Skaņās tulkot iespaidus
«Mēģinu izvairīties no klasiskas kamersimfonijas risinājuma, jo, lai gan tas ir klasisks darbs, mana mūzikas valoda tāda nav,» saka komponiste Santa Bušs.
Rīt, 28. martā, Lielajā ģildē kamerorķestris Sinfonietta Rīga atskaņos divus latviešu komponistu jaundarbus – Santas kamersimfoniju liminarité un sitaminstrumentālista Riharda Zaļupes opusu Sequences transformed orķestrim, elektronikai un klarnetei (solo Guntis Kuzma). Pie diriģenta pults Sinfonietta Rīga mākslinieciskais vadītājs Normunds Šnē.
Santa stāsta, ka liminarité ir jēdziens franču valodā, ko lieto antropoloģijā. «Tas ir posms starp bijušo un to, kas vēl būs – nezināms, nestabils moments, kad saprot, ka nekad vairs nebūs tā, kā bijis, un vēl nav zināms, kā būs,» viņa paskaidro un piebilst, ka nav vēlējusies veidot jaundarbu pēc klasiskiem principiem, bet tajā pašā laikā viņa nepiedāvā absolūti jaunu risinājumu. Viņa bilst, ka izveidojusi vidus variantu, jo žanram ir vēsture, ko Santa nevar ignorēt, taču viņu interesē skatīties, kāds varētu būt jauns mākslinieciskās izpausmes veids. Tā ir viņas skatījuma saspēle ar senatnīgo, rodot jaunu, nebijušu skaņu stāstu.
Lai rastu zelta vidusceļu, Santai tas nozīmē skaņas risinājumu. Viņai ir sava «vecā un jaunā saplūdināšanas» filozofija. «Tie ir meklējumi jauniem skaņas veidiem un spēles paņēmieniem – no vienas puses, taustoties nezināmajā, bet, no otras, sperot soli, līdz ko kaut kas ir sataustīts. Ja tas notiktu tumsā, tie būtu rēgi, kuru tēlus iztēlē mēģinātu radīt konkrētākus, bet skaņas veidi ir īpatnēji, tāpēc arī risinājums ir tāds, kuru strukturāli nevar saprast. Tā ir nemitīga pārejas stadija, kurā nav konkrēti pieturas punkti.»
To, ka viņa var rakstīt mūziku, Santa saprata agrā bērnībā, un skaņu pasaule viņu interesēja, vēl pirms meitene bija sākusi iet mūzikas skolā. Viņa stāsta, kā sākotnēji spēlējusi uz klavieru taustiņiem, nemaz nesaprotot, kas tas ir, bet vēlāk mūzikas skolā vairākkārtīga vienu un to pašu skaņdarbu atskaņošana skolnieci mudinājusi radīt savus risinājumus. «Mani nogurdināja daudzkārtīgā darbu atkārtošana, tāpēc mājās mēģināju tiem piekomponēt savu versiju, lai atsvaidzinātu mācīšanās procesu. Ar laiku mani iedrošināja, lai, nevis pārveidoju citus darbus, bet radu savas idejas,» viņa atminas laiku, kad sperti pirmie soļi komponēšanā.
«Latvija ir viena no retajām valstīm, kurā ir tik daudz komponistes. Tas ir īpatnēji, īpaši manā paaudzē, kurā pārsvarā komponē tieši sievietes, nevis vīrieši,» saka Santa un piebilst, ka Eiropas kontekstā šī situācija ir unikāla, jo, braucot uz festivāliem vai meistarklasēm citviet, viņai bieži vaicā par to, kā tas ir – būt sievieteikomponistei. «Tas ir komfortabli un nav grūti vai nesaprotami,» ir viņas atbilde.
Santai patīk mūzikā transformēt savu pieredzi, īpaši to, kas gūta ceļojumu laikā, un to Santai viņas radošās darbības dēļ ir daudz. Vēl vairāk – pēdējo četru piecu gadu laikā viņa lielākoties dzīvo citviet, tādēļ izvēlas lietot nevis vārdu ceļošana, bet «mēģinājumi iedzīvoties citviet». Nesen komponiste atgriezās no Francijas, bet iepriekš bija Spānijā, Vācijā un Ņujorkā. Mūzikas transformēšanas procesu komponiste sauc par iespaidu tulkošanu skaņās. Izjūtu pierakstīšana ir ilgstošs domāšanas process, un Santai tas noris vairākos etapos. «Pirmajā es aktīvi pētu vai iepazīstu pieredzi, kas visbiežāk notiek ceļojumos vai dzīvojot ārzemēs. Tad es cenšos iedzīvoties konkrētajā vidē un saprast, kas ir kas, un no jauna definēt savu identitāti caur atšķirīgo skatpunktu. Pēc aktīvās norises seko periods, kad būvēju skaņdarba koncepciju un visu izstrādāju līdz vissmalkākajām detaļām, sākot no faktūras, līdz laika risinājumam un proporcijām. Pēdējais posms ir izolācijas process, kad noslēdzos no ārpasaules. Tad es nespēju komunicēt, bet sēžu pie nošu lapas un pierakstu lietas, kas galvā jau izplānotas.»
Doma, kas atkārtojas, radot jaunus darbus, Santai lielākoties ir viena – lai skaņas izveides variants aizvien tiktu atjaunināts. «Mēģinu pārvarēt savu līdzšinējo pieredzi un tikt uz priekšu,» viņa teic.