Vai atkal jāgroza Pilsonības likums Pjotra Avena dēļ?

© F64

Pateicoties 2013. gada 9. maijā veiktajiem grozījumiem Pilsonības likumā, ietekmīgais Krievijas miljonārs, latviešu strēlnieka pēctecis Pjotrs Avens ieguva Latvijas pilsonību, neatsakoties no Krievijas pilsonības. Šobrīd vairāki politiķi vēlas atņemt miljonāram Latvijas pilsonību, taču tam pietrūkst juridiska pamata. Vienkāršākais veids – grozīt likumu.

Kā zināms, “Jaunā vienotība” jau ir sagatavojusi grozījumus Pilsonības likumā, kas ļautu atņemt Latvijas pilsonību bijušās PSRS pilsoņiem, kuri pārkāpuši Latvijas pilsonības iegūšanas laikā doto solījumu un rīkojušies pret Satversmē nostiprināto demokrātisko valsts iekārtu.

Līdz šim sabiedrībai netiek skaidrots, kādēļ tik pēkšņi nepieciešams Pilsonības likumu atvērt grozījumiem. Zināms vien, ka jau vairākus mēnešus klusē Satversmes aizsardzības birojs, kuram vadība uzdeva izvērtēt iespējas atņemt P. Avenam pilsonību. Tikmēr pats P. Avens paziņojis, ka izmantos visus juridiskos līdzekļus, lai Latvijas pilsonību saglabātu. Tas nozīmē - pirms lemt par pilsonības atņemšanu, Latvijas valstij jābūt gatavai savu lēmumu juridiski pārliecinoši pamatot ne vienā vien tiesā.

Smaguma punkts dubultā pilsonība

Pēdējo reizi grozījumi Pilsonības likumā tika veikti 2013. gadā. Saeimas 2013. gada 9. maija plenārsēdē notika debates pirms trešā, pēdējā balsojuma.

Saeimas stenogramma liecina, ka viskaismīgākie debatētāji bija “Vienotības” deputāti Ingmārs Čaklais, Ilma Čepāne, Rasma Kārkliņa (ārzemju latviete), Zatlera Reformu partijas deputāte, šobrīd tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere un Valdis Liepiņš (ārzemju latvietis, daudzu valstu pilsonis), “Saskaņas centra” deputāti Boriss Cilevičs, Valerijs Agešins, Igors Pimenovs.

Tieši trešajā lasījumā tika slīpēti ar dubulto pilsonību saistītie likuma panti.

“Likumprojekta “smaguma punkts” ir dubultās pilsonības atzīšana, (..) ar likuma grozījumu palīdzību mēs gan Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijā, gan Juridiskajā komisijā esam domājuši par saliedētas un uz Latvijas tautas kopīgajām vērtībām balstītas Latvijas sabiedrības attīstību, (..) šo likumprojektu tēlaini varētu salīdzināt ar daudzdzīvokļu dzīvojamo māju, kura tika pamatīgi projektēta, kura netika būvēta no dzelzsbetona blokiem, bet kurai gandrīz divu gadu garumā tika likts ķieģelītis pie ķieģelīša. Un, ja mēs šajā likumprojektā tagad mēģinām ar nepamatotiem priekšlikumiem šai daudzdzīvokļu mājai izsist no otrā stāva šos ķieģeļus, tad šī māja var sabrukt,” 2013. gada 9. maijā no Saeimas tribīnes pauda I. Čepāne.

I. Čaklais kolēģiem detalizēti skaidroja, kādēļ jāveic grozījumi Pilsonības likuma 2. pantā, pateicoties kam P. Avens jau pēc trim gadiem tika pie Latvijas pilsonības, neatsakoties no Krievijas pilsonības: “2. pants ir Pilsonības likuma pamats, kurā ir noteikts to personu loks, kas ir Latvijas pilsoņi. Tas arī nosaka, kā Latvijas pilsoņi var savu Latvijas pilsonību noformēt. 2. panta pirmās daļas 1. punkts paredz, ka personas, kuras līdz šo grozījumu spēkā stāšanās brīdim bija Latvijas pilsoņi, protams, paliek Latvijas pilsoņi arī turpmāk, bet tiem, kuri saskaņā ar šo punktu ir Latvijas pilsoņi, taču savu pilsonību vēl nav noformējuši, saglabājas šīs tiesības to nokārtot līdz 2013. gada 1. oktobrim. Praksē joprojām Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes redzeslokā turpina nonākt personas, Latvijas pilsoņu pēcteči, kuri jau vairāk nekā 20 gadus kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas nav kontaktējušies ar valsts pārvaldes iestādēm un nokārtojuši formalitātes, kas saistītas ar pilsonības iegūšanu. Pārsvarā tie ir Latvijā dzīvojošie bezpajumtnieki, kā arī kaimiņvalstīs dzīvojošie Latvijas pilsoņu pēcteči, kuri nav ieguvuši citas valsts pilsonību un ir bezvalstnieki... 2. panta pirmās daļas 2. punktā ir noregulēta vispārējā kārtība, kādā pilsonību iegūst “jus sanguinis” ceļā, tas ir, persona iegūst Latvijas pilsonību, ja vismaz viens no vecākiem ir Latvijas pilsonis. Pamatojoties uz šo normu, persona Latvijas pilsonību var iegūt jebkurā brīdī visā savas dzīves laikā, bet ievērojot likuma 9. pantā minētos dubultās pilsonības nosacījumus. (..) būtiski uzsvērt, ka, iegūstot Latvijas pilsonību, pamatojoties uz šo punktu, uz personu neattiecas 9. pantā minētie dubultās pilsonības ierobežojumi. Tas ir, personai var izveidoties dubultā pilsonība vai multipilsonība ar jebkuru no pasaules valstīm, taču pēc tam, kad persona atzīta par Latvijas pilsoni, jaunas, citas pilsonības tā var iegūt tikai saskaņā ar likuma 9. panta nosacījumiem,” skaidroja I. Čaklais.

Par dubulto pilsonību ar Krieviju

V. Agešins no Saeimas tribīnes centās kolēģus pārliecināt, ka būtu tikai taisnīgi piešķirt tiesības uz dubulto pilsonību arī Krievijā un Baltkrievijā mītošajiem tautiešiem: “Es neuzskatu, ka Latvijas pilsoņi, kuri dzīvo Krievijā, Baltkrievijā vai Izraēlā, ir sliktāki. Sanāk tā, ka Krievijas latvietim, piemēram, ja viņš vēlēsies iegūt Latvijas pilsonību, būs jāatsakās no Krievijas pilsonības, neskatoties uz to, ka viņš Krievijā nodzīvojis, piemēram, 30 gadus. Tāpēc, runājot par dubulto pilsonību, “Saskaņas centrs” konsekventi nostājas pret Latvijas pilsoņu šķirošanu un pret šo selektīvo pieeju (..) mēs esam par dubulto pilsonību bez selektīvas pieejas. Un mūsu priekšlikums ir paplašināt to valstu loku, kuru pilsonība var būt vienlaikus ar Latvijas pilsonību. Es uzskatu, ka, jo vairāk ir Latvijas pilsoņu, jo labāk.”

“Agešina kungs, mēs esam jums skaidrojuši vairākkārt, ka dubultā pilsonība ir politiska izšķiršanās, nevis juridisks jautājums (..) piekrītu ekspertu viedokļiem, ka Latvijā izteiktais arguments, ka dubultā pilsonība pieļaujama vai nu attiecībā uz visām valstīm, vai nemaz, neiztur nekādu kritiku (..) šis likums ir ļoti sarežģīts, un dažkārt to ir ļoti grūti saprast,” norādīja I. Čepāne.

Situāciju izmantojis Jaunups

Sarunā ar “Neatkarīgo” kavējoties atmiņās, kādēļ pirms desmit gadiem tika veikti grozījumi Pilsonības likumā, I. Čepāne nosodoši izteicās par pašreizējo “Jaunās vienotības” vēlmi kārtējo reizi veikt grozījumus Pilsonības likumā: “Tagad atvērt Pilsonības likumu - tas ir neprāts. Jau tolaik no “Saskaņas” nāca daudzi un dažādi priekšlikumi un tā, ka nevarēja glābties. Tolaik tika izstrādāti pilsonības kritēriji. Latvijas pilsonību vēlējās iegūt daudzi Rietumu latvieši. Bija svarīgi noteikt, uz kādiem kritērijiem balstoties persona var pretendēt uz Latvijas pilsonību.”

Vaicāta, vai 2013. gadā nebija tā, ka vairāki grozījumi tikai veikti, lai varētu piešķirt pilsonību P. Avenam, I. Čepāne teica: “Nē. Es pat tolaik nezināju, kas tas Avens tāds ir. Nē. Nekādā gadījumā tur neviens no mūsējiem nerunāja par Avenu, ka viņam vajadzētu dot pilsonību. Nē. Es domāju, ka to visu savulaik veikli izmantoja Jaunups (domāts partijas “Attīstībai” politiķis Edgars Jaunups). Nē, Avena dēļ nē - to es jums varu apgalvot simtprocentīgi. Varu droši pateikt - man ar Avenu nav nekāda sakara, un nezinu, vai kādam no mūsējiem ir ar viņu kāds sakars.”

Runājot par to, vai kārtējo reizi politiķi neplāno grozīt likumu vienas personas dēļ, I. Čepāne teica: “Vienas personas dēļ nedrīkst grozīt likumu. Diemžēl tā notiek, un es vienmēr esmu bijusi pret to."

Izpēte

Žurnālisti, jo īpaši neatkarīgi, vienmēr bijuši neērti valdošajai varai. Tikko nevalstiskā cilvēktiesību organizācija "Amnesty International" atklājusi, ka Serbijas varas iestādes ir izmantojušas sarežģītas digitālās novērošanas tehnoloģijas, lai piekļūtu mobilajiem tālruņiem, kurus izmanto žurnālisti. Pirms gada līdzīgas aizdomas bija arī par žurnālistu noklausīšanos Latvijas mediju vidē.