirmkārt, tur varētu būt problēma, otrkārt, ka pierādījumus par šo problēmu varētu iegūt tieši šo procesuālo darbību ceļā. Jābūt kādai indikācijai, kas liek domāt, ka tur varētu būt gan problēma, gan pierādījumi.
Jautājums par pierādījumu svaru. Es paziņoju par pārkāpumu, bet kuram ir pierādīšanas pienākums - ziņotājam, Konkurences padomei vai pārbaudāmajam? Jo, saņemot ziņojumu, Konkurences padome vērtē, ir vai nav tas pārkāpums, sanāk, ka ziņotājam ir jāpievieno pietiekams pamatojums ar pierādījumiem, ka minētā sūdzība varētu būt pamatota? Sanāk, ka pierādīšanas nasta ir jānes iesniedzējam, kas automātiski arī attur ziņotājus, jo ne vienmēr gan fiziskām, gan juridiskām personām ir iespējas savākt pierādījumus šajā laikmetā, kad datu aizsardzība bauda visaugstāko statusu.
Pierādīšanas pienākums primāri ir Konkurences padomei kā konkurences iestādei, kas veic lietas izpēti. Iesniedzējam nav jāvar savākt visus pierādījumus, bet viņam ir ieteicams diezgan detalizēti paskaidrot, kāpēc tur varētu būt problēma. Savu iespēju robežās iesniedzējam jāmēģina dot norādes, virzieni, par ko, kādi pierādījumi un kur varētu būt. Skaidrs, ka šo pierādījumu, visticamāk, viņa rīcībā nebūs.
Iedomāsimies to pašu karteli. Kaut kādu iemeslu dēļ iespējamo kartelistu konkurentam liekas, ka tur varbūt ir kartelis. Skaidrs, ka nepietiek vien uzrakstīt Konkurences padomei par to, ka man liekas, ka tur ir kartelis, tāpēc, ka mans konkurents A un konkurents B uzvar visos iespējamajos iepirkumos un vispār dzīve ir netaisnīga. Ieteicams norādīt, ka par karteli liek domāt konkrēti apstākļi.
Konkurences padomei tā no zila gaisa pateikt, ka, iespējams, varētu būt kādi pierādījumi un tie varētu būt kaut kur tur - šādos gadījumos, ja neiedod šo virzienu, Konkurences padomei nav iespējas saprast, kur tieši nepieciešama pārbaude. Kā jau minēju, pilnvaras Konkurences padomei ir plašas, bet tas nekādā veidā nemazina sabiedrības iesaistes nozīmi informācijas sniegšanā vismaz par sākotnējām indikācijām.
Ir noteikti termiņi, kad Konkurences padome pieņem lēmumu, uzliek uzņēmējam par pienākumu darīt to un to. Ja uzņēmējs "neierakstās" termiņā, viņš lūdz pagarinājumu un savu lūgumu pamato. Lūgt pagarinājumu līdz diviem gadiem nav problēmu, bet virs šī termiņa - tas jau ir ļoti netipisks gadījums, un tur ir jābūt ļoti pārliecinošai argumentācijai. Parasti, ja uzņēmējs netiek galā, viņš tiek sodīts ar naudu, šobrīd tas ir administratīvais sods.
Jā, jāskatās pēc atsevišķām lietu kategorijām. Tāpēc ir šis divu gadu noteiktais termiņš attiecībā uz pārkāpumiem par aizliegtu vienošanos un dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Un tas ir gala termiņš, kurā Konkurences padomei ir jāpieņem gala lēmums. Likums nedod iespēju to pagarināt. Kas ir interesanti, ja mēs tā salīdzinoši raugāmies, tad Eiropas Komisijai šāda normatīvi noteikta termiņa ierobežojuma nav. Arī prakse rāda, ka lietu izpētes Eiropas Komisijā mēdz ieilgt, un ir gana daudz gadījumu, kur gala lēmuma pieņemšana ievelkas krietni vairāk par šiem diviem gadiem. Ir lietas, kuru izpēte ir ilgusi sešus gadus.
Bet Eiropa - tas ir cits mērogs?
Jā, tas ir, protams, arī cits mērogs. Bet, no otras puses, nebūs melots, sakot, ka Eiropas Komisijai arī resursi ir krietni lielāki.
Ir vairākas nianses, runājot par šiem diviem gadiem. Pirmkārt, nav tā, ka visos gadījumos uzreiz automātiski tiek doti divi gadi. Termiņu pa posmiem var pagarināt. Pagarināšana jāveic, sniedzot attiecīgu pamatojumu. Dzīve ir dzīve, un arī Konkurences padomei ir jāsakārto savs darbs, jāsaliek kādā nogrieznī, kura lieta ir steidzamāka, kurai ātrāk tuvojas termiņš un kura vēl var pagaidīt. Bet jebkurā gadījumā divi gadi ir galējais termiņš.
Aktuāls ir arī jautājums, kā šis divu gadu termiņš ir savietojams ar aizstāvības tiesībām. Sanāk tā, ka, piemēram, konkurences iestāde bez viena vai diviem mēnešiem divus gadus ir veikusi lietas izpēti. Lietu kārtība ir tāda: viņi atsūta tā saucamo paziņojumu par lēmuma pieņemšanai nepieciešamo faktu konstatēšanu, kuru mēs žargonā saucam par faktu vēstuli. Ja Konkurences padomes izpildinstitūcija uzskata, ka ir pamats runāt par pārkāpumu konstatēšanu, tad var vilkt zināmas paralēles ar apsūdzības rakstu. Kad tirgus dalībnieks ir saņēmis šo paziņojumu, viņam ir 20 dienas, lai uz to reaģētu un sniegtu paskaidrojumus. Nianse ir tāda, ka nav runa tikai par šo paziņojumu, bet šajās 20 dienās viņam ir jāspēj iepazīties ar to, kas ir lietā. Tas bieži ir milzīgs darbs bez brīvdienām un ar minimālu atpūtu.
Ja jūs vēl gribat veikt ekonomisko vērtējumu, kas bieži vien būs aktuāli lietās par iespējamu dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu vai vienošanos, kuras iespējamas sekas varētu ierobežot konkurenci, tad šajās 20 dienās ir nereāli šādu vērtējumu sagatavot un iesniegt Konkurences padomei. Es teiktu, ka šis 20 dienu termiņa ierobežojums mēdz radīt situācijas, ka tirgus dalībniekam nav iespējams pienācīgi īstenot savu aizstāvību tieši laika trūkuma dēļ.
Kas parasti gatavo šos ekonomiskos vērtējumus? Pie kā jūs vēršaties?
Hipotētiski to varētu gatavot pats tirgus dalībnieks, bet tā ir ļoti hipotētiska situācija. Tādā gadījumā ir jāpārzina gan nozare, gan konkurences tiesības, gan konkurences ekonomika. Piemēram, nepietiek zināt, ka tirgū bija attiecīga cenošanas prakse, bet ir jāspēj saprast, ka cenošanas prakse ir slikta, ja tur izpildās tādi un tādi priekšnoteikumi. Līdz ar ko tas nozīmē, ka 20 dienās ir jānolīgst pakalpojuma sniedzējs, konkurences ekonomikas eksperts, kas Latvijā vēl ir stipri brīva niša. Ja mēs runājam par lielākām, nopietnākām lietām, tad ir jāskatās pēc palīdzības ārpus Latvijas robežām. Jāatrod, jānolīgst, jāsavāc un jānodod viņam visa nepieciešamā informācija, kas ir ļoti pamatīgs darba apjoms. Ekspertam tas viss jāpaspēj izanalizēt un savus secinājumus izteikt rakstiskā formā, lai tos varētu iesniegt Konkurences padomei. 20 dienās to izdarīt ir nereāli.
Vai Konkurences padomei ar saviem lēmumiem būtu jāiekļaujas divu gadu termiņā arī tādēļ, lai nodrošinātu aizstāvības tiesības personai, pret kuru šī pārkāpuma procedūra tiek realizēta?
Drīzāk būtu jāskatās, lai lietas izpēte un tiesības uz aizstāvību būtu nodrošinātas tā, lai attiecīgais tirgus dalībnieks, ja viņam kaut kas tiek pārmests, spēj izsmeļoši un kvalitatīvi atbildēt uz viņam izvirzītajiem pārmetumiem.
Ko saka Administratīvā procesa likums, runājot par lietas izskatīšanas termiņiem, cik brīvi mēs varam atsaukties uz Administratīvā procesa likumu?
Daudzos jautājumos primāri piemērojams Konkurences likums kā speciālais likums. Bet, runājot par līdzībām, tomēr jāpatur prātā tas, ka konkurences tiesības ir interesanta tiesību nozare un ir saistāma ne tikai ar administratīvā procesa tiesībām, bet jautājumos par sodu piemērošanu, sodu samērīgumu, tiesībām uz aizstāvību ir velkamas paralēles arī ar kriminālprocesu, jo beigu beigās sankcija, kas var draudēt, ir gana barga.
Kāda ir bargākā sankcija?
Tie ir naudas sodi, un tie ir mērāmi ļoti lielās summās.
Atkarībā no tā, no kādas summas rēķina?
Tas, starp citu, ir vēl viens problēmjautājums, par ko arīdzan ir diskusija. Man gribētos izteikt atzinību Konkurences padomei, ka šī diskusija netika atstāta bez ievērības. Jautājums ir par to, vai sodu rēķina no komersanta visa neto apgrozījuma vai tikai no tās daļas, kas bija saistīta ar attiecīgo pārkāpumu.
Iedomājieties, ka komersants darbojas vairāku preču tirgos un ir veicis pārkāpumu. Pieņemsim, ka viņa apgrozījums, kas saistīts ar precēm par šo pārkāpumu, ir tikai kādi 15% no viņa kopējā apgrozījuma. Tas ir jautājums par taisnīgumu un citiem apstākļiem, vai sods pietiekami attur no pārkāpuma izdarīšanas. Tur ir arī liela filozofiska dimensija. Skaidrs, ka viedokļi ir dažādi.
Bet katrā gadījumā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas un ES praksē ir atzīts, ka līdzība ar kriminālprocesu ir vērā ņemama.
Liels jautājums ir par holdinga kompānijām, kurām nav neto apgrozījuma, jo tās neveic komercdarbību. Kā tad mēs rēķinām īsto patieso sodu par tirgus deformāciju, ja pašam mātes uzņēmumam apgrozījums ir minimāls, tik, cik nepieciešams, lai šis holdings funkcionētu?
Tas ir jautājums par tirgus dalībnieka jēdzienu un solidāru atbildību, kas arī diezgan bieži konkurences tiesībās tiek piemērota. Diskutabls moments ir vērtēt ne tik daudz principus, cik piemērošanas praksi, respektīvi, vai attiecīgās mātes, meitas, māsas un viss, kas tajā "ģimenē" ietilpst, ir saistāmi ar attiecīgo pārkāpumu, vai viņiem nejauši ir bijusi nelaime būt vienā holdingā. Te, manuprāt, vairāk ir diskusija par faktu vērtējumu.
Tātad tomēr vairāk nodalīt, skatīties, kurus pārkāpums skāris?
Jā, tiešām, vai šīs saistītās sabiedrības ir bijušas saistītas ar attiecīgā pārkāpuma izdarīšanu, vai tā bija tikai finansiāla vai korporatīva interese, kad viņi ir tikai sasaistīti.
Tas ir uz procesa virzītāja - Konkurences padomes sirdsapziņas?
Jā, un pēc tam attiecīgi arī visiem pārējiem, tiesu ieskaitot.
Vai no runātā mēs varam secināt, ka, lai mūsu valstī stiprinātu un vairotu konkurenci, Konkurences padomei jābūt aktīvai, tādai kā Lietuvā, jābūt aktīviem komersantiem, fiziskām un juridiskām personām, kuras gatavas ziņot par konkurences pārkāpumiem?
Es atturētos kā atskaites punktu ņemt Lietuvu, bet drīzāk kā atskaites punktu paņemt to, ka ir jāsaprot - jautājums par to, vai būs konkurences intensitāte un patērētāju labklājība, ir atkarīgs ne tikai no konkurences iestādes, bet arī no daudziem citiem faktoriem, tajā skaitā valsts politikas un attiecīgo nozaru regulēšanas. Svarīgi saprast, ka daudz kas ir atkarīgs arī no sabiedrības, sevišķi komersantu iesaistes, dodot pirmo informāciju Konkurences padomei, ka attiecīgā situācijā varētu būt saskatāms pārkāpums vai radusies kāda problēma.
