VAKARA ZIŅAS. Rīgas Valsts klasiskās ģimnāzijas direktors Romans Alijevs: Atvainojiet, tā nav skola!

 
©Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Skolotāju dienas priekšvakarā sarunājāmies ar Rīgas Valsts klasiskās ģimnāzijas direktoru, pedagoģijas zinātņu doktors Romanu Alijevu.

Kā jums pagājis kovidlaiks? Cik mierīgi vai satraukti to pārdzīvojāt?

Es pārdzīvoju sakarā ar visu nepieciešamo rīcību un apstākļiem, kas saistīti ar skolu, ar to, kā visu organizēt, kā sagatavot skolotājus, organizēt drošu mācību procesu. Daudz kas bija saistīts ar jaunām prasmēm skolotājiem - apgūt tehnoloģijas, lai strādātu attālināti. Visas problēmas droši vien nospiedumu atstāj.

Jums bija jāpārliecina savi darbinieki vakcinēties?

Jā, bija gadījumi, kad vajadzēja runāt individuāli, parādīt vakcinēšanās priekšrocības, skaidrot. Kopā ar vietniekiem izstrādājām informatīvu programmu un varējām operatīvi informēt darbiniekus. No visiem skolas darbiniekiem vakcinējušies 87 procenti, bet skolotāju - 99 procenti. Mums ir 180 pedagogi, starp viņiem arī atbalsta personāls - sociālie pedagogi, psihologi, logopēdi un pedagogu palīgi. Tehnisko darbinieku ir 82.

Jau sen runājāt par to, ka mazākumtautību skolās jāmācās latviešu valodā, un saņēmāt daudz kritikas no skolām, ka neaizstāvat savējos. Ne tikai runājāt, bet arī darījāt - Rīgas Valsts klasiskā ģimnāzija ir bilingvāla mācību iestāde. Kā tagad vērtējat šo pieeju? Kādi ir ieguvumi un kam?

Mācību process notiek divās valodās no pirmās klases, un valodas lietojums ir mērķtiecīgs. Mūsu metodika nepieļauj pārtulkošanu. Ja vairāk nekā 1900 skolēnu mācās klasiskajā ģimnāzijā, tad domāju, ka tas ir pierādījums - viss bijis pareizi. Jā, pašā sākumā vajadzēja ļoti daudz strādāt ar vecākiem un viņus pārliecināt, ka tas ir svarīgi un aktuāli, un arī ar skolotājiem, jo visi nebija gatavi.

Vai tagad Rīgas Valsts klasiskā ģimnāzija ir prestiža?

Tā bija parasta mikrorajona skola. Prestižu veido cilvēki, skolotāju komanda, vadības komanda - visi kopā. Nē, mēs nedomājām par prestižu un ar tādu mērķi speciāli neveidojām skolu. Mēs domājām par radošu skolu; tāda bija koncepcija. Tas bija radošs process arī skolotājiem, jo kopīgi gatavojām materiālus, piemēram, mācību grāmatas. Skolotājiem bija jāstrādā radoši, un radošs darbs iedvesmo, dod iespēju izpausties.

Rīgā mikrorajonos ir daudz skolu. Un visas nebūt nebija izvirzījušas mērķi būt radošām un skolēnus izglītot latviski, lai kaut vai valodas dēļ viņi nejustos neiederīgi Latvijā.

Tās skolas nebija gatavas. Kad rīkojām seminārus un iepazīstinājām ar savu pieredzi, rādījām savus mācību līdzekļus un nodarbības, skanēja uzbrūkoši teksti no skolu direktoriem, no skolotājiem. Viegli nebija. Sākums bija ļoti smags.

Varat uz sevi attiecināt teicienu, ka arī viens ir karotājs?

Vienmēr vajadzējis atrast sabiedrotos un domubiedrus. Bez viņiem ir grūti.

Redzat sevi izglītības ministra postenī - ar savām idejām par izglītības sistēmu Latvijā?

Man nav gribējies strādāt ne ministrijā, ne kļūt par ministru. Es labprāt piedāvātu savas idejas un priekšlikumus un to daru, ja ir iespēja. Ne vienmēr aicina piedalīties darba grupās. Esmu vairāk uz zemes. Man gribas redzēt, kas notiek ar mūsu skolēniem, skolotājiem, kā viņi aug, kā mainās. Tas mani interesē, nevis ierēdņa vai politiķa darbs.

Latvijā tiek runāts par skolotāju novecošanos un pārprodukciju. OECD norāda, ka Latvijā uz vienu skolotāju ir divreiz mazāk audzēkņu nekā citās OECD valstīs. Pēc jūsu domām, vai skolotāju daudzums nodrošina izglītības kvalitāti?

Jābūt optimālai proporcijai. Bet īstenībā tas parāda Latvijas problēmu - ļoti mazas skolas, mazas klases ar mazu skolēnu skaitu, taču mēs neoptimizējam pašu skolas organizāciju. Ja ir maza skola, tad tur nevar būt daudz skolotāju. Maza skola var pastāvēt, bet ar citu pieeju! Tajā ir maz skolotāju, bet viņi ir skolotāji ar lielo burtu, kuri var integrēt visu mācību saturu, un viņiem nav problēmu iesaistīt skolēnus jebkura priekšmeta apguvē. Mazajām skolām vajag Skolotāju, kurš var strādāt ar bērniem kā navigators, rādot ceļu, palīdzot izvēlēties piemērotus mācību materiālus. Nav svarīgi, vai klasē ir pieci vai desmit skolēni un skolā ir 60 vai 80 skolēni - nedrīkst iet standarta ceļu. Nevajag ar pirkstu vilkt pa mācību plānu, nevajag obligāti visu priekšmetu skolotājus, kuri atbrauc uz četrām stundām un tad skrien uz citu skolu. Atvainojiet, tā nav skola! Par kādu kvalitāti tad var runāt?!

Vai topošie skolotāji tiek sagatavoti tā, lai atbilstu prasībām, ko nupat ieskicējāt?

Tagad viņi ir vairāk sagatavoti nekā iepriekš, jo viņiem ir valodu zināšanas, un līdz ar to arī mazās skolās nebūs nepieciešams, piemēram, atsevišķs angļu valodas skolotājs. Tāds skolotājs spēj vadīt integrētas nodarbības. Ja skolotājs pārvalda arī angļu valodu, tad arī bērnam būs vide, kurā viņu motivē mācīties angļu valodu. Tas notiek dabiski. Valoda un mācību saturs - tas nozīmē, ka jebkurš mācību priekšmets papildinās. Tāpēc, ka valodas bērniem ir logs uz pasauli.

Ko jūs sacītu par skolotāja prestižu Latvijā?

Proporcija mainītos, ja būtu tāda pieeja, kā iepriekš teicu. Profesija ir ļoti pieprasīta, visi grib jaunus skolotājus, tikai nevar sagaidīt, jo jaunie cilvēki negrib strādāt par skolotājiem. Kāpēc? Tāpēc, ka šī profesija šobrīd nemotivē viņus. Viņiem nav skaidri zināma perspektīva. Bet jauni cilvēki domā par perspektīvu, par karjeru. Mūsu izglītības sistēma joprojām nevar piedāvāt jaunajiem pedagogiem karjeras izaugsmes iespējas, jo nav izveidota sistēma, lai skolotājs varētu arī kāpt pa karjeras kāpnēm.

Un cik stabila pašlaik ir Latvijas izglītības sistēma? Kad pie varas nāk kārtējais izglītības ministrs, katrs ar savām iecerēm un reformām, skolotāji nav apmierināti, iebilst, ka ir grūti saprast, kas notiks tālāk, kā viņiem būs jāstrādā.

Tās ir atrunas, ka, lūk, reformu dēļ ir slikti. Nekādas vainas reformām nav, pārmaiņas ir nepieciešamas. Mēs ar tām esam ļoti aizkavējušies, tās bija vajadzīgas pirms 15-20 gadiem. Tāpēc ka visu laiku dzirdējām to, ko gribējām klausīties - balsis, kurām nepatīk pārmaiņas. Ka agrāk bija tik gaiši, labi un sirsnīgi un skolotāji bija kā eņģeļi. Bet, atvainojiet, tās ir pasakas!

Ja runājam par mazākumtautību sabiedrības daļu un skolām, tad pretestība pret latviešu valodas paplašinātu lietošanu nekādi nebija pamatota, taču tika pausta ļoti skaļi un agresīvi. Tāpēc bija skolotāji un skolas, kas neuzdrošinājās iebilst un mainīties. Reformām nekādas vainas nav, īstenībā skolotāji labprāt dzīvo stereotipos. Jā, reforma ir kaut kas viņiem nezināms. Tās ir arī bailes. Bet pārmaiņas ir ļoti vajadzīgas, tāpēc skolās jārada apstākļi, kad pārmaiņas ir iespējamas. Tas nozīmē, ka tās jāplāno kopā ar skolotājiem, jāgatavojas visiem kopā. Ja var noderēt mūsu pieredze, tad mēs rīkojām pedagoģiskās laboratorijas, kurās eksperimentējām, izmēģinājām visu ko jaunu, tāpēc jauninājumus ieviešam ļoti ātri, pat pirms reformas.

Tad Roberts Ķīlis, kurš kā izglītības ministrs nāca klajā ar kardinālu izglītības sistēmas reformu piedāvājumu, palika nesaprasts? Vai arī pietrūka jaudas panākt vēlamo?

Tās jaunās idejas un reformas bija ļoti gaidītas, bet domāju, ka toreiz notika diezgan haotiski. Nebija rīcības plāna, nebija programmas. Daudz tika pateikts, izpausts, un tas ir ļoti labi, bet pēc tam vajadzēja arī rīkoties. Domāju, ka Ķīlim nebija komandas.

Kā mainījušās skolotāja un skolēna lomas? Mūsdienu bērns vairs nevar būt pasīvs klausītājs, kurš mās ar galvu un teiks jā.

Protams. Tā nav.

Manā skolas laikā bijām spiesti piekrist skolotājam, kaut ne visi bija tik pakļāvīgi.

Bet lielākā daļa piekrita, tāpēc tagad lielākā daļa pārvērtusies par pasīvu masu. Es domāju, ka gan skolotāji, gan skolēni šobrīd ir spēles dalībnieki. Ir svarīgi, lai būtu zināmi spēles noteikumi, un ļoti svarīgi, lai būtu zināmi paredzētie sasniedzamie rezultāti, kāpēc šo spēli vispār spēlējam. Un ir ļoti svarīgi spēlēties. Nevar būt tā, ka bērnam, īpaši pamatskolā, nerunājot jau par sākumskolu, mācības notiek ļoti ilgi, nopietni, ar prasībām un vērtēšanu, sodīšanu ar atzīmju palīdzību. Tas paliek pagātnē, tā vairs nedrīkst būt! Bērni un skolotāji ir viena procesa dalībnieki. Lai procesu padarītu radošu un interesantu, viņi viens otru motivē. Jā, arī skolotājus vajadzētu motivēt, un to var izdarīt skolēns, kuram ir interesanti mācīties. Mūsdienās skolotājam ir svarīgi saprast, ka motivējoša izglītība var būt tikai tad, kad skolēnam ir ko darīt praktiski. Pašam. Kad var mācīties, kaut ko pats veidojot, kaut ko darot. Tas var būt projekts, konkurss... Ļoti trūkst iespējas spēlējoties kaut ko darīt un vienlaikus mācīties.

Bargais skolas kā mācību iestādes tēls bija briesmīgs. Manas mazmeitas mācās Anglijā, un ar dziļu patikšanu uzzinu, ka tur skolā bērns nejūtas noniecināts. Piemēram, nelasa tik raiti kā citi, bet saņem medaļu par to, ka ir draudzīgs un izpalīdzīgs. Bērnam ir sajūta: esmu labs, esmu novērtēts, esmu laimīgs. Manas mazmeitas grib iet uz skolu.

Anglijā spēles noteikumi ir piemēroti individuāli - katram bērnam. Tas ir ļoti labs rezultāts, ja bērns grib iet uz skolu. Tā ir abpusēja motivācija, par kuru jau sacīju. Skolēnam un skolotājam nevajag būt draugiem, skola neaizstāj arī ģimeni, bet viņiem jābūt cilvēkiem, kuri ciena cits citu, ciena visu, ko dara paši, ko dara citi, un tad skolēni mācīsies ar prieku, neteiks, ka ciest nevar skolu. Tāpēc es atbalstu reformu projektu «Skola 2030», jo tur ir aktuālas idejas, lai skolas mainītos, un pārmaiņas vērstas uz bērna potenciāla atklāšanu un izpausmi. Tas ir ļoti svarīgi.

Zināt, vairs nav primāri, lai bērni kaut ko zina, bet gan - lai bērni māk. Lai viņiem būtu prasmes darīt pašiem. Risināt, atrast, plānot, lasīt un secināt, izvēlēties nozīmīgāko. Nav svarīgi visu zināt.

Mūsdienās skolēni špiko?

Jā, ja teorija dominē pār zināšanām. Kāpēc viņiem nešpikot, jo visu atcerēties tik un tā nevar? Jebkurš pieaugušais nevar atcerēties tik daudz, cik prasa no skolēna. Jābeidz ar tādu metodi! Vajag piedāvāt bērnam visu, ko viņš var izmantot mācoties. Es visu laiku aicinu skolotājus: dodiet visu, ko vajag, izmantojiet internetu, enciklopēdijas, vārdnīcas... Galvenais, lai bērni prot atrast vajadzīgo informāciju!

Kā jūsu skolā svin Skolotāju dienu?

Ar prieku. Skolotājiem svētki ļoti patīk, un Latvijā ir šī skaistā tradīcija skolotājam teikt paldies. Kaut vienu reizi gadā... Un skolotājs gaida, jo ikdienā to nedzird. Kovida laikā skolotājiem tika teikts ļoti maz labu vārdu, galvenokārt tikai pretenzijas.

Ar ko jums atmiņā palicis mīļākais skolotājs vai skolotāji?

Spilgts piemērs ir mana matemātikas skolotāja, kura atbalstīja radošumu. Un tas notika padomju laikā! Es nebiju piekritis tam, kā vajadzētu pierādīt teorēmu, un piedāvāju savu variantu. Tas bija kļūdains. Klasesbiedri domāja, ka dabūšu nesekmīgu atzīmi, bet skolotāja ielika teicami un pateica, ka visiem vajag mācēt aizstāvēt savu ideju, savu viedokli un piedāvāt savu risinājumu.

Atceros gadījumu sākumskolā. Zīmēšanas stundā vajadzēja kaut ko uzzīmēt. Man patika krāsot, tāpēc ņēmu spilgti sarkanu krāsu, arī melnu, zilu un brūnu un nokrāsoju visu lapu. Neuzzīmēju ne mājas, ne kokus. Skolotāja jautāja: «Kas tas tāds?» Teicu: «Ugunsgrēks.» Ielika teicami par to, ka asprātīgi atbildēju. Tā ka skolotāji var motivēt.

Jums ir kāds hobijs ārpus skolas? Radies iespaids, ka maksimāli daudz laika veltāt tikai izglītības jautājumiem.

Tā ir, tas ir mans hobijs. Esmu filozofs, filozofijas pasniedzējs. Jau 90. gadu sākumā man bija ideja veidot citu skolu, alternatīvu esošajai sistēmai. Es mēģināju. Protams, palīdz zinātniskās intereses, bet no filozofijas nāk interese par cilvēka būtību un radošumu. Cilvēks var izpausties tikai brīvībā, un jebkuram skolēnam jānodrošina izvēles brīvība. Ja to neizdarīs pirmajās klasēs, tad viņš tam nebūs gatavs arī vēlāk. Mēs redzam, ka cilvēki neprot dzīvot brīvībā.

Bet cits hobijs arī man ir - kolekcionēju vecas atklātnes par Rīgu, tās vēsturi.

Cik daudz to ir?

Vairāki tūkstoši. Sākām kolekcionēt vienā laikā ar [aktieri] Jakovu Rafalsonu. Tagad viņam ir lielāka kolekcija. Nē, sacensības mūsu starpā nav! Vecās pastkartes ir lieliska dāvana, cilvēkiem patīk tās saņemt, īpaši tiem, kurus interesē Rīga un Latvija. Caur pagātni ar tevi runā vēsture.

Nevaru nepajautāt. Ar «tiem» Alijeviem jums ir kāds sakars?

(Smejas.) Ar «tiem» Alijeviem nekāda sakara nav, bet mani senči veidoja Azerbaidžānas Demokrātisko Republiku, un viens no viņiem bija Krievijas impērijas 1. Valsts domes deputāts. Viņš studēja Berlīnē ekonomiku, bija finanšu ministrs, bet 1918. gadā viņu Azerbaidžānā nogalināja boļševiku atbalstītāju dašnaku uzbrukuma laikā. Tas bija asiņains gads. Man ir slaveni senči, viņu vidū arī zinātnieki, bija arī represētie - mans vectēvs tika represēts.