Kā izpaužas konkurences pārkāpumu radīti zaudējumi un kā tos nosaka; kā pierādīt, ka cenas tirgū ceļas tieši karteļa dēļ; kā tirgu ietekmē dominējoša stāvokļa ļaunprātīga izmantošana; dārgās zāles šobrīd ir Ministru kabineta darba kārtībā – kā Latvijai sokas ar cenu uzraudzīšanu; kā virzīt konkurences politiku, lai tā neierobežotu komercdarbības attīstību – par šīm un citām tēmām “Neatkarīgās” saruna ar zvērinātu advokātu biroja “RASNAČS” dibināju, zvērinātu advokātu, tiesību zinātņu doktoru, Latvijas Universitātes docentu Lauri Rasnaču.
Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte sadarbībā ar Eiropas Tiesību institūta Konkurences tiesību interešu grupu 20. septembrī rīkoja konferenci “Konkurences tiesību pārkāpumu izraisīto zaudējumu apmēra aprēķināšana. Pilnas atlīdzības princips un tā ieviešana praksē”. Pasākumu atbalsta Latvijas Konkurences padome un SIA “Zvērinātu advokātu birojs RASNAČS”. Par ko spriedāt?
Šādas konferences ir organizētas arī iepriekšējos gados, un šī bija jau ceturtā. Atšķirībā no citiem gadiem, konference tika rīkota nevis par jebkuru interesantu tēmu, bet tiks nofokusēta uz Latvijā un Eiropā aktuālu tēmu - konkurences tiesību pārkāpumu izraisītu zaudējumu atlīdzību. Es aplūkoju tieši karteļu (konkurentu vienošanos, kas kropļo konkurenci) radītu zaudējumu apmēra noteikšanu, norādot būtiskākās no šobrīd Eiropā izmantotajām pieejām šajā jautājumā. Viena no manām galvenajām tēzēm bija, ka Latvijā noteiktā pārmaksas prezumpcija šobrīd ir reālistiskā pieeja, kuru Latvija var izmantot un izmanto. Tāpat norādīju, ka, iespējams, der apsvērt jautājumu par šīs pārmaksas prezumpcijas apmēra, kas šobrīd ir 10%, palielināšanu vai arī noteikšanu pēc gradācijas atbilstoši karteļa ilgumam. Andris Rimša, advokāts un partneris Briseles advokātu birojā “KIRKLAND & ELLIS INTERNATIONAL II LLP”, analizēja šobrīd nedaudzos Latvijas tiesu prakses piemērus zaudējumu atlīdzībai par izslēdzošu dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Matīss Dzelve, Konkurences padomes Juridiskā departamenta galvenais jurists pārrobežu sadarbības jautājumos, aplūkoja jautājumu par zaudējumu atlīdzināšanai būtisku pierādījumu izprasīšanu no konkurences iestādēm (Eiropas Komisijas un Konkurences padomes). Ļoti vērtīga un interesanta bija konkurences ekonomista, Briselē bāzēta konkurences ekonomikas konsultāciju biroja “RBB Economics” partnera Dr. Vitaly Pruzhansky prezentācija, kurā,
izmantojot par pamatu Lielbritānijā izspriestu tiesu lietu, tika ilustrēta zaudējumu apmēra noteikšanas sarežģītība un dažādu nianšu nozīme. Tāpat ļoti interesanta un apsvēršanas vērtiem piemēriem bagāta bija Francijas un Ņujorkas advokāta, “Sciences Po Paris” lektora, advokātu biroja “Geradin Partners” partnera Marc Barennes uzstāšanās par Francijā pastāvošajām pieejām zaudējumu atlīdzības apmēra noteikšanā, ilustrējot gan Francijas tiesu izmantotās salīdzinošās metodes, gan arī koncepciju par zaudējumu atlīdzību par iespējas zudumu, kas Latvijā ir maz zināma, tomēr kuras nozīme tieši konkurences tiesību pārkāpumu izraisītu zaudējumu atlīdzības lietās visticamāk tikai pieaugs. Vīnes universitātes profesors Marco Botta aplūkoja jautājumu par zaudējumu atlīdzību Digitālo tirgu akta (Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2022/1925 par konkurējošiem un godīgiem tirgiem digitālajā nozarē) pārkāpuma gadījumā. Lai gan Digitālo tirgu akts ir salīdzinoši nesens, Latvijas likumdevējs ir papildinājis Konkurences likuma IV nodaļu ar noteikumiem, kas ir piemērojami arī Digitālo tirgu akta pārkāpumu izraisītu zaudējumu atlīdzības prasībām.
Runājot par publiskajiem karteļiem, vai konferencē pieminējāt arī "Velves" gadījumu, kas šobrīd ir svaigākā zināmākā tiesvedība?
Par šo konkrēto lietu nerunājām. Dažas aktuālas lietas pieminējām, bet konferencē bija runa vairāk par principiem, ne tik daudz par konkrētām lietām.
Jūs kā advokāts pārstāvat savus klientus Konkurences padomē, Eiropas Komisijā, Latvijas un Eiropas tiesās. Kādas ir konkurences pārkāpumu radītās zaudējumu formas, kā tos nosaka, izvērtē?
Ja runājam par zaudējumu atlīdzību, tad pamats prasībām ir pārkāpumi saistībā ar aizliegtām vienošanām, kas ir karteļi, bet var būt arī citas kategorijas, arī dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana. Konkurences pārkāpumi var izpausties arī kā nepaziņota apvienošanās, taču tad par varbūtēju zaudējumu rašanos runāt ir grūtāk. Ir arī citas lietu kategorijas, kas ietilpst konkurences tiesību tvērumā.
Protams, jūs minējāt Konkurences padomi un Eiropas Komisiju. Tie ir uzraugi, kuru kompetencē ir šo iespējamo pārkāpumu lietu izpēte, varētu teikt, izmeklēšana, pārkāpumu atklāšana, soda piemērošana un tiesiskā pienākuma noteikšana. Brīdī, kad runa ir par zaudējumu atlīdzību, izšķirošā loma ir tiesām, tiesu prakses lietām un atziņām.
Mani par šīm lietām motivē runāt zaudējuma jēdziena izpratne konkurences tiesībās. Esmu runājis un rakstījis par karteļiem, kas ir smagākais konkurences tiesību pārkāpums. Karteļu sekas parasti ir ļoti nopietnas. Maldās tie, kuri uzskata, ka karteļi tāds nieks vien ir. Arī no Eiropas Komisijas puses par šiem pārkāpumiem tika izstrādātas vadlīnijas zaudējumu aprēķināšanai, un tika norādīts arī uz zinātniski pamatotiem pētījumiem, kuros secināts, ka vidēji 93% gadījumu karteļi ir radījuši cenu palielinājumu (pārmaksu). Tātad kartelis, kuram neseko cenu sadārdzinājums, ir izņēmums. Likumsakarība ir tāda - ja ir kartelis, tad attiecīgajā jomā nozarē cenas pieaug. Tās var palielināties ne tikai tādēļ, ka karteļa dalībnieki vienojas par augstākām cenām, bet arī tādēļ, ka uz karteļa radītu cenu paaugstinājumu, paaugstinot savas cenas, reaģē arī citi tirgus dalībnieki, kuri nav karteļa dalībnieki un par karteļa esamību nemaz nezina. Tas ir t.s. cenu jumta efekts. Vēl vienas negatīvas sekas, kuras karteļi rada, ir tas, ka cenu pieauguma dēļ samazinās arī pārdošanas apjomi.
Svarīgi paturēt prātā arī to, ka konkurences tiesību pārkāpumu radītu zaudējumu atlīdzība, salīdzinot, piemēram, ar zaudējumu atlīdzību par sabojātu mantu jeb lietu, ietver vairākus specifiskus aspektus. Līdz ar to uz šo zaudējumu atlīdzību mums ir jāraugās savādāk nekā uz Civillikumā paredzēto zaudējumu atlīdzību, lai gan konceptuālā līmenī zaudējumu jēdziena izpratne abos gadījumos nemaz tik ļoti neatšķiras.
Konkurences pārkāpumi - tie rada tirgus deformēšanu?
Jā. Tirgus deformēšana var izpausties tādā veidā, ka cenas ir mākslīgi paaugstinātas, vai arī patērētājiem pieejamā izvēle nav tik plaša, kāda tā varētu būt.
Kā pierādīt primāro cēloni, ka cenas ceļas tieši karteļa dēļ? Kartelis taču teiks, ka tās ir normālas brīvā tirgus cenas.
Uz to jāraugās no mazliet cita skatu punkta. Proti, karteļa mērķis tādā vai citādā veidā ir lielākas peļņas gūšana. Tādēļ uz jautājumu, vai kartelis ir radījis cenu pieaugumu, jāraugās no apvērstā pierādīšanas pienākuma viedokļa. Proti, ja nu konkrētajam kartelim tomēr ir bijis cits mērķis, vai tas kādu iemeslu dēļ nav radījis cenu pieaugumu, tad ir pamatoti sagaidīt, ka tieši kartelisti par to būs vislabāk informēti un līdz ar to viņiem par to ir jāiesniedz pierādījumi, ja viņi uzskata, ka ir runa par šo izņēmuma situāciju, kad kartelis nav radījis cenu palielināšanos. Turklāt jāņem vērā, ka karteļa radītas sekas neizbeidzas uzreiz. Esmu par to lasījis pētījumus, kur analizēts, kā ilgākā laika periodā cenu samazinājums var tikt novērots un fiksēts arī zināmu laiku pēc karteļa beigām. Ja ir jāizvērtē, vai cenas vēl arvien bija paaugstinātas kādu laika periodu pēc karteļa beigām, arī tad kartelisti ir tie, kuriem ir jāspēj, pirmkārt, pierādīt faktu, ka cenas krīt, un, otrkārt, jāspēj arī ticami paskaidrot, kāpēc tas tā notika. Izņēmums būtu tas, kas ir jāpierāda. Savukārt likumsakarība ir tā, ka karteļi rada cenu pieaugumu.
Vai cenu salīdzināšana starp Eiropas Savienības dalībvalstīm varētu būt kā metode, kuru izmanto šādos gadījumos?
Tā var būt viena no metodēm, un tā tiek izmantota, respektīvi, šis Eiropas Komisijas sagatavotais materiāls, tā saucamais darba dokuments, aptver dažādas metodes, tostarp salīdzināšanā balstītas metodes, un viena no tām ir dažādu ģeogrāfisko tirgu cenu, ES dalībvalstu cenu salīdzināšana. Kā sapratu no Marc Barennes prezentācijas konferencē, šī metode cita starpā tiek aktīvi pielietota arī tiesu procesos Francijā.
Šī metode tiek izmantota arī konkurences tiesību publiskās īstenošanas procesā, ko veic konkurences uzraudzības iestādes. Ir lietas, kurās mūsu pašu Konkurences padome ir salīdzinājusi attiecīgās preces cenas Latvijā ar līdzīgu preču cenām Lietuvā un Igaunijā, attiecīgi uzdodot jautājumu, kāpēc Latvijā tās ir dārgākas.
Šī pieeja parāda metodi, kas konkurences tiesībās ir zināma jau sen. Ja ir situācija ar augstākām cenām Latvijā, tad attiecīgam tirgus dalībniekam būtu tomēr jāspēj paskaidrot, ka šīs cenas Latvijā ir augstākas tāpēc, ka pie mums, piemēram, ir divreiz augstākas arī attiecīgās izmaksas, kuras ir saistītas ar konkrēto nozari.
Līdz ar to šeit var konstatēt līdzību ar pieeju karteļu radītu zaudējumu vērtēšanā - kartelistiem, ja viņi tā apgalvo, ir jāspēj pierādīt, ka konkrētais kartelis izņēmuma kārtā radījis cenu sadārdzinājumu, vai arī ka tas ir mazāks par likumā šobrīd noteikto 10% pārmaksas prezumpciju.
Mēs runājām par karteli, bet ir vēl tāds jēdziens kā "būtiskas ietekmes tirgū izmantošana".
Jā, droši vien jūs domājat dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu.
Tas attiecināms arī uz šo situāciju?
Nē, tās ir divas dažādas pārkāpumu kategorijas, un attiecīgi izpausmes var būt savādākas. Pie dominējoša stāvokļa situācija daudzos gadījumos ir savādāka.
Varētu lielos vilcienos to iezīmēt?
Lielos vilcienos es teiktu, ka zaudējumu konstatēšana un aprēķināšana ir mazāk viennozīmīga nekā karteļa gadījumā. Respektīvi, ja šis dominējošais stāvoklis ir bijis, tad zināmos apstākļos tas var radīt un arī rada zaudējumus. Bet pierādīšana prasa rūpīgāku uz konkrētās lietas apstākļiem balstītu analīzi par to, vai šī rīcība - dominējoša stāvokļa ļaunprātīga izmantošana - tiešām ir radījusi zaudējumus. Savā konferences referātā Andris Rimša trāpīgi atzīmēja, ka Latvijas tiesās līdz šim ir skatītas salīdzinoši vieglas dominējoša stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas radītu zaudējumu lietas, kur zaudējumu esamība būtiskas šaubas nerada. Es piebildīšu, ka ne visās lietās, kad runa ir par dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, zaudējumu esamība un vēl jo vairāk apmērs būs tik viegli nosakāmi.
Teorijā konkurences tiesību pārkāpumu izraisītu zaudējumu atlīdzības prasības tiek iedalītas tādās, kas nav balstītas uz iepriekšēju konkurences iestādes lēmumu par pārkāpuma konstatēšanu (angl. - stand-alone claims), un tādās, kas seko šādam lēmuma (angl. - follow-up claims). Teorētiski, protams, persona, kura uzskata, ka izdarīti konkurences tiesību pārkāpumi un viņai nodarīts zaudējums, var mēģināt iet uz tiesu un pierādīt, ka izdarīts pārkāpums un pārkāpums radījis zaudējumus. Šāda iespēja nav liegta, bet jārēķinās, ka konkurences tiesību lietu un arī pārkāpumu lietu izskatīšana prasa daudz pierādījumu, kurus privātpersonai iegūt ir neiespējami. Turklāt otrs aspekts ir, ka šīs lietas prasa ne tikai juridisku, bet lielākoties arī detalizētu ekonomisko analīzi. Tieši šo iemeslu dēļ arī Konkurences padomei un arī Eiropas Komisijai ir plašas pilnvaras pierādījumu iegūšanā un pārliecinoši lielākā daļa prasību ir minētās “follow-up” prasības.
Kad mēs runājam par dominējošā stāvoklī esošiem tirgus dalībniekiem, arī tādiem, kuri vismaz ne vieni paši īsti nav uzskatāmi vai vēl nav uzskatāmi par dominējošā stāvoklī esošiem, mēs nevaram teikt, ka viņu nozīme tirgū vienmēr ir tikai negatīva.
Konkurences politika nedrīkst ierobežot attīstību?
Pārkāpumu lietu izpētei no ekonomiskā viedokļa ir jābūt reālistiskai, proti, ir jāvērtē, vai attiecīgā tirgus dalībnieka rīcība varēja radīt konkrētas negatīvas sekas konkurencei un līdz ar to negatīvi ietekmēt patērētāju labklājību. Ja šī piesaiste ekonomiskajai realitātei tiek pazaudēta, tirgus dalībnieki var tikt sodīti par rīcību, kas pēc būtības nav problemātiska, un var tikt līdz ar to atturēti no riska uzņemšanās un inovatīvu soļu speršanas nākotnē, kaut arī šie soļi var radīt pozitīvus ieguvumus patērētājiem.
Tas sasaucas ar Eiropas Komisijas kopējo politiku par farmāciju, par mūsu dārgajām zālēm. ES pastāv zāļu cenu diferenciācija starp dažādām dalībvalstīm, Eiropas Komisija tam ir pievērsusi uzmanību, un jaunajā sasaukumā pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām arī tika izvirzīts jautājums, ka Eiropa šo tēmu turpinās strikti uzraudzīt un iedziļināties. Atšķirības ir milzīgas - Grieķijā zāļu cena ir viena, Francijā cita, lai arī tas ir viens un tas pats produkts. Vai Latvijā šajā jomā viss ir kārtībā? Dārgās zāles šobrīd ir Ministru kabineta darba kārtībā. Kā mums sokas ar cenu uzraudzīšanu? Eiropas Komisija aicina kritiskāk vērtēt un skatīties līdzi, ko dara lielie giganti, lielās kompānijas.
Tas, protams, ir darba kārtībā. Farmācija ir interesanta nozare daudzos skatu punktos. Tā ir ļoti nozīmīga arī no patērētāju labklājība viedokļa, ne tikai klasiskajā nozīmē, cik patērētāji par farmācijas produktiem maksā, bet neatkarīgi no cenas, jautājums ir arī par pieejamību. Tāda veida jautājumi ir svarīgi.
Par šo situāciju kopumā runājot, būtu svarīgi saprast, vai ar konkurenci viss ir kārtībā attiecīgajā nozarē, tajā skaitā arī farmācijā. Tas varbūt izklausīsies pārsteidzoši, bet jebkurā gadījumā jautājums nav liekams tikai uz konkurences iestādes pleciem.
Ja mēs globāli, norobežojoties no farmācijas, paraugāmies uz notiekošo, tad viena lieta ir šīs konkurences iestādes un konkurences iestāžu uzraudzības funkcijas. Tās globālā griezumā ir divas - apvienošanās kontrole, kur jāvērtē, kādas sekas radīsies tirgū pēc apvienošanās, vai nebūs kāda dominējoša stāvokļa izveidošanās, vai nebūs risku pastiprināšanās. Otra funkcija ir tad, kad jau ir noticis kaut kas slikts. Tā ir pārkāpuma lietu izpēte, ja tiek konstatēts, ka pārkāpums ir noticis, un attiecīga lēmuma pieņemšana. Taču tas, kā veidojas konkurences apstākļi, nav atkarīgs tikai no šīm divām iespējamām dimensijām.
Šeit būtu ļoti no svara, kāds ir nozares regulējums un kādas sekas tas rada, ja, piemēram, tikai daļa esošo vai potenciālo tirgus dalībnieku var šīs regulējošās prasības izpildīt vai pakārtot savu biznesu atbilstoši šīm regulējošajām prasībām. Ļoti būtisks ir jautājums, varbūt ne tik daudz ar farmācijas nozari saistīts, par valsts politiku kopumā tieši konkurences veicināšanā.
Ļoti daudz dzirdam ziņās par konkurences veicināšanu, bet aspekts, ko vismaz man nav gadījies dzirdēt pieminam, ka par konkurenci produktīvi nevar runāt globāli. Farmācijas nozarē ir vieni konkurences apstākļi, pārtikas preču vairumtirdzniecībā citi, būvniecībā citi utt.
No valsts puses būtu svarīgi apzināt nozares, kurās konkurence ir nepietiekama. Tad risināt jautājumu, kas būtu darāms, lai tā būtu intensīvāka.
Kā piemēru varētu minēt neseno ziņu, ka "Gjensidige" aiziet no Latvijas tirgus. Neviena valsts institūcija, arī Konkurences padome nevar pateikt "Gjensidige" - lūdzu, neejiet prom, jums jāpaliek. Tas ir uzņēmēju lēmums. Bet būtu vietā pajautāt, vai konkurences intensitāte apdrošināšanas nozarē joprojām ir pietiekama, attiecīgi arī cenas un apdrošināšanas noteikumu piedāvājums.
Grūti iedomāties, kā šī konkurences intensitāte varētu vairoties.
Tieši tā. Bet ir arī pretējs stāsts ar "Indexo" bankas ienākšanu tirgū. Prieks par to.
Lietuvā ienāk vairākas bankas, mums - tikai viena... Lietuvā konkurence banku jomā intensīvāka...
Esmu dzirdējis no klientiem, kuri pazīst Lietuvas tirgu, ka Lietuvas konkurences iestāde savā darbībā esot ļoti aktīva. Neņemos salīdzināt Lietuvas un Latvijas konkurences iestāžu darbu, bet katrā ziņā jāpatur prātā jau minētais, ka konkurences apstākļus nosaka ne tikai konkurences iestāžu prakse, bet arī fokusēta valsts politika, ja tāda ir. Tāpat ir vēl viens jautājums, par kuru nevajadzētu aizmirst. Tā ir pašas sabiedrības iesaiste konkurences uzraudzībā. Informāciju par lielu daļu problēmu, arī pārkāpumiem, konkurences iestādes, vai tā būtu Konkurences padome vai Eiropas Komisija, saņem no komersantiem un daļā gadījumu arī pārējās sabiedrības. Tādēļ arī sabiedrībai ir jābūt pēc iespējas aktīvai, informējot konkurences iestādes par iespējamām problēmām.
****
Turpinājums sekos. Turpinājumā saruna par to, kādas pilnvaras bauda Konkurences padome; kā sapurināt farmācijas nozares komersantus konkurējošā tirgus virzienā; vai Konkurences padome ir spējīga konstatēt neatļautas vienošanās; vai informāciju Konkurences padomei par pārkāpumiem var sniegt arī ar pārkāpumu nesaistītas nozares pārstāvji; ko nozīmē “rīta reidi”; kam jāuzņemas pierādīšanas nasta konkurences pārkāpumu lietās; uz kādiem likumiem balstās Konkurences padome, virzot pārkāpumu lietu izskatīšanu.
