2023. gada 7. oktobrī Palestīnas teroristu grupējums “Hamas” iebruka Izraēlā, tur sarīkoja asiņainu slaktiņu: teroristi noslepkavoja 1200 cilvēku un sagrāba aptuveni 250 ķīlnieku. Visvairāk cietušo bija sievietes, kuras izvaroja, sakropļoja un pēc tam nošāva. Izraēla atbildēja ar militāru operāciju Gazas joslā. Ir pagājis gads. Ko par esošo situāciju domā Kārlis Daukšts un Juris Rozenvalds?
Gandrīz gadu Izraēla koncentrēja savus spēkus pret “Hamas” teroristiem Gazas joslā, bet paralēli tā turpina cīnīties arī ar “Hezbollah” teroristiem, kas koncentrējas Libānā. Kādas ir šī mūžīgā konflikta perspektīvas?
Vēsturnieks un politologs Kārlis Daukšts uzskata, ka vairums pētnieku ņem vērā tikai cīņas lauka reālijas un sociālekonomiskos apstākļus, taču, viņaprāt, situācija ir cita: “Tas ir reliģiju karš. Tā ir etniska un mentāla sadursme, un to nav iespējams ielikt kaut kādos rāmjos, lai analizētu tikai no militārā viedokļa. Domāju, ka šis konflikts nebeigsies nekad. Tas var beigties tikai ar vienas puses iznīcināšanu.”
Daukšts ir noskaņots visai skeptiski. “Manuprāt, Izraēla pēdējā laikā zaudē. Proti, zaudē atbalstu sabiedrībā. Džordžs Kenans* savulaik uzrakstīja telegrammu ar 8000 vārdiem, ar ko faktiski iesākās aukstais karš. Telegrammu Kenans nosūtīja uz Vašingtonu no ASV vēstniecības Maskavā, kur tā tika saņemta 1946. gada 22. februārī. Telegrammas beigās, analizējot Krievijas politiku, viņš izteica vienu secinājumu: nedod, dievs, mums pārvērsties par komunistiem, nedod, dievs, mums palikt tādiem pašiem, kādi ir viņi.”
Daukšts, piebilstot, ka aizstāvēšanās ir laba lieta un ka ebreji allaž bijuši cietēji, tomēr uzskata: “Ārkārtīgi spēcīgie Izraēlas atbildes triecieni, bērnu nāves - tas viss ir izraisījis pagriezienu vērtējumos. Un šis pagrieziens var daudz ko mainīt. Tā, piemēram, amerikāņi nevēlas triecienu pret kodolobjektiem. No vienas puses - amerikāņi atbalsta Izraēlu, no otras - izskan kritika par Izraēlas darbību. Tas ir rādītājs sabiedriskās domas pavērsienam pret Izraēlas rīcību.”
Daukšts atzīst, ka militārās darbības laukā Izraēla, protams, uzvar, jo tās rīcībā esošās tehnoloģijas ir augstā līmenī: “Taču civiliedzīvotāju nāves, kas ir izraisītas tāpēc, ka mērķis ir bijis viens vai otrs nelietīgs teroristu vadonis, nav attaisnojamas. Ir taču kaut kādas spēka lietošanas robežas.”
Un tomēr. “Zināt, man no Izraēlas zvana viena mana draudzene un stāsta, ka izraēlieši patlaban ir ļoti saliedēti, jo jūt apdraudējumu. Viņa arī stāstīja par arābiem, kuri dzīvo ap pilsētu. “Mēs darām visu, lai ar viņiem sadzīvotu,” saka mana draudzene. Viņa draudzējusies ar kādu arābu ģimeni. Pēc 7. oktobra slaktiņa šī arābu ģimene pilnībā pārvērtās: tā kļuva naidīga. Šī situācija man atgādina to, kas notiek Latvijā: viens otrs šeit mūžīgi dzīvojošais krievs tur dūri kabatā, lai vajadzīgajā brīdī to izvilktu ārā - sitienam.”
Daukšts spriež, ka Izraēlas iedzīvotāju rīcība var būt dažāda: “Var sākties Izraēlas ebreju izceļošana. Bet iespējama ir arī iedzīvotāju konsolidācija. Savukārt ar arābiem ir tā: viņi lielākoties uzskata, ka viņu galvenais uzdevums ir būt uz vietas un iznīcināt ebrejus. Irānas konstitūcijā pat ir ierakstīts, ka Irānas eksistence ir svarīga ar to, ka tās uzdevums ir iznīcināt ebrejus.”
Vai tas, ka pasaules uzmanība šobrīd pievērsta Izraēlas un Libānas pretstāvei, nemazina uzmanību, kas jāvelta Ukrainai? Daukšts uzskata, ka prezidentam Zelenskim bija pilnas tiesības uzdot jautājumu amerikāņiem: kāpēc NATO atteicās pārtvert raķetes un dronus virs Ukrainas tāpat kā virs Izraēlas? Pentagons atbildēja, ka tās ir “divas ļoti atšķirīgas ainavas un kaujas lauki” un tas mūs “ievilktu karā”. Tam nav jelkāda sakarīga skaidrojuma, taču uzmanība tiešām var tikt mazināta.
Politologs Juris Rozenvalds uzskata, ka konflikts starp ebrejiem un arābiem ir sācies tad, kad ebreji sāka aktīvi ieceļot teritorijā, ko viņi apdzīvo tagad. “Arī 1948. gads, kad tika dibināta Izraēlas valsts, radīja daudz diskusiju par to, cik brīvprātīga bija arābu izceļošana no šīs teritorijas,” saka Rozenvalds, “arī tagad par to ir dažādi viedokļi. Bija tādi cilvēki, kuri teica: nekur nebrauciet, dzīvosim kopā, bet bija arī bruņotas vienības, kas pret Palestīnas arābiem neizturējās labi.”
Rozenvalds ir pārliecināts, ka šobrīd situācija ir saasinājusies vairāk nekā pirms 20 gadiem, jo valdība, kas patlaban pie varas Izraēlā, ir vislabējākā, kāda vien bijusi kopš 1948. gada.
“Patlaban redzu situācijas strupceļu. Protams, nevar un nedrīkst attaisnot pagājušā gada 7. oktobra asiņainās šausmas, ko sarīkoja “Hamas” teroristi un kas prasīja 1200 cilvēku dzīvības un 250 ķīlnieku sagūstīšanu. Bet - no otras puses - tas, ko dara Izraēla, ne vienmēr atbilst starptautisko humāno tiesību prasībām. Uz to norādīja arī mūsu prezidents. Zem dzīvojamās mājas atrodas “Hezbollah” štābs, un mums ir saprotams, ka Izraēla to centīsies iznīcināt, bet tur ir arī civiliedzīvotāji, kuri nav teroristi,” stāsta Rozenvalds, “tāpēc nezinu, kādas ir perspektīvas, bet es ceru uz to, ka tiks atrastas iespējas apstāties.”
Tas, kas dod zināmu pamatu optimismam, pēc Rozenvalda domām, ir tas, ka vairāku arābu valstu līderu pozīcija ir ārkārtīgi atturīga. Šīs valstis ir, piemēram, Jordānija, Saūda Arābija un Ēģipte. “Jāatzīmē tas, ka pirms “Hamas” uzbrukuma Izraēlai Saūda Arābija un Izraēla bija ļoti tuvu tam, lai formāli normalizētu savas attiecības. Bet tas, protams, nepatiktu radikālajiem palestīniešu līderiem,” teic Rozenvalds.
Arī tas, ka Izraēlas līderiem Rietumu partneru ieteikumi, maigi sakot, nereti ir pie elkoņa, ir fakts. “Es neteiktu, ka Izraēla pilnībā ignorē Rietumu partneru ieteikumus, bet tai ir tieksme tos pabīdīt mazliet malā,” saka Rozenvalds, “un skandalozais lēmums ANO ģenerālsekretāru Gutjerešu pasludināt par “persona non grata” - tas man šķiet ārpus jebkuras kritikas.” Bet Gutjerešs to godam bija nopelnījis par savu nevarību un nostāšanos pret Izraēlu.
Rozenvalds atzīst, ka Izraēla ir viens no ļoti nozīmīgiem Rietumu partneriem, kā arī jāņem vērā ebreju diasporas ietekme uz ASV prezidenta vēlēšanu rezultātiem: “Izraēlas uzvedība Baltajā namā īpašu prieku nerada. Taču skaidrs, ka konfliktam Tuvajos Austrumos nav ātra risinājuma. Nav nekā lēnāka kā kolektīvās pārliecības maiņa. Jāmainās paaudzēm.”
Sestdien Rīgā notika teroristu atbalsta pasākums, par ko Rozenvaldam ir ko teikt: “Ja cilvēki gluži nestaigā pa Rīgu, skandēdami “From the river to the sea Palestine will be free”, tad domāju, ka, dzīvojot demokrātiskā valstī, ikviens var izteikt savu viedokli. Bet ja runa ir par politiķiem, viņiem jābūt atbildīgiem, un esošajā situācijā jāzina: nevienā pusē neviens nav balts un pūkains. Taču kā gan var pateikt, ka Izraēla veic genocīdu? Tas ir stiprs pārspīlējums. Jā, mēs varam iebilst, jā, mēs varam teikt, ka mums nepatīk tas un tas. Bet ja kāds sāk runāt par apsūdzību genocīdā, jāatgādina: neviens nevēršas pret libāniešiem vai palestīniešiem kā pret tautu.”
Izraēlā 20% iedzīvotāju ir arābi, un Rozenvalds atgādina, ka viņi tur bauda demokrātiskas sabiedrības labumus, viņi tiek ievēlēti knesetā: “Tad, kad viņiem jautā: kas jūs esat? - tad tikai neliela daļa atbild, ka viņi ir Izraēlas arābi. Lielākā daļa atbild, ka viņu valsts - Izraēla - ir karā ar viņu nāciju - arābiem. Bet skaidrs arī tas, ka lielākā daļa Izraēlas arābu nav atbalstījuši “Hamas” uzbrukumu Izraēlai.”
Rozenvaldam ir pārdomas arī par to, ka Izraēlai, gadu karojot Gazas sektorā, nav izdevies atbrīvot visus ķīlniekus: “Šis ļoti konkrētais fakts norāda, ka nav izejas no šī konflikta militārā ceļā, īpaši ņemot vērā to, ka “Hamas” nav regulārā armija.”
**Džordžs Frosts Kenans (1904-2005) bija amerikāņu diplomāts, politologs un vēsturnieks, plašāk pazīstams kā viens no galvenajiem aukstā kara arhitektiem, komunisma apstādināšanas politikas autors. Cita starpā 1929. gadā Kenans tika nosūtīts darbā uz Rīgu, lai kā ASV vēstniecības diplomāts praktizētos krievu valodu. Viņš ātri sadraudzējās ar Latvijas intelektuāļiem. Īpaša draudzība Kenanam izveidojās ar komponistu Oskaru Stroku. Savā pēdējā vizītē Rīgā 1987. gada vasarā Kenans ar saviem kolēģiem Latvijas diplomātiem dalījās atmiņās par pirmskara Rīgu. Viņš atminējās mūziķi Alfrēdu Vinteru, Nacionālās operas solistus Paulu Saksu, Marisu Vētru, Aleksandru Kortānu, Artūru Priednieku-Kavaru, operas primadonnu Mildu Brehmani-Štengeli, “Jaunāko Ziņu” galveno redaktoru Pēteri Blauu, “Jaunāko Ziņu” reportieri un ārzemju korespondentu, kā arī žurnāla “Atpūta” redaktoru Jūliju Lāci, Latvijas telegrāfa aģentūras LETA direktoru Rihardu Bērziņu un daudzus citus. Kenans dalījās atmiņās par Rīgas restorāniem un kafejnīcām - “Operas kafejnīcu”, “Romas pagrabu”, “Alhambra”, kā arī par savu jauko dzīves vietu Dubultos koka namiņā pie jūras.
