Izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa uzstādījumam par pedagogu algu palielināšanu atkarībā no darba kvalitātes izglītības darbinieki kopumā piekrīt un atzīst, ka tālāk par runāšanu ministrs tā arī netiek. Trūkst reālu pētījumu un konkrēta rīcības plāna, kā to visu darīs.
Aptaujātie dažādu mācību priekšmetu asociāciju un Latvijas izglītības darbinieku arodbiedrības (LIZDA) pārstāvji vienbalsīgi nosauc R. Ķīļa izteikumus par «skolotāju motivāciju paketēm un autorprogrammām» kā kārtējo fantāzijas lidojumu. «Viss atkal notiek parunāšanās līmenī – arī par darba kvalitātes un algas attiecībām. Taču nekā konkrēta nav: ne plānu, ne pētījumu, ne aprēķinu,» teic Latvijas pedagogu domes pārstāve, LU profesore un Latvijas Matemātikas skolotāju asociācijas prezidente Rudīte Andersone.
«Ir jau labi, ka vispār domā, kā jel ko uzlabot. Ticu R. Ķīļa labajai gribai, taču viņam nav instrumentu, lai savas idejas realizētu. Ne velti savulaik Pedagoģijas pētniecības institūts, kāds joprojām ir Igaunijā un Lietuvā, bet pie mums tika likvidēts, nodarbojās ar ideju ietērpšanu skaitļos un pamatojumos,» spriež Latviešu valodas skolotāju asociācijas vadītāja Anita Vanaga.
Ka skolotājiem jāceļ pamatalga, ir pārliecināti visi aptaujātie. Viņi piekrīt ministram, ka algas noteikti jādiferencē. «Esmu par to, ka par kvalitāti ir jāpiemaksā. Tam noteikti vajadzīgi kritēriji, un tādi taču ir. Tikai jāpārskata un jāpiemēro šim laikam,» norāda A. Vanaga. Gan viņa, gan Vēstures skolotāju biedrības ilggadējā vadītāja Aija Kļaviņa par labu pamatu min piecu pakāpju sistēmu, ko piešķīra pedagogiem Eiropas Savienības fondu programmas ietvaros. «Projektam tika izdota liela nauda, pieaicināti ārzemju eksperti, milzu darbu ieguldīja arī paši skolotāji, gatavojot dokumentus, rādot savu pieredzi, – kāpēc to tagad nevar izmantot atalgojuma noteikšanai?» neizpratnē ir A. Kļaviņa. R. Andersone uzskata, ka sākumam ar to pietiktu, bet nākotnē vajadzētu izstrādāt kvalitatīvu kritēriju sistēmu, galveno akcentu liekot nevis uz formāliem pedagoga rādītājiem (kursi, sertifikāti), bet uz reālu darbību un skolēnu sasniegumiem. «Tas ir liels darbs un pusgada laikā nav paveicams,» saka R. Andersone. Lai to izdarītu, vajadzīga komisija vai darba grupa. «To nevar uzlikt uz profesionālo asociāciju pleciem, jo skolotāji ir noslogoti. Nav jau liela gudrība pateikt – sak, mēs pacēlām šo jautājumu, bet jūs tagad īstenojiet,» iebilst A. Vanaga.
«Pedagogi var palīdzēt šajā darbā, bet tad vajadzīgs konkrēts uzdevums un arī finansējums, paredzot kvalitātes vērtētājiem samaksu par padarīto. Jo apvienot slodzi skolā un izstrādāt kritērijus – tas nav iespējams,» domā A. Kļaviņa.
Pedagogi noteikti iebilst pret to, lai algu palielināšana notiktu pēc pierastās shēmas: vieniem noņem, otriem iedod. «Tas tāds klasisks politiķu iecienīts sarīdīšanas modelis, kas labu rezultātu nedod. Vajag nevis spiest uz ekonomiju, bet meklēt valsts budžetā trūkstošos līdzekļus. Saka – nav naudas, bet, lūk, Valsts ieņēmuma dienesta ēku būvēs par 49 miljoniem latu,» skarbi nocērt LIZDA vadītājas vietnieks Jānis Krastiņš, uzsverot, ka arī viņš, tāpat kā asociāciju vadītāji, līdz šim neesot redzējis nekādus finansiālos aprēķinus, kas liecinātu par ministra reālu darbību šajā virzienā. Tāpat viņam neesot pieņemams tas, ka ministrs grib visu darīt ar citu rokām. «Lai dara pats! Lai risina arī degošos jautājumus, ne tikai lūkojas nākotnē un kaļ reformu plānus, par kuriem nav skaidrs, vai un kā tos realizēs,» uzsver J. Krastiņš.