„Es nebrīnīšos, ja parādīsies jauns totalitārisms, kas tomēr nebūs tik vienkārši atpazīstams, kā tas bija ar nacionālsociālismu vai boļševismu. Modernitātes laikmets Eiropā (18.‒20. gs.) radījis totalitārismus, un tas nespēj izrauties no tām pretrunām, kuras dzemdina aizvien jaunas totalitāras varas konfigurācijas. Visticamāk, patērētāju sabiedrībā tiks ieplūdināti noteikti ideoloģiskie elementi, un viens no tiem būs nacionālo valstu ietekmes mazināšana kā ceļš pie planetāras varas,” uzskata filozofijas doktors, Latvijas Universitātes asociētais profesors Raivis Bičevskis. Šodien saruna par intelektuāļu lomu sabiedrībā un par jauna – liberālā – totalitārisma iespējām.
No mūsu sarakstes nopratu, ka esat norūpējies par mūsdienu intelektuāļu vietu un lomu sabiedrībā. Viens intelektuāļu spārns pieturas pie nacionālajām, konservatīvajām vērtībām, otrs - mēģina būt pasaulīgi stilīgs, liberāls. Šķiet, pēdējais piliens bija Arta Sveces raksts, kurā viņš mēģināja revidēt latviešu literatūras klasiku rasisma virzienā...
Šobrīd klasiskās politiskās un sociālās pozīcijas ir ievērojami nobīdījušās, skaidrs dalījums vairs nav tik vienkāršs. Modernajā pasaulē uzreiz ir grūti noteikt, kurš ir kurā pusē. Tas, kas mani patiešām satrauc, ir šodien nepieciešamais līgums starp intelektuāļiem un sabiedrību, jo tas nerakstītais, 90. gadu sākumā izveidotais līgums ir sabrucis. Sabiedrības lielas daļas negatīvā attieksme pret intelektuāļiem kopumā - tas mani satrauc. Labprāt gribētu saprast, cik lielā mērā intelektuāļi pēdējās desmitgadēs ir spējuši piedāvāt sabiedrībai skaidri, saprātīgi un daudzpusīgi formulētus viedokļus par to, kas notiek pasaulē un Latvijā. Pagaidām šajā viedokļu piedāvājumā, manuprāt, ir dominējis viens intelektuāļu zars - liberālais. Plaisa starp to un esošo sabiedrību ir liela. Iespējams, tieši tāpēc sabiedrības daļas sašutums ir pamatots.
Tāpēc mani interesē - kā šo līgumu starp sabiedrību un intelektuāļiem noslēgt no jauna? Tas, protams, nenozīmē parakstus uz kāda dokumenta, tas nozīmē pacietīgu darbu, diskusijas - lai parādītu, ka intelektuāļu pasaule nav vienveidīga un ka mēs saredzam un saprotam nacionālo valstu lomu, vietu un nozīmi mūsdienu pasaulē. Atmodas laikā intelektuāļiem bija vēsturiska loma; šobrīd, citā situācijā, šajā lomā darbīgajiem vajadzētu uzņemties jaunu lomu: publiskajā telpā demonstrēt plašāku spektru viedokļu un analīžu, nekā tas patlaban notiek.
Jūs uzskatāt, ka liberāli tendētie intelektuāļi mēģina noliegt nacionālo valstu nozīmi un vajadzību nākotnes pasaulē?
Paskatīsimies uz vārda „intelektuālis” vēsturi. Tas nav ļoti sens vārds. Sociālists Anrī de Sensimons to sāka lietot 19. gadsimtā, bet tā pa īstam tas iegājies leksikā gadsimtu mijā. Skaidrs, ka modernā sabiedrība ir ļoti sarežģīta, un, ja nav neviena, kurš no malas uz to paskatītos un pavērtētu, tad tā paliks bez refleksīviem resursiem, kļūs viendimensionāla. Sabiedrība ir ierauta ražošanas procesā, starptautiskajās attiecībās, vērtēt sevi vairs neatliek laika. Tāpēc intelektuāļi modernajā sabiedrībā ir vajadzīgi - lai vērtētu no malas, vienlaikus atrodoties sabiedrībā. Bet tas nenozīmē, ka intelektuāļiem tikai tāpēc, ka viņi ir intelektuāļi, jābūt kādās noteiktās pozīcijās. 1927. gadā Žiljēns Benda publicēja eseju „Intelektuāļu nodevība”, un tajā viņš no abstrakta humānisma pozīcijām runāja par to, ka intelektuāļiem jāaizstāv patiesība, taisnīgums, viņiem jāsludina humānisms utt. Viņš uzskatīja, ka intelektuāļi ir nodevuši šos cēlos ideālus, izvēloties iesaistīšanos politikā. Benda vērsās arī pret Vācijā dzimstošo jauno nacionālismu, vēlāk pret nacionālsociālismu.
Taču kopš Bendas publikācijas pasaule ir mainījusies. Un šobrīd ir jārunā par cita veida intelektuāļu nodevību: daudzi ir pašsaprotami pieņēmuši, ka nacionālās valstis un to postulētās vērtības ir kaut kas apkarojams. Šodien nevar vienkārši runāt par abstraktām humānajām vērtībām - par patiesību, taisnību, cilvēcību, ‒ ja pie varas ar šo saukļu palīdzību laužas pārnacionālas korporācijas, kuras līdz šim nedzirdētā veidā spēj kontrolēt informāciju, apkopot milzīgus datu apjomus un līdztekus nerēķināties ar nacionālu valstu interesēm.
Tas ir bezatbildīgi un bīstami, jo skaidrs, ka tikai nacionālas valstis var iestāties par saviem pilsoņiem, par viņu personalizētu identitāti un nākotni, sociālajām garantijām un izglītību.
Tad kā jūs formulēsiet jaunā līguma būtību?
Vācu profesors Norberts Bolcs skaidro: ja mēs pievēršamies modernajai sabiedrībai un sakām, ka aizstāvam demokrātiju, tad jāsaprot, ka demokrātija vienmēr ir bijusi labāk artikulētu grupu vara. Tātad - demokrātijā grupas, kas spēj skaidrāk artikulēt, paust to, ko tās domā un grib panākt, iegūst publisko telpu un ar tās palīdzību ietekmē visu sabiedrību. Grupām jābūt vairākām, un tās nevar spēlēt vienos vārtos, jo jārēķinās, ka sabiedrība tiek pārņemta ar to, ko saka šīs grupas...
To var izteikti saskatīt tad, kad tuvojas vēlēšanas.
Jā, šīm grupām ir vispirms šķietami tikai vārdiska, bet tad arī reāla vara pār sabiedrību. Es tiešām gribētu, lai attīstītā nacionālā valstī tiktu veidoti forumi, kuros notiktu reālas intelektuāļu diskusijas, kurās formulētu viedokļus par valsts attīstību un sabiedrību skarošiem jautājumiem. Taču šobrīd visa kaut cik vērā ņemamā intelektuālā artikulācija notiek vienos vārtos... Šobrīd Latvijā nevaram runāt par divu pretēju intelektuālo spārnu (vai vairāku - „nometņu”) diskusijām. Tādu īstenībā nav. Bet situācija pasaulē patlaban ir tāda, ka intelektuāļi nedrīkst palikt savā ziloņkaula vai melnkoka tornī.
Jā, nedrīkst. Tieši tāpēc, ka pasaulē patlaban notiek kultūru karš.
Piekrītu. Un tas nav, piemēram, arābu pasaules un Eiropas pasaules konflikts, pati Rietumu pasaule ir sašķelta. Tas jāapzinās. Var, protams, sabiedrībai par to nestāstīt, bet...
Kas tur ko nestāstīt. Viss notiek acu priekšā. Paskatieties uz rasistisko kustību #BlackLivesMatter. Tas ir dzīvesveidu, vēstures un vērtību uztveres karš.
Ja mēs modernā laikmeta iekšējo spriedžu dēļ intelektuāli padodamies, tad mums jāaizmirst viss, kas Eiropā būvēts gadsimtiem. Un es nerunāju tikai par celtnēm, uz kuru drupām kāda sabiedrības daļa atkal aizrautīgi cels „jauno pasauli”. Laiks kopš Franču revolūcijas ir bijis varens ar saviem zinātnes un tehnikas atklājumiem, arī indivīdam pavērās pirms tam nebijušas iespējas un cerības, bet līdztekus tas ir bijis milzīgas dezorientācijas, baiļu un izmisuma laiks. Modernais laiks ir pretrunīgs un sašķelts. Nav brīnums, ka šajā laikā parādījās totalitāri režīmi.
Es nebrīnīšos, ja parādīsies jauns totalitārisms, kas tomēr nebūs tik vienkārši atpazīstams, kā tas bija ar nacionālsociālismu vai boļševismu. Modernitātes laikmets Eiropā (18.‒20. gs.) radījis totalitārismus un nespēj izrauties no tām pretrunām, kuras dzemdina aizvien jaunas totalitāras varas konfigurācijas. Visticamāk, patērētāju sabiedrībā tiks ieplūdināti noteikti ideoloģiskie elementi, un viens no tiem būs nacionālo valstu ietekmes mazināšana kā ceļš pie planetāras varas. Diemžēl tagad jau var saskatīt jauna totalitārisma aprises... Par to jābrīdina sabiedrība.
Vai sabiedrība ieklausīsies šādos brīdinājumos? Liela tās daļa šobrīd domā tikai par maizi, sviestu un desu.
Diemžēl... Tas, kas notiek metropolēs, līdz Latvijai atnāk pēc kāda laika. Par laimi vai par nelaimi - esam province... 2018. gadā Rīgā notika Pasaules latviešu zinātnieku kongress, un tajā bija publiska diskusija par humanitāro zinātņu lomu mūsdienu sabiedrībā. Runājām arī par to, ka humanitārajam laukam par maz finansējuma un ko tam darīt jauno tehnoloģiju laikmetā. Bet tad aizvirzījāmies uz to, ka mūsdienu humanitārajām zinātnēm, iespējams, jāizcīna pavisam citas kaujas - nevis tikai mūžīgais cīkstiņš par finansējuma palielināšanu. Proti, ka mums jānāk talkā mūsu nacionālajām valstīm, jārunā starptautiskos un nacionālos forumos un ka mums jāizcīna no jauna intelektuāla cīņa.
Rakstnieks Boto Štrauss reiz formulēja šo cīņu kā sacelšanos pret „sekundāro pasauli”. Tiešām, jau ilgi notiek sacelšanās pret primāro - tik daudz it visur ir sekundārā, otršķirīgā, ar kā palīdzību vislabāk ir aizsegt spēju domāt, un ir aizmirsies tas, kas ir vai varētu būt primārais un kā par to runāt ar sabiedrību nacionālā valstī. Vai humanitārās zinātnes vēršas pret sekundārā diktatūru? Tomēr diskusija toreiz iestrēga arī pašu zinātnieku pasivitātes un nevēlēšanās dēļ...
Kas būtu vajadzīgs aktīvām, profesionāli nozīmīgām diskusijām, kas notiek konservatīvo vērtību gaisotnē? Interneta portāls?
Jā, tas būtu labi. Tam vajadzīgs finansējums. Nacionālā valstī ir nepieciešami dažādi un atšķirīgās intelektuālās tradīcijās balstīti forumi. Nezinu, kas finansē interneta žurnālu „Satori”, bet tas ir vienos - liberālajos - vārtos.
Kreisi liberālajos. Kā jau Soross novēlējis.
Bet intelektuālo diskusiju mērķim nacionālā valstī jābūt - radīt lietas, kuras ir vērts saglabāt. Nevis pakalpīgi pieskaņoties ātri plūstošiem politiskajiem procesiem, bet domāt par nācijas nākotni. Jūs pieminējāt kustību #BLM... Daudzi domā: no kurienes gan rodas tie cilvēki, kuri gāž pieminekļus, iznīcina vēsturi? Mani draugi, kuri pārzina Amerikas vidi, apgalvo, ka tie lielākoties ir turīgu un pat bagātu ģimeņu jaunieši, bet ir pilnīgi kreisi noskaņoti, līdz ar to iekāpuši iepriekšējo paaudžu drānās, kas tiem par lielu. Ar šo jauniešu dumpīgumu ļoti labi manipulē cilvēki, kuri pārzina polittehnoloģijas. Šiem jauniešiem neviens arī nav piedāvājis alternatīvus intelektuālus skatījumus.
Man stāstīja, ka augstskolu pasniedzēji nedrīkst lietot konkrētus vārdus un izteicienus, lai nabaga studentus neaizvainotu. Plaukst īsta denunciāciju sistēma un rīdīšanas kampaņas pret profesoriem, kuri izrādījušies „politnekorekti”. Bet informāciju, kas studentiem būs nepieciešama dzīvē, viņi iegūst interneta vidē. Dominē neizglītotība un aprobežotība. Amerikas studentu vairums ir naivuma pārņemti, viņi Bendas eseju stilā runā par vienlīdzību un taisnīgumu...
Kas šajā ziņā notiek Latvijā? Pieminekļus vēl negāž... Varbūt mums cita mentalitāte?
Atšķirīga vēsture. Un es arī neteiktu, ka mūsu augstskolu vidē šobrīd būtu vērojams izteikts kreisums. Jaunieši visbiežāk domā par to, kā dabūt labu darbu pēc studijām. Tomēr ir arī daudzi, kas neskatās uz sabiedrību tikai caur savu vai savas ģimenes prizmu, bet gan labprāt iesaistītos diskusijās, kas skar visai sabiedrībai svarīgus jautājumus. Daudzi mūsu jaunieši ir gudri, viņu vērtības ir saprotamas un atbalstāmas, tikai, man šķiet, viņiem pietrūkst leģitīmu iespēju dalīties ar tām un piedalīties diskusijās.
Labi, akmens vai bronzas pieminekļus negāž, tagad droši vien būtu aktuāli gāzt plastikāta pērtiķus un medmāsas, bet arī tos negāž. Toties mēģina gāzt mūsu kultūras ikonas, piemēram, Blaumaņa „Skroderdienas Silmačos”, iepinot šo komēdiju rasisma skandālā.
Intelektuāļi nereti ir provokatīvi... Varbūt no Arta Sveces puses šī piezīme par Blaumani bija retorisks pamudinājums pa īstam sev pajautāt, kas ir tas, par ko esmu un ko aizstāvu. Man gan šķiet, ka Blaumanis rāda latviešu sabiedrībā lieliski integrētus ebreju tēlus. Blaumaņa realitāte ir integrētas sabiedrības realitāte. Ne viņi bija apspiesti, ne izsmieti. Diemžēl jājautā: ja pieminēt Blaumani bija intelektuālas provokācijas mēģinājums, tad kas parādīsies vairs nevis kā intelektuāļu provokācijas, bet gan kā grāmatu cenzēšana, jaunu „komjauniešu” veiktas denunciācijas kā nākamais solis, kuru būs leģitimizējuši, padarījuši par iespējamu tieši intelektuāļi?
Labi. Parunāsim par valsti. Kā jums šķiet - vai moderna valsts var būt konservatīva? Respektīvi, vai moderns un konservatīvs nav pretēji jēdzieni valsts veidošanā?
Modernās sabiedrības sākumos nostiprinājās dogma, ko daudzi vēlāk reproducēja, runājot par moderno laikmetu, respektīvi, ka moderna, attīstīta valsts var būt tikai liberāla. Dogma vēstīja: ja tā tas nav, tad sagaidāms demokrātijas gals. Bet tā tas nav. Intelektuāļu diskusijās šī dogma ir pietiekami bieži apšaubīta, un tiek runāts par moderno konservatīvismu, kas ir pietiekami dinamisks, tālredzīgs un atvērts arī inovācijām, jauniem formulējumiem un iespējām. Tam nav obligāti jābūt saistītam ar baznīcu, vīzītēm un prievītēm...
... runājot banalitātēs.
Tieši tā. Ir pietiekami daudz jaunu, gudru cilvēku, kuri prot pamatot, kādā veidā atbalstīt uz konservatīvām vērtībām balstītu valsti modernā Eiropā. Bet šai diskusijai jābūt redzamai, tai jāparādās Latvijas forumos.
Vai jūs redzat Latvijā tādus politiskos spēkus, kas gribētu un prastu izveidot Latviju par modernu konservatīvu valsti?
Diemžēl situācija šobrīd izskatās bēdīga. Protams, Nacionālā apvienība vārdos vienmēr ir apliecinājusi savu gatavību veidot šādu valsti, bet... Viņi jau ilgāku laiku klusē. Acīmredzot ir iestājusies reālpolitika, kas liek meklēt kompromisus. Taču, ja grib veidot diskusiju par modernu konservatīvu valsti, tad viņiem beidzot jāsāk runāt, un ir jābūt vietām, kur tas viss tiek artikulēts pietiekamā intelektuālā līmenī.
Mediji šo vietu vienmēr ir piedāvājuši. Un šobrīd ir tik daudz tēmu, par kurām tieši NA varētu runāt bez mitas. Kaut vai kultūru karu, kas patlaban pasaulē notiek.
Jāteic, ka politiķu intelektuālie sasniegumi gadu gaitā paliek arvien pieticīgāki... 19. gadsimtā par īstu politisko līderi nevarēja uzskatīt to, kurš nebija publicējis teorētiskus un praktiskus apcerējumus par sabiedrību. Protams, daudzi politiķi šodien izdod grāmatās savas autobiogrāfijas, bet kas gan tās par grāmatām... Ir pāris izņēmumu, bet diemžēl mums jārunā par pasaules un Latvijas intelektuālās politikas norietu.
Latvijas gadījumā ir vēl viena bīstama tendence: tiek pieņemta vecā, labā roku plātīšana - ko nu mēs, nabadziņi un cibiņi… labāk vienkārši paņemsim gatavu, nopirksim ārzemju pasniedzējus, mēs jau paši neesam (un varbūt nedrīkstam būt) tik gudri... Es pat nezinu, kā mēs varētu attālināties no šī „nabadziņa” tēla, kas izpaužas gan tieši, gan arī ļoti rafinētā veidā.
Varbūt tomēr tas ierakstīts mūsu mentalitātē?
Tās ir dziļas vēsturiskas saknes, un mentalitāti strauji nav iespējams mainīt. Tajā pašā laikā 20. gadsimtā esam redzējuši vēsturiskos punktus, kuros latvieši ir bijuši ļoti varoši. Mēs nevaram apgalvot, ka latviešos nav domātāja un darītāja „gēna”. Tas ir, tam tikai vēl vairāk „jāpamostas” savā - nacionālā - valstī.
