Jaunā VVC vadītāja uzskata, ka iestādei nav jābūt “kontrolētājam ar sodošu funkciju”

Gada sākumā par Valsts valodas centra (VVC) vadītāju tika iecelta Inese Muhka, amatā nomainot ilggadējo vadītāju Māri Baltiņu. Intervijā aģentūrai LETA viņa pauž pārliecību, ka centram sabiedrības skatījumā vispirms jābūt atbalsta un konsultāciju iestādei, nevis kontrolētājam ar sodošu funkciju. Savukārt latviešu valodas lietojumu publiskajā telpā, viņasprāt, iespējams veicināt arī ar kvalitatīviem digitāliem rīkiem.

Latvijā ir tikai viena valsts valoda - latviešu valoda. Par to nedrīkst būt nekādu šaubu, tas ir mūsu Satversmes pamats, pie tā mēs turamies, un tā ir neapstrīdama patiesība, intervijā stāsta Inese Muhka.

Jautājums, par kuru es daudz domāju un kas manā ieskatā ir viena no valsts valodas aizsardzības un attīstības pamatlietām, ir par to, ka jāsaprot, ka valoda ir nepārtrauktā attīstībā. Arī tiesiskais regulējums ir nepārtrauktā attīstībā, jo mēs maināmies gan valodā, gan regulējumā līdz ar sabiedrību un sabiedrības vajadzībām. Ne vienmēr ir jāmaina likumi - likumi ir labi. Arī Valsts valodas likums ir labs, un ar to viss ir kārtībā. Stāsts ir par to, kā mēs šīs normas pildām un piepildām ar saturu.

Tas, ko es redzu kā vienu no prioritātēm - mums nedaudz jāmaina fokuss. Līdz šim VVC ir uztverts kā absolūta kontroles iestāde, [kurai] ir tikai sodīšanas funkcija. Tā nav. Mums ir jābūt atvērtiem sabiedrībai. VVC funkcija ir veidot šo samērīgumu, dot iespēju visiem veidot kopīgu platformu, jo valoda ir kopīgā platforma, kas mūs vieno. Sodīšana nav pašmērķis un nedrīkst būt pašmērķis, jo tas nav risinājums un motivācija.

Līdz ar to šobrīd mēs vērtējam procesus un skatāmies, kā varam pārveidoties par iestādi, kas vispirms īsteno konsultēšanas principu. Mēs jau to esam sākuši darīt, ir labi rezultāti, un es ceru, ka plašākas sabiedrības viedoklis mainīsies.

Man ļoti gribētos, lai mēs kā iestāde esam tie, pie kuriem primāri vēršas pēc padoma, nevis no kuras mūk bailēs. Protams, ir gadījumi, kad esam strikti - kad ir atkārtoti pārkāpumi vai apzinātas darbības, provokācijas, likuma normu vai Ministru kabineta noteikumu neievērošana. Tur nav nekādu kompromisu - viens likums, viena taisnība visiem.

Kādus būtiskākos riskus jūs saredzat latviešu valodai kā vienīgajai valsts valodai?

Riski noteikti ir. Teorētiski mēs esam pietiekami liela valoda uz pasaules valodu fona - viena no apmēram 200 pasaules valodām, kurā runā vairāk nekā miljons cilvēku. Vienlaikus mēs esam maza valoda, ja raugāmies savā valstī, un mums ir jābūt stipriem un jānosargā latviešu valoda, neļaujot citām valodām to pārņemt. Viens no veidiem, kā varam šo valodu nosargāt, ir nodrošinot latviešu valodas kā valsts valodas funkcionēšanu publiskajā telpā un sabiedriskajās jomās, vienlaikus saglabājot samērīgumu un ļaujot attīstīties arī citām valodām, kas šeit ir pastāvējušas.

Ir svarīgi, lai vienotā informatīvā telpa būtu latviešu valodā, jo arī tā ir sabiedrība. Būt vienotiem latviešu valodā ir mūsu sabiedrības pamats - gan pakalpojumos, gan izpratnē, gan saņemot un dodot informāciju. Tas ir valsts pienākums - nodrošināt, lai visi šie aspekti būtu pieejami latviešu valodā, atbilstoši tam, kā to prasa likums.

Kuros valodas politikas jautājumos, jūsuprāt, nepieciešama lielākā pilnveide?

Viena no galvenajām prioritātēm šobrīd, protams, ir pabeigt skolās pāreju uz vienotu mācību valodu. Šis ir ļoti, ļoti būtisks process. Kopumā kā valsts mēs esam šajā procesā. Ir ļoti svarīgi, lai tas būtu pilnvērtīgs un kvalitatīvs, nevis tikai imitēts, līdz ar to pedagogiem ir jādod viss atbalsts, kas tam ir nepieciešams.

Protams, valstij ir jāīsteno arī savas uzraudzības funkcijas, kas ir arī viena no VVC funkcijām. Mēs veicam pedagogu uzraudzību un sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministrijas iestādēm īstenojam pedagogu valsts valodas lietojumu prasmes pārbaudi.

Vienlaikus es teiktu, ka pedagogiem ir jādod lielāks atbalsts. Nereti ir tā, ka šie pedagogi māk valodu, bet tās bailes ir tik lielas, ka viņi samulst. Kā jau minēju, mēs neesam tikai sodošā institūcija. Mums ir daudz piemēru, kur ir ļoti laba sadarbība, arī pārbaužu gaitā. Kur direktori ir ļoti labi strādājuši ar saviem kolēģiem un izstāstījuši. Mēs vienmēr informējam pirms pārbaudēm, kāds būs process, ko sagaidām. Mēs ļaujam cilvēkiem šīs pārbaudes veikt vidē, kurā viņiem ir ērtāk un labāk, kur viņi jūtas komfortablāk.

Latviešu valoda bieži izskanēja politiskās cīņās priekšvēlēšanu laikā. Kā jūs vērtējat situāciju, kad valsts valodas aizsardzība tiek izmantota kā instruments šādās cīņās? Vai tas palīdz valodas attīstībai?

Mēs visi esam valodas lietotāji. Valoda ir rīks, kuru mēs izmantojam ikdienā, līdz ar to mums katram ir viedoklis par valodu. Un mēs nevaram liegt izmantot to kā politisku “ieroci” vai rīku, caur kuru mēs varam šķelt vai saliedēt kādu sabiedrības grupu.

Vienlaikus VVC neiesaistās šajās cīņās, jo mums ir jābūt apolitiskiem un neitrāliem. Viens likums, viena taisnība visiem, un to mēs attiecinām neatkarīgi no tā, kāda ir pārkāpēja pārliecība vai valodas lietojums. Ja ir šie pārkāpumi, tad tie tiek vērtēti.

Visnotaļ nesen mēs visi piedzīvojām notikumu - uzskatāmu piemēru tam, par ko runāju, - kas, pieklājīgi izsakoties, nepatīkami pārsteidza, gribētos teikt, vairumu Latvijas iedzīvotāju neatkarīgi no tā, kādā valodā tiek runāts ģimenē. Tā sajūtu gamma, kādu Latvijai lojāli cilvēki pārdzīvoja, redzot un dzirdot, deputāta Aleksandra Rosļikova izpausmes Saeimas tribīnē, ir grūti aprakstāma - apjukums, dusmas, agresija, vilšanās, bezpalīdzība, arī bailes.

Latviešu valodas lietojums publiskajā vidē, ne tikai reklāmās, joprojām ir nevienmērīgs. Kā VVC uzrauga privāto sektoru, un kurās jomās pārkāpumi ir biežāki?

Šis jautājums atkar skar ikvienu no mums - mēs katrs iepērkamies, saņemam kādu pakalpojumu un ļoti izjūtam valodu dažādību. VVC pamatfunkcija ir arī konsultēt un izglītot, jo dažādi pārkāpumi bieži nav apzināti - tā ir nezināšana. Protams, kā juristei man ir jāsaka - nezināšana neattaisno. Vienlaikus mums ir iespēja būt preventīviem un veidot sabiedrībai pieejamo informatīvo lauku tādu, lai informācija ir saprotama un tās ir pietiekami. Lai cilvēki, pirms kaut ko izdara, piezvana un pajautā. Šādi gadījumi mums jau ir - nav tā, ka tā nenotiek.

Ir jāveido sabiedrības izpratne. Man šķiet, šī ir tā lieta, par kuru mums kā VVC ir jādomā, un kas ir viena no manām prioritātēm. Mums ir jādomā, kā paplašināt sadarbību ar sabiedrību, informējot, izglītojot un atbalstot dažādās aktivitātēs, nevis cenšoties sodīt un ietekmēt kultūrtelpu.

Kā valsts valodas politika var palīdzēt stiprināt Latvijas nacionālo drošību? Vai, jūsuprāt, ir nepieciešamas korekcijas esošajās pamatnostādnēs, ņemot vērā ģeopolitiskos apstākļus?

Viens aspekts, par kuru mums ļoti nopietni ir jādomā, un tā ir viena no manām prioritātēm - mēs pietiekami nenovērtējam digitālo vidi. VVC ir tā iestāde, kas var sniegt kompetentu ieguldījumu tieši digitālo rīku attīstībā, kas savukārt dod iespēju plašākai sabiedrībai piekļūt valodas resursiem, kas atbalsta arī ES institūcijas viņu darbā.

Šobrīd VVC viena no funkcijām ir ES un starptautisko normatīvo aktu oficiālo tulkojumu nodrošināšana. Mums ir ļoti cieša sadarbība tieši ar tulkiem ES institūcijās. Mums ir jāiekļaujas lielo valodu modelī, jāuzkrāj valodas dati. Mēs ļoti daudz datus nododam arī atvērtajiem datiem, lai pēc iespējas lielākā areālā veicinātu latviešu valodas izplatību. Jo vairāk mēs latviešu valodu iedodam caur digitālajiem rīkiem, jo tā kļūst pieejamāka jebkur pasaulē, jo stabilāka tā ir, jo labāk tā attīstās.

Šis ir veids, kā es redzu, kā mēs varam īstenot valsts valodas aizsardzību tieši caur attīstības funkciju, ne tikai caur uzraudzības funkciju.