„Vienu brīdi ministre Viņķele sāka uz mums kliegt, sak, ko jūs prasāt man – kā tagad iztikt, kāpēc jūs neprasāt finanšu ministram Reiram vai vēl kaut kam?! Bet ja Viņķele nebūtu liegusi nozares cilvēkiem strādāt, mums tagad nevajadzētu runāt par atbalstu! Kopš pavasara mēs vairāk vai mazāk tikām galā. Kā tagad var paģērēt ierobežojumu ievērošanu, ja mums ir liegts strādāt? Ko tad lai mēs ievērojam?” – retoriski vaicā Sabīne Ulberte, kosmetoloģijas speciāliste, Latvijas skaistumkopšanas speciālistu asociācijas prezidente, stāstīdama par attālināto tikšanos ar veselības ministri Ilzi Viņķeli („Attīstībai/Par”), kas notika piektdien.
Bija cerības, ka ministre ieklausīsies nozares argumentos un atļaus strādāt skaistumkopšanas speciālistiem, taču „ieklausīšanās aparatūra” acīmredzot nebija ieslēgta, un visi šķīrās kā nerunājuši un nedzirdējuši. Tostarp vietnē manabalss.lv ļoti īsā laikā tika savākti gandrīz 12 000 parakstu par ierobežojumu atcelšanu pirts un citiem skaistumkopšanas pakalpojumiem. Iniciatīva iesniegta Saeimai, Saeimas priekšsēdētājai un Ministru prezidentam. „Reakcija - nulle,” teic Sabīne Ulberte.
„Tieši tāpat kā skaista frizūra vai kopts manikīrs ir svarīgs, lai cilvēks justos labāk, ne mazāk svarīga ir ķermeņa tīrība, pozitīvs garastāvoklis un labs miegs, saglabājot cilvēku ierastos pirts un ķermeņa kopšanas ikdienas rituālus, kas iedarbojas uz cilvēku pozitīvi ne tikai fiziski, bet arī psihoemocionāli. Atņemot iespēju tiem cilvēkiem, kuri veselības uzturēšanai regulāri apmeklē individuālus pirts, ķermeņa kopšanas un skaistumkopšanas pakalpojumus un tā rūpējas par savu veselības profilaksi, pasliktināsies šo cilvēku imunitāte un kopējais fiziskais un psihoemocionālais veselības stāvoklis, tādējādi radot papildu draudus vīrusa izplatībai,” teikts skaistumkopšanas speciālistu iniciatīvā.
6. novembra lēmums ir netaisnīgs un nevienlīdzīgs attiecībā pret tādām individuālām skaistumkopšanas nozarēm, kas tiešā veidā rūpējas par cilvēku veselības profilaksi un labsajūtas uzturēšanu veselīgā normā - individuāli praktizējošiem pirtniekiem, masieriem, kosmētiķiem un citiem skaistumkopšanas speciālistiem, kuriem tas ir vienīgais ienākumu avots.”
Kamēr augstie kungi un kundzes domā, tikmēr daudzviet skaistumkopšanas speciālistus jau izliek no telpām, jo nav naudas, ko maksāt par īri. „Drīz mūsējos sāks likt ārā arī no dzīvokļiem, kas tiek īrēti. Valdība saka - sēdiet mājās! Un kur tad sēdēt, ja vairs nebūs, kur sēdēt? Tiešām valdība grib sagaidīt, lai kāds nolec no tilta?!” - Sabīne ir tuvu izmisumam, un viņas stāsts par tikšanos ar ministri Viņķeli ir tikpat bezcerīgs kā tuvākās izdzīvošanas perspektīvas.
Tikšanās ar veselības ministri Ilzi Viņķeli bija nesekmīga?
Sajūta bija tāda, ka ministrei Viņķelei nebija ne mazākās vēlēšanās mūs uzklausīt, iedziļināties mūsu problēmās un rast kādu risinājumu. Saprotu, ne katrs cilvēks spēj atzīt savas kļūdas, un arī ministre nebija gatava atzīt, ka ir pieņemts šāds kļūdains lēmums... Visi mūsu piedāvājumi izskanēja kā pret tukšu sienu.
Droši vien teicāt arī to, ka cilvēki, kuri strādā jūsu nozarē, ir palikuši bez iztikas līdzekļiem.
Protams, teicām. Vienu brīdi ministre Viņķele sāka uz mums kliegt, sak, ko jūs prasāt man - kā tagad iztikt, kāpēc jūs neprasāt finanšu ministram Reiram vai vēl kaut kam?! Bet ja Viņķele nebūtu liegusi nozares cilvēkiem strādāt, mums vispār tagad nevajadzētu runāt par atbalstu! Kopš pavasara mēs neesam prasījuši nekādu atbalstu, vairāk vai mazāk visi tikām galā. Kā tagad var paģērēt ierobežojumu ievērošanu, ja mums ir liegts strādāt? Ko tad lai mēs ievērojam? Bet Viņķele tikai runā un runā par ierobežojumiem, kas kļūs vēl stingrāki... Jā, ierobežojumiem jābūt, bet šobrīd ir runa par aizliegumu strādāt! Tā taču pavisam cita lieta. Un viņa vēl piebilst: tik lieli inficēšanās skaitļi ir tāpēc, ka sabiedrība negrib sadarboties.
Protams, atkal vainīga sabiedrība.
Pavasarī Latvija bija kā paraugvalsts - ar zemiem saslimšanas rādītājiem. Ierobežojumi bija saprotami, loģiski, izpildāmi un kontrolējami. Mūsu nozare kopā ar Veselības ministriju izstrādāja reglamentu, saskaņā ar ko mēs strādājām, un mūsu nozari pavasarī neslēdza. Kā tad patiesībā ir? Ikvienu cilvēku, kurš ienāk manā kabinetā, es uztveru kā potenciālu infekcijas avotu, un tā tas bija arī līdz kovidam. Manī - kā jebkurā cilvēkā, ‒ ir pašsaglabāšanās instinkts, man ir ģimene, es nedrīkstu to inficēt, un man ir klienti, kurus es tāpat nedrīkstu inficēt. Tāpēc es ievēroju absolūti visus dezinfekcijas un epidemioloģiskos noteikumus, lai tas būtu drošs pakalpojums. Pavasarī arī Viņķele rosināja izmantot drošus pakalpojumus, apmeklējot sertificētus meistarus un legālus salonus. Tagad nesaprotu: kurā brīdī šis drošais pakalpojums palika par nedrošu? Kāds pamats slēgt nozari, ja nav zināms neviens gadījums, kad cilvēks būtu inficējies ar kovidu legālā skaistumkopšanas salonā? Tiek slēgta epidemioloģiski visdrošākā nozare, kuras drošība ir augstākā līmenī par jebkuras medicīniskās iestādes drošību, jo mans darbs vistiešākajā veidā ir atkarīgs no maniem klientiem: ja ar kādu kaut kas notiks, man nebūs vairs neviena klienta.
Jūs strādājat legāli, jūs esat sertificēta speciāliste, un tādu ir lielais vairums. Bet ir arī „neredzamie”...
Ministre Viņķele pārvelk svītru tieši redzamajai, legālajai daļai. Tie, kuri bija neredzami, ielien vēl dziļākā ēnā. Un to saprot jebkurš zīdainis, izņemot ministri... Esmu neizsakāmi vīlusies. Man šķita: tas ir tik vienkārši, ļaujiet man tikai izskaidrot, ministre visu sapratīs. Pēc tam mani bērni teica, ka es nomiršot naiva... Bet, loģiski domājot: kontrolēt var tikai tos, kuri legāli ir atvēruši savus salonus, pārbaude var jebkurā brīdī atklāt, vai mēs ievērojam visus sanitāri epidemioloģiskos nosacījumus. Bet ko darīt ar tiem, kuri atrodas ēnā? Neko! Viņi tur būs, un neviens nezinās, vai viņi ievēro jelkādas normas.
Bet frizieriem ir atļauts strādāt. Kur loģika? Vai frizieris starp sevi un sava klienta galvu novietos plastikāta aizslietni?
Viņķele teica, ka tagad, kad dažās pašvaldībās noteikti stingrāki ierobežojumi, viņa esot domājusi slēgt arī friziera pakalpojumu sniegšanu. Bet viņa padomājusi, ka tādā gadījumā cilvēki meklēšot friziera pakalpojumus citās pašvaldībās! Nopietni?! Vēl viņa ir pieņēmusi, ka friziera pakalpojumi ir pirmās nepieciešamības pakalpojumi. Tas arī ir nopietni?! Dzirdēju, ka uz raidījumu zvanīja kāda kundze, invalīde, viņa teica, ka fiziski nespēj pati sev apkopt ne kāju, ne roku nagus. Tādu cilvēku ir daudz, un tas ir veselības jautājums. Matus apkopt tomēr ir vienkāršāk - šampūni veikalos ir, matu krāsas arī. Es nesaprotu, kāpēc jāpieņem ministres piedāvātais absurds?!
Neviens to nesaprot. Bet ministre nesaprot to, ka skaistumkopšana - tā nav smukuma uzprišināšana, tā patiesībā ir veselības kopšana. Bet sakiet, aptuveni cik cilvēku Latvijā strādā skaistumkopšanas jomā?
Kopā ar frizieriem aptuveni četri tūkstoši. Domāju, ka tomēr ir vairāk, bet šie četri tūkstoši ir reģistrēti Veselības inspekcijas datu bāzē. 99% no šiem speciālistiem ir sievietes. Dzirdam tās gudrās pamācības - pārkvalificējieties! Piedodiet, visi, kuri varēja, jau pārkvalificējās. Un vēl. Ir lietas, par kurām neviens nerunā. Tā, piemēram, man ir augstākā izglītība, es esmu sertificēta ārstniecības persona, es pakļaujos Ārstniecības likumam, ik pa pieciem gadiem man jāatjauno savs sertifikāts, man jāapmeklē kursi, man ir obligāta tālākizglītošanās. Tā ir arī nauda, tās ir investīcijas manā izglītībā. Savukārt starp frizieriem nebūs daudz personu ar augstāko izglītību, frizieri nav saistīti ar Ārstniecības likumu, viņi nav sertificētas ārstniecības personas. Tur slēpjas šis absurds: liedz strādāt Ārstniecības likumam pakļautajai skaistumkopšanas nozarei, kas turklāt atrodas Veselības inspekcijas kontrolē! Pavasarī, sekojot ministrijas norādēm, skaistumkopšanas salonos tika izvietoti plastikāta aizsegi, visi strādāja sejas maskās, visi instrumenti bija vai nu vienreizējās lietošanas, vai nu tādi, kurus var atbilstoši sterilizēt. Daļēji mēs jau bijām ieviesuši to visu pirms kovida. Tas viss maksāja naudu.
Īpaši grūti, manuprāt, šobrīd ir tām bez darba un līdz ar to bez ienākumiem palikušajām skaistumkopšanas speciālistēm, kuras ir vientuļās māmiņas.
Ar vienu tādu jūs patlaban runājat. Esmu šķīrusies, un man ir trīs bērni. Šajā ģimenītē es faktiski biju vienīgā pelnītāja, un tagad es vairs nedrīkstu strādāt. Un atbalsts no valsts mums ir nulle. Es vairs nezinu, ko man... mums darīt. Domājam vērsties pie tiesībsarga.
Tas jums noteikti ir jādara.
Runa jau nav tikai par mani vien. Satversmē ir rakstīts, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības strādāt. Bet mums vairs nav tiesību strādāt, šīs tiesības mums ir atņemtas! Vai man slepus vajadzētu darīt darbu, ko es patiešām daru labi? Šie aizliegumi skaistumkopšanas jomā ir nesamērīgi un absurdi. Mēs, šīs jomas pārstāvji, vistiešākajā veidā esam gatavi sadarboties un ievērot drošības noteikumu izpildi.