Bailes un satraukums var izraisīt spēcīgas emocijas ne tikai pieaugušo, bet arī jauniešu vidū. Ilgstoša izolēšanās, ko radījusi pandēmija, vairumam jauniešu ir radījusi stresu un satraukumu. Par to, kā atpazīt signālus, kas liecinātu par nepieciešamību vērsties pie speciālista pēc palīdzības un ar kādiem veidiem, nodarbēm būtu iespējams mazināt trauksmainību, depresiju un emocionālo nelīdzsvarotību, plašāk stāsta Biznesa augstskolas Turība asociētā profesore Daina Škuškovnika. Savā viedoklī viņa skaidro, ka trauksmes un stresa mazināšanai palīdz problēmas atzīšana, apzināta spriedzes mazināšana ar fiziskām aktivitātēm, plāna izstrāde un realizācija, iesaistot tajā sev tuvos cilvēkus.
Sākotnēji pārmaiņas savā emocionālajā veselības stāvoklī bieži vien neievērojam. Problēmas pamanām tikai tad, kad esam nonākuši līdz zināmai kritiskai robežai. Lai problēmas tiktu risinātas - tās jāatzīst. Šobrīd visi esam nonākuši pārmaiņu situācijā, kas radusies ierobežojumu dēļ. Jebkuras pārmaiņas izraisa stresu. Pandēmijas sākumā atradāmies šoka fāzē - bija neziņa, neskaidra situācija, informācijas trūkums. Palēnām pārgājām atteikuma fāzē - uzskatījām, ka problēmu nav, ka kāds tās ātri atrisinās, ka ierobežojumi neattiecas personīgi uz mani. Šobrīd pārsvarā atteikumu fāzi nomainījusi dusmu fāze, kas var izpausties divās galējās izpausmēs - vainīgā meklēšanā ārpus sevis vai arī - sevī. Dusmas uz sevi - sevis šaustīšana par to, ka neesmu pietiekoši veiksmīgs, prātīgs, izdarīgs un citādi labs cilvēks, ka pietiekami bieži nevingroju, pietiekoši pareizi neēdu, pietiekoši daudz laika neveltu sev tuviem cilvēkiem, saviem bērniem, ka netieku galā ar svarīgām lietām, netieku galā ar traucējošām domām - rada depresīvu noskaņojumu, kas gremdē pašnovērtējumu. Mērķtiecīga saruna ar tuviem cilvēkiem: ģimenes locekļiem, draugiem, kuri arī atrodas līdzīgā situācijā, arī ar speciālistu var palīdzēt atpazīt problēmu cēloni, to analizēt un saprast, kāds būtu efektīvākais risinājums.
Kad esam atzinuši problēmas pastāvēšanu, svarīgi mazināt fizisko spriedzi. Fizisko aktivitāšu laikā smadzenēs pastiprināti izdalās vairāki hormoni, kas ietekmē noskaņojumu. Jāapzinās, ka šobrīd ierastais ikdienas ritms vairs nav pieejams, tāpēc ir jāmeklē citas fiziskās nodarbes, kuras šobrīd nav aizliegtas un ar kurām šī spriedze tiktu noņemta. Iespēju ir daudz, tikai jāgrib tās atrast, pat vienkārša pastaiga var uzlabot pašsajūtu. Atceroties, ka dažāda veida fiziskās aktivitātes iespējamas tikai vienas mājsaimniecības ietvaros, iesaistām savus tuvākos ģimenes locekļus kopīgās aktivitātēs. Piemēram, šis ir laiks, kad varam iepazīt tuvāko apkārtni, kam ikdienas darba steigā nav bijis laika.
Trauksmes un stresa mazināšanai noteikti palīdz sīkā motorika, tā sniedz iespēju nodarbināt sevi gan fiziski, gan emocionāli, gūt mierinājumu stresa brīžos, kā arī ļauj likt lietā iztēli un veidot ar to ilgstošu emocionālu kontaktu. Sīkās motorikas pamatā ir iekšējā miera sajūtas radīšana. Tā ir saistīta ar kustību koordināciju, kuras laikā ir jāveic smalkas un precīzas darbības. Šī procesa laikā mēs nomierināmies un atpūtinām savu prātu. Sīkā motorika tiek ietverta tādās smalkās darbībās kā sīku modeļu veidošana, tamborēšana/ adīšana, arī mandalu krāsošana, zīmēšana, gleznošana, kā arī mūzikas instrumentu spēlēšana (iespējams mācīties, izmantojot internetā atrodamo piedāvājumu) un citas izpausmes, kurām parastā dzīvē nepietiek laika.
Kad spriedzi fiziskām aktivitātēm esam mazinājuši, laiks izstrādāt Plānu. Pandēmija daudziem ir likusi mainīt savus ikdienas paradumus un meklēt jaunus. Kopā ar saviem tuvajiem pārrunājam to, kā šobrīd jūtamies, kā gribētu justies, kas varētu palīdzēt labāk justies. Varbūt jāvienojas par jaunu dienas kārtību mūsu mājoklī - cik bieži satiksimies visi kopā, lai kopā paēstu, parunātu par to, kas šodien labs noticis, kas īsti labi neizdevās? Un tad - prāta vētra - ko, kad, kā mēs kopā varētu darīt, lai iegūtu pozitīvākas emocijas, lai justos labāk. Iespējams, ka kādā ģimenē nepieciešams parunāt par to, lai katrs ģimenes loceklis noteiktu laiku varētu pavadīt viens. To iespējams atrisināt, tikai - par to jāpadomā un jāvienojas, respektējot visu ģimenes locekļu vēlmes.
Šis laiks ir jāizmanto, lai vairāk veltītu laiku tuviem cilvēkiem, ģimenei. Ne velti saka, ka sarunas bieži vien dziedē. Ja iepriekš darba dēļ trūka laiks ģimenei, tad šobrīd, atrodoties mājās, šo laiku sarunām mēs atrast varam. Iespējams, ar šo sarunu palīdzību tiek uzlabotas savstarpējās attiecības, kas palīdzētu izvairīties no ieslēgšanās sevī. Nekad nav par vēlu sākt pavadīt laiku kopā, sarunāties, spēlēt kopā galda spēles, doties pastaigās un pārrunāt dienā notikušo.
Šodienas pasaulē, neskatoties uz ārkārtas situācijas noteiktajiem ierobežojumiem, iespējams komunicēt ar ļoti plašu cilvēku loku. Uzņemsimies atbildību, zvanīsim, runāsim! Gan tāpēc, ka ar šo sarunu varbūt palīdzēsim kādam tuvam cilvēkam saskatīt gaismu tuneļa galā, gan tāpēc, ka arī pašiem tā būs vieglāk. Izrādīsim iniciatīvu - rīkosim attālinātos tējas dzeršanas vakarus, kopīgas attālinātās dzimšanas dienu ballītes, kopīgās attālinātās sarunas saulrieta laikā. Varam jau teikt, ka tā nav labi, tas nav pa īstam, es tā nedarīšu, jo es tā nedaru, es gribu tā, kā bija līdz šim. Bet - varam būt tie, kas šo laiku uztver kā izaicinājumu savām spējām - atzīt problēmu, izstrādāt plānu, to realizēt un gūt pozitīvas emocijas.
